Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja… Sāpīgs un skaists latviešu sieviešu stāsts svešumā

Latviešu izcelsmes austrāliešu rakstniece Andra Putnis kopā ar ģimeni šovasar apciemoja Latviju, jo šeit iznāca viņas atmiņu grāmata Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja. Tās atvēršanas svētkos Latvijas Okupācijas muzejā autore sacīja: «Gadu gaitā esmu centusies kārtīgi izprast savu vecmāmiņu stāstus plašākā kontekstā – izzinot gan Latvijas vēsturi, gan latviešu likteņgaitas Austrālijā. Divas dzīves – un tās daudzējādā ziņā uzskatāmas par laimīgām – plašā likteņu jūrā.» Te īsa saruna par to, kāpēc Andrai bijis būtiski izzināt savu priekšteču likteņus un kādas pēdas karš atstāj cilvēku dzīvē paaudzēm ilgi.

Kristīne Ilziņa

28. augusts

Foto: no personiskā arhīva un publicitātes materiāliem

Dosjē

• Andra Putnis
• Dzimusi Austrālijā 1978. gadā
• Autore grāmatai Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja, kura iznāca Austrālijā 2024. gadā un tikko piedzīvoja iznākšanu arī Latvijā
• Mazmeita vecmāmiņām Alīnai un Mildai
• Mamma Tālim un Anjai

– Pastāsti, kas tu esi!
– Esmu rakstniece un Kanberas Rakstnieku festivāla mākslinieciskā direktore. Man ļoti patīk strādāt ar grāmatām, tikties ar rakstniekiem un dalīties stāstos. Kad biju jaunāka, savos divdesmit ar kaut ko, atskārtu, ka arī man gribas uzrakstīt grāmatu. Zināju arī, ka grāmatas rakstīšana aizņem daudz laika, tātad man jāatrod tāda tēma, kas pašai šķiet ārkārtīgi interesanta.

Izzināšanas vērti man šķita vecmāmiņu likteņi – es zināju, ka viņas Austrālijā ieradās no Latvijas, un kā bērnam man bija pavisam neliels priekšstats par viņu dzīvi šeit. Manā skatījumā Latvija bija tāda kā brīnumzeme, kur meitenes tautastērpos dzied un dejo zaļu mežu ielokā, bet vienlaikus tā bija arī bīstama vieta, jo mazliet biju dzirdējusi par deportācijām, karu un ienaidnieka karavīriem. Taču manā prātā tas viss bija fragmentārs un neskaidrs.

Manas omītes, tādas pasaku būtnes, kas ir mīļas un cep pīrāgus. Gribēju iepazīt viņas kā sievietes.

Devos ciemos pie savas omītes Alīnas, kuru mēs saucām par Nenu.
Viņas māja priekšpilsētā bija iekārtota latviskā stilā – ar tautiskiem spilveniem un segām, ar īpaši izraudzītām tapetēm, ar latviešu ēdieniem… Omīte Alīna man apsolīja izstāstīt savu dzīvesstāstu. Ciemojos un runājos ar viņu daudzas reizes. Šīm sarunām pievienojās arī savulaik vecmāmiņas Mildas un citu manu radinieku stāstītais – pamazām liku tos visus kopā, līdz veidojās vienots vēstījums.

Pirmās rindas tapa 2006. gadā. Tad es vēl nebiju droša, vai grāmatu vispār publicēšu.