Kādas šķiršanās anatomija bez filtra. Vīrieša versija

Daudzi vīrieši nekad neapprecētos, ja viņiem nemitīgi neatgādinātu, ka tas jāizdara. Jaunībā ar vienu meiteni esi kopā dažus mēnešus, ar otru – divus gadus, ar trešo – mazāk. Tad ir viena nosacīti kārtējā, ar kuru attiecības ievelkas, un citi domā: ir, ir īstā – tagad viņš beidzot precēsies! Lai arī vecis pats līdz šai domai nav izaudzis, viņam sāk uzspiest: precies, precies, precies! 

Vīrietis nesāk runāt par šķiršanos pirmais, jo negrib noraut no sienas skapīti, ko tik ilgi nevarēja pielikt, bet beidzot pielika.

Tas ir kā stāstā par skapīti, kur vīrs saka sievai: nevajag taču katru pusgadu atgādināt, ka tas jāpieliek pie sienas! Ar laulību ir līdzīgi. Visi apkārtējie gaida ­kāzas, līdz beidzot vecis saņemas un izdara. Nu labi, nav jau tā, ka pašam nemaz negribas precēties, bet vienlaikus ir arī drusku bail. Ivetā biju ļoti iemīlējies, bet vai gribēju precēties – nezinu. Taču mēs apprecējāmies. Man bija 31 gads, un tas tomēr bija skaisti!

Uzvelkot laulības gredzenu, skapītis ir pielikts – vīrieša izpratnē darbs ir izdarīts: viss, beidzot būs miers! Tikmēr sievietei laulība nozīmē ko pilnīgi citu. Viņai tikai tad atveras izrādes priekškars: tā, beidzot man rokās iedoti visi ieroči – nekur vairs nespruks, izveidošu no viņa tādu vīrieti, kādu gribu. Te arī sākas visas nepatikšanas. 

Pasakiet man, kāpēc viņa tagad nevar nomest 10 kilogramus, lai viņš sēd un trīc, kā šo sievieti nepazaudēt!

Iet laiks, vīrietim šķiet, ka savu ir izdarījis – nauda iztērēta, sareģistrējušies esam, un miers, neviens man vairs pauri nečakarēs! Savukārt sieviete sāk šiverēties kā skudra: mums vajag remontu, mums vajag bērnus, mums vajag suni. 

Iepazīstoties biju skaļš un drukns. Ja jau ar mani precējās, tātad tāds patiku! Bet sieviete laikam izvēlas vīrieti kā lietotu mašīnu: tas nekas, ka drusku grab, – gan salabosim. Un mēģina salabot.