«Mūsu varoņdarbi nedzīvo telefonos…» 90. gadu ballīšu anatomija

80. gadu beigās studentu celtnieku vienībās, RTU ballītēs Anglikāņu baznīcā, dažādos pasākumos… Tad sāka vērties vaļā klubi un līdzīgas vietas, kur plūda kokteiļi, skanēja mūzika, notika sadale… 1992., 1993. un 1994. gada vasaras pagāja brīvdabas pasākumos tepat Rīgas rajonā, bet vēsākā laikā pabūts ne tikai Vecrīgas klubos, bet arī Zvejniekciema, Skultes, Siguldas un Jelgavas kultūras namos un klubiņos. Lai arī daži desmiti kilometru no Rīgas, mēs vienmēr jutāmies mazliet pārākas, jo bijām rīdzinieces, kuras ieradušās pie draugiem un paziņām «laukos».

Darba dienu vakaros parasti laika nebija, bet piektdienās birojā kaut kas allaž tika pasvinēts, un tad jau kājas pašas pa ceļam uz mājām aiznesa līdz Vecrīgai. Ja darbavieta netālu no izklaižu vietām, tad staigāšana pa klubiem un biljarda zālēm kļuva pierasta lieta. 90. gadu vidū Kardināls, Pulkvedis, Slepenais eksperiments bija parasti apmeklētās vietas, retāk Bimini, kas bija aktuālāks dažus gadus agrāk, bet 90. gadu beigās must see vietām pievienojās smalkais Deco bārs. Burtiski vienu vai divas reizes biju arī kreklos, bet gaisotne un publika bija tik nepieņemamas, ka tā arī tur vairs neesmu bijusi. Tomēr laikā, kad Rīgā tādu šiku klubiņu vēl nebija, aktīvi dejojām Saulkrastu pludmales kafejnīcās un jau pieminētajos Pierīgas lauku kultūras namos vai Jelgavas Tonusā. Ar jauno tūkstošgadi mana uzdzīve ārpus mājas transformējās pusdienās restorānos, mājas ballītēs un draugu kompānijās kafejnīcās. Viss tā jauki un paredzami, nekāda action un pārsteigumu! Bet pirms tam, 90. gados, bija tā…

*****

Nakts ballītes jūras krastā Saulkrastu 33. kilometrā palikušas atmiņā visvairāk. Laikam tālab, ka tur bijām visbiežāk: gan mūzika, gan auto novietošana pie deju laukuma, gan deju partneri un, kas nav mazsvarīgi, – apsardze, kura ne tikai sargāja kopējo mieru, bet tā jauki un īpaši rūpējās tieši par mums. Un mēs mazliet izlaidāmies: atteicām, ja ar kādu dejot negribējām, un pat

atļāvāmies būt nelaipnas pret tiem, kuri, sporta tērpos sapucējušies, dzēra, lamājās un jutās neatvairāmi.

Jo mums bija «aizmugure» – mobilā pulka puiši, kuri te piepelnījās kā apsargi. Kā tas varēja būt, ka viņi ir formās, ar ieročiem, un tas viss ārpus darba laika un dienesta vietas… Nezinu, bet tā bija. Tagad tas šķiet neiedomājami. Tāpat kā iedzert, dejot visu nakti un no rīta, pagurušai un ar mazām promilēm, sēsties pie stūres.

Nedēļas nogales sekoja cita citai, šķita, ka rudens nepienāks, ka jaunība, tāpat kā ballītes, nebeigsies… Tomēr kļuva vēsāks, lija rudenīgs lietus, un dejas pludmalē vairs nenotika. Vasara bija beigusies, atstājot skaistas atmiņas. Un turpinājumu ziemā – kā divus jaukus sakarus ar militāro vienību puišiem.