Seksa ir mazāk, nekā mēs domājam – atklāta saruna ar operējošo ginekologu Jurģi Vītolu
Viens no talantīgākajiem, aktīvākajiem un drosmīgākajiem operējošiem ginekologiem Latvijā. Jā, arī šajā intervijā viņš ir dažam labam līdz mielēm atklāts. Bet, kā jau ķirurgs, radis nelaipot – saka, kā ir, un ar pamatotu, godīgu motivāciju – lai Latvijas sievietēm būtu labāka dzīve.
Foto: Matīss Markovskis
Dakter, jūsu anatomiskie zīmējumi, piemēram, par endometriozi un dzemdes polipiem, ir tik forši. Pats zīmējāt vai sieva pielika roku, jo ir māksliniece?
Pats ņēmu un uzzīmēju. Pacientēm arī ļoti patīk, kad vizītes laikā rādām vizuālu attēlu, lai viņas var saprast savu problēmu. Mani zīmējumi ir salīdzinoši vienkārši. Senā pagātnē aizrāvos ar video veidošanu un fotografēšanu, no tā laika smieklīgas bāzes zināšanas man bija.
Man šajā sakarā ir pozitīvas sajūtas, jūs mums atļāvāt savu oriģinālo zīmējumu – šķiet, par noslīdējumiem – publicēt IEVAS Veselībā pie cita ārsta raksta. Faktiski – pie konkurenta raksta. Bet jums svarīgāk bija, ka sievietes tiek izglītotas par tēmu.
Latvijā, protams, ir konkurence. Bet bez tās nekur – labāki mēs droši vien nekļūtu. Dzīvotu savā labsajūtā, pašapmierinātībā. Konkurence ir tā, kas dzen uz priekšu. Jāsaņemas, jāturpina, jāattīstās, jāmeklē kas jauns, jābūt pirmajam. Taču konkurence neizslēdz sadarbību.
Mēs Latvijā esam tik ginekologu, cik esam, un cits citu pazīstam. Līdz ar to gudrie mācās no citu kļūdām. Kāds no manējām, es no kāda cita. Arī klīnikā šobrīd savā ziņā esam trīs konkurenti, operējošie ginekologi: es, daktere Elīna Sedleniece un dakteris Antons Babuškins. Strādājam zem viena jumta, un ļoti labi spējam sadalīt savas ambīcijas, cits citu arī stumjam uz priekšu.
Reizēm esmu pārsteigts, ka pacientes – ļoti foršas sievietes – ir apveltītas ar nekritisku uzticēšanos saviem ārstiem.
Jūs visi trīs esat arī līdzīpašnieki?
Jā. Un vēl investors, kas atrada mani un uzrunāja… Man jau labu laiku bija klusais sapnis, doma: ja kāds uzrunās attīstīt, paplašināt klīniku, tad kāpēc lai es teiktu nē?! Bija jāsāk domāt, kā to visu attīstīt un kas varētu būt man labākie kolēģi.
Skaidrs, ka mans tēvs joprojām ir ar mums – viņš ir kā pamatakmens, uz kura viss uzbūvēts. Droši vien ir ļoti grūti iedomāties kādu operāciju, ko kāds no mums trim varētu veikt pirmais un ko mans tēvs jau nebūtu izdarījis. Līdz ar to mēs klīnikā turpinām viņa iesākto, nodarbojamies tieši ar to, ko mans tēvs ir aizsācis. Tā ir endometriozes ķirurģija, miomektomija un, protams, noslīdējumi. Bet nākotnē – arī ar tēvu runājot un skatoties, kā ķirurģija attīstās, – skaidrs, ka tie trīs vaļi, uz kā klīnika šobrīd balstās, varētu būt mēs trīs. Esam šobrīd jauni, aktīvi un spējīgi to darīt. Un mans tēvs mums ir devis svētību. Viņš pats arī vēl joprojām strādā.
Cik dakterim Jurim Vītolam tagad gadu?
Pagājušogad nosvinēja savus astoņdesmit divus.
