Psihiatre Sandra Pūce atklāti par elektrošoku, lāstiem, hipnozi un darbu «Tvaiķenē»

– Dakter, kura vieta šeit, Tvaika ielas slimnīcas dārzā, ir jūsējā, mīļākā? Kur jūs ejat labprāt pasēdēt?
– Beidziet, man nav laika pasēdēt! Nopietni. Bet pašreiz man patīk visa šī pamale – no ēkas, kur atrodas mans kabinets, līdz Tvaika ielai. Pirms tam te bija vienkārši pļava, kas ik pavasari applūda, – zema vieta. Mēs jau smējāmies: kā konclāģerī – ja bēg, tad lai noķertu… Labākajā gadījumā te bija futbola laukumi. Un tagad šī pamale, kura nekad vēsturiski nav bijusi slimnīcas apdzīvota teritorija – vēsturiski visas ēkas atradās augstāk, tuvāk Aptiekas ielai –, ir ļoti baudāma un publiski pieejama. Žoga nav, jaunā, nesen uzceltā ambulatorā ēka ir redzama, nevis tiek slēpta, jo domājams, ka tur varētu staigāt kaut kādi sašņorēti cilvēki… Tagad te pavasaros zied tūkstošiem krokusu, tulpju, te aug baltie Himalaju bērzi.

«Vai jūs viņu nenoindēsiet? Vai jūs viņu nenozāļosiet? Vai jūs viņu nepataisīsiet par dārzeni? Vai tad tik traki, ka vajag slimnīcā?…»

Sākumā man pašai bija zināms iekšējs mulsums, likās – nu tā kā pie brāļu kapiem… Bet bērzi sakuploja, un tagad sidraba birzs dod kolosālu ritmu dārzam. Rudenī, kad ir tumšs un drēgns, saliekam lampiņas, un tad te ir gaismiņu pilsētiņa. 

– Arī savvaļas burkāni saziedējuši…
– Domāju, ka būs okei. Ir izvēlēti tauriņus piesaistoši augi, kas ir viens no klasiskiem dārza terapijas elementiem. Bet iekšējā cīņa notiek. «Vai tad tiešām nav benzīna, ar ko tos suņuburkšķus nopļaut? Vai tiešām nevar sakārtot teritoriju?!» Nē, mēs nedrīkstam,