Neiroloģe Mekša par to, kā savaldīt migrēnu un kas jauns izgudrots ārstēšanā

Skaidro

Dr. med. LĪGA MEKŠA
•  Neiroloģe, algoloģe un neirosonoloģe Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikā Gaiļezers.
•  Konsultē pacientus arī D.A.P. Sāpju klīnikā un NeiroMed klīnikā. Ieguvusi starptautisku pieredzi un zināšanas Vīnes Vispārējā slimnīcā un Dānijas Galvassāpju centrā.
•  Starptautiskās Galvassāpju biedrības asociēta biedre.
•  Arī pati personīgi zina, kas ir migrēna. «Kad pieredzēju savu pirmo auru, man bija pilnīgi skaidrs, kas tas ir. Tobrīd jau studēju medicīnu. Turklāt mana mamma, neiroloģe Daina Jēgere, beidzoties padomju laikiem, bija pirmā galvassāpju speciālistu virziena aizsācēja.»

– Dakter, mēs par migrēnu runājām tieši pirms pieciem gadiem, un vienā ziņā – vismaz man tā šķiet – nekas nav mainījies. Proti, cilvēki ir baigi neiecietīgie pret tiem, kuriem ir migrēna. Runa ir par valsts kompensāciju migrēnas zālēm. Palasīju komentārus internetā… «Paklau, kāpēc man ar saviem nodokļiem jāsponsorē tev migrēnas zāles? Man svarīgāk, lai lauku grants ceļi tiek savesti kārtībā.» Un – «Pareizi, mazie narkomāni, lai paši maksā!» Vai – «Kur tā migrēna pēdējos 30 gados tā – pēkšņi – uzradās un izplatījās trakāk nekā kovids?! Agrāk, kad mēs, iepriekšējā paaudze, strādājām kolhozā un rūpnīcās, nekad neviens nav varējis galvassāpju dēļ neiet uz darbu vai pamest savus bērnus novārtā. Zāles – analgīns, askofēns un citramons, un viss, vajadzēja iet un darīt. Bet tagad sanāk, ka migrēna ir kaut kas drausmīgs, ka guli, nevari ne pakustēties, kaut vai mājā ugunsgrēks!»
– Taisnība. Viņiem pašiem migrēnas nav, un tad cilvēki nezina, kas tas ir. Sāpes ir subjektīva pieredze, to neviens otram nevar izstāstīt. 

Cilvēks guļ tumšā istabā, viņam ir slikta dūša, un – pēkšņi tas viss beidzas! Citas tādas slimības nav. 

– Man šāda neiecietība bija pārsteigums. Jo kopumā sabiedrība taču kļūst tolerantāka, pieņemošāka pret citādo. 
– Pret redzamām lietām – jā. Bet lielā atšķirība ar situāciju pirms pieciem gadiem ir tāda, ka tāpat kā, piemēram, onkoloģijas vai reto slimību pacientiem ir savi speciāli medikamenti, tagad ir radīti arī specifiski medikamenti, ar kuriem var apkarot migrēnu, un tādēļ šiem pacientiem ir tiesības prasīt valsts atbalstu, jo tā vairs nav pielāgota ārstēšana kā agrāk.