«Man šodien vajag pie daktera!» Jaunās lauku ģimenes ārstes Līgas Bīlānes ikdienas ainiņas

– Līga, kādā sakarā šāda profesijas izvēle?!
– Kad opis bija dzīvs, es viņam palīdzēju. Viņš nebija uz gultas, bet es ar viņu darbojos. Mamma vienmēr teica: tev jābūt ārstei. Lai gan mums ģimenē ārstu nav. Kad mācījos vidusskolā, braucu uz Stradiņa universitātes bioloģijas kursiem, lai, ja nu kas, eksāmenos būtu labāk. Kad studēju piektajā kursā, man jau bija skaidrs, ka negribu dzīvot Rīgā, un ļoti apzināti gāju uz ģimenes medicīnu. Es arī negribēju nakts darbu. Visu cieņu tiem, ka strādā nakts maiņās, bet tas galīgi nav mans – man restartam vajag daudz laika! Bet tagad es atkal varu dzīvot savos laukos.

Es pārņēmu ģimenes ārsta praksi, kurā pacienti bija pieraduši, ka var nākt, kad grib, gaidīt dzīvajā rindā.

Patīk, ka ģimenes medicīnā ir viss – mazuļi, pusaudži, vidēja gadagājuma cilvēki, seniori, arī no vainām ir viss iespējamais. Kādreiz diagnoze tiešām skaidra, bet ir reizes, kad – o, interesanti, ko tagad darīt? Tu neiesūno. Redzi arī atgriezenisko saiti – pacients akūtā kārtā nonācis slimnīcā, un tad nu šķetini – kas, kāpēc, ko tālāk… Tāda pievienotā vērtība visam. Man praksē daļa pacientu ir ļaudis, kam ir 80 plus, un no viņiem varu smelties enerģiju – prieks par pozitīvo dzīves uztveri.