Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
«Izrādījās, ka es guļu uz galda morgā.» Dzejnieces Cīrules dzīves un nāves pieredze
Pensionāri Larisu Cīruli dzīve nav saudzējusi – trīs insulti, citas veselības likstas, cīņa par sevi un saviem bērniem –, bet tas viņu nav salauzis. Pirms četriem gadiem Larisa sāka rakstīt dzejoļus un nu brauc uz pansionātiem visā Latvijā, lai ar dzejas lasījumiem citus seniorus iedvesmotu nenolaist rokas, ieraudzīt cerību un saskatīt prieka dzirksti dzīvē. «Lasītājiem vēlētos nodot šo ziņu – ka ir cerība un ir jādzīvo, ka slimības pārvarēt palīdz arī attieksme pret dzīvi kopumā.»
Foto: Lauma Kalniņa. Stils: Ginta Vītola
Ejot uz tikšanos ar Larisu, nevaru atrast māju, kurā viņa dzīvo. Larisa mundrā balsī pa telefonu man saka, lai gaidot uz ielas. Un es redzu – man pretī raitā solī ar spieķi vienā rokā nāk Larisa. No skata nepateiksi, ka tikai pirms divām nedēļām viņa atgriezās no slimnīcas pēc trešā insulta… «Man ir jākustas!» viņa apņēmīgi saka un piebilst, ka sākumā bija grūtāk uzkāpt trešajā stāvā, bet nu jau tas izdodas. Larisa dzīvo ļoti pieticīgi, taču nesūdzas – visam pietiek, lai gan zāles ir ļoti dārgas, tās izmaksā simts eiro mēnesī. Bet bez zālēm viņa dzīvot nevar, ir jārūpējas, lai asinsspiediens nav par augstu, jādzer prettrombu zāles un citi medikamenti.
Larisa man rāda savus dzejoļus, fotogrāfijas no tikšanās reizēm ar senioriem pansionātos un dienas aprūpes centros un plakātus no daudzajiem pasākumiem. Tikai tad saprotu, ka arī mana mamma, kas apmeklē nodarbības netālajā dienas centrā, man ir stāstījusi par Larisu – simpātisko kundzi, kas lasa dzejoļus. Tie esot tik labi saprotami un uztverami tieši cilvēkiem gados.
Daudzus gadus dzīvo viena
Larisa stāsta, ka dzimusi Salacgrīvā un pavisam nesen nosvinējusi septiņdesmito jubileju. Dzīves skaudrumu viņai nācies izjust jau bērnībā, kad piecu gadu vecumā nonāca bērnunamā. «Mans tēvs bija baltkrievs un strādāja par advokātu. Esmu viņu satikusi tikai vienu reizi.
Dēliem jau bija paziņots, ka mamma mirusi, slimnīcā bija paspējuši izrakstīt arī miršanas apliecību.
Mamma no mana tēva izšķīrās, bet, kad apprecējās otro reizi un pārcēlās dzīvot uz Krieviju, mammas jaunais vīrs paziņoja, ka es ģimenē neesmu vajadzīga, man pie viņiem nav vietas. Un mamma mani atstāja bērnunamā Ribinskā, kur dzīvoju līdz septiņpadsmit gadu vecumam, kad mani pie sevis paņēma vecmāmiņa un mēs atgriezāmies Salacgrīvā.
