Ergoterapeits, kurš pats uzveicis vēzi: «Zinu tās domas, jautājumus – no kurienes tas viss, kāpēc man?»

Divarpus gadus jūs katru sestdienas rītu esat Māras dīķa parkā, kur vadāt bezmaksas nodarbības…
Šie sestdienas rīti ir kļuvuši par tādu kā mūsu ģimenes sestdienas rituālu, kurā piedalās ne tikai mana sieva, bet nereti arī dēls, bieži pievienojas arī mana kolēģe Marija. Man patīk dalīties ar savām zināšanām, būt cilvēkos, un es zinu, ka arī viņiem ir vajadzīgs tas, ko varu dot. Zinu dabas lielo, dziedējošo spēku, grupas mijiedarbības, kustības radīto enerģiju. Cilvēki šajās nodarbībās savstarpēji sapazīstas: nāk seniori ar spieķīšiem, nāk cilvēki ķīmijterapijas laikā, nāk atlētiski jaunieši, viņi sarunājas, socializējas, tā ir ideāla vide – bez aizspriedumiem, noliegumiem, paaudžu pretrunām. Un šīs attiecības turpina dzīvot arī ārpus nodarbībām – dalībnieki tiekas arī citās dienās, organizē savas aktivitātes, piemēram, Piņķos izveidojusies pastaigu grupa. Mēs kopīgi svinam arī svētkus – Lieldienas, Jāņus, 18. novembri, 100. nodarbību.

Kas ir šie cilvēki, kuriem ļauts piedalīties? Viņu ir daudz?
Deviņdesmit procentiem ir vēža diagnoze, bet šai nodarbībai – laimīgajai stundai, kā to kāds regulārs dalībnieks dēvē, – pievienojas arī tie, kuri vienkārši vēlas iznākt ārā, pabūt cilvēkos, izkustēties un socializēties. Parasti grupā esam ap piecdesmit, mēs darbojamies un kustamies pa apli. Es eju pretējā virzienā un varu visu pakoriģēt – kuram darboties lēnāk un mierīgāk, kuram – ātrāk. Tā faktiski ir tā pati 4×4 metode, ko īstenojam mūsu klīnikā – sākumā iesildāmies, tad seko intensīvā daļa ar mainīgas slodzes periodiem un beigās ir 10 minūšu ilga atsildīšanās.

Atceros to neziņu, bailes un sajūtu, ka visam beigas, viss zudis. Un es arī zinu to spēka sajūtu, kas rodas, kad saproti, ka tiksi galā.