Ārsts Lazovskis: Cilvēki nezina, kas ir daba, kas ir darbs. Mums tagad ir mākslīgais intelekts

– Man teica, ka jūs pa Rīgu pārvietojaties ar riteni…
– Jo man patīk! Es jau medicīnas studiju laikā sāku braukt ar riteni. Tagad riteni var uz ielas pieslēgt, ir speciālas ķēdes, bet toreiz nebija. Tad es to garderobē pakāru uz četriem pakaramajiem, un ritenis gaidīja mani no lekcijām.

Ārsti ir radoša profesija, un radošuma pazīme ir šaubas, neziņa, nepārliecinātība, pēkšņi aha! momenti un tad piepešais prieks.

Tagad Rīgā ir arī mazāk bedru nekā tajā laikā, tātad kaut kas uzlabojas. Ir riteņu joslas. Kanādā autovadītājiem ir spēcīgs lobijs, un, tā kā tur ir tik daudz sastrēgumu, viņi reizēm atņem riteņbraucējiem joslas. Eiropā tādā ziņā ir labs piemērs, varam mācīties arī no Skandināvijas.

Laimīgi nopirkām dzīvoklīti Rīgas centrā tieši blakus manas mammas dzīvoklim, un, lai no turienes tiktu līdz ATTA centram, kur notiek Ārstu kongress, man ar riteni vajadzīgas 15–20 minūtes. Un vēl izvēdini galvu, drusku pakusties. Bet, ja brauc ar tramvaju, tad stāvi, turies pie stangas, un tas tev prasa kādas 45 minūtes. 

– Kā jūtaties kongresā, satiekoties ar Latvijas, Amerikas, Austrālijas, Vācijas, Norvēģijas, Dānijas, Anglijas ārstiem, saviem bijušajiem studiju biedriem? 
– Mēs visi esam profesionāļi, katrs savā darbā, savā druvā, un sanākam kopā ik pēc četriem gadiem. Ne tik daudz, lai sakrātu veselu maisu ar jaunām zināšanām, ko ņemt līdzi un tad pielietot, bet – lai satiktos. Lai redzētu, ka mēs neesam vieni, ka mēs piederam tai lielajai ārstu saimei, Latvijas ārstu saimei. Un ziniet – ir tāds lepnums. Te visi ir kopā, te nav vieni augstie speciālisti, kas runā par lietām, kuras mēs ar saviem limitētajiem veselības aprūpes līdzekļiem knapi varam atļauties, varbūt tikai kādā specializētā centrā.