Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
«Ārsti nevarēja pateikt, kāpēc mana galva lūst nost.» Zirgkopes Ilzes neticamā atveseļošanās
«Man nav dabā baigi pīkstēt, turējos, cik spēju, un nemaz jau to palīdzību nemeklēju. Parasti uzskatīju, ka ar domu spēku varu kļūt vesela. Taču šī situācija bija neparasta. Domu spēks nepalīdzēja – mana galva lūza nost,» tagad atzīst zirgu sētas Klajumi saimniece Ilze Stabulniece. Viņai tika veikta mazinvazīva operācija, kāda Latvijā pirms tam nekad nav darīta, un Ilze jūtas ļoti pateicīga par izglābšanu no iespējamās paralīzes: «Esmu vienkāršs lauku cilvēks, kas bez sakariem, bez kukuļiem rindas kārtībā tika līdz šiem mūsu pašu Latvijas brīnumdakteriem.»
Foto: Samanta Miglane un Ieva Andersone
«Visaugstāk dzīvē vērtēju savu ģimeni, zemi, zirgus un Latviju.» Tā Ilze ierakstījusi īsajā FB aprakstā par sevi. Un tā arī ir. Pavisam drīz – pēc 11 gadiem – Krāslavas novada Kaplavas pagasta Klajumi, kuros tagad viņa kopā ar savu vīru Viktoru saimnieko, svinēs 100 gadus! Ilzes vecaistēvs, būdams kalpa zēns, Kaplavā ieradies ulmaņlaikā stiprināt Latvijas robežu un, smagi strādājot, kļuvis par saimnieku. «Un mēs turpinām šo tradīciju – nevis stiprināt lielpilsētas, bet dzīvot te, pierobežā, dziļā provincē, 275 kilometrus no Rīgas, kur tīra gaisa un īstas sirsnības ir pārpārēm.»
Skolas laikā Ilze mācījās Daugavpilī – vecākiem pilsētā bijis mazs dzīvoklītis, bet katru brīvu brīdi ceļš vedis uz laukiem, uz Klajumiem, kur tobrīd dzīvojis mammas brālis Pēteronkulis, dzimis 1928. gadā. «Es jau tad sapņoju par savu zirgu. Zināt, ir tāds zirgu vīruss – viņš bija ienācis manā galvā, manā degunā, manās actiņās, un izārstēt to nevar. Es ļoti mīlu zirgus.
Likās, ka mana galva nolūzīs un iekritīs turpat tajā lielajā māla šķīvī, kad noliecos virs galda, pasniedzot cilvēkiem ēdienu.
Latvijai atgūstot neatkarību, sākās pārmaiņas. Kādu dienu paps man saka: «Otrā Daugavas krastā, Latgales pusē, Jāzeps pārdodot zirgus, ko dabūjis par pajām no kolhoza…» Onkulis Pēterītis solīja palīdzēt zirgu uzturēt: «Jā, jā, vari to zirdziņu pirkt!» Es jau sešpadsmit gados sāku strādāt un biju sakrājusi 1500 Latvijas rubļus.
