Ārste Apine: Puse radioloģisko izmeklējumu pediatriskajiem pacientiem nav pamatoti

– Ilze, ņemot vērā to, ka esam ilgi pazīstamas un mūsu ceļi ir dažādi krustojušies, atļaušos mūsu sarunā lietot tu formu, labi? Par tevi laikam varētu teikt – tev nemaz nebija citas iespējas, kā tikai medicīna…
– Ja ir kāda vide, kurā vecāki gūst prieku, tad arī bērnam, to redzot, liekas, ka tas ir forši. Mans tēvs bija ar visu sirdi un dvēseli medicīnā, viņam ļoti patika strādāt. Tas ir tāpat kā, piemēram, ja tev bērnībā kāds būs ierādījis, ka mazgāt traukus ir vienkārši un patīkami, tad tu to vienmēr arī turpmāk savā dzīvē darīsi bez piespiešanās un ar patiku. Bet slimnīcā strādāt sāku trīspadsmit gadu vecumā: vispirms biju veļas māsa, vēlāk kļuvu par sanitāri – vispirms Rūjienas slimnīcas Ķirurģijas nodaļā, pēc tam jau operāciju zālē. Tēvs man operāciju laikā ļāva arī asistēt, daudz ko stāstīja. Mani tas viss ļoti saistīja, un, iespējams, tāpēc arī mani darbs aizrauj. Atceros, kā tēvs mani naktī modināja, sakot: «Celies, baigi forši, braucam operēt.» Un mēs braucām tos divdesmit trīs kilometrus pa zemes ceļu no Mazsalacas līdz Rūjienai, lai palīdzētu kādam akūtam pacientam, kuram bija nepieciešama neatliekama operācija. Ja mašīna bija salūzusi, mēs devāmies ceļā ar moci – es sēdēju tētim aizmugurē, segā ievīstīta. 

Atceros, ka manā dzimtajā pusē tolaik, kad biju vēl bērns, kāda sieviete bija spainī noslīcinājusi savu zīdainīti.