Pāris šķiras. Kas notiek attiecībās ar kopīgajiem draugiem?

Pieredze

Jutu, ka labāk ir netikties

Lauma (60), ķīmiķe:

«Mēs apprecējāmies augstskolas laikā – mācījāmies vienā kursā, un kopdzīves laikā kā tuvākie draugi mums saglabājās tieši kursabiedri. Tā bija gan mana draudzene ar savu otru pusīti, gan nu jau bijušā vīra draugs ar savu ģimeni. Visiem mums teju vienā laikā dzima bērni, kopā svinējām jubilejas, vasarā braucām laivu braucienos, ziemā kopā slēpojām.

Un kur nu vēl visi tie solījumi – tas nekas, ka nebūsiet vairs kopā, mēs tāpat paliksim draugi uz mūžu… Tomēr realitāte izrādījās pavisam cita.

Bijām tāds – kā paši teicām – nedalāmais trijnieks. Līdz mirklim, kad mans vīrs ieskatījās citā sievietē un no ģimenes aizgāja. Patiesībā tieši viens no mūsu pāru trijnieka viņus nejauši pamanīja benzīntankā un jautāja – vai es zinot, kas tā par dāmu?

Līdz ar to mūsu šķiršanās iemesls nevienam nebija noslēpums. Pirmajā laikā draugi centās mani uzmundrināt, kā nu kurš mācēja. Tā kā bijušais vīrs pats izvēlējās ne ar vienu vairs nekomunicēt, tad tāda draugu dalīšana pat nenotika. Tomēr es pati jutu, ka man ir sāpīgi būt ar viņiem, jo viss atgādināja man manu iepriekšējo dzīvi. Turklāt vēl arī tās atmiņas no sērija atceries, kā jūs abi toreiz, kas reizēm pat neapzināti paspruka… Sāku izdomāt atrunas, kāpēc netieku uz vienu vai otru ballīti, tad sāku neatbildēt uz zvaniem… Līdz viņi saprata, ka izvairos…»