Mūziķis Jānis Aišpurs: Es nemācēju pateikt nē, un par to esmu samaksājis augstu cenu

Mēs runājām ilgi. Aizrunājāmies par emocionālo, un mani aizkustināja tas, kā Jānis sarunā neslēpa savas saviļņojuma asaras. Šis viņam ir intensīvs dzīves laiks, kad viss atkal notiek vienlaikus. Top jaunais «The Sound Poets» albums, un grupa gatavojas vasaras lielajam koncertam, bet vienlaikus Jānis ļoti cenšas būt labs tētis savām meitām, mācās vairs nemelot sev un mazāk grauzt sevi par sarežģītiem pagātnes notikumiem.

Svētdien šovā «Koru kari» Jānis ar savējiem dziedāja paša rakstīto dziesmu «Tavs karogs», ko pagājušās vasaras svētkos Mežaparkā tik svētsvinīgi izdziedāja lielais skolēnu koris.

Laikam loģiski, ka šovā vadi Ikšķiles kori, jo tavas dzimtas saknes saistītas ar Ikšķili?

Manas dzimtas saknes saistītas ar Latgali, bet tēva vecāki pārcēlās no Balviem uz Ikšķili, lai bērniem nodrošinātu labākas izglītības iespējas. Opītis tur savām rokām uzcēla māju. Manas bērnības vasaras tā arī pagāja – puse Latgalē, otra puse Ikšķilē, bet ziemas brīvdienas Ikšķilē. Un nu jau piektais gads, kopš mums ar Aiju pašiem Ikšķilē ir mājiņa. Tā ir mājiņa ar stāžu, sešdesmitajos gados to uzbūvēja kāds pāris, Aleksandrs un Anna Liepiņi, un tagad mēs to lēnām čubinām. Tur ir dārzs un ābeles, mēs uzbūvējām siltumnīcu, kur Aija audzē tomātus, un tur mēs dzīvojamies no maija līdz septembrim. Man patīk tur būt, un Aija ir kā traka uz to vietu.

Es mācos būt godīgs. Nenoklusēt un izrunāt to, kas ir svarīgs. Tas ir grūti, sevišķi man, jo esmu tāds cilvēks, kas negrib sāpināt. Taču tad iznāk, ka, negribot sāpināt otru, es sāpinu gan viņu, gan sevi.

Šovam Koru kari tu esot pieteicies pats! Ar ko tas tev šķita tik interesanti?