Lūzuma punkts 5000 metru augstumā. Kā Himalaji salauza manu sīkstumu un iemācīja pieņemt palīdzību
Gatavojoties divu nedēļu pārgājienam pie Tibetas robežas Himalajos, Nepālā, gaidīju dažādus laikapstākļus un to, ka fiziski būs ļoti grūti, bet ticēju, ka tikšu galā – esmu sīksta. Nedomāju, ka gandrīz piectūkstoš metru augstumā virs jūras līmeņa no akmeņiem sakrautā patvērumā, krampjaini trīcēdama, raudāšu, kamēr mani pārgājiena biedri pirms došanās uz kalnu pāreju ārā dejos…
Foto: No personiskā arhīva
Pēc tam daudz domāju par Nepālas braucienu, vēl aizvien novērtējot, ka katru dienu guļu mīkstā gultā un man ir sava vannasistaba. Tās ir privilēģijas. Tāpat bieži vēroju savu tangkas gleznojumu ar attēloto mandalu, pielūkojot, lai realitāti redzu tādu, kāda tā ir, nevis kā es to vēlos. Tomēr, par spīti visām privilēģijām, šķiet, ka ikdienā Rīgā jūtos mazāk dzīva nekā Nepālā. Ikdienā, kas paiet birojā, mācībās un sporta zālē, vairs neizdodas piedzīvot tik spilgtas emocijas kā kalnos, kur prieks pastāvīgi mijās ar skumjām, bailēm, dusmām, pārsteigumu un riebumu pa stundām, bet kalnu pārejā – pat pa minūtēm.
Gatavošanās. Gaidas
«Manaslu, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē Garu kalns, ir astotā augstākā virsotne pasaulē, un 14 dienu trekings apkārt Manaslu ir viens no iespaidīgākajiem Nepālas kalnu pārgājienu maršrutiem. Tas pa stāvajām Budhi Gandaki upes ielejas malām seko senam sāls tirdzniecības ceļam, vijoties cauri budistu ciematiem un pāri Larkya La kalnu pārejai 5106 metru augstumā.»
No lejas skatoties uz sniegotajām augstkalnēm un Manaslu, man pārskrien šermuļi. Taču es pieņemu savu pieredzi tādu, kāda tā bija.
Tā skan piedzīvojumu rīkotājfirmas apraksts divu nedēļu pārgājienam Himalajos, kam 2024. gada augustā piesakos un cītīgi gatavojos, uzlabojot fizisko sagatavotību.
