
10 metri balta auduma zem kara lodēm. Kā daiļā ukrainiete apprecējās latviešu kleitā
«Šis nav laiks, lai svinētu, tādēļ mēs tikai sarakstīsimies,» saka ukrainiete Darja, kad satieku viņu Ļvivā. «Taču man tik ļoti gribas vismaz baltu kleitu un skaistas bildes. Tā tomēr būs mana kāzu diena.» Lai atkal būtu kopā ar savu pirmo mīlestību Oleksandru, kurš šobrīd karo Pokrovskas sektorā, Darja izšķīrās no miljonāra, atgriezās no ārzemēm, kopa mīļoto, kad viņu smagi ievainoja, bet kā ķirsītis uz kūkas šajā stāstā ir kleita. To Darjai uzšuva latviešu volontiere un tērpu māksliniece Ieva Ādamsone. Jā, arī tāds ir karš.
Foto: Foto: no personiskā arhīva
Karavīra sirreālais lūgums
Ļviva. Pagājušā gada decembra beigas. Kopā ar citiem kolēģiem no Ganta fonda esam ieradušies Ukrainā, lai armijas vienībām, ar ko sadarbojamies, atdotu sagādātās automašīnas un pārējo kravu. Visu nakti braukuši, negulējuši un samurcīti, vislabprātāk kaut kur kaut uz pāris stundām nokristu horizontāli, bet laika trūkums neļauj. Jo puiši no Pokrovskas, Zaporižjes un Harkivas sektoriem jau ir klāt. Jāpārkrāmē mašīnas, jāsašķiro kravas, jākārto dokumenti. Un jāsasveicinās, cieši apkampjoties, jo visus, kas ieradušies, jau pazīstam. Un klusībā atviegloti nopūšamies, ka vēl dzīvi.
Teicu meitenei: vienkārši izstāsti, kāda ir tava sapņu kleita.
Ārā ir pelēks, auksts, plosās ass vējš, un sejā sitas slapjš sniegs un lietus. Jākustas ātri, tādēļ kastes ar atvesto tiek tempā pārnestas no vienas mašīnas uz otru. Taču starp tām ir viena īpaša – liela plastikāta kārba, kuru mana kolēģe no fonda, volontiere un tērpu māksliniece Ieva Ādamsone visu ceļu ir uzraudzījusi ar īstu vanaga aci. Tajā atrodas līgavas kleita. Jo, lai cik sirreāli tas izklausītos, pa vidu visām kara šausmām, biedriem, kas mirst blakus, un orkiem, kas lien uz priekšu, viens no karavīriem, ar kura vienību Ieva sadarbojas, uzzinot viņas profesiju, pirms dažiem mēnešiem saņēmās personīgam lūgumam.
«Viņš kautrīgi pajautāja, vai es varētu uzšūt viņa līgavai kāzu kleitu. Jo viņš tik ļoti vēlējās savu Darju iepriecināt ar kaut ko īpašu. Tas bija tik… aizkustinoši. Esi tajos sūdos un dubļos līdz ausīm, bet spēj domāt par tādām lietām… Ne visi vīrieši pat miera laikos par ko tādu iedomātos. Atbildēju – tas man būtu gods. Un šķita, šādai kleitai varētu būt arī simboliska nozīme. Ka, spītējot karam, pasaulē ir arī kaut kas balts, labs un cēls.»
«Ceru nodzīvot līdz kāzām»
Karavīra vārds ir Oleksandrs. Kad viņam galvā ir cepure, varētu dot gadus trīsdesmit ar asti. Kad to noņem – ap piecdesmit, tik sirmi ir Oleksandra mati. Nosirmojuši pēdējo trīs gadu laikā, jo viņš brīvprātīgi pieteicās aizstāvēt savu zemi jau kara pirmajās dienās. Patiesībā viņam ir trīsdesmit septiņi.
Kad atgriezos, Sašu tieši smagi ievainoja. Kājā, vēderā… Trīs mēnešus par viņu rūpējos, kopu. Viņš faktiski nestaigāja.
Ieva ar Oleksandru sadarbojas vairāk nekā pusgadu un ļoti atbalstījusi viņa mehanizēto kājnieku vienību. Ar ziedotāju palīdzību sagādāti auto, droni, mobilās uzlādes stacijas un citas vajadzīgās lietas. «Sākumā mums bija ļoti lietišķa sarakste,» atceras Ieva. «Viņš nekad nerakstīja pirmais. Tad pēkšņi saņēmu sveicienu – viņiem bija svētki, tankistu diena. Un vēlāk kādā brīdī Oleksandrs atvērās vēl vairāk, kļuva emocionāls. Varbūt tādēļ, ka tobrīd kārtējo reizi intensīvi tika šauts pa viņa dzimtajiem Sumiem. «Mājas, radi apšaudīti ar raķetēm un droniem… Eh! Grūti!!! Fiziski un garīgi!!!» viņš toreiz uzsita ziņu, pats būdams Pokrovskas sektorā. «Šeit mums ir elle, dodamies uzdevumos bez apstājas… Ļoti grūti noturēties, mēs zaudējam savus labākos biedrus, tuvākos brāļus…» Toreiz ilgi klusēju, jo nezināju, ko teikt. Līdz pajautāju: «Varbūt jums ir kaut kas, ko vēlaties, lai es uzrakstu cilvēkiem publiski? Lai viņi saprastu… kas notiek.» Oleksandrs atbildēja, ka to nav iespējams saprast. «Neviens neko nesapratīs… kamēr nejutīs un nepiedzīvos uz savas ādas! Kamēr briesmas nenāks pār viņa ģimeni, tuviniekiem, mājām, neviens mūs nesapratīs! Ko jūtam un ko pārdzīvojam.»»
Kādā citā reizē Oleksandrs uzrakstīs, ka ļoti cer nodzīvot līdz kāzām… Kad tiekamies, kāzas ir plānotas mazliet vairāk nekā pēc mēneša, 25. janvārī – Oleksandra dzimšanas dienā.
Kleita pa vadiem
Uz Ļvivu ir atbraukuši abi – gan Oleksandrs, gan Darja. «Šūt kāzu kleitu bez mērīšanas – tas ir ļoti sarežģīti. Parasti notiek vismaz trīs laikošanas, es teicu, ka man vajag vismaz vienu,» Ieva stāsta par savu vienīgo noteikumu, piekrītot šūt, iespējams, svarīgāko apģērba gabalu sievietes dzīvē.
Un faktiski ir noticis brīnums – kleita derēja perfekti!
Kāds tas izskatīsies, abas noskaidroja, WhatsApp apmainoties ziņām, turklāt ukrainiski. «Teicu meitenei: vienkārši izstāsti, kāda ir tava sapņu kleita. Bija arī pāris noskaņas bildes, bet kopumā tas vistiešākajā veidā bija darbs pa vadiem,» atceras tērpu māksliniece. Un te nu viņa stāv, topošā līgava. Smuka kā lelle.
Volontieru un armijnieku tikšanās notiek kādā hotelī. Saimniece mūs ielaiž lielā banketu zālē – citur vienkārši nav vietas, kur kleitu uzmērīt. Nav arī cita laika parunāt ar Darju, tādēļ, kamēr Ieva uz celīšiem steigšus atsprauž kleitas apakšmalu un veic citas korekcijas, es turpat ar diktofonu rokās intervēju līgavu. Kleita būs bez visādām ciku cakām – Darja negribēja neko lieku, tikai vienkāršu, skaistu eleganci. Rezultātā – desmit metri auduma, desmit metri oderes, 3 metri – līgavas plīvura…
Un faktiski ir noticis brīnums – kleita derēja perfekti!

Holivuda var iet atpūsties
Darja un Oleksandrs iepazinās, kad viņai bija 18, bet viņam – 26. Kā vēlāk teiks Saša: vispirms pamanīju viņas acis, un – tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. «Abi esam no Sumiem, tur arī iepazināmies. Viņš ir mana pirmā mīlestība,» stāsta ukrainiete. «Gandrīz uzreiz sākām dzīvot kopā, bet pēc gadiem diviem mūsu ceļi pašķīrās. Es… apprecējos ar citu. Turku miljonāru. Desmit gadu biju kopā ar viņu un dzīvoju Turcijā.» Darja saka – viņus izšķīra liktenis. Taču abi nezaudēja sakarus, viens otru pieskatīja, viens par otru domāja un vēroja no attāluma. Un Oleksandrs vienmēr esot teicis – tu tik un tā atgriezīsies un būsi ar mani.
Viņš mani neprātīgi mīlēja, taču es, neskatoties ne uz ko, tomēr aizbraucu projām. Nespēju vairs būt kopā ar viņu.
«Kad sākās karš, tieši biju atbraukusi paciemoties pie vecākiem. Sumi ir Krievijas pierobeža, mūs apšaudīja jau no pirmajām dienām. Saša uzreiz pieteicās iet aizstāvēt dzimtos Sumus. Iemācīja man apieties ar automātu. Jo orki tepat apkārt vazājās, gāja pa mājām… Līda visur iekšā, zaga, bet mums turklāt pirmais stāvs, logi bez restēm. Bija ļoti bail.
Sagaidīju pirmo zaļo koridoru un aizbraucu no Ukrainas. Man paveicās, jo ne jau visiem tas izdevās, – daudzus pa ceļam apšāva, šāva pat uz ģimenēm ar bērniem…»
Darja atgriezās drošajā Turcijā. «Vēl divus gadus nodzīvojām kopā. Ar vīru – uzskatu, ka viņš bija mans vīrs, – nebijām oficiāli precējušies, tāpēc ka es nepieņēmu musulmaņu ticību. Arī attiecības ar viņa vecākiem bija ļoti smagas, viņu mentalitāte… Varētu teikt, ka šos desmit gadus man pašai bija savs karš, mēs burtiski cīnījāmies par savām attiecībām. Un tad es sapratu, ka vairs tā nevaru. Pavisam skaidri apjautu, ka visu dzīvi tomēr esmu mīlējusi Sašu un gribu būt kopā tikai ar viņu. Ka viņš ir īsts vīrietis. Jā, Saša it kā bija vienkāršs puisis, strādāja par autobusu un mikriņu šoferi, bet mans bijušais vīrs – miljonārs… Viņš mani neprātīgi mīlēja, taču es, neskatoties ne uz ko, tomēr aizbraucu projām. Nespēju vairs būt kopā ar viņu. Vienkārši uzvarēja mīlestība.» Tāds stāsts, ka, to rakstot, man joprojām skudriņas skrien pār kauliem. Holivuda var iet atpūsties. Jo te viss ir pa īstam.
Arī tāds ir karš
Nu jau gadu Darja ir atpakaļ Ukrainā, dzīvo Sumos. Viņa ir radošs cilvēks, savulaik lējusi sveces un vārījusi ziepes, arī tagad darina dažādas skaistas lietas. «Kad atgriezos, Sašu tieši smagi ievainoja. Kājā, vēderā… Trīs mēnešus par viņu rūpējos, kopu. Viņš faktiski nestaigāja.» Un, ja kādam no malas šķiet, ka tas ir kaut kas romantisks – tā, kā rāda filmās par karu, kur skaistas māsiņas dod padzerties ūdeni ievainotiem karavīriem, un viņi viens otram skatās acīs –, tad Darja tikai pasaka: tas ir smagi. «Un, tiklīdz viņš bija pa pusei vesels, tā viņu uzreiz paņēma atpakaļ uz fronti…»
Un tad… tad Darja pēkšņi sāk šausmīgi raudāt. Šī skaistā meitene savā pasakainajā baltajā kleitā, kura vēl pirms brīža sievišķīgi priecājās par to, cik viss būs brīnišķīgi, stāv drēgnajā deviņdesmito gadu stila banketu zālē un raud tik ļoti, kā es sen nevienu neesmu redzējusi raudam… Kā žurnāliste un volontiere Ukrainā esmu daudz piedzīvojusi un redzējusi un daudzas lietas spēju emocionāli sagremot, bet šis skats man atkal izsit korķus. Šis viss šķiet tik… nepareizi un tik nežēlīgi. Apraudos arī es. Nevienai no mums pa rokai nav salvešu, asaras vienkārši birst. Darja raud gandrīz bez skaņas, un diktofonā vairākas minūtes dzirdams klusums. Tad viņa saka: «Piedodiet…» «Par ko tieši tev jāatvainojas?» es atvaicāju.
Sieviešu asaras – arī tas ir karš.
Nedomāt par slikto
Tāpat kā daudzi citi, arī Oleksandrs, cik iespējams, no pozīcijām tuviniekiem atskaitās, ka viss kārtībā. Ne vienmēr gan tas ir iespējams, jo ne vienmēr ir sakari. Bet, tikko brīvs, viņš seko arī tam, kas notiek Sumos, kur līgava un radinieki. Kad iespējams, sūta informāciju, kas uz viņiem kārtējo reizi lido, jo Sumus apšauda gan ar raķetēm, gan droniem, kabiem un visiem citiem iespējamiem draņķiem. Trauksme te skan gandrīz nepārtraukti. Jautāju Darjai, kā vispār sieviete var sadzīvot ar kara ikdienu. «Mums sievietes jau kļuvušas tik stipras un tik ļoti pie visa pieradušas, ka daudzas pat vairs neiet uz patvertnēm. Saka – nu, ja uzkritīs, tad uzkritīs. Galvenais, lai beigas ir uzreiz… Tā pie mums daudzi domā. Jo psihe jau ir tik ļoti traumēta… Tās, kas ar bērniņiem, gan cenšas nokļūt drošībā. Un izdzīvošanas instinkts, protams, saglabājas – kad raķetes cita pēc citas lido, es arī pēc divu sienu principa skrienu patverties uz koridoru.
Ko mēs runājam ar citām meitenēm? Nu, mēs vienkārši cenšamies sevi noskaņot uz kaut ko pozitīvu. Nedomāt slikto. Jo domas materializējas un sliktais mēdz pievilkties. Daudzām manām draudzenēm vīra jau vairs nav… Bet kaut kā pagaidām turamies,» atbild Darja. Viņas nervu stabilizators un stresa noņēmējs esot špicu šķirnes sunenīte, abas ir kopā jau desmit gadu. «Kad nav ziņu no Oleksandra, piespiežu sev klāt silto suņa kamoliņu, un uzreiz kļūst labāk.»

Katru sekundi kopā
Kad kleitas pielaikošana beigusies, laukā – vējā un lietū – noķeru arī Oleksandru. Arī viņam nav daudz laika, jo drīz jābrauc atpakaļ – līdz Pokrovskai ir garš ceļš. Par savu darbu pozīcijās viņš nedrīkst stāstīt, taču tas ir tāds, ka padara viņu par mērķi numur viens. «Mums orki nežēlo neko – ne mīnmetējus, ne raķetes, pat ne lidmašīnas,» viņš īsi nosaka. Kad viņš ir tur, par līgavu nedomā. «Citādi nemaz nevar. Pozīcijās tu koncentrējies tikai uzdevumam. Bet kad tevi nomaina… Es ar Darju jau sen gribēju apprecēties, bet kaut kā nesanāca. Protams, labāk gribētu to darīt, kad karš būtu beidzies, lai varētu būt skaisti un priecīgi, varētu kārtīgi nosvinēt. Bet cik tad var vilkt garumā, jau trīspadsmit gadu pagājis…» Viņš ir ļoti nopietns. Daudz smēķē.
Un ļoti gribu, lai mums ir bērniņi. Ļoti. Tāpat kā Darja. Bet, lai būtu bērni, vajag būt kopā. No attāluma kaut kā, ziniet, nesanāk…
Šajā brīdī, meklēdama savu Sašu, mūs pārtrauc Darja. «Gribu redzēt kleitu!» Oleksandrs, viņu ieraugot, uzreiz iesaucas. «Nedrīkst!» mēs šausmās abas vienā mutē atbildam. Topošais vīrs pažēlojas, ka visi to bildēs jau ir redzējuši, pat Romka – tas ir armijas biedrs, kas atbraucis līdzi un nu jau ir gandrīz kā brālis.
Kāds tagad kopumā noskaņojums, jautāju. «Šobrīd viss ir labi, jo mīļotā blakus,» viņš beidzot pasmaida un nosēdina meiteni sev uz ceļiem, lai viņai nav auksti uz āra soliņa. «Bet pozīcijās iet smagi. Mums trūkst bruņojuma. Cilvēku it kā pietiek, varam atkauties, ja vien būtu, ar ko. Ja viss, ko solīja Amerika un pārējie, tiktu iedots, mēs ne tikai atsistu teritorijas, bet izdzītu viņus laukā uz visiem laikiem. Ir smagi, bet citu variantu tāpat nav.»
Pēc kara Darja un Oleksandrs noteikti grib palikt Ukrainā, dzīvot dzimtajos Sumos. «Celsim atkal no jauna visu, kas izpostīts. Ko es pats visvairāk gribētu? Gribētu katru brīvo sekundi būt kopā ar ģimeni. Strādāt sev, savai ģimenei. Un ļoti gribu, lai mums ir bērniņi. Ļoti. Tāpat kā Darja. Bet, lai būtu bērni, vajag būt kopā. No attāluma kaut kā, ziniet, nesanāk…»
25. janvāris
Ar to gan kleitas stāsts nebeidzās. Kad Ieva to pabeidza šūt, kleitu vēl vajadzēja nogādāt atpakaļ uz Ukrainu. Pa pastu bija bail sūtīt – ja nu nepagūst vai kas atgadās? Tādēļ par kurjeru pieteicās Gundars Kalve – latvietis, kurš savulaik gāja palīgā ukraiņiem karot, bet šobrīd regulāri brauc uz Ukrainu kā brīvprātīgais. Gundars Sumos kleitu atdeva Darjai tieši rokās.
«Reizēm mēs pat neapzināmies, cik liela loma var būt it kā šķietami pavisam necilai rīcībai. Domāju, pēc Ukrainas uzvaras visi, kas piedalījās šā brīnišķīgā stāsta tapšanā, satiksimies un atzīmēsim jaunā pāra laimes dienu vēlreiz – zem brīvām un mierīgām Ukrainas debesīm,» viņš pēc savas īpašās misijas izpildīšanas atrakstīja Ievai. Un, kad Darja atsūtīja kāzu fotogrāfijas, tapa skaidrs, ka visa šī mazliet mistiskā notikumu virkne un nebūt ne vienkāršā kleitas epopeja bija tā vērta.
«Tā noteikti būs kleita, ko es vienmēr atcerēšos un par ko stāstīšu mazbērniem,» man vēlāk teiks Ieva. «Milzīgs aizkustinājums, atbildības sajūta, gandarījums. Un neviltots, liels prieks par Oleksandru, kuru jau uzskatu par tuvu, labu draugu, kaut esmu viņu satikusi tikai divreiz dzīvē. Ceru, ka viņiem viss izdosies, viņi dzīvos ilgi un laimīgi un es varēšu braukt uz viņu bērnu kristībām.»
Arī es ļoti gaidīju 25. janvāri. Tā teikt – laimīgās beigas šim stāstam un laimīgu sākumu kaut kam jaunam. Un domāju, ka Lielais Boss tur augšā nevar neredzēt tik lielu mīlestību, un viņš dos Darjai un Oleksandram to, ko viņi visvairāk vēlas.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨




















































