Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saldējuma vēsture
Saldējums nav mūsdienu izgudrojums – to pamatoti var uzskatīt par vēsturisku desertu. Senie raksti liecina, ka saldējumu ēda jau pirms 4000 gadiem – vēl pirms mūsu ēras senajā Ķīnā galdā cēla desertu, kas tapis, kopā samaisot apelsīnus, citronus, granātābolu sēkliņas un ledus gabaliņus. Arī senie grieķi, romieši un persieši baudījuši saldējumu, un zināms, ka tika būvētas pat speciālas ledus iekārtas, kas augļu sulas un biezenīšus uzturēja veldzējošā stāvoklī. Savukārt piena saldējuma pirmsākumi esot meklējami 17. gadsimtā Anglijā. Leģendas vēsta, ka kāda karaļa dzīrēs viesi bija sašutuši, jo likās, ka tiem desertā tiek servēts sniegs, taču, pagaršojot ēdienu, sapratuši, ka tas ir kas salds un garšīgs. Vai tā tiešām ir bijis – diez vai uzzināsim, un, par laimi, mūsdienās nav jābūt augstu dzimušam, lai tiktu pie saldējuma.
Pietiek aiziet uz tuvāko veikalu un pasapņot, kā būtu, ja saldējums nevis pašam jāņem no saldētavas, bet to pasniegtu lielā zālē karaļa viesībās…
Palmu eļļa saldējuma sastāvā – vai tiešām kaitīga?
Izejviela, kuras klātbūtne saldējumā raisa lielas bažas, ir palmu eļļa. Šis satraukums ir pamatots un nepamatots vienlaikus. Palmu eļļa ir mītiem apvīts produkts, kuram pieraksta baisas īpašības. Runā, ka organismā tā nesagremojas, aizsprosto asinsvadus un izraisa sirds un asinsvadu slimības. Šādus uzskatus varam izlasīt ne vien žurnālos, tiešsaistes medijos un blogos, bet brīžiem dzirdam arī no ārstu mutes nākam. Taču patiesībā palmu eļļa ir vienkārši… lēta eļļa. Apgalvojums, ka organismā tā uzkrājas, uzturzinātniekiem liek saķert vēderu un gardi smieties – kuņģa un zarnu trakta fermenti ir spēcīga ķīmisko savienojumu maļamā mašīna, kas apēsto sarauj līdz vienkāršajiem savienojumiem. Un palmu eļļa ir tikai kārtējais ķīmiskais savienojums, kura sašķelšana organismam ir ļoti viegls uzdevums.
Nevajag pārspīlēt arī ar baumām par asinsvadu aizsprostošanu, jo ikvieni tauki – gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes –, apēsti bez mēra, var novest pie paaugstināta holesterīna līmeņa.
Palmu eļļai ir tikai viena problēma: salīdzinot ar citām augu eļļām, tai nav spīdošs sastāvs – pārāk daudz piesātināto taukskābju. Taču, nu vai ziniet, kokosriekstu eļļā piesātināto taukskābju ir vēl vairāk, bet neesmu dzirdējusi nevienu sūdzamies par kokosriekstu eļļu. Palmu eļļa ir lēta un tehnoloģiski parocīga. Tās klātbūtne nav kaitīga, taču liecina par to, ka ražotājs izvēlas lētāko ražošanas ceļu.
Augu eļļu klātbūtne saldējumā vēl neliecina, ka tas ir taisīts no neīsta, neriktīgam, piena. Tā visdrīzāk ir vafeļu glāzītes vai glazūras sastāvā. Taču ir gan viena nianse, kas ir kā sarkanais stopsignāls, kas brīdina, ka produkts būtu jāliek atpakaļ plauktā. Un tie ir…
…daļēji hidrogenēti augu tauki – kategorisks NĒ
Lai arī atbildīgs ražotājs cenšas izvairīties no daļēji hidrogenētajiem augu taukiem, diemžēl palaikam gadās redzēt tos saldējuma sastāvā. Taisnības labad jāsaka, ka visdrīzāk tie atrodas vafeļu glāzītē, bet lietas būtību tas nemaina – nav jālieto uzturā tauki, kas izraisa sirds un asinsvadu slimības un II tipa cukura diabētu. Kas tie tādi vispār ir? Ķīmiski pārveidoti augu tauki, kas ērti izmantojami rūpniecībā. Nejauc ar pilnīgi hidrogenētiem augu taukiem – tā arī ir mazkvalitatīva izejviela, bet nav kaitīga.
Vai mūsdienās saldējumu taisa no piena pulvera?
Sāpīgs jautājums, kas regulāri uzpeld piena produktu ēdāju galvā – vai tik pienu netaisa no pulvera? Mums Latvijā, valstī ar lopkopībai labvēlīgu klimatu, absolūti nav nekādas vajadzības taisīt pienu no piena pulvera. Attiecīgi arī varam būt droši, ka saldējums mums ir no īstā piena vai krējuma.
Lai iegūtu piena pulveri, jāveic tehnoloģiskie procesi ar govs pienu. Pienā, kā zināms, ir milzīgs ūdens daudzums – tieši tāpēc tas ir šķidrs. Lai to pārveidotu par pulveri, nepieciešams pienā esošo ūdeni izdabūt ārā, atlikušo masu izkaltēt līdz pulverim, iepakot, transportēt, atkal atjaukt ar ūdeni… Kāpēc lai Latvijas uzņēmums tērētu laiku, resursus un naudu šādām manipulācijām, ja vienmēr pie zemniekiem ir pieejams svaigs govs piens? Taisnības labad jāsaka, ka ir ārzemju ražotāji, kuri savu produkciju gatavo no piena pulvera. Tādam saldējumam sastāvā ir norādīts atjaunots piens. Lai arī patērētājs steidz šādai rīcībai izteikt skaļu fui!, pārtikas tehnologi un uzturzinātnieki nenosoda. Šāds produkts nav ne kaitīgs, ne zaudējis olbaltumvielas un kalciju. Cieš tikai produkta garša.
Kāds marķējuma detektīvs tomēr pamanīs, ka dažreiz piena pulveris ir atrodams saldējuma sastāvā. Par to uztraukties nevajag. Piena pulveris galu galā ir dabisks produkts – tas ir tikai izkaltēts piens. Un to receptūrā pievieno klāt nelielos daudzumos, lai nodrošinātu patīkamu saldējuma konsistenci.
Ir saldējumi, kuru sastāvā pienu neatradīsiet vispār. Tie ir sorbeti, jeb, vienkāršā valodā runājot, saldētās augļu suliņas vai biezenīši. Tas arī ir labs deserts, taču, salīdzinājumā ar klasisko saldējumu, mēdz izcelties ar lielāku cukura daudzumu.
Vai vērts sekot līdzi cukura un tauku daudzumam?
Veselīgā uztura entuziasti cītīgi seko līdzi produktu sastāvam, cīnoties par katru ogļhidrāta un tauku gramu. Vai tā būtu jādara visiem? Es teiktu – viss ir atkarīgs no tava mērķa un produkta patēriņa biežuma. Ja saldējumu baudi ļoti reti, neredzu problēmu, ja izvēlēsies cukurotu un treknu. Savukārt, ja vasarā ne diena nepaiet bez šī deserta, tad nu gan būtu jāskatās, vai nelieto par daudz cukura. Dienā ir atļauti 25 grami, un 100 grami saldējuma var saturēt no 10 līdz pat 30 gramiem cukura.
Ja esi aktīva un slaida, nav vajadzības vērot, cik saldējumā tauku – piena tauki nebūt nav tas lielākais ļaunums.
Taču, ja tavs mērķis ir samazināt svaru un tu turi rūpi par paaugstinātu holesterīna līmeni, papēti sastāvu un dod priekšroku augu sorbetiem, jo tajos piena tauku nav. No klasiskajiem saldējumiem visliesākais būs piena saldējums, kas satur līdz 3,5 procentiem tauku. Krējuma saldējumā tauku ir 10 procenti, bet gardajā plombīrā – 15 procenti.
Diētiski un veselīgie saldējumi – tiešām?
Šovasar veikalu plauktos aktīvi uzrodas saldējumi, kurus ražotājs pozicionē kā nu īpaši veselīgus: «Skat, te veseli 30 grami olbaltumvielu porcijā! Kāda laime – visā iepakojumā vien 250 kilokalorijas!»
Lai arī liekas, ka ražotāja mērķis ir rūpes par veselību, es kā uztura speciāliste šādam mārketingam redzu vairākas ēnas puses. Tā dēvētie veselīgie saldējumi veicina nepareizu izpratni par desertiem, liekot domāt, ka klasiskais saldējums ir slikts. Nav brīnums, ka daudzi sevi šausta par apēsto un baudījumu par desertu nomaina pašpārmetumi un naids pret savu ķermeni. Iegaumē – deserts, apēsts īstajā laikā un vietā, var būt daļa no veselīga uztura. Un labāk ir izvēlēties desertu ar cukuru un izcilu izejvielu kvalitāti, nekā dzīties pakaļ it kā veselīgai alternatīvai, kur cukurs ir aizvietots ar saldinātājiem un saldējuma masai papildus klāt piejauktas piena olbaltumvielas, padarot to par olbaltumvielu avotu. Deserts ir baudviela, to nav paredzēts lietot kā uzturvielu avotu! Nevajag sevi mānīt, ka veselīgais saldējums neskaitās – tas, nu vai zini, arī nav taisīts no svētā gara un satur gan kilokalorijas, gan taukus.
Vienīgais ieguvums, ko es no tā redzu, varētu attiekties uz tiem, kas cītīgi audzē muskuļu masu un muskuļu reljefu – tiem nudien katrs ogļhidrāts var būt ienaidnieks un katram olbaltumvielu gramam ir svars. Taču, ja tu neesi kultūriste, kam pēc nedēļas ir starptautiskas sacensības, neredzu vajadzību apzināti iegādāties desertus ar paaugstinātu olbaltumvielu saturu. Olbaltumvielu avoti ir gaļa, zivis, siers, biezpiens, nevis deserti! Cita lieta, protams, ja šāds produkts liekas patiešām garšīgs.
KAS IR emulgators taukskābju mono- un diglicerīdi
Uz iepakojumiem to arī norāda kā E471, un tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu saldējuma konsistenci. Mono- un diglicerīdi ir ķīmiskas vielas, kas pēc savas būtības ir taukskābes, kuras aiz rociņas tur glicerīnu – dabisku spirta savienojumu. Neuztraucies – tam nav saistības ar alkoholu! Glicerīns ir mūsu pašu ķermenī un piedalās glikozes vielmaiņā. Tātad E471 ir absolūti dabiska pārtikas piedeva, kas atrodas olīvu un rapšu eļļā, bet to iegūst arī rūpnieciski, par pamatu ņemot augu vai dzīvnieku eļļas.
Iegaumē – deserts, apēsts īstajā laikā un vietā, var būt daļa no veselīga uztura.
