Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Ēdiens kā antidepresants
Pat ja cilvēkam jau konstatēti vielmaiņas traucējumi, nereti tos sākotnēji izraisa tieši psihosomatiski traucējumi. Tā nemēdz būt, ka cilvēks neko neēd, bet viņam veidojas liekais svars. Parasti, kad cilvēkam ir slikts garastāvoklis, nedrošības izjūta, diskomforts, viņš tiecas uz komfortu. Pirmais un mums visvieglāk pieejamais antidepresants ir ēdiens.
Tiklīdz mēs apēdam ko garšīgu, smadzenēs izdalās endorfīni, kas sniedz baudas sajūtu. Kamēr cilvēks ēd, viņš jūtas komfortabli. Ja viņš bieži pārēdas, tas notiek tāpēc, ka ir nepieciešamība nomākt diskomfortu un just labsajūtu. Šāda ir liekā svara patiesā fizioloģija.
Labsajūtas hormoni, kas izdalās ēšanas laikā, ir pielīdzināmi morfīnam.
Bet kā lai cilvēks, kas nejūtas visai labi, sev atsaka dabīgā veidā iegūstamu morfīnu?!
Mēs visi dzīvojam baudas un labsajūtas dēļ, nevis kaut kādu sasniegumu vārdā. Tieši baudas dēļ cilvēki virzās uz progresu. Arī ģimene, ko veidojam, un darbs, ko darām no sirds, sniedz gandarījumu un prieku. Lai šīs izjūtas piedzīvotu atkārtoti, cilvēks meklē nākamo mērķi, kas viņam atkal palīdzēs sasniegt baudu.
Tiklīdz cilvēkā par dzīvi kopumā ir iekšējs komforts, attieksme pret ēdienu kļūst formālāka un pārēšanās nav nepieciešama. Taču iekšējās līdzsvarotības lielākais ienaidnieks ir stress un pastāvīgais laika trūkums. Mūsdienās tas nav retums, ka cilvēki visu dienu skrien, sev neatvēlot mierīgu pusdienu pauzi, bet vakaros ģimenes lokā kārtīgi pārēdas.
Šo kārtību ir grūti mainīt, jo, pirmkārt, tradīcijas vispār ir grūti lauzt, un, otrkārt, gards ēdiens ģimenes lokā ir lielisks stresa noņēmējs. Taču šādi sākas apburtais loks, jo, ejot gulēt ar smagu vēderu, tas iespaido miega kvalitāti. Ir veikti pētījumi, kas liecina: ja cilvēks kvalitatīvā miegā guļ mazāk par septiņām stundām, izteikti paaugstinās apetīte, bet tas nozīmē, ka pastāv arī lielāks pārēšanās risks.
Nespēja kontrolēt impulsus
Ar prātu mēs varam saprast, ka pārēšanās mums kaitē, taču, ja ēšanu diktē impulsa kontroles traucējumi, cilvēks vispirms ēd un tad domā. Tieši stress var radīt šos impulsa kontroles traucējumus.
Ja salīdzinām, kā kādreiz dzīvoja mūsu vecāki, stresa līmenis mūsdienās tiešām ir audzis. Dienas laikā lielā ātrumā jārisina dažnedažādi jautājumi. Agrāk, kad nebija mobilo telefonu, cilvēki vismaz vakarus pēc darba varēja pavadīt pēc iepriekš izplānota scenārija, bet tagad mobilo sakaru dēļ esam sasniedzami gandrīz jebkurā laikā un vietā. Iedomāsimies tipisku situāciju: dodoties uz mājām, pa ceļam saņemam lūgumu iebraukt veikalā un kaut ko nopirkt.
Šajā brīdī mums jāmaina visa ieplānotā notikumu gaita. Šķiet, ka tas ir sīkums, tomēr tā nav. Šādos brīžos mainās arī smadzeņu vielmaiņa, jo jebkura stratēģijas maiņa prasa papildu resursus.
Emocionāls vai fizisks izsalkums?
Jo cilvēkam grūtāk izturēt kādas emocijas, jo spēcīgāka ir vēlme meklēt kaut ko no ārienes, kas palīdz tās izturēt. Un ļoti bieži šis palīgs ir tieši ēdiens. Daudziem jau kopš zīdaiņa vecuma, ja mamma likusi pie krūts katru reizi, kad viņš raudājis, lai gan nebija izsalcis, kopā saplūdušas nomierināšanās un ēšana. Līdz ar to pieaugušā vecumā, tiklīdz rodas grūtības, neapzināti gribas atgriezties tajā miera ostā, kur var nokļūt paēdot. (Jo mammas krūts ir arī kā mīlestības simbols, ka esi mīlēts, pasargāts un drošībā.)
Ne jau tikai zīdaiņa vecumā, arī vēlāk ēdiens daudzās ģimenēs bija gan kā mierinātājs, gan kā mīlestības simbols. Ēdiens tika uzskatīts par svarīgāko dzīvē, tāpēc katros svētkos galdā tika celti neskaitāmi ēdieni.
Jāsaprot, ka bieži vien iepriekšējās paaudzes citādi nemaz neprata izrādīt savu mīlestību, kā vien pagatavojot trīs ēdienus.
Un vēl arī ikdienā – vai vecāki mēdza par labu uzvedību vai teicamām atzīmēm apbalvot, nopērkot šokolādi vai saldējumu? Varbūt vecmāmiņa centās mazināt sāpes par sasitumu, noslaukot asaras un izvelkot no skapīša paslēptu ledeni – sak, ņem, neraudi, re, gardumiņš! Šie emocijām apvītie bērnības ieradumi laiž dziļas saknes un nereti pavada mūs arī pieaugušo dzīvē.
Lai atbrīvotos no nepārvaramās kāres pēc ēdiena un nekontrolētas pārēšanās brīžos, kad neesam izsalkušas, ir jāiemācās atpazīt emocijas un izjūtas, kas šos slazdus izliek. Kādas situācijas, vietas vai cilvēki rada šos impulsus? Ēdot mēs mēģinām apklusināt dažādas nepatīkamas emocijas – dusmas, vilšanos, skumjas, vientulību. Jā, arī tukšumu, kas rodas pēc attiecību iziršanas vai darba zaudēšanas. Neizjūtot piepildījumu vai garlaikojoties, jūtamies tukšas, un ēdiens ir tik ērts veids, kā aizpildīt muti un laiku… Pieēdušās jūtamies pilnas, uz brīdi aizmirstam par šo nebaudāmo tukšumu.
Godīgi atbildi uz šiem jautājumiem:
- Vai apēd vairāk, kad izjūti stresu?
- Vai mēdz ēst arī tad, ja nejūti izsalkumu vai esi jau paēdusi?
- Vai ēd, lai justos labāk?
- Vai mēdz apbalvot sevi ar ēdienu?
- Vai regulāri ēd, līdz esi pārēdusies?
- Vai ēdiens rada drošības izjūtu?
- Vai attiecībā uz ēdienu jūties bezspēcīga?
Bet atšķirt fizisko izsalkumu no emocionālā nemaz nav tik vienkārši, īpaši, ja esam radušas savas emocijas apēst regulāri un to neapzināmies. Lūk, dažas pazīmes, kas palīdz tās atšķirt:
- Emocionālais izsalkums uzmācas strauji un pieprasa tūlītēju apmierinājumu. Fiziskais izsalkums – gluži pretēji – iestājas pakāpeniski.
- Emocionālais izsalkums kāro pēc specifiskiem ēdieniem, kas sniedz mierinājumu. Kad jūtam fizisku izsalkumu, ikviens ēdiens izklausās gana labi, arī veselīgie dārzeņi. Bet emocionālais izsalkums prasa ko neveselīgu – treknus ēdienus vai saldumus.
- Emocionālais izsalkums nemazinās arī pēc tam, kad iestājies sāts. Kārojas vēl un vēl, līdz pārēdamies tā, ka nevaram vairs pakustēties. Fiziskais izsalkums ir apmierināts, kad vēders ir pilns un vairs negribas.
- Par emocionālo izsalkumu neliecina rūcošs vēders. Šis izsalkums rodas galvā tāpat kā uzmācīgas domas, ko neizdodas aizgaiņāt.
- Emocionālais izsalkums bieži vainagojas ar nožēlu vai vainas izjūtu. Apmierinot fizisko izsalkumu, šādas izjūtas iet secen, jo ķermenis ir pabarots ar tam nepieciešamajām uzturvielām.
Emocionālo izsalkumu nav iespējams remdēt ar ēdienu.
Ēdiens sniegs apmierinājumu uz mirkli, taču neatrisinās problēmu. Ko tad darīt? Strādā ar cēloni un meklē risinājumus. Ja esi nomākta vai vientuļa, piezvani kādam, kas tevi vienmēr prot uzmundrināt vai sasmīdināt. Izej pastaigā, dari to, ko tev patīk darīt, – varbūt dejo, varbūt izpildi jogas vingrinājumus, vai kārto māju.
Vispirms psiholoģiskais līdzsvars, tad uzturs
Taču ko darīt, ja ir jau liekais svars? Speciālisti ir pārliecināti: brīdī, kad cilvēks jūtas psiholoģiski nomākts, nedrīkst sākt ievērot diētu!
Ja ir nopietnas problēmas darbā vai privātajā dzīvē, lai cik veselīgs arī būtu dietologa ieteiktais ēdiens, svara zaudēšana kļūs par mocību. Cilvēks jau tā jūt diskomfortu, un, ja atņems viņam vēl pēdējo dabisko antidepresantu – garšīgu ēdienu –, tas tikai pieaugs.
Ja nav atrisināts jautājums, kas ikdienā izraisa stresu, mainot ēdienkarti, stress nekur nepazudīs.
Taču cilvēks būs atteicies no sava pirmā antidepresanta – vielām, kas līdz šim viņam sniegušas laimes izjūtu. Tāpēc vispirms jāsaprot, kur varēsi gūt baudu un komfortu, mainot ēšanas paradumus.
Ja savas iekšējās rezerves neuzpildām ar mīļām attiecībām, seksu un sporta nodarbībām (kas ir lielisks stresa novadītājs), mēs pašas atsakāmies no baudas, kas var mūs uzlādēt. Tad vienīgais veids, kā sagādāt sev labsajūtu, ir ēdiens (taču tikpat labi tas var būt arī alkohols, cigaretes, azartspēles). Jo mēs vairāk domāsim par sevi, vakaros aiziesim uz sporta zāli un biežāk būsim kopā ar savu ģimeni un mīļiem cilvēkiem, jo lielākas būs mūsu iekšējās rezerves, lai pretotos stresam un nebūtu iemesla to nomākt ar pārmērīgu ēšanu.
Turklāt – pirms izlem par svara zaudēšanu, jāapzinās, ka ir brīži, kad pati daba parūpējas, lai cilvēka organisms uzkrātu rezerves. Piemēram, nereti sievietes vēlas zaudēt liekos kilogramus neilgi pēc bērniņa dzimšanas. Taču pirmais gads parasti pats par sevi ir stresa pilns, kad jaunajai māmiņai jāpārkārto sava dzīve un jāpielāgojas bērna vajadzībām. Viņa naktīs bieži nevar izgulēties, bet miega trūkums ir liels stress organismam.
Turklāt pēc dzemdībām mainās sievietes vielmaiņa, izdalās kataboliskie hormoni, kuru uzdevums ir palīdzēt, lai sievietei būtu spēks un iekšējās rezerves mazuli pabarot, sasildīt, pasargāt. Lai enerģijas resursi būtu pietiekami, organisms nereti veido uzkrājumus.
Un tas nav diētas jautājums, jo pati daba rūpējas, lai māmiņa varētu gādāt par bērnu. Tāpēc pirmā gada laikā aizrauties ar diētu ieturēšanu nav ieteicams.
Ģimenes atbalsts pārmaiņām
Cilvēkam, kas nolēmis mainīt savus ēšanas ieradumus un zaudēt lieko svaru, ir ļoti nepieciešams ģimenes atbalsts. Taču kādēļ gaidītā atbalsta vietā nereti no pašiem tuvākajiem ir dzirdamas frāzes: «Kam tev to vajag? Tā, kā bija līdz šim, bija ļoti labi!»
Ģimene ir konservatīva iestāde, un labi justies mums palīdz tieši tradīcijas un ierastas lietas, piemēram, mēs zinām, ka katrās Lieldienās ēdīsim pashu, ka ik vakaru kopā ēdīsim siltas vakariņas. Pierastie ikdienas mazie rituāli mums liek justies labi un droši. Ja, piemēram, namamāte paziņo, ka turpmāk ēdīs veselīgu ēdienu un no produktu saraksta svītros neveselīgos, pārējiem var šķist, ka stabilā, drošā sistēma pēkšņi izjūk. Bet tas ir cilvēka dabā, ka pirmā reakcija uz pārmaiņām ir negatīva.
Kad cilvēki sāk iedziļināties un apdomāt gaidāmās pārmaiņas, parasti viņi nomierinās.
Taču, ja noliegums ieilgst, tā dziļākie mehānismi var būt arī skaudība un greizsirdība. Piemēram, ģimenē arī otrs saprot, ka vajadzētu kaut ko mainīt, bet nespēj saņemties. Tad sāk kaitināt otra apņēmība. Pirms sāk protestēt pret otra apņemšanos, vajadzētu saprast, pret ko īsti ir šie iebildumi, taču cilvēki reti spēj tik apzināti paraudzīties uz sevi. Drīzāk savas izjūtas sāk racionalizēt, piemēram, uzsvērt, ka par otru jūtas noraizējušies, ka diētas dēļ otrs sabojās sev veselību!
Taču var būt arī tā, ka pārņem greizsirdība – tagad uzmanību pievērsīs kaut kam citam, nevis man! Tā ir neapzināta izjūta, kas slēpjas aiz kritikas: nu, kāpēc tev tagad sevi tā jāmoka – tik daudz jāsporto un tik maz jāēd! Šādai rīcībai ir tikai viens mērķis – pievērsies man, es atkal gribu just tavu uzmanību!
Kā šajā situācijā rīkoties? Darīt to, ko pašai gribas, – ja pašai būs labi, arī apkārtējie pielāgosies. Bet ir vērts ģimenes locekļus informēt un sagatavot, ka turpmāk no jaunajām pārmaiņām labums būs arī citiem, jo tiks gatavotas garšīgas receptes. Taču pārējiem uzspiest gan neko nevajag.
Dažkārt ģimenes locekļi pārmet, ka, sākot pārmaiņas, otrs ar tām ir tā pārņemts, ka ne par ko citu ar viņu vairs nav iespējams parunāt. Taču to nav iespējams izdarīt bez visu pārņemošas apņēmības. Sākot ko jaunu, cilvēkam ar šo ideju jākļūst pārņemtam. Svara zaudēšanu un uztura maiņu var salīdzināt ar liela projekta uzsākšanu.
