Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
- Es tomēr sākšu no savas godīgās atbildes – francūzietes tiešām ir ļoti dažādas.
Īpaši, ja mēs dodamies ārpus lielajām pilsētām. Pēdējos divus gadus dzīvoju mazpilsētā, un, tā kā mana meita bija sasniegusi skolas vecumu (Francijā tas ir no trim gadiņiem), ik rītu un pēcpusdienu es varēju veikt lauka pētījumus par francūzietēm.
No rītiem viņas tāpat steidzas, mēdz bezjēdzīgi nervozi raustīt bērnus, lai taisās ātrāk, mēdz būt aizpampušiem plakstiņiem, mēdz pēc tam, kad bērns ir pie vietas mācību iestādē, automašīnas spogulītī skatoties, uzkrāsot skropstas un pēc tam traukties uz biroju, mēdz knapi sasveicināties, jo nav labā omā, mēdz ierasties treniņtērpā, kas paslēpts zem mēteļa, jo tūliņ atgriezīsies mājās un sāks tīrīt, spodrināt un gatavot pusdienas. Nekā pārdabiska – normālas, dažādas sievietes, vai ne?
- Un tomēr. Kaut kas viņās ir! Ne par vienas citas valsts sievietēm nav sarakstīts tik daudz grāmatu kā par francūzietēm.
Interneta grāmatnīcas meklētājā ierakstīju: francūzietes, franču šiks, elegance un vēl šādas tādas versijas par šo tēmu. Mirklī man tika piedāvāts iegādāties vismaz divdesmit dažādas padomu grāmatas, kā kļūt līdzīgākai francūzietei. Kvalitātes, ko šo grāmatu autori piešķir francūzietēm un sola iemācīt mums, lasītājām, ir slaidums, elegance, šiks, prasme ģērbties, dibināt attiecības, gatavot ēst un pat audzināt bērnus.
Ja nekā tur nebūtu, diez vai šīs grāmatas nostrādātu tikai kā mārketinga triks.
- Francūzietes nemēdz kļūt resnas.
Bet, protams, tās ir muļķības! Tieši manas franču paziņas ir tās, kuras ar entuziasmu mēdz dalīties sociālajos tīklos ar visādām, khm, iedvesmojošiem citātiem par to, ka tas nekas, ka mans dibens nav mazs, arī mana sirds ir tikpat liela, un vispār es esmu tik salda kā Nutellas burka. Godīgi sakot, ja to visu pārējo es vēl varētu ar smaidu pieņemt, tad franču apsēstību ar šo neveselīgo riekstu krēmu man neizdevās savās smadzenēs ielocīt pa šiem gadiem, ko tur nodzīvoju. Labi, bet ne par to šoreiz ir stāsts.
Skaidrs, ka francūzietes mēdz būt arī drusku un pat ļoti apaļas, tomēr man ir jāatzīst, ka kopumā viņas tiešām ir maziņākas nekā dāmas te, Eiropas ziemeļos. Bet tam ir vienkāršs izskaidrojums. Latvijā es ar savu 1,69 m skaitos vidēji gara, drīzāk pat īsa. Nonācu Francijā un nevarēju saprast – kas viņiem visiem ir, kāpēc mani sauc par garu. Īpaši grūtniecības laikā! Man visi medicīnas darbinieki, ar ko sanāca saskare, vienā laidā atkārtoja, ka droši vien man būs liels bērns, jo mēs ar vīru abi esam tādi gara auguma. Es esmu gara?!
Ja jau pieminējām bērnu tēmu – ne velti franču bērnu apģērbi, kas ir paredzēti jaundzimušajiem, Latvijas zīdainīšiem ir par mazu. Ja iesiet raudzībās pie latviešu bērniņa un gribat uzdāvināt franču zīmola drēbītes, nepērciet neko, kas ir mazāks par izmēru trim mēnešiem!
Jā, bet pēc šīm piezīmēm par savu garumu, es sāku rūpīgāk vērot – tiešām francūzietes taču ļoti reti ir garākas par metru sešdesmit! Tādām mazām sievietītēm lielākoties arī kauli ir kā putniņiem, tāpēc, pat ja uz tiem kāds lieks kilograms uzaug virsū, to visu diezgan ilgi var glīti paslēpt zem blūzes un pareizā svārku garuma.
Francijā mēdz teikt – viss mazais ir skaists. Nu, te, lūk, jums francūziešu slaiduma noslēpums – viņas ir sīciņas un smalciņas.
Kad atgriezos Rīgā, dzīve man ir uzdāvināja vēl vienu brīnišķīgu franču draudzeni. Viņa ir ilgi dzīvojusi Dānijā, tad Norvēģijā un tagad uz trim, četriem gadiem ir apmetusies Latvijā. Mēs kopā sportojam un, skrienot pa blakus skrejceliņiem, esam šo tēmu apspriedušas. Viņa man piekrita, ka francūzietes tiešām lielākoties ir smalkas miesasbūves, tāpēc viņām it kā ir vieglāk izskatīties slaidām, bet vienlaikus arī norādīja uz grūtībām, kas man nebija ienākušas prātā: «Jūs fiziski esat daudz stiprākas un izturīgākas!» Dzīvojot Ziemeļvalstīs, viņa to esot ļoti spilgti izjutusi, ka sporta nodarbībās, lai arī ir labi trenēta, viņa netur līdzi Ziemeļniecēm. Un tas neattiecas tikai uz vingrošanu, arī ikdienā mēs esam rūdītākas un izturīgākas.
- Man spilgti palicis prātā kāds raksts žurnālā par francūziešu svaru.
Priekšplānā bija izvilkts fakts, ka vidējais sievietes svars Francijā ir 60 kilogramu. Un tam blakus bija trīs vienas ģimenes sieviešu – meitas, mammas un vecmāmiņas fotogrāfijas apakšveļā. Katra no viņām bija citā garumā, bet svēra 60 kilogramus. Viņas visas izskatījās brīnišķīgi skaistas!
Visvairāk atceros vecmāmiņas stāstu, kura teica, ka apdomājusies un piekritusi šim fotoprojektam, jo vēlējusies parādīt sievietēm, ka, ievērojot dzīves higiēnu, arī septiņdesmit gadu vecumā var izskatīties tā, ka nav kauns novilkt virsdrēbes. Viņai tiešām nebija par ko kautrēties. Protams, āda izskatījās citādi nekā divdesmitgadīgajai mazmeitai, bet viņa bija lieliska. Un ieklausieties – dzīves higiēna! Par to francūzietes mēdz runāt diezgan bieži. Tas nav tikai uzturs un fiziskās aktivitātes, tā ir kopējā attieksme pret dzīvi, kas ietver miegu, sabalansētu darba un atpūtas ciklu, attiecības ar cilvēkiem, kas iedvesmo, nevis iztukšo, reizēm arī atpūtu no uzdzīves un svētkiem, kas ir neatņemama francūziešu dzīves sastāvdaļa.
- Ir viens francūziešu tips, kas man ļoti patīk.
Manas meitas klasē bija viena tāda meitenītes mamma. Vīra kolēģim ir tāda sieva. Viņas diezgan bieži var redzēt arī Francijā uz ielas. Gaiša āda, tievi gari locekļi, kuros, šķiet, viņa sapīsies, bet tomēr kustas tik plūstoši eleganti. Viņai bez piepūles nav neviena lieka svara grama, viņas garie, tumšie mati it kā ir, it kā nav ķemmēti. Džinsenes, kuras vienlaikus izskatās, it kā būtu pirmais, kas gadījies pa rokai, un tajā pašā laikā der ideāli. Viņa nerunā daudz, bet, kad kaut ko pasaka, tas ir gudri un precīzi. Viņas sejā nav klasiski pareizu vaibstu – acis par šauru, deguns par lielu, grumbiņas par dziļu, lūpas par plānu, bet viņai tas viss ir dziļi vienalga, viņa jūtas labi un dzīvo savu dzīvi.
Šīs francūzietes ir tādas, ka viņas vienkārši vajag bildēt, turklāt bildēt ar melnbalto filmiņu.
Un vēl ir tāds Dienvidfrancijas sieviešu tips, kas mani atbruņo. Man bija kaimiņiene no Provansas – sirma kundze, īsa, tumsnēju ādu, sīksta, stiegraina, šķiet, ka izgrebta no koka, un viņā vienkārši strāvoja dzīvesprieks un enerģija, viņa gāja kā uzvilkts pulkstenītis no agra rīta līdz vēlam vakaram.
- Viens no lielākajiem mītiem ir, ka francūzietes ir drusku laiskas kaķes, kas labprāt paslinko, mēdz izšķērdīgi iepirkties, ir tādas dzīves baudītājas, ka viņām mājas dzīve ir milzu mocības.
Tās francūzietes, ko es satiku un iepazinu, patiesībā ir apbrīnojami praktiskas. Iespējams, tas tā, jo man pazīstamās dāmas lielākoties bija precētas sievietes ar bērniem. Turklāt Francijā, ņemot vērā tradīciju un pārdomāto pabalstu sistēmu, ģimenē vidēji ir trīs bērni. Un pamēģiniet nebūt organizēti ar tādu bērnu pulciņu, ātri vien iestāsies totāls haoss!
Gan tajā, kā manas franču draudzenes uztur māju kārtībā, kā organizē bērnu izvadāšanu uz skolām uz pulciņiem, cik taupīgi plāno ģimenes budžetu, izdomā nedēļas ēdienkarti, vienlaikus nezaudējot kādu gabaliņu laika un telpas, kas ir tikai viņu, vismaz man, goda vārds, ir ko pamācīties. Man šķiet, ka tur daudz nosaka tradīcija, ieradumi un principu ievērošana. Ja tas darbojas, mēs tā darām un nemēģinām izgudrot velosipēdu no jauna.
- Francūzietes ir vecmodīgas un ieradumus nemaina.
Šis teikums, protams, ir drusku provokācija. Bet no manas puses tas ir arī ar vislielāko apbrīnu un komplimentiem.
Ja viņa ir atradusi savas smaržas, visdrīzāk viņa arī mūžu nodzīvos ar tām. Un es būtu gatava saderēt, ka šis parfīms būs franču ražojuma.
Tāpat, ja francūziete ir atradusi savu matu griezumu, visdrīzāk viņa pie tā paliks. Turklāt, visticamāk, šis griezums nebūs kaut kas asimetrisks un neparasts, bet tāda vienkārša, viegli kopjama frizūra, kas neprasa lielas pūles un izskatās labi jebkuros apstākļos. Šajā jomā francūzietēm nav vajadzīgi piedzīvojumi, pārsteigumi un eksperimenti.
No viņām es neesmu dzirdējusi tekstus par to, ka mati nav zobi – ataugs. Viņas ļoti nopietni izturas pret to, kas atrodas uz viņu galvas.
Līdzīgs stāsts ir par apģērbiem. Francijas sieviešu presē esmu lasījusi ieteikumu izvēlēties apģērbu ar domu, ka to varētu valkāt līdz mūža galam. Ja tas iztur šādu domas eksperimentu, tad viss kārtībā – tas ir tavā stilā un gaumē, pērc droši, tu to nenožēlosi.
Skaidrs, ka ir izņēmumi, un arī manas franču draudzenes mēdz paslīdēt uz modes kaprīzēm, bet vispār lielākoties viņas tiešām jau kopš agras jaunības ļoti labi zina, kādi modeļi un kuras krāsas viņām piestāv, kuras patīk, kas ir eleganti un atbilstoši dažādās situācijās, un šādi – pārdomāti – savu garderobi arī veido. Esmu bijusi lieciniece, kā franču kundze, šķendējoties, kā kaut kā tāda var nebūt, meklē jūrnieku uniformas tumši zilu kašmira džemperi ar V veida kakla izgriezumu, jo iepriekšējais, kas bija gadu desmitiem kalpojis, tomēr ir izbeidzies.
Starp citu, tāda kvalitatīva apģērbu izlase, kas nenoveco, jo ir tik klasiska, ir laba motivācija turēties labā formā, jo galu galā – ja tajā ir ieguldītas pūles un līdzekļi gadu garumā, būtu žēl dažu eklēru dēļ to visu zaudēt.
Starp citu – man šodien mugurā ir manas vīramātes atdota tumši zila, klasiska piegriezuma vilnas žakete, kurai ir vairāk gadu nekā man. Manas kolēģes, nezinot šā apģērba gabala vēsturi, šorīt, mani ieraugot, iesaucās: «O! Tu izskaties pēc francūzietes!» Es jau ne, bet mana žaketīte tiešām ir tīrasiņu francūziete, pat ar iešūtu mazu karodziņu iekšpusē. Tāda, lūk, ir tā franču nenovecojošās klasikas maģija.
- Bet kas tad francūzietēs ir tik burvīgs, ja viņas tērpjas klasikā, matu griezumu nemaina un pat smaržas var lietot visu mūžu tās pašas?
Mana atbildes būtu – tajā, kā viņas izturas. Lielākoties viņas ir labi izglītotas un tiešām interesantas sarunbiedres. Tāpat viņu pašapziņa lielākoties ir līmenī, kad tas nav nomācoši, jo viņa nemēģina atstāt tevi ēnā, bet vienlaikus ir patīkami būt blakus cilvēkam, kurš pats sev patīk. Tāpat viņas izturas pietiekami atbrīvoti, lai tas nebūtu vulgāri, bet tomēr ir drusku seksīgi. Nujā, un, iespējams, tajā attieksmē kādu bonuspunktu piemet klāt arī sajūta – paskat, kā man ir paveicies piedzimt šajā mītisko sieviešu grupā, es esmu francūziete!
