Rīga +6°C 
Kuri bija pirmie brīži, kas rosināja interesi par medicīnu?
Jau pamatskolas 9. klasē mani ļoti interesēja cilvēka anatomija un fizioloģija. Man paveicās ar brīnišķīgu bioloģijas un ķīmijas skolotāju Astrīdu Nagli Dzelzavas pamatskolā. Viņa mani virzīja medicīnas virzienā un teica, ka esmu pietiekami gudrs, lai kļūtu par ārstu. Dažos kontroldarbos skolotājai pat esot bijis jāmeklē grāmatās, lai pārbaudītu, vai manas atbildes ir pareizas. Tas deva pārliecību. Cesvaines ģimnāzijā mērķtiecīgi izvēlējos eksakto virzienu un pēc 12. klases iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā (Rīgas Stradiņa universitāte).
Kuras grāmatas un personības jūs īpaši ietekmēja jaunībā?
Ļoti ietekmēja Hansa Seljē grāmata Mana mūža stress. Viņš bija pirmais, kurš aprakstīja stresa teoriju. Tāpat nozīmīga bija Aksela Muntes Stāsts par Sanmikelu – par zviedru ārstu un viņa profesionālo ceļu. Šīs grāmatas radīja manī pārliecību, ka arī es gribu sasniegt kaut ko lielu medicīnā.
Kā izvēlējāties specialitāti?
Godīgi sakot, līdz pat sestajam kursam man nebija īstas pārliecības, kurā virzienā doties. Intereses bija plašas – ļoti patika hematoloģija ar tās analītisko dziļumu un precizitāti, saistīja arī infektoloģija, kas vienmēr ir dinamiska, mainīga un prasa īpašu modrību. Katra no šīm specialitātēm šķita aizraujoša savā veidā, un ilgu laiku nespēju pieņemt galīgo lēmumu.
Tomēr, jo vairāk strādāju ar pacientiem un sapratu, cik būtiska nozīme veselības aprūpē ir sirds un asinsvadu sistēmai, jo vairāk man iepatikās kardioloģija. Tā ir joma, kurā apvienojas augsti tehnoloģiski risinājumi, ļoti plašas zināšanas un iespēja ātri un redzami palīdzēt pacientam. Kardioloģijā mani uzrunāja tieši šis intensīvais, atbildīgais darbs un sajūta, ka ar pareizu rīcību var izšķirt cilvēka dzīvi minūšu laikā. Galu galā šī joma mani pārliecināja visvairāk, un šodien varu teikt – izvēle bija pareiza.
Kas bija pagrieziena punkts jūsu profesionālajā attīstībā?
Pirmajā rezidentūras gadā sāku strādāt par ārstu stažieri pie Dr. Janīnas Romanovas. 2007. gadā pasaulē parādījās terapija plaušu hipertensijai – slimībai, kuras pacienti agrāk nereti mira 1–2 gadu laikā. Kādam vajadzēja uzņemties darbu ar jaunajiem medikamentiem, un tas tika uzticēts man. Daudz mācījos ārzemēs un, pabeidzis rezidentūru, sāku attīstīt reto slimību jomu Latvijā.
Kopā ar profesoru Lejnieku un profesoru Rudzīti nodibinājām reto slimību asociāciju, organizējām konferences. Ieviesām Latvijā jaunās ārstēšanas metodes – pulmonālo endarterektomiju un balonu pulmonālo angioplastiju. Pirms 11 gadiem vienu no manām pacientēm pirmo reizi Latvijā iekļāva plaušu transplantācijas sarakstā, un operācija bija veiksmīga. Tad iestājos doktorantūrā, kļuvu par docentu, pēc tam profesoru. Sapratu arī, ka jāpievēršas profilaksei, jo Latvijā veselīgi nodzīvotie gadi ir zemi. Tieši šī apziņa motivēja mani izveidot Profesora Skrides Sirds klīniku, lai kopā ar komandu jēgpilni darbotos slimību, īpaši sirds un asinsvadu slimību, profilaksē. Ar to gribu teikt, ka pagrieziena punkti karjerā notiek nepārtraukti – atkarīgs tikai, kurā virzienā pats vēlies doties.
Kurā brīdī jūsu dzīvē nozīmīga kļuva māksla?
Mūsu dzimtā ir vairāki mākslinieki, un māksla vienmēr bijusi klātesoša. Tas noteicis ne tikai manu gaumi un pasaules uztveri, bet arī veidu, kā uztveru medicīnu. Lai arī medicīna galvenokārt balstās stingrā zinātnē, pierādījumos un ļoti skaidrās metodēs, pastāv arī otra puse – tā, kurā nepieciešama niansēta, individuāla pieeja. Pasaule arvien straujāk virzās uz personalizēto medicīnu, un tas nozīmē ne tikai ārstēt diagnozi, bet arī izprast cilvēku ar visām viņa īpatnībām, dzīvesstāstu un emocijām.
Radošums, ko nesu līdzi no savas ģimenes, ļauj man zinātnē ielikt elastību. Tas nozīmē spēju paskatīties uz ārstēšanu plašāk, meklēt risinājumus, kas nav acīmredzami, un izmantot visas metodes, ko piedāvā pasaule. Nereti ārstam jābūt kā komponistam, kurš apvieno dažādus instrumentus vienotā, katram pacientam īpaši radītā partitūrā.
Galu galā ārstēšana pati par sevi ir māksla un prasa ne tikai profesionālas zināšanas, bet arī intuīciju, spēju sajust cilvēku un runāt ar viņu tā, lai viņš uzticētos. Es vienmēr saku, ka pusi slimības var ārstēt ar sarunu. Pacienta pareiza uzrunāšana, pārliecība un spēja paskaidrot sarežģītas lietas saprotami – tas ir tikpat svarīgi kā medikamenti vai procedūras.
Kas jums iemācīja darba rūdījumu un precizitāti?
Manas darbspējas lielā mērā nāk no ģimenes. Abi vectēvi aizgāja aizsaulē samērā agri, līdz ar to ikdienā redzēju, cik daudz manas vecmammas strādā. Viņas nekad nesēdēja dīkā – vienmēr bija darbi dārzā, saimniecībā, mājās. Nepārtrauktā kustība, disciplīna un spēja pašām tikt galā ar dzīves izaicinājumiem iedzina manī pārliecību, ka smags darbs nav sods, bet gan cieņas un satura pilnas dzīves pamats. Tas mani rūdīja gan fiziski, gan raksturā.
Skolotāji savukārt iemācīja citu darba pusi – precizitāti, atbildību un sagatavotību. Jau skolas gados man tika ierādīts, ka uzdevums ne tikai ir jāizpilda, bet jāizpilda kārtīgi, laikā, ar cieņu pret darbu.
Esmu pārliecināts, ka ārstam ir jābūt autoritātei. Tā rodas no tā, kā domā, kā izturies un uztver darbu. Pat ārsta izskats – kārtīgs halāts, sakopts tēls – ir daļa no šīs profesionālās autoritātes. Pacients redz, ja ārsts ir precīzs un sakārtots, – tas rada uzticību.
Profesors Skride ar savu vecmammu.
Kā radās Skrides fonds?
Dibinot fondu, vēlējāmies atbalstīt jauniešu izaugsmi, veicināt izglītību un rūpēties par kultūras mantojumu. Mērķis nebija tikai radīt kārtējo organizāciju, bet gan veidot vidi, kas jauniešiem sniedz ticību saviem spēkiem un motivāciju neapstāties pie pirmajiem sasniegumiem. Tāpēc fonds piešķir prēmijas skolēniem, organizē un atbalsta kultūras pasākumus, izdod grāmatas un aktīvi popularizē gleznotāja Ārija Skrides vārdu, lai mūsu kultūras stāsti nepazustu laikā.
Man šis darbs ir īpaši personīgs, jo arī pats skolas gados saņēmu prēmijas. Atceros, cik ļoti tas mani iedvesmoja – ne tikai materiālās balvas dēļ, bet tāpēc, ka kāds pamana un novērtē tavu darbu, pūles un ambīcijas. Jaunam cilvēkam tas ir milzīgs spēka avots, un es labi zinu, kā tas var ietekmēt turpmāko ceļu.
Kādu padomu sniegtu jaunajiem ārstiem?
Pirmkārt, ikviens var sasniegt pasaules virsotnes – neatkarīgi, no kurienes nāk vai kādi apstākļi bijuši sākumā. Medicīna ir joma, kurā izšķirīga ir mērķtiecība un gatavība nepārtraukti mācīties. Taču svarīgi atcerēties arī kaut ko citu: medicīna nav individuāls sporta veids. Tā ir komandas spēle. Pat visspējīgākais, spožākais vai pieredzes bagātākais ārsts nevar viens pats sasniegt rezultātus, kas iespējami tikai kopā ar profesionālu, saliedētu komandu. Skaļi līderi bez komandas ir vien skaļa skaņa, bet īstos panākumus rada kopīgs darbs.
Vēl viens būtisks padoms – nekad nekautrējieties lūgt padomu kolēģiem! Tas nav vājums, tieši pretēji, tā ir zīme, ka esi pietiekami nobriedis profesionālis, lai saprastu, cik daudz var iemācīties no citiem. Arī es, lai cik daudzu gadu pieredze man būtu, joprojām mēdzu kolēģiem lūgt padomu.
Ko novēlat cilvēkiem gada izskaņā?
Gada nogale vienmēr ir brīdis, kad apstājamies, paskatāmies uz paveikto un pārdomājam, ko gribam mainīt. Un tieši šajā laikā aicinu ikvienu padomāt par to, kas patiesi ir mūsu lielākā vērtība, – veselība. Par to vajag rūpēties nevis tad, kad slimība jau ir piezagusies, bet krietni agrāk. Profilakse ir stiprākais instruments, kas mums ir, un to nevar aizstāt neviens medikaments.
Ir svarīgi saprast, ka veselīgas izvēles nav atkarīgas no vecuma. Jebkurā dzīves posmā, sākot dzīvot kaut nedaudz apzinātāk, aktīvāk vai sabalansētāk, mēs varam būtiski pagarināt savus veselīgi nodzīvotos gadus. Sākt nav par vēlu ne 30, ne 50, ne 70 gadu vecumā – ķermenis ļoti labi dzird, kad par to sāk rūpēties.
Tāpēc mans novēlējums ir vienkāršs, bet būtisks: dāvājiet sev veselību! Sāciet ar mazām izmaiņām, kas rada lielas pārmaiņas. Un atcerieties – rūpes par sevi nav kaprīze, bet ieguldījums dzīves kvalitātē un laikā, ko varam pavadīt kopā ar saviem mīļajiem.
Ārstniecības iestādes kods: 001000228
