Rīga -3°C 
Pašam bija sava galdnieka meistardarbnīca
«To man znots uzcēla 80. jubilejā. Visvairāk man patīk taisīt koka rotājumus, kādi raksturīgi Latgales arhitektūrai. Esmu uztaisījis koka ornamentus, kas rotā manu pirti, māju logus, durvis un aku,» pirms pusotra gada, kad svinēja 88. dzimšanas dienu žurnālam Privātā Dzīve atklāja Limuzīns Jāņu nakts krāsā režisors Jānis Streičs.
Ciemos pie Jāņa Streiča Lietuvā
Jautāts, kādas dāvanas viņš vēlētos saņemt režisors neslēpa, ka vienmēr priecājas par praktiskām lietām. «Bieži vien cilvēki nezina, ko jubilāram uzdāvināt, un ir ļoti izmisuši. Savukārt jubilārs var nezināt, ko iesākt ar tām ziedu kaudzēm. Tāpēc šai lietai vajag pieiet lietišķi, atmetot plebejisku kautrību. Es reiz caur draugiem palaidu gudru ziņu, ka man neko nevajag, kā tikai Depo dāvanu kartes.
Man kartes sadāvināja, un es varēju nopirkt kārtīgus galdnieka instrumentus, kas joprojām ļoti labi kalpo.
Kad man bija 80. jubileja, lūdzu draugiem dāvināt pindzeles. Šis otiņas man joprojām ir saglabājušās un stāv darbnīcā,» toreiz priecājas Streičs.
Taujāts, kur viņš tik skaisti iemācījās gleznot, režisors atklāja, ka mākslas skolas nav beidzis, visu apguvis pašmācības ceļā. Taču tā nopietnāk pievērsties glezniecībai viņu pirms vairākiem gadiem iedvesmojis mākslinieks Jānis Anmanis. «Viss sākās ar to, ka Maskavā viņš man nopirka krāsojamos krītiņus. Latvijā tolaik tādus vēl nevarēja dabūt,» atminējās Streičs.
Pēc kāda laika viņš ķērās klāt arī otām un gleznošana kļuva par viņa vaļasprieku. «Protams, tas var šķist nedaudz neparasti, ka režisors arī glezno, taču māksla vienmēr manā dzīvē bijusi klātesoša. Jaunībā pat gribēju kļūt par gleznotāju, taču teātris mani aizveda neceļos. Lai gan liktenis mani ievirzīja kino lauciņā, gleznošanas prasmes man vienmēr ir noderējušas. Studijā pats esmu taisījis gan dekorācijas, gan kostīmus.
Arī filmā Rūdolfa mantojums redzamās mājas tika veidotas pēc maniem zīmējumiem,» norādīja Jānis Streičs. Uz jautājumu, cik mākslas darbu pa šiem gadiem tapuši, režisors iesaucās: «Visus nemaz nevaru uzskaitīt! Savas gleznas mēdzu arī uzdāvināt.» Streičs gan uzreiz piebilda: «Tik čakls, kā šķiet no malas, nemaz neesmu. Dažbrīd man ir garāki gleznošanas pārtraukumi.»
Dzīvoja šodienai
Lai arī Jānis Streičs straujiem soļiem tuvojās 90 gadu slieksnim, kuru būtu sasniedzis šogad 26. septembrī, viņš nejutās kā nespējīgs večuks. Režisors ne tikai taisīja skaistas mēbeles un gleznoja, bet joprojām arī vadīja automašīnu. «No Lietuvas līdz Rīgai ir nepilni 400 kilometri, kurus mēroju pats. Lai taupītu degvielu un laiku, pa ceļam apciemoju arī savus draugus.
Uz Rīgu braucu regulāri, jo tur man ir dažādas darīšanas – jāapmeklē ārsti, jāaizved mašīna uz servisu.
Esmu saglabājis arī savu dzīvokli Rīgā, kuru tagad pieskata manas uzticamības personas,» atklāja viņš. Taujāts, kur smeļas vitalitāti, Streičs atbildēja: «Es vienkārši tāds esmu. Esmu tajos gados, kad neko daudz plānot nevajag, tāpēc dzīvoju šai dienai, priekā un saskaņā ar dabu un tuviniekiem.»
Par zīmīgo skaitļa 88. Jubileju Streičs teica: «Vieni saka, ka šie skaitļi nozīmē divas bezgalības, citi – ka galdā jāliek divi kliņģeri. Es tam visam nepiešķiru lielu nozīmi. Dzimšanas dienas nekad neesmu plānojis un pats organizējis, taču pārsteidzošā kārtā vienmēr tās izvērtušās krāšņas,» teica Jānis Streičs.
