Rīga +4°C 
Novārdzis dzīvnieks žagaru kaudzē
Lielās talkas rīkotāja Vita Jaunzeme februāra nogalē pie savas mājas Sasmakas ezera krastā žagaru kaudzē pamanīja ko aizdomīgu. «Vienu nakti mani lielie suņi, kuri dzīvo lielākoties pa āru, rēja stundu no vietas. Ielaidu iekšā un gāju gulēt. Nākamajā dienā riešana turpinājās. Žagaru čupas stūrī ieraudzīju ausis, tad jau galvu un kaklu – un sapratu, ka tā ir stirna. Bija liels aukstums, un viņa nekustīgi gulēja. Aiznesu sagrieztus ābolus, noliku tos dažu metru attālumā, viņa lēni piecēlās un paēda, tad atkal nolīda gulēt,» sarunā ar Privāto Dzīvi atminas Vita.
«Nākamajā dienā stirna jau bija pie mājas uz betona lievenīša, tur dzīvnieks pasāka gulēt. Vakaros skatījos Netflix filmas un pamanīju, ka arī viešņa lūr pa logu, nebaidās no kustīgajiem attēliem televizorā. Mani trīs lielie sargsuņi stirnu pieņēma un lika mieru,» atklāj Vita.
Viņai ar stirnu kontaktu izveidot īsti nesanāca, jo dzīvnieks gāja prom katru reizi, kad Vita nesa ēdienu – nu jau ēdienkartē liku bumbieri, burkānu, banānu, saulespuķu sēkliņas. «Viņa nāca ēst tad, kad neviens neredz. Reiz nobēru popkornu, auzas un maizi, bet tie stirniņai laikam negaršo,» tā Jaunzeme, kura uzskata, ka meža dzīvnieku pārlieku pieradināt nevajag.
«Nu jau stirna atlabusi, skrien un rikšo, piesit kājiņu un parāda raksturu. Kažociņš spīd un acis mirdz,» priecājas Vita un pieļauj, ka šādi uzlabojumi notikuši, pateicoties mikroelementiem, ko dod arī saviem suņiem.
Vai vainīgi malumednieki?
Vitas viešņai bijis jēls, noberzts kakls un ļoti bojāti zobi. «Pazīstami mednieki stāstīja, ka malumednieki mēdzot savīt metāla cilpas un nolikt tās pie barotavām. Varbūt mana stirniņa tādā bija iekļuvusi. Jādomā, izlauzusies un pāri ezeram atnākusi līdz manām mājām. Cik ilgi dzīvnieks cilpā iestrēdzis, nav zināms, taču ķermenis bija pamatīgi nobadināts, turklāt citi zvēri paplosījuši viņas purniņu un kažoku,» stāsta Jaunzeme. Kad viņa atnācēju dabūjusi pie veselības, stirna pa aizsalušo ezeru taisījās mājup uz savu ierasto vidi, tomēr atkal atgriezās un prom negāja.
Līdaka vieš skaidrību
«Iespējams, stirnai bijis plaušu karsonis un viņa, sniegā guļot, apsaldējusies,» spriež zoologs un Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka, kuru neizbrīna lielo zvēru viesošanās pie cilvēkiem. «Nagaiņiem šī ziema bija slikta. Stirna pārtiek no tā, ko var izkasīt zem sniega, taču sniega sega nebija šoziem tam pateicīga – uzsniga, piesala, atkal uzsniga. Ēdienu atrast bija grūti, tāpēc arī gāja privātmāju virzienā. Dzīvnieki arīdzan saprot, ka tur viņus nemedīs, tāpēc jūtas drošāk. Turklāt pabaro,» atklāj Līdaka.
Taču viņš neiesaka dzīvniekus pieradināt piebarojot, jo dabai ir sava kārtība. «Jau martā vajadzētu pārtraukt piebarot dzīvniekus un putnus. Vērtīgāk būtu kaut ko ēdamu – vislabāk ozolzīles vai graudus – izkaisīt pļavās un laukos, nevis novietot barību pie pašu mājām. Dzīvniekiem pašiem ir jāmeklē barība,» saka viņš.
Vairāk jaunumu uzzini žurnālā Privātā Dzīve!
