Rīga +9°C 
«Es zinu, kas viņš ir, bet man nav viņš jāmeklē, jo tas, kas notika, ir starp viņu un manu mammu. Vairs negribu satikt, man to vairs nevajag. Man šajā pasaulē kaut kā bija jāienāk, bet tāpēc jau mums nav jāsatiekas. Man ir brīnišķīgs patēvs un pilnvērtīga ģimene. Domāju, ka es kā sieviete būtu pašpietiekamāka, ja man bērnībā būtu bijis tēvs. Ar tādu laimi skatos uz savu meitu – kāda viņa ir nesalaužama tāpēc, ka viņai ir tētis, balsts dzīvē. Viņa uz puišiem skatīsies pavisam citādi, ar pašapziņu. Nevis kā es – izmisis kaķēns, alkdams pēc mīlestības. Kāds reiz man teica: ja tev būtu bijis tēvs, tu būtu citāda – daudz neinteresantāka un vājāka. Jā, tad es būtu tēva lutināta un man būtu cita attieksme, nevajadzētu durvis sist vaļā pašai,» intervijā sacīja Dejus.
«Bet es vairs nekreņķējos, ja esmu nepārliecināts susurs. Es vairs neesmu sev projektiņš. Visu laiku mēģināju pamatot savu būšanu te, tas bija smagi un ilgi. Jutos tā, it kā es būtu iešmaukusi šajā pasaulē. Es nebiju gaidīts bērns saviem vecākiem. Es notiku. Visu laiku likās, ka man kādam jāpierāda: es te esmu ienākusi pamatoti, jūs vēl būsiet priecīgi, jums nebūs žēl, jūs neteiksiet: tā reize, kad mums Sanda gadījās… Bet tam es esmu tikusi pāri,» tā Sanda.
Pilnu interviju ar Sandu lasi šeit:
