Ko nākamais gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -11°C 
«Nenojautu, ka viņa tik drīz aizies…»
Pēdējie mūža gadi Uļjanai Semjonovai veselības likstu dēļ nebija viegli. «Ar mani pašlaik ir tā, ka slimoju, un visas savas dienas pavadu dzīvoklī Rīgas centrā, nekur ārpus mājām nedodos,» vēl pirms dažiem mēnešiem Privātajai Dzīvei stāstīja pati Uļa. Viņa aizrautīgi turpināja sekot līdzi notikumiem basketbola pasaulē un ļoti gaidīja uz ekrāniem nonākam mākslas filmu par savu dzīvi.
«Jūtos pagodināta, ka man tiks veltīta filma. Pagaidām neesmu redzējusi neko no tās. Es ļoti gaidu filmu, un man ir interesanti uzzināt, kāda tā būs,» pērn sacīja Uļjana. Viestura Kairiša režisētajā kinolentē Uļa galveno – Semjonovas – lomu spēlē talantīgais aktieris Kārlis Arnolds Avots. Diemžēl pirmizrāde, kas plānota jau šogad, notiks bez Uļas… 8. janvārī viņa aizgāja no šīs pasaules.
Uļjanas draudzene, žurnāliste un bijusī basketboliste Inita Kresa-Katkovska Privātajai Dzīvei stāsta: «Uļai strauji progresēja veselības problēmas. Saprotu, ka viss pasliktinājās triju dienu laikā. Tās bija insulta sekas. Slimnīcā viņa aizgāja mūžībā.»
Inita turēja rūpi par Uļu, regulāri apciemoja, abas bieži sazvanījās. «Esmu viena no cilvēkiem, kas viņai palīdzēja tajā grūtākajā posmā, bet noteikti es nebiju vienīgā. Pēdējo reizi sazvanījāmies Ziemassvētkos. Nenojautu, ka viņa tik drīz un strauji aizies. Atceros, kā Uļa man teica: «Esmu attaisījusi vaļā tavu marinēto gurķīšu burku, ļoti garšīgi!» Piedāvāju atnest vēl kādu burku gurķu, varbūt vīriešu zapti vai ko citu, kas viņai būtu vajadzīgs,» atminas Inita.
Milzīgs labestības simbols
Inita ar Uļjanu iepazinās 1977. gadā – laikā, kad abas spēlēja Latvijas sieviešu basketbola klubā Rīgas TTT. «Kad pievienojos komandai, man bija 19 gadi, bet Uļjana jau bija slavenība. Mūsu sadarbība gan bija minimāla, jo maz spēlēju, bet Uļai daudz laika aizņēma gatavošanās olimpiādēm. Uļa bija cīnītāja. Uz laukuma bija arī brīži, kad viņa bija ļoti nervoza. Taču pēc puslaika varēja pieiet klāt un teikt: «Neņem galvā. Es to sarunāju emociju karstumā.» Neviens ģēnijs jau nav balts un pūkains. Bet uz viņu varēja paļauties. Ja kaut ko pateica, tad izdarīja,» atceras Kresa-Katkovska.
Tuvāka draudzība abām izveidojās vēlāk, kad Uļjana jau bija noslēgusi basketbolistes karjeru. «Es arī biju beigusi spēlēt un tolaik biju jauna sporta žurnāliste, kas veido raidījumu par olimpiešu ikdienu. Uļjanai bija pateikts, ka izlasei viņa vairs nav vajadzīga. Atceros, kājas traumas dēļ viņa gulēja slimnīcā. Ar radio reportāžu palīdzību uzsvēru to, ka tādu cilvēku kā Uļa, kas pēc sportista karjeras beigām ir gluži kā izsviesti no laivas, ir daudz,» stāsta viņa.
Semjonova gan neieslīga sevis žēlošanā, bet gan sāka palīdzēt citiem. 1996. gadā sāka darboties Latvijas Olimpiešu sociālais fonds, kura vadītāja un seja bija Uļjana. «Fonds katru gadu Rīgas Latviešu biedrības namā rīkoja Ziemassvētku eglīti, lai iepriecinātu sporta veterānus. Uļa bija Ziemassvētku rūķītis, – kamēr vien kājas klausīja, viņa gādāja paciņas un pati brauca pie katra ciemos. Viņa bija īsts labestības simbols, tieši tāpēc arī baudīja tautas mīlestību, un visi to sauca par Uļas fondu,» atceras žurnāliste. Daudzi atminas arī to, ka tad, kad Latvija cīnījās par neatkarību no PSRS, Semjonova ļoti iesaistījās. «Uļjana tautiešus aicināja nostāties barikāžu pareizajā pusē. Mēs Olimpiskajā komitejā kopā smērējām maizītes, kuras nesām uz Ministru kabinetu, ko sargāja bobslejisti,» atmiņās kavējas Uļas draudzene.
Dzīves izskaņā aprūpēja māsasmeita
Semjonovas dzimtas saknes meklējamas Latgalē, Medumos. «Ne visi zina to, ka patiesībā viņa ir dzimusi Lietuvā, Zarasos. Tā notika, jo slimnīca Lietuvā viņas ģimenei bija tuvāk nekā Daugavpilī. Tēvs mammu zirgu pajūgā aizveda uz Zarasiem, kur piedzima Uļa. Tāpēc lietuvieši viņu sauc par savējo,» atklāj Inita Kresa-Katkovska. Semjonova auga kopā ar četriem brāļiem un māsu. Viens no brāļiem būs klāt arī Uļas bēru ceremonijā.
«Domāju, ka daudzi uz atvadīšanos nesīs dzeltenus ziedus – tie viņai asociējās ar sauli. Protams, viņa priecājās arī par sarkanu ziedu pušķi,» atceras žurnāliste.
Dzīves smagākajā posmā sportisti aprūpēja Uļas māsasmeita. «Māsa ar savu meitu bija Uļas tuvākie radi. Radinieces viņu mīļi sauca par babu Uļu,» teic žurnāliste. Lai gan Semjonovai pašai savu ģimeni neizdevās izveidot, par mīlestības un uzmanības trūkumu viņa nevarēja sūdzēties. «Par Uļu interesējās Latvijā un ārzemēs, un viņai arī patika uzmanība,» pasmaida Inita.
Žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā lasi arī Gunāra Jākobsona un Raimonda Vējoņa atmiņu stāstus par leģendāro basketbolisti!
