Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2017. gad 25. numurā.
Bērni vai rokenrols
Toms šai misijai ir vislabākais vēstnieks. Viņš ir divu puiku – četrus gadus vecā Everta un gadu vecā Edvīna – tētis. Viņš laiku parunāties atrod agrā sestdienas pēcpusdienā, kad ir mājās ar puikām, bet sieva Laura devusies brīvsolī. Laura ir pilnas slodzes mamma, taču veido arī ģimenes blogu «Viensplusviens», kur raksta par mammas izjūtām un pārdzīvojumiem, bērniem, ēdienu, ģimenes ceļojumiem. Šīs ir Toma stundas. Sākumā te ir klusi un mierīgi – Edvīns guļ diendusu laukā uz terases, Everts skatās «Vāģus» un pa reizei piedalās sarunā. Piemēram, izstāsta, ka šogad viņš nāks ciemos un paliks pa nakti tēta «Dod pieci!» darbiņā. «Bet vienu dienu,» Everts precizē. Un piebilst: «Es dzēru kokteili «Dod pieci!» » Toms apliecina, Everts tiešām ir pagaršojis, ko dīdžeji tur lieto ēdiena vietā – apmēram tādu pārtiku kā kosmonauti. Sadzīvei studijā tiešām ir pavisam maz vietas – dīdžeju guļamtelpā ir divas divstāvu gultas. Ja guļamtelpā atrodas visi trīs, kādam jābūt gultā, citādi nav, kur apgriezties.
Visus trīs iepriekšējos gadus «Dod pieci!» Stikla studija atradās Stacijas laukumā. Sākumā likās, ka tā šādam notikumam ir vislabākā vieta, jo diennakts laikā Stacijas pulkstenim garām aiztraucas tūkstoši. «Bet tieši tā bija arī problēma – viņi gāja garām, nevis nāca pie mums,» stāsta Toms. «Kad vakarā, tumsā, uz «Carnival Youth» koncertu atnāca meitenītes, ar viņām mēģināja komunicēt dīvaini cilvēki, jo, lūk, viņi meitenes stacijas laukumā uztver citādi. Tāpēc likās, ka jādodas tuvāk vecpilsētas centram. Mūsu tehniskais cilvēks tagad ļoti labi pārzina visas kanalizācijas pieslēgvietas Vecrīgā. It kā smieklīgi, bet visiem, kas sešas diennaktis strādā studijā, kaut kur ir savas vajadzības jākārto un arī dušā jāmazgājas. Domājām par vietu pie Laimas pulksteņa, bet tur nav pieslēgvietas. Varbūt pie Operas? Bet tad mēs traucēsim izrādēm. Galu galā nonācām tur, kur mums jābūt, – Doma laukumā, līdzās Radio mājai, Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņā. Ceram, ka mūsu klātbūtne palīdzēs atdzīvināt arī tirdziņu, kas parasti jau ap astoņiem deviņiem vakarā ir tukšs un kluss, jo mēs raidīsim visu diennakti.»
Citi lasa
Kamēr Toms to stāsta, ir pamodies Edvīns, un nu jau sarunas risinās četratā. Palaikam abi mazie pazūd indiāņu vigvamā istabas vidū. Kad Everts ar lielu mašīnu mēģina uzbraukt mazākajam brālim, Toms to atrisina vienā mierā: «Brauc virsū man!».
Vai tas tiešām ir tas pats Toms, kurš intervijā pirms dažiem gadiem vēsta, ka «vai nu tu izvēlies modeli «bērni, kredīts, mašīna», vai arī paliec rokenrolā», un diezgan pārliecinoši apgalvo, ka viņa modelis nu gan būs rokenrols. Tas pats, tikai pavisam drīz viņš satika Lauru. «Mūsu lielā mīla bija ļoti idilliska,» Toms saka.
«Nebija pat neviena strīda, un attiecībām vajadzēja piešķilt asumu. Mēs ar Lauru tā ļoti labi vienojāmies – ja gribam pavadīt dzīvi kopā, bez lielās mīlas jābūt vēl kādam fundamentam, uz kā to būvēt. Pirms tam gan biju iedomājies, ka vispirms ar cilvēku kopā jānodzīvo pieci gadi, un tikai tad, kad tie izturēti, var domāt par bērniem.
Man arī likās, ka tos piecus gadus diezin vai iespējams nodzīvot kopā.
Tā bērnu lieta ir tik forša ar to, ka tu visu laiku tiec mests peldbaseinā, nemācēdams peldēt, – tiec nu galā! Abi puikas piedzima laukos pie vecmātes Aijas Mikovas. Laižot mūs uz mājām, viņa paņēma Evertu no šūpulīša, iedeva Laurai rokā un teica: «Še, ņem! Brauc mājās un audzini. Tik vienkārši.» Tos viņas vārdus es vienmēr atceros – tik vienkārši. Everts piedzima divus mēnešus pirms tam, kad sāku strādāt «piecniekā» un sākās mani agrie radio rīti. Biju pat ierakstījis Everta pirmos bļāvienus un laidu ēterā. Man ļoti paveicās, ka aicinājums strādāt rīta radio nāca reizē ar bērniem. Jau četrus gadus katru darbdienas rītu ceļos puspiecos, lai no sešiem līdz deviņiem būtu «Piecu rītu» studijā. Tāpēc arī brīvdienās, kad citi sūdzas, ka varētu vēl gulēt, bet bērni modina septiņos vai astoņos, es esmu izgulējies.
«Dod pieci!» dod jēgu profesionālajai dzīvei, bet bērni – privātajai. Līdz brīdim, kad Everts piedzima, visa dzīve bija tikai par mani un ap mani. Tagad tā vairs nav.
Bērni nav sasniegums. Viņi ir liela atbildība un ļoti labi panāk to, ka nav tik daudz jādomā par sevi un savām vajadzībām.
Vienīgais, no kā man nācies atteikties bērnu dēļ un kā man pietrūkst, ir kino. Kino man tiešām patīk. Ne velti savulaik sāku studēt audiovizuālās mākslas Kultūras akadēmijā. Reizi nedēļā gribētos noskatīties vienu filmu. Kaut ko skaistu. Fellīni «Amarkordu» varētu. Bet sapņo vien!
Mašīnas man nav joprojām, jo man nav tiesību. Iespējams, tāpēc, ka vecākiem arī nebija. Divdesmit gadu vecumā, kad sākās patstāvīgā dzīve, es saslimu ar Ņujorku. Lai gan uz turieni nav tik viegli aizbraukt, bija gana daudz lasīts grāmatās un redzēts, piemēram, Vudija Allena filmās. Un tur, redz, nevienam cilvēkam neienāk prātā, ka pa Ņujorku varētu braukt ar savu personisko automašīnu, nevis dzelteno taksi. Savukārt Rīgā dzīvi biju sakārtojis tā, lai visur varu aiziet kājām. Sākumā es dzīvoju pie «Saules akmens», bet, pirms satiku Lauru, – Vecrīgā pie Zviedru vārtiem. Dzīvoju virs bāra, bet tas man neko daudz netraucēja. Kad bārā bija rokenrols, es spēlēju diskotēkās un pasākumos citur, un gulēt varēju pa dienu. 2010. gadā uztaisījām «Radio 101» Elizabetes un Brīvības ielas stūrī, un man pat ziemas drēbes nevajadzēja, jo no mājām uz darbu varēju aizskriet bez virsjakas. Kādus trīs mēnešus nekur citu arī nebiju bijis – tikai darbā vai mājās. Sākot strādāt «piecnieka» rīta raidījumā, atkal pavīdēja projekts «liksim tiesības», bet tas kaut kā beidzās. Par to naudu, kas jāiegulda mašīnā, labāk ar ģimeni pāris reizes gadā aizlidoju uz Malagu. Manās dzīves vērtībās tam ir lielāka nozīme.»
Citāda bērnība
«Dēlu bērnība ir pavisam citāda nekā manējā. Viņiem ir piecdesmit reižu vairāk mantu, nekā bija man. Manā bērnībā astoņdesmitajos gados mums bija riktīgi slikti ar naudu, īpaši «perestroikas» laikā. Bijām ļoti nabadzīgi. Varbūt tāpēc es nepārdzīvoju par mantām. Evertam ļoti patika plēst ekrānus, datoram izraut pogas, un sadzīves elektronika līdz ar viņa ienākšanu vienkārši beidzās. Par skaņu platēm dažreiz žēl, jo tā ir kolekcija, uz daudzām ir mākslinieku autogrāfs. Nupat gribēju vienu paklausīties, bet, re, viens ievilcis skaistu švīku…
Viņiem ir daudz vairāk iespēju, nekā man bija viņu vecumā. Viņiem ir izvēle. No Kanādas cirka izrādes «Cirque du Soleil» nupat aizgājām otrā cēliena sākumā, bet man bērnībā nebija izvēles – jāiet uz Dailes teātri, un viss. Klusi jāsēž, jo, kā tad vecāki varēs strādāt, ja puika slikti uzvedīsies? (Toma mamma teātra zinātniece Gundega Saulīte bija teātra literārās daļas vadītāja, tēvs Māris Grēviņš strādāja Latvijas Televīzijas kultūras raidījumu redakcijā. – aut.)
Vecākiem nevar neko pārmest, jo priekšstati par audzināšanu toreiz bija citādi.
Piemēram, ja kāds astoņdesmito gadu sākumā mēģinātu pastāstīt par tādu metodi kā bērna vadītā ēšana režisora Arnolda Liniņa dzīvoklī, kur pulcējās kultūras cilvēki, vecāku draugi, – to uzskatītu par murgu. Jo tajā laikā bērniem nebija tādas brīvības, kā šodien.
Man ļoti nepatīk iet uz teātri, jo es tur pavadīju visu bērnību. Sēdēju vai nu pirmajā rindā, kur varēja tikt, ja kāds liels partijas biedrs nebija izņēmis ielūgumus, vai būdā – tādā kā balkonā, kā ložā skatītāju zāles aizmugurē. Neviens neredzēja, kas tur iekšā sēž, bet no turienes es neskaitāmas reizes noskatījos visas tajā laikā krutākās izrādes – «Šerloku Holmsu», «Sievietes, sievietes» –, uz kurām biļetes bija izķertas. Arī pats esmu spēlējis Nacionālā teātra izrādē «Pie zelta ezera». Kad to sāka iestudēt, man bija divpadsmit gadi, bet pēdējo izrādi nospēlēju piecpadsmit gadu vecumā. Pa šo laiku arī manī pašā bija mainījies pilnīgi viss. Tas bija ceļš no vēlas bērnības līdz absolūtam rebel (dumpiniekam – angļu val.) pusaudža gados. Reizēm aizdomājos, ka vajadzētu uzrakstīt visu, ko es par to laiku un izrādi atceros. Kamēr vēl atceros…
Atmiņa ir tik relatīva. Portugālē, netālu no Lisabonas, man bija mīļa vieta. Tur bija divas pludmales pilsētiņas – «Cascais un Estoril», apmēram kā mūsu Jūrmala. «Estoril» ir slavena ar to, ka Flemings tur izdomāja Džeimsu Bondu, un «Estoril Casino» ir «Casino Royale» prototips. Ap 2005. gadu tur biju divreiz, un, kad Evertam vēl nebija gads, gribēju turp aizvest arī viņu un Lauru. Aizbraucām, es tur stāvēju, un man šķita, ka esmu tur pirmoreiz. Bija pagājuši tikai desmit gadi, bet viss bija mainījies. Man liekas, ka tā ir noticis ar neskaitāmām atmiņām, un tieši tas ir feini. Piekrītu Entonijam Vilsonam (Anthony Howard «Tony» Wilson), kurš teica: «Ja tev ir jāizvēlas rakstīt patiesību vai leģendu, vienmēr izvēlies leģendu.» Entonijs bija gana traks žurnālists un mūzikas uzņēmējs Mančestrā. Par viņu septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados uzrakstītas daudzas grāmatas un uzfilmētas filmas, tā ka – viņš zināja, ko runā.»
Slīdi, slīdi…
«Man ir grūti runāt par savu dzimtu. Jā, es zinu, ka viens mans vectēvs bija dzejnieks Valdis Grēviņš, un man ir viņa uzvārds, un otrs – dzejnieks Bruno Saulītis. Nevienu no viņiem es nesastapu, viņi abi bija miruši pirms manas dzimšanas. Mēs eksistējam dažādos universos. Man patīk, kā pirms dažiem gadiem, kad televīzija uzņēma filmu par Grēviņu dzimtu, sacīja mūsu tante Mildiņa: «Tie bija citādi laiki un citādi cilvēki.»
Un tad pēkšņi pirms mēneša Radio pienāca man adresēta vēstule bez atpakaļadreses: «Labdien! Es nāku no Tērvetes puses un zinu daudz stāstu par mūsu senču jaunību. Kādreiz «Baņos» bija saiešana jauniešiem. Arī mana māte Elza turp gājusi. Tur pulcējušies, vēžojuši, dziedājuši, līdz saule uzlēkusi. Modē bijušas krievu romances, tās dziedājusi Milda Sinēvica, Elzas māsa. Jūsu tēvu Māri es labi pazinu. Mēs bijām vienaudži. Es no viņa baidījos, viņš mani ķircināja, lauku skuķi. Kad es redzēju viņu nākam, bēgu uz lauka pie ganiem. Mēs gājām uz «Baņiem» Jāņus svinēt, bija jauki. «Baņu» kalnā dega Jāņu lampa, bija daudz ļaužu, spēlēja akordeonu. Jūsu vecāmāte Anna Grēviņa man mācīja dejot valsi. Viņa teica: «Nelēkā. Slīdi… Slīdi…» Tas bija četrdesmitajā gadā. Vēlu jums vislabāko. «Lejascimu» Meta, deviņdesmit gadu.»
Es izrunāju tos vārdus: «Slīdi… Slīdi…» Un pirmoreiz pa īstam sadzirdēju un spēju iztēloties savu vecomāti Annu Grēviņu – kā viņa liek slīdēt. Lai gan man pat bija plate, ko viņa iedziedājusi. Viņa nebija izcila dziedātāja, tomēr plati ierakstīja. Kā viņa to dabūja gatavu, nezinu. Varbūt Valdis viņai kā Ziemassvētku dāvanu pasniedza iespēju ierakstīt plati – toreiz to esot bijis iespējams izdarīt arī vienā eksemplārā. Taču viņai bijis kārtīgs, Vācijā ierakstīts «leibls», varbūt pat pāris tūkstošu tirāžā. Plati atdevu muzejam, un mēs to nesen klausījāmies – viņiem ir aparāts, kas veco plati nolasa ar lāzeru un uzbūvē vislabāko iespējamo skaņu, un vienā brīdī pat varēja dzirdēt, ka kaut kas pabrauc studijai garām…
Taču mūsu mājās bija tūkstošiem – varbūt desmit tūkstoši – vecāku grāmatu, un es starp tām esmu uzaudzis. Vecāki man vakaros pirms iemigšanas dziedāja – tētim gan bija ļoti slikta balss, bet, ja mammas nebija mājās, derēja arī tā. Katrai dziesmai man bija savas ainiņas, savs iekšējais kino, ko skatījos. Nu, piemēram, «Āvu, āvu baltas kājas, lēcu dārziņā(i)» – uzvelc baltas sandales un lec. Kur? Bērnudārzā, protams.
Un arī es Edvīnam katru vakaru dziedu. Ir pagājuši trīsdesmit pieci gadi, es esmu tik daudz ko redzējis un dzirdējis, mūzika ir kļuvusi par manu profesiju. Bet, dziedot bērnam, apbrīnojamā kārtā atgriežas viss manas bērnības repertuārs.
Režisors Deivids Linčs, kad viņam vaicāja, kā var izdomāt visu, ko savās filmās rāda, sacīja: «Atbilde ir klusumā. Aizbrauc uz kādu vietu, kur ir pilnīgi kluss, un sāc ieklausīties.» Klusums ir radošuma atslēga. Man šobrīd nav apstākļu, lai es ko tamlīdzīgu varētu atļauties. Bet utopija būtu tāda: brīvdienas rītā četros ar velosipēdu aiztraukties uz mežu, pasēdēt un padomāt. Taču, kad linčiskajā tumsā, kur Edvīns tūliņ aizmigs, es sāku klausīties atmiņās, tur skan gan «Āvu, āvu baltas kājas», gan «Es karā(i) aiziedams». Dzirdot, kā es dziedu, Laura saka: «Kāpēc tikai tās sērīgās dziesmas? Tu taču kodē bērnu.» Bet man šķiet, ka skumjuma kodu ar tautasdziesmām iekodēt nevar. Es pats tam esmu apliecinājums.»
Populārākie raksti
