Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Bērnībā Jurijs Perevoščikovs krāja markas un konfekšu papīrīšus, pēc tam ar kaktusiem pieblīvēja visas palodzes un sāka veidot vinila plašu kolekciju, bet tagad slavenais infektologs aizrautīgi pēta vecos kinoteātrus un nes mājās senus ķieģeļus!
Ķieģeļu medīšana infektologu aizrāvusi ne pa jokam. «Tur ir daudz ko pētīt: marķējumi, zīmogi, dažreiz tie ir zināmi, dažreiz nav, tāpēc interesanti dzīt pēdas. Pērn Jūgendstila muzejā mēs, trīs kolekcionāri, izstādījām savas kolekcijas. Saskaitīti aptuveni 15 000 apmeklētāju, un, manuprāt, tas nav maz,» lepojas Perevoščikovs.
«Ķieģeļi jau paši rokās neiekrīt, tie ir jāmeklē – uz ceļa, pa ceļam, vecu māju drupās, jāsarunā ar strādniekiem. Ķieģeļu medīšana prasa diezgan labu fizisko sagatavotību, jo tas ir jāatrod, no visām pusēm jānopēta, varbūt pat jānotīra, tad jāliek somā un jānes, kas nebūt nav viegli. Un arī šī nodarbe ir cieši saistīta ar vēstures izpēti. Latvijā bija daudz ķieģeļu ražotņu, un katrai bija savs marķējums,» stāsta Jurijs.
«Sākumā mani ļoti aizrāva 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā ražotie ķieģeļi – tādi lieli, smuki, ar labi saskatāmiem burtiem, tāpēc man šķita vērtīgi. Taču, izrādās, jo vecāks ķieģelis, jo mazāks tā marķējums – kādreiz domāja nevis par reklāmu, bet par to, lai ar burtiem nebojātu preces izskatu. Tāpēc – jo senāks izstrādājums, jo grūtāk atklāt tā izcelsmi,» saka Jurijs.
«Māls ir dzīvs materiāls, un īpašu to padara saistība ar visu dzīvo –
ir tik jauki ķieģelī atrast zvēra pēdiņu, cilvēka rokas nospiedumu, kādu dzejas rindu vai pat autogrāfu,» priecājas Jurijs.
«Piemēram, Konventa sētā, ejot cauri vārtiem no Kalēju ielas, paceliet acis un meklējiet lielu ķieģeli, uz kura krieviski uzrakstīts: latiškam. Ķieģeļi cepti 50. gados Cēsu būvmateriālu rūpnīcā. Konventa sētas restaurācijai vajadzēja ķieģeļus, kas līdzinātos viduslaiku materiāliem, un tos taisīja Cēsīs. Acīmredzot kāds vēsturei ir atstājis šo vēstījumu. Starp citu, šādi ķieģeļi iemūrēti Kremļa sienās Maskavā, ar tiem laboti Pētera baznīca Rīgā, izmantoti arī Cēsu pilsdrupās,» Perevoščikovs zina stāstīt.
Ķieģeļi gan ir smags kolekcijas priekšmets, īpaši, ja tie jāglabā dzīvoklī.
«Sākumā, kad ķieģeļu nebija daudz, turēju lodžijā.
Biju sataisījis plauktus, bet kādu dienu tie neizturēja. Tad ķieģeļus pārnesu uz garāžu, kur tie dažus gadus nostāvēja stūrī. Nākamais solis – pārvedu uz vasarnīcu, pie šķūņa sataisīju plauktus, kas ātri pildījās, un vietas atkal sāka trūkt. Tad kolekciju izkārtoju verandā, un tagad tā ir ķieģeļu muzejs. Taču domāju, ka man jau jāmeklē cita vieta. Vairākās valstīs ir būvkonstrukciju muzeji, varbūt Rīgā tādu varētu izveidot?» spriež infektologs.
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
