Siržulauzējs

Nacionālā teātra vokālā pedagoga Andra Daņiļenko darba kambarīša iekārtojums ir askētisks. Pa logu var redzēt garāmejošu cilvēku kājas – telpa atrodas puspagrabā, līmenī ar ietvi. Sarunas laikā neveiksmīgi pieliecu galvu, un… sienas lampa grabēdama noslīd uz galda. Mākslinieks nesamulst: «Ai, jau sen bija laiks to noņemt!»

Šoziem viņš, dzimis Ūdensvīra zvaigznājā, svinēja apaļu jubileju. Kopš viņa zvaigžņu stundas Maestro Raimonda Paula programmā «Še, kur līgo…» pagājuši divdesmit gadi, bet daudziem viņa talanta cienītājiem šķiet – tas bija nesen.

Izsūtīto dēls

Andris ir no Ugāles. Bet spīvums viņam ne tāpēc, ka kurzemnieks. «Man ir parastais latviešu bēdu stāsts,» viņš saka. «Mani vecāki iepazinās Sibīrijā. Mamma ar omīti bija izsūtītas par to, ka vectēvs bija mežabrālis, viens no pēdējiem tai pusē. Gaidot palīdzību, kopā ar pārējiem slēpās Zūru mežā. Karš jau sen bija beidzies, bija 1949. gads. Padomju iznīcinātāji viņus nošāva. Kāds nodevējs, pārdevies par šņabja pudeli, mežabrāļiem bija piegādājis miega zāles. Miegā viņus arī nošāva – visus…

Mans tēvs dzīvoja uz Ukrainas un Rumānijas robežas. Rumāņu pusē bija pilsētiņa Galaca, ukraiņu pusē Izmaila, pa vidu Donava. Tēvs todien, kā parasti, no Galacas īrās pāri upei, lai nokļūtu darbā – viņš pie kāda saimnieka strādāja par zirgu puisi. Robežsargi viņu paņēma ciet un drošības dēļ aizsūtīja uz Sibīriju.»

Varētu teikt – laime nelaimē, jo Sibīrijā kurzemniece Zelma un rumānis Marins satikās, iemīlējās un apprecējās. Tur, pie Jeņisejas, piedzima viņu meita Diāna. Kad 1958. gadā tika dota brīvlaišana, Marins sieviņu aicināja uz savu dzimto pusi pie kuplās ģimenes – viņi vecākiem bija deviņi bērni. Zelma atrunājās, ka viņai jāatgriežas vecāku celtajā mājā Ugālē, «Viesturos». Marins bez vārda runas devās mīļotajai līdzi uz Latviju.

Viensētu, kur viņi dzīvoja, ieskāva lielas egles, apkārt pletās dziļš Kurzemes mežs. Nākamajā ziemā viņiem piedzima dēls, ko Zelma nosauca populārās kinofilmas «Salna pavasarī» galvenā varoņa vārdā, vien paplašinot galotni – ne Andrs, bet Andris.

Latvieši Marinu iesauca par Māri. Viņš mācījās latviešu valodu un strādāja par traktoristu. Kādreiz vakaros abi ar Zelmu divbalsīgi dziedāja. Dziesmas bija priecīgas, bet biežāk smeldzīgas, sevišķi ukraiņu un rumāņu.

«Tēvs skuma pēc dzimtenes un savējiem,» Andris nopūšas. «Reiz uz Latviju bija atbraucis tēva brāļadēls Dans, mans brālēns. Lūdzu, lai parāda pasi, kā izskatās rakstīts Daņiļenku. Tāds bija tēva īstais uzvārds – ar galotni -u.»

Pēc garākas pauzes viņš piebilst: «Lai arī mani vecāki bija čakli un godīgi, tomēr daudzu ugāliešu acīs viņi bija un vienmēr palika izsūtītie. Tāda bija padomju varas attieksme. Tas mūsu ģimenei bija kā zīmogs. Pazemojoši… Labi, ka manu tēvu uz viņa mātes bērēm palaida, jo Sibīriju izcietušajiem valstu robežu šķērsošana bija liegta. Arī mani līdz pat 1991. gadam šī iemesla dēļ nekur nelaida. Uz Bulgāriju, kurp vajadzēja braukt uzstāties kopā ar «Dzeguzēniem», manis dēļ pat skandāls bija.»

 

Skolu nebeidza

Pāridarījuma izjūtas Andris bija uzkrājis zemapziņā, un viņā bija radusies spīts. Ka cilvēka pagātne un valsts ideoloģija nedrīkst būt mēraukla, pēc kā viņa pēcnācējus mērīt. «Atceros, kā skolā kolhoza galveno speciālistu atvases cildināja, bet man gāja garām kā tukšai vietai. Lai gan es biju centīgs skolnieks, vismaz sākumā. Vēlāk aizrāvos ar ārpusskolas pasākumiem jeb, kā tagad teiktu, attīstīju savas dotības. Jā, drusku pāršāvu pār mēru, jo vidusskolas gados mācības palika gandrīz pēdējā vietā. Galvenā kļuva mūzika. Tas laikam no dzimtas pa visām līnijām nācis: vectēvs esot spēlējis cītaru un trompeti, ome, mammas mamma, dziedāja, gan kartupeļus mizojot, gan ratiņu vērpjot, arī mani vecāki dziedāja, un māsai bija ļoti laba balss. Kad viņas dziedāja duetā ar draudzeni, man gribējās pavadīt ar ģitāru, tāpēc apguvu šo mūzikas instrumentu. Pats dziedāt tā īsti sāku ap desmito klasi. Spēlēju skolas ansamblī, un solists Jānis, kas bija samīlējies kādā meitenē, ballītēs ik pa laikam gāja viņu lūgt dancot. To brīdi gaidīju ar nepacietību, jo tad bija pienākusi mana kārta Jāni nomainīt, un es tiku pie dziedāšanas. Vēlāk blakus ciemā, Puzē, vadīju ansamblīti.»

Pēc brīža mākslinieks sazvērnieciski piemiedz ar aci un paziņo: «Ziniet, vidusskolu es nepabeidzu. Nenoliku eksāmenu ķīmijā. Tāpēc, loģiski, izlaiduma man nebija. Mēs klasē bijām divi sliktākie skolnieki – Edvīns Krūmiņš un es –, un mums abiem bija vasaras darbi… Reiz aizbraucu uz skolas salidojumu. Ieraudzījis absolventu bilžu galeriju, steidzos apskatīt, bet Edvīns mani velk aiz piedurknes: «Tu taču zini, ka mūsu abu tur nav!» Un tad mēs tā smējāmies! Jo Edvīns, beidzis Mākslas akadēmiju, jau bija kļuvis par pazīstamu tēlnieku, es – par diezgan populāru dziedātāju. Domāju – ja es būtu bijis paraugskolnieks, visticamāk, vēlāk kļūtu, teiksim, par kolhoza būvbrigādes priekšnieku un teicami apmestu mājiņas. Diez vai man būtu dzinulis tiekties pēc kaut kā augstāka.»

Andra acis blēdīgi smaida, bet balss ir mazliet skumja…

 

Uz Rīgu

Tēvs bija ieņēmis galvā, ka bērni jāizskolo. Pats smagi strādāja, lai nopelnītu viņiem skolas naudu, un priecājās, ka Diāna un Andris attīsta savas dotības. Diāna ļoti labi zīmēja un iestājās Mākslas akadēmijā. Andris sāka mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā. Tur sagatavoja pūtēju un estrādes orķestru diriģentus un obligāta bija dziedāšana. «Viss, kas man patika, bija tur, tehnikumā, un es jutos laimīgs,» viņš saka.

Bet tad Andris labprātīgi aizgāja armijā. Atgriezās decembrī, kad mācību gads jau bija pusē, un sāka strādāt celtniecībā – cēla saimniecības ēkas. Sevišķi viņam padevās apmešanas darbi – strādāja ātri, spēj tik pievest javu! Vēlāk dzīvē iemaņas noderēja, kad savā Zvejniekciema vasaras mājiņā kaut ko vajadzēja apmest.

«Tēvs man daudz ko iemācīja. Laukos viss bija jādara pašiem. Man vēl tagad ir viņa izkapts, ar ko mauriņā ar prieku izvicinos. Man bija desmit gadu, kad tēvs speciāli man uztaisīja mazu izkapti. Dūšīgi vilku līdzi, cik spēju. Strēle gan bija drausmīgi gara…

Astoņdesmitajā gadā tēvs nomira. Tolaik cilvēki vergoja kolhozam, un tas viņu spēkus izsūca. Bet vai laukos kāds sūdzas, ka viņam kaut kas sāp? Nē, iet un dara!

Lauku mājā palika tikai ome ar mammu, jo mēs ar māsu jau bijām Rīgā. Ko divas sievietes laukos bez vīrieša var izdarīt? Smagi. Turklāt Ugāle, kas agrāk bija mazs, foršs ciematiņš, bija stipri pārvērtusies. Tur uzcēla drenu rūpnīcu, sadzina cietumniekus, sākās noziedzība, un ciemats pārvērtās par drausmīgu vietu. Nolēmām māju pārdot. Omei tas bija grūts lēmums – pašu kādreiz celts nams, ko pēc atgriešanās no Sibīrijas vajadzēja no kolhoza atpirkt… Tomēr māju pārdevām un nopirkām daļu mājas Siguldā. Bet mammai un omei tur ilgi nesanāca dzīvot – 1991. gadā, kamēr ar «Zelta sietiņu» biju koncerttūrē Amerikā, omīte nomira. Mamma teica: «Esmu atēdusies zemi līdz mūža galam, vairs negribu to ne acīs redzēt.» Nopirkām dzīvoklīti Rīgā. Tā esam šeit savilkušies kopā, dzīvojam netālu cits no cita – māsa, mamma un es.

Ar Ugāli mani vairs nekas nesaista, tikai atmiņas. Palaikam tur apciemoju attālus mammas radus, iegriežos kapsētā, kur atdusas tēvs. Mans klasesbiedrs Edvīns viņam uzkala kapa pieminekli. Šovasar, kad Ventspilī bija koncerti, paņēmu līdzi Sandru un Elīnīti, un pēc tam aizbraucām uz manu dzimto pusi. Meitiņai smejoties sacīju vārdus no populārās kinofilmas: «Te tavs tēvs ganīja govis…»

 

Dzied ekstrasensiem

Mūzika vienmēr ir bijusi Andra sirdslieta. Kādreiz viņš kopā ar kursabiedru Aivaru Brīzi spēlēja Salacgrīvā zvejnieku kolhoza ansamblī «Barometrs», piedalījās arī «Liepājas dzintarā» – reiz populārajā konkursā pirmo vietu ieguva Uģis Roze, bet Andris Daņiļenko ar Ēriku Kamerūtu dalīja otro.

Pēc tehnikuma beigšanas pedagogi jaunajam censonim piedāvāja stāties vokālistos Konservatorijā. Andris jutās pagodināts, jo viņa sapņos, protams, bija Opera jeb Baltais nams. Divus gadus viņš mācījās sagatavošanas kursos. Kādu dienu topošajam māksliniekam piezvanīja no… ekstrasensu biedrības. Paziņoja, ka mērījuši vairāku dziedātāju balss intonāciju frekvences, Andrim Daņiļenko tās esot sevišķi labvēlīgas, tāpēc viņi aicina piebiedroties ekstrasensu un dziednieku izbraucienos pa Latviju. Viņš ņēma savu ģitāru un dziedādams ceļoja pa Latviju. Kas tagad pateiks, vai uz dziedināšanas seansiem vairāk gāja dziednieku vai harismātiskā dziedātāja dēļ…

Bet viņa lielā zvaigžņu stunda vēl tikai tuvojās. Taču ne tāda, kādu Andris bija iedomājies…

«Mācījos Konservatorijā piektajā kursā, biju nostellēts uz opereti. Man jau bija pa skaistai lomai izrādēs «Cilvēks no Lamanša» un «Svētki daudzskaitlī», bet… pēkšņi paziņoja, ka Operetes teātris tiek likvidēts. Jutos kā no laivas izmests. Gāju pie Raimonda Paula – galu galā bijām taču drusku pazīstami, viņš tolaik bija kultūras ministrs – un jautāju: «Ko nu lai daru? Septiņus gadus mācījos augstskolā dziedāšanu un tagad lai palieku uz ielas?» Maestro pakasīja pakausi un norūca: «Lab’, nāc uz man’ bend’.» Tā manā dzīvē klasiskā māksla pagriezās uz vieglo mūziku.»

Padzirdējis, ka beidzot oficiāli atļautajiem Ziemassvētkiem sarūpēta spīdoša programma un tiek meklēts solists dziesmu ieskaņošanai, Andris nekavējoties devās uz provēm. Pauls iedeva vienu dziesmu, tad vēl vienu, tad divas…  Pēc kāda laika Maestro centīgajam un talantīgajam studentam piedāvāja piedalīties šlāgerdziesmu programmā «Še, kur līgo priežu meži». Aplausi nebeidza vien rimties. «Panākumi bija milzīgi,» atzīst Daņiļenko. «Publika vienmēr prasīja piedevas. Programma tika nodziedāta četrdesmit astoņas reizes!»

Tomēr vēl vairāk jauno mākslinieku gandarīja tas, ka par viņa veiksmīgo karjeru priecājas mamma. «Jaunībā biju viņai sagādājis daudz kreņķu, tomēr mamma nekad nemēģināja veidot manu likteni, un par to es viņu cienu. «Tava dzīve – dari to, kas tevi velk, nav jēgas darīt to, kas tev nepatīk,» viņa mēdza atgādināt, un es to vienmēr esmu centies ievērot.»

 

Atkāpe. Temperaments

Andris žurnālistiem ir atsaucīgs un vienlaikus atturīgs. Viņš mazliet gribētu savu dzīvi rediģēt, bet, kā saka, vārdus no dziesmas neizņemsi. Kad runājam par šo – mākslinieka jubilejas – gadu, viņš atzīstas, ka īpašāks šķitis dzīves posms, sasniedzot Jēzus vecumu. «Katram laikam savas spēlītes,» viņš pasmīn. «Kad man palika trīsdesmit trīs gadi, likās, ka notiek lūzums. Jutu saspringumu, sākās vērtību pārvērtēšana. Pēkšņi spēju vienlaikus pārskatāmi ieraudzīt gan pagātni, gan tagadni un nākotni. Galvenais manā dzīvē jau bija noticis: biju pabeidzis studijas, redzējis Ameriku, piedzīvojis mīlestību un nodevību… Pilnā mērā biju izbaudījis gan mākslinieka dzīves gaišās, gan ēnas puses – aplausi, ziedi, sajūsma un nebeidzams stress, nogurums, pilnīgs spēku izsīkums. Pārnāc mājās kā izgriezta lupata, un tāds nevienam neesi vajadzīgs…»

 «Jūs to sakāt par savu pirmo laulību?» vaicāju.

Andris samulst, izslejas un lēnām saka: «Es kādam žurnālistam jau rakstā faktus pamainīju… Man nepatīk uzskaitīt savas laulības. Teorētiski tās man ir trīs.»

«Kurš tad to nezina!»

«Ir, kas nezina…» viņš daudznozīmīgi novelk un apcerīgi bilst: «Mēs mācāmies no savām kļūdām, un šī pieredze bagātina. Dzīvē darbojas vienādības likums: ja kaut kur ir augšā, tad citur – lejā. Zināt, kā saka par dziedātājiem?» Andris iesmejas un pats atbild: «Dievs atņēmis prātu, toties iedevis balsi. Bet, kas attiecas uz šķiršanos, – varbūt tā pat ir veiksme, jo ir izdevies saprast, ar kādu cilvēku tu īsti esi kopā. Galvenais ir neglabāt sevī negatīvās emocijas. Vienmēr jārēķinās, ka dzīves scenāriji var būt dažādi. Iespējams, vajadzēs arī paraudāt.»

«Vai pats esat raudājis?»

«Jā.»

«…un traukus plēsis?»

«Gultu pa logu esmu izlidinājis!»

«Nevar būt! Tas vienkārši nav iespējams.»

«Var gan! Ja gultu sadala. Man toreiz bija divdesmit seši gadi – jauns puika, temperamentīgs. Tā izjuka mana pirmā laulība.»

«Jo gultas vairs nebija…»

«Jo tajā bija gulējis cits vīrietis!»

«Izmetāt gultu kopā ar to vīrieti?»

«Viņš paguva aizlaisties. Paldies Dievam, ka tā, citādi es sēdētu cietumā.»

«Man jāsmejas, to dzirdot… Jums toreiz smiekli droši vien nenāca?»

«Es toreiz divpadsmit kilogramu zaudēju. Būtu labi arī tagad tā… bet ne šāda iemesla dēļ. Taču nu jau trakumi ir pāri. Man ir piecdesmit gadu, emocijas tagad vairs nav tādas kā jaunībā… Un es jau savā mūžā daudz ko esmu piedzīvojis.»

 

Aplausi

Andris Daņiļenko ir dzimis vienā gadā, mēnesī un dienā ar dziedātāju Ingu Pētersonu. «Es ar interesi sekoju līdzi Ingus daiļradei,» Andris atzīstas. «Mums ir pārsteidzoši daudz līdzīga. Ūdensvīri ir emocionāli, mēs neesam vienaldzīgi un citus neatstājam vienaldzīgus. Es vienmēr esmu vai nu par, vai pret, bet nekad – remdens.»

Andri interesē astronomija, vidusskolā viņš ir aizrāvies arī ar astroloģiju un sapņos dažkārt lido zvaigznēs. Sava veida lidojuma izjūta pārņem, kad publika viņam uzgavilē un aplausu vētra nebeidz rimties.

«Tie mirkļi ir brīnumaini… Vēlāk gan saproti – populāra skatuves mākslinieka nasta nav viegla. Nezinu nevienu kolēģi, kas būtu priecīgs par to, ka ir plaši pazīstams. Lai gan es melotu, ja teiktu, ka gribētu būt nepazīstams. Tomēr daudz vairāk man kaifu sagādā tas, ka varu komunicēties ar publiku, dziedāt viņiem, ka viņi sirsnīgi klausās un grib, lai tieši viņiem dziedu. Vajadzības izjūta ir tā, kas dod to īpašo dziņu… Tomēr gadi dara savu: jo tālāk dzīvo, jo mazāk esi vajadzīgs…» mākslinieks skumji pasmaida.

Tomēr viņa jubilejas koncerti šogad apliecināja, ka Andri Daņiļenko publika joprojām grib klausīties. Viņam ir gandarījums arī par to, ka Raimonds Pauls neatteicās piedalīties, lai gan mierīgi būtu varējis pateikt: «Sorry, vecīt, man ir citas darīšanas.»

 «Tā vajag trāpīties – dziļā valsts krīzē svinēt jubileju!» Andris iesaucas un klusītēm atzīstas: «Pēc jubilejas koncertiem pāris dienu nevarēju no emocijām atbrīvoties. Arī Gunāra (Gunāra Rozenberga – I. E.) aiziešana mūžībā izsita no sliedēm. Aizbraucu uz Zvejniekciemu, pļāvu mauriņu, skaldīju malku, raku zemi… Līdz beidzot nomierinājos. Nebija slikti – teicu sev. Bet vispār taisnība ir Raimondam Paulam, kas mēdz atgādināt: «Skatuve ir skaista, brīnišķīga un nežēlīga.» Mana profesija ir paaugstināta riska zonā, ar pastiprinātu emocionālo spriedzi. Vienmēr jābūt cilvēkos, darbs ar publiku, jāievēro etiķete… Nav viegli to izturēt, un jādomā, kā saglabāt enerģiju. Laika gaitā pamazām rodas zināšanas, kā to neiztērēt, kā kuru katru nepielaist pārāk tuvu savai kūniņai…»

 

Atkāpe. Koferītis

Kādreiz Andris ir atzinies: «Es nepārdzīvoju, redzot, ka manā koncertā kāds vīrietis izklaidīgi paskatās pulkstenī vai kaut ko pieraksta bloknotā, bet, ja garlaikotos sieviete, tas būtu nežēlīgi.» Taču viņam nav par ko uztraukties. Pielūdzēju ziedi un citi uzmanības apliecinājumi ir populāra mākslinieka obligāta dzīves sastāvdaļa.

Pēkšņi Andris paslīd zem galda un drīz no turienes parādās ar nobružātu diplomātkoferīti. «Vecs kā pasaule!» viņš saka un saudzīgi tam pārlaiž roku. Atvēris koferīti, mākslinieks ilgi tajā lūkojas, kaut ko pārcilā un komentē: «Te man ir svarīgas lietas. Sava veida atmiņas.» Un tad viņš man kā lielu dārgumu pasniedz dažas kartītes, kas rakstītas pirms daudziem gadiem. Tur ir māksliniekam veltītas izjustas dzejas rindas un no sirds sacerēti novēlējumi. «1996. – gads! Kā tādu var izmest ārā?! Nē, es to nevaru. Man mājās ir vēl, dažkārt palasu… Un aizdomājos par savu sūtību, par cilvēkiem, kas to rakstījuši. Viņi noteikti nav melojuši, kaut ko tādu rakstot.»

Tajā koferītī ir vēl kaut kas – Andrim ļoti nozīmīgs. Tas viņam izraisa veselu atmiņu jūru. Izstāstījis viņš piepeši samulst, bet vārdus atpakaļ vairs nepaņemsi. Viņš lūdz par to nerakstīt. Taisnojas: «Nekas slikts jau tas nav, tikai jaunības jūsma. Mākslinieks bez emocijām jau vispār nav mākslinieks.»

Kā žurnālistei man ir kārdinājums nepaklausīt, tomēr cilvēciski es viņu saprotu. Tāpēc pieņemu viņa spēles noteikumus. Lai šoreiz izpaliek!

Vēl mani aizkustina tas, ar kādu rūpību Andris šīs visas atmiņas uzjundošās lietas ir saglabājis. Un arī tas, cik rūpīgi pēc mūsu sarunas ietin saulespuķi, ko tiekoties viņam uzdāvināju. «Parādīšu savām meitenēm,» viņš pasmaida.

 

Sandra

«Es sievietēm daudz ko piedodu, jo viņām ir grūtāk. Kādreiz esmu domājis: ja dzīvotu viens, man noteikti būtu vieglāk, nebūtu jāmokās pašpārmetumos, ka ģimenei bieži negribot nodaru pāri. Bet laika gaitā esmu sapratis – satiekas tie, kam jāsatiekas, šķiras tie, kam jāšķiras. Viss notiek, kā jānotiek, agrāk vai vēlāk. Mēs varam nedaudz virzīt procesu, bet ģenerālā līnija no augšas ir nolikta.»

Drusku ar tādu kā nolemtības izjūtu… bet – tāda ir viņa dzīves pieredze.

Andrim ir savs millennium. Veco gadu tūkstoti viņš pavadīja, nokārtojot rēķinus ar pagātni, un jauno sagaidīja ar personiskās dzīves sakārtošanu. Viņi ar Sandru apprecējās. Šis ir tas gadījums, par kuru jāsaka – labāk vēlu nekā nekad. Jo pazīstami abi ir kopš agras jaunības, tikai viņu dzīves ceļi metuši cilpas kā delverīgi zaķi.

Andra mobilajā telefonā ir meitiņas bilde. Aizkustinoši, kad viņš ik pa laikam it kā netīšām uz to palūkojas.

«Man nez kāpēc šķiet, ka jūs būsiet greizsirdīgs sievastēvs,» ieminos.

«Tā varētu būt,» mākslinieks uzreiz atsaucas. «Lai tikai kāds pamēģina manai meitiņai darīt pāri!»

Pēc brīža viņš neklātienē iepazīstina: «Viņu sauc Elīna. Tas vārds ir no Silmačiem, man ļoti patīk. Blaumaņa Elīna bija kautrīga, forša latviešu meitene, ar mīlošu sirdi. Un Sandrai nekas nebija pretim, ka meitai izvēlējos tādu vārdu. Manu dēlu sauc Artūrs – viņam vārds ir no kinofilmas «Ilgais ceļš kāpās». Viņa mamma gan gribēja likt Ailends, bet es kategoriski iebildu. Latviešiem tas ir svešs, un mums šeit nav nekāda Amerika! Dēlam ir jau astoņpadsmit gadu. Kad ar Artūra mammu izšķīrāmies, viņam bija trīs gadi. Dzīvojām netālu, dēls diezgan bieži uzturējās pie manis, tomēr zinu, ka tēva viņam tik un tā ir pietrūcis. Tomēr mēs labi saprotamies, viens otru atbalstām.»

Par Sandru Andris izsakās atturīgi, precīzāk, piesardzīgi. Viņi abi esot temperamentīgi. Taču pagātne ir pamats, kas viņiem ir stiprs. Ja diviem cilvēkiem gribas būt kopā pat pēc divdesmit gadiem un kad jau katrs savā dzīvē daudz dunku saņēmis, tad tas ir īpaši. «Es Sandru noskatīju, kad viņai bija astoņpadsmit gadu. Viņa man iekrita acīs, bet varbūt eņģelis ar bultu trāpīja… Neesmu no tiem, kas neprātīgi iemīlas un zaudē galvu. Un mūsu ceļā bija daudz šķēršļu. Jau toreiz, kad viņu pirmo reizi ieraudzīju, nebiju brīvs. Tomēr ik pa laikam uz koncertiem aicināju un ikreiz pie sevis nodomāju – foršs meitēns! Bet neko nedarīju, lai mēs būtu kopā. Baidos no falšuma… Taču, kad mana personiskā dzīve sagāja tūtē, es uzreiz sāku bieži braukt uz Valmieru. Nebija tik vienkārši – dažs labs bija jāpastumj malā… Pierunāju Sandru nākt uz Rīgu – tā tomēr Latvijā ir lielāku iespēju pilsēta. Viņa sāka strādāt Latvijas Televīzijā… Mums, kopā dzīvojot, raibi ir gājis, abi esam emocionāli. Iepriekšējā pieredze nepalīdz, jo katrs cilvēks ir citāds, situācijas mainās. Mēs joprojām viens otram pieslīpējamies.»

 

Atkāpe. Bez nimba

Veselu stundu Andris ir izturējis bez smēķēšanas, bet tagad ņem no paciņas jau nez kuru cigareti. Smēķē ātri un viegli. Atzīstas – kādreiz prātojis, ka varbūt derētu ieviest atturības dienas, bet «tās droši vien beigtos ar nervu stresiem». Piebilst: «Tomēr baigs pīponis neesmu. Šodien īpaša diena – mēģinājumā bija tikai viena pīppauze, tāpēc tagad, varētu teikt, atgūstu nokavēto.»

Patiesībā gan izskatās, ka viņš ir drusku sakreņķējies par šo mūsu sarunu.

Pirms gadiem desmit populārajā televīzijas raidījumā «Jarānšovs» Andris Daņiļenko publiski paziņoja, ka tagad ir atturībnieks, jo «alkohols bija kļuvis par manu lielu ienaidnieku. Martīni ar citronu un ledu bija mans sapņu dzēriens…» Tagad saka: «Esmu bridis cauri dažādām zampām – attiecībās, ar alkoholu… Kaut kādi grēciņi vēl ir, nekāds svētais ar nimbu neesmu, bet par to nestāstīšu. Varu tikai pateikt – jo lielāka slodze, jo lielāka iespēja, lai kāja paslīdētu. Nekas jau īpaši nemainās, tikai parametri: dziļums, stiprums, kritiens… Tagad gan man ir pietiekami prāta, lai saprastu, kā būs, ja ļaušos vājumam, un ka tas nemaz nav tas, ko gribu. Ja cilvēkam piecdesmit gados nav prāta, tad tas ir nelabojami. Man tomēr drusku prāts ir.»

 

Mierā ar sevi un pasauli

«Es vienmēr atceros, no kurienes esmu nācis un kas esmu. Izsūtīto dēls. Zvejniekciemā man ir mīļas mantas, kas atgādina bērnību. Spogulis, kurā sevi pirmo reizi ieraudzīju – ar divām tumbiņām (atceros, mamma tur glabāja savas dzintara krelles) un vidū bīdāmas stikla durtiņas. Koka koferis ar ādas siksnām, ko tēvs uztaisīja Sibīrijā un ar kuru atbrauca uz Latviju. Man ir arī viņa ēvele un vectēva, kuru gan dzīvē nesatiku, taisīts ozolkoka krēsls. Un radioaparāts «Rigonda», ko nopirku par savu pirmo algu: vasarā pēc astotās klases ar zirgu jāju uz tālajām pļavām un tur ar dižgrābekli – liels, ar diviem riteņiem, zariem un pedāli – grābu sienu. Mamma toreiz teica: «Tava nauda, ko gribi, to pērc.» Man uzreiz bija skaidrs – gribu aparātu, lai varētu klausīties skaņuplates.

Kad kādreiz uznāk grūtsirdība, mierinu sevi – man nav, par ko sūdzēties. Esmu apmierināts ar dzīvi, par spīti emocionāliem sitieniem, kas saistās ar ģimeni. Esmu daudz sasniedzis. Man bija divdesmit viens gads, kad ierados Rīgā un sāku profesionāli apgūt dziedāšanu. Pat notis tikai tad mācījos pazīt un klavierspēlē mēģināju ielauzīties. Savā karjerā visu esmu sasniedzis pats, man neviens sarkano paklāju nav izritinājis un kritiena brīžos spilvenu apakšā nav pašāvis. Esmu sities, kā mācējis. Tāpēc gandarījums par sasniegto ir liels. Man ir bijuši fantastiski koncerti Kanādā, Amerikā un Eiropā. Taču tagad man vairs nekur negribas. Kāda Venēcija, ja man Zvejniekciemā pie savas vasaras mājiņas žogs jātaisa! Kādas koncertturnejas pa pasauli, ja man meituks aug – viņai ir pieci gadi, man viņa jāaudzina, man gribas būt viņas tuvumā! Un dēlam es vēl esmu vajadzīgs, lai gan viņš jau gandrīz pieaudzis. Man pašam vēl daudz ko gribas pagūt izdarīt. Jaunībā šķiet, ka laiks ir bezgalīgs kā okeāns, bet tad saproti, ka tā nav, tāpēc jādara nevis tas, ko vajag, bet tas, ko gribi. Nu jau es protu pateikt nē un man nešķiet, ka tāpēc kaut ko zaudēju. Jāsaprot – mūžs mums katram ir viens un dzīve notiek bez mēģinājumiem.»