Sa­bi­les cen­trā uz Rī­gas ie­las strau­ji no­brem­zē kār­tē­jā ga­rām­brau­co­šā ma­šī­na. Iz­kāpj vēl viens ce­ļi­nieks…

CI­TA VI­JO­LI­TE

Sa­bi­les cen­trā uz Rī­gas ie­las strau­ji no­brem­zē kār­tē­jā ga­rām­brau­co­šā ma­šī­na. Iz­kāpj vēl viens ce­ļi­nieks, kas ne­spēj pa­braukt ga­rām Dai­nas Ku­če­res lel­lēm.

«Tas sā­kās tie­ši pirms ga­da, Jā­ņos. Lī­go vēt­kus ko­pā ar kai­mi­ņiem pa­ras­ti svi­nam te­pat – bla­kus mā­jai, ie­las ma­lā. Iz­ro­kam bed­ri, iz­lie­kam to ar ak­me­ņiem un sa­ku­ram ne­lie­lu uguns­ku­ru. Ap vien­pa­dsmi­tiem va­ka­rā pēk­šņi at­ta­pām, ka Jā­ņa ta’ nav! Un Lī­gas arī ne. Ku­ram likt vai­na­gus gal­vā? Ine­se, ma­na lie­lā mei­ta, sa­ka: «Uz­tai­sām no ko­ka!» Tā arī iz­da­rī­jām. At­ra­dām ska­pī klei­tu sie­viš­ķim, bik­ses vī­riš­ķim, un lī­go­bēr­ni ga­ta­vi! Kā jau pie­nā­kas, no­sau­cām par Lī­gu un Jā­ni.

Sau­kgrie­ži pa­gā­ja. No­mai­nī­ju vai­na­gus pret sa­lmu ce­pu­rēm. Stāv kā di­vi na­ba­dzi­ņi… Kāds nāk ga­rām, no­gāž, es at­kal paslien’ augš­ā. Da­ži sāk šos fo­to­gra­fēt. Ie­do­mā­ju, jā­uz­tai­sa ģi­me­nī­tei kā­di maz­bēr­ni­ņi, lai ne­stāv tik vien­tu­ļi. Man pa­šai ir četr­pa­dsmit, bet šiem abiem – ne­vie­na…

Tā arī sā­kās.

Ag­rāk ši­tai ple­ķī­tī bi­ja sa­lā­tu un sī­po­lu do­bes. Saim­nieks sa­do­mā­ja celt vei­ka­li­ņu, bet kaut kas ie­strē­ga, pa­gai­dām ne­uz­cē­la. Tad nu es te iz­vēr­sos, ka­mēr vēl ļauj.

Ag­rāk strā­dā­ju par sēt­nie­ci. Arī par auk­lī­ti bēr­nu­dār­zā. Pat me­žā es­mu gā­ju­si, mal­ku cir­tu­si. Ko va­jag, to da­ru. Daudz ko pro­tu. Vīrs strā­dā­ja te­pat Sa­bi­les «Som­da­rī», bet ta­gad abi esam pen­si­jā. Sa­vas saim­nie­cī­bas mums nav, bet kaut ko da­rīt ta’ gri­bas! Va­sa­rās la­su gai­le­nes, ogas un pār­do­du. Glu­ži la­bi mak­sā. Tā nau­da man no­de­rē­ja leļ­ļu drē­bī­tēm, no seš­des­mit piec­u la­tu pen­si­jas jau ne­kas pār­i ne­pa­liek. Viens ga­rām­brau­cējs man Liel­die­nās sa­ka: «Uz­lie­ciet zie­do­ju­mu kas­tī­ti!» Tā arī iz­da­rī­ju. Un, pa­do­mā tik’, cil­vē­ki met nau­di­ņu! Leļ­ļu drē­bēm pil­nī­gi pie­tiek. Es jau ne­pēr­ku dār­gas, ti­kai hum­pa­lu vei­ka­li­ņos, ne­kur ci­tur!

Pērn­va­sar līdz ru­de­nim uz­tai­sī­ju jau pār­i sim­tam leļ­ļu. Šo­gad man jau ir di­vi sim­ti div­des­mit piec­as. Tas tak’ nav grū­ti – di­vi ko­ki ga­re­nis­ki, trīs šķēr­sām, sal­mi ap­kārt un drē­bes mai­še­lis vir­sū. At­liek ti­kai vēl ap­ģērbt. Di­vās stun­dās leļ­ļuks ga­tavs. Paš­iz­mak­sa kat­rai – ap­mē­ram pus­ot­ra la­ta. Ne­es­mu jau ne­kā­da māk­sli­nie­ce, se­ji­ņas vi­siem vie­nā­das, tā­pēc arī vār­dus lel­lēm ne­do­du. Lī­ga, Jā­nis… Vēl man ir Dzin­tars – tas bal­tais, ar mikro­fo­nu. Nu, Čī­ča tak’, mū­su Sa­bi­les sla­ve­nais dzie­dā­tājs!

Ide­jas at­nāk pa­šas no se­vis. Da­bū­ju šuj­ma­šī­nu – uz­tai­sī­ju šu­vē­jus. Ta­gad ir sa­vas skro­der­die­nas. Ir arī daudz­bēr­nu ģi­me­ne, fri­zie­ris, ārsts, pi­rāts, mo­to­cik­lists un ve­lo­brau­cējs ar vi­su cis­kud­ril­li. Uz go­da pje­des­tā­la pērn man stā­vē­ja ho­ke­jis­ti, bet šo­gad vi­ņi ne­smu­ki no­spē­lē­ja, no­mai­nī­ju pret te­ni­sis­tiem. Ir arī ze­mes­sar­gi, kā nu bez tiem! At­brau­ca ēdol­nie­ki, pra­sa: kā­pēc tev nav ne­vie­na ugun­sdzē­sē­ja? A kur es ņem­šu sar­ka­nu ķi­ve­ri? Bet šie man at­sū­tī­ja zī­mot­nes, ta­gad ir arī ugun­sdzē­sējs. Or­ķes­tris man arī ir. Ar vi­siem štru­men­tiem. Pa­ti vei­ka­lā sa­pir­ku, bet akor­de­onu da­bū­ju no kai­mi­ņa. Man mū­zi­ka pa­tīk. Vie­na ma­na maz­mei­ti­ņa mā­cās spē­lēt vi­jo­li. Īs­tu, ne jau spē­ļu – kā ma­nām lel­lēm.   

Kai­mi­ņie­ne, rau, iz­me­ta ār­ā ve­co gā­zes plī­ti, es sa­vā­cu, pār­krā­so­ju, uz­li­ku uz riņ­ķiem pan­nas. Ļau­dis sa­ka: «Tas jau Mār­tiņš Rī­tiņš!» Pan­nā pa­ras­ti ie­be­ru rī­sus, bet zvir­bu­ļi pa die­nu vi­sus no­knā­bā. Vēl te nāk kāds ka­ķis un ču­rā vir­sū mu­zi­kan­tu ma­dā­mai. Ne­zin kā­pēc vien­mēr tie­ši vi­ņai! Dze­nu prom, bet drīz šis at­kal klāt.

Bet vis­vai­rāk skā­des, pro­tams, no­da­ra cil­vē­ki. Pa­gā­ju­šo va­sa­ru gā­ja tra­ki: no rī­ta pa­mos­tos, at­kal pos­ta dar­bi! Lel­les ti­ka lauz­tas, plēs­tas, pa ie­lu iz­mē­tā­tas un Aba­vā pel­di­nā­tas. Vie­tē­jie, kas ta’ cits. I lie­li, i ma­zi. Bet pie­ra­da un li­kās mie­rā. Ar da­žiem ap­ru­nā­jos, no­kau­ni­nā­ju. Vien­nakt bi­ja karsts, ne­va­rē­jām pa­gu­lēt. Vis­pirms vīrs piec­ēlās, iz­gā­ja uz so­li­ņa pa­sē­dēt, pēc tam arī es. Klu­si sē­žam, kū­ko­jam. Te uz­reiz pie­brauc viens liels au­to, iz­lec trīs ar skū­tām gal­vām un katrs pa­ķer pa lel­lei. Vie­nu pat ar vi­su bēr­nu trīs­ri­te­ni! Īs­ti ban­dju­gas! Nu tik skries uz au­to un muks prom. Es klieg­da­ma, brēk­da­ma pa­kaļ. Šie no­me­ta lel­les un aiz­brau­ca. Vē­lāk do­mā­ju – tad nu gan dros­mi­nie­ce at­ra­du­sies. Nakts­krek­lā! Vi­ņi tak va­rē­ja man ie­sist. Bet pa­ras­ti caur­brau­cē­ji ti­kai ska­tās, fo­to­gra­fē­jas. Da­ži uz­reiz skrien klāt un bil­dē­jas, ci­ti at­kal tā kaut­rī­gi – vai drīkst, vai at­ļauts, vai nav pri­vāt­īpa­šums?

Ce­ļos ag­ri un nā­ku te kā uz dar­bu, no sep­ti­ņiem rī­tā līdz des­mi­tiem va­ka­rā. Vien­mēr ir ko da­rīt: zā­le ap­kārt lel­lēm jā­nog­riež ar šķē­rēm, sa­lauz­tie ko­ci­ņi jā­no­mai­na. Ja nak­tī li­jis, ce­ļos jau četr­os. Ma­zā­kie leļ­ļu bēr­ne­ļi tad no­šķies­ti ar dub­ļiem, tiem jā­mai­na drē­bī­tes. Pirms pār­is ne­dē­ļām, kad bi­ja lie­lais gā­ziens, oi, cik vi­si bi­ja ne­tī­ri! Tā­dus cil­vē­kiem ne­var rā­dīt, jā­pār­ģērbj. Hum­pa­lu vei­ka­li­ņus jau es­mu tuk­šus iz­pir­ku­si. Tum­šās drē­bes man ne­pa­tīk. Tās jau vai­rāk uz ka­piem. Rei­zēm drē­bes uz­dā­vi­na cil­vē­ki. Bi­ja pie­brau­cis au­to­buss no Ie­ca­vas vi­dus­sko­las. Pa­ru­nā­jā­mies, es lai­kam maz­liet pa­žē­lo­jos. Pēc lai­ka at­kal at­brau­ca ie­cav­nie­ki, at­ve­da sa­zie­do­tās man­ti­ņas. Vis­vai­rāk trūkst ma­zo krek­li­ņu un bik­sī­šu. Nu, to vi­sī­sā­ko, trīs­des­mit centi­met­ru ga­ro. Arī ma­zo bēr­nu ce­pu­rī­šu ar na­dzi­ņiem. Ne­var tak ļaut vi­ņiem sau­lē stā­vēt pli­kiem pau­riem, ka ne­da­bū sau­les dū­rie­nu!

Tā es te spē­lē­jos ar lel­lēm. Kad bi­ju ma­za, pa­šai ro­taļ­lie­tu ne­bi­ja. Mam­mai bi­jām piec­i bēr­ni. No sēt­nie­ces al­gas lel­lēm ne­sa­nā­ca. Vīrs sa­ka: ta­gad es at­gūs­tot zau­dē­to.

Bet cil­vē­kiem pa­tīk. Iz­kāpj no sa­viem au­to un sāk smai­dīt. Dau­dzi. Va­sa­rā un brīv­die­nās ir kā­di piec­i, sep­ti­ņi sim­ti pa die­nu, bet Liel­die­nās lai­kam sa­brau­ca ap­mē­ram pus­ot­ra tūk­sto­ša ļau­žu. Kas par tra­ci! Si­tām olas un pē­rām cits ci­tu ar pū­po­liem. Vien­mēr jau kaut ko iz­do­mā­jam. 11. no­vem­brī uz­tai­sī­ju Lāč­plē­si. Kad pi­ži­kam spal­vas sā­ka iet nost, iz­me­tu. Mi­ru­šo at­ce­res die­nā de­dzi­nā­jām lā­pas, cil­vē­ki no­li­ka sve­cī­tes. Zie­mas­svēt­kos pat purk­šķus pa­lai­dām gai­sā. Nu, sa­lū­tu ta­ču! Zie­mā vē­lām snie­ga mā­ji­ņas, uz jum­ta uz­sē­di­nā­ju skur­steņ­slau­ķi. Mā­tes die­nā uz­tai­sī­ju skais­tu lel­li un uz­dā­vi­nā­ju Sa­bi­les bēr­nu dār­zam. Glī­tu klei­tu no­pir­ku, īs­ta­jā vei­ka­lā, ne pie hum­pa­lām. Un īri­sa zieds pie ce­pu­res. Pir­ma­jā jū­ni­jā aiz­ne­su uz dār­zi­ņu arī tē­ti un trīs bēr­ni­ņus. Man pa­tīk, ka ir ģi­me­nes ar bēr­niem, ka ir jaut­rī­ba.

Sā­ku­mā Sa­bi­lē cil­vē­ki ar pirk­stiem rā­dī­ja. Ta­gad pie­ra­du­ši. Paš­val­dī­ba, lai, ie­de­va man go­da­rak­stu. Par sa­kop­tā­ko sē­tu vai kaut kā tam­lī­dzī­gi. Bet uz Jaun­ga­du pat prē­mi­ju da­bū­ju – dā­va­nu kar­ti par div­des­mit la­tiem. Lep­ni! Vīrs sa­ka, es ta­gad esot vie­tē­jā sla­ve­nī­ba. Nu, viņš jau man tāds jo­ku plē­sējs. Ta­ču man pa­tie­šām pa­tīk. Tad kā­pēc lai ne­da­rī­tu?»