​​​​​​​Raidījuma Es mīlu tevi, Latvija! vadītājs Artūrs Skrastiņš varētu jautāt tā – kura no mūsu TV …

Raidījuma Es mīlu tevi, Latvija! vadītājs Artūrs Skrastiņš varētu jautāt tā – kura no mūsu TV raidījumu vadītājām gandrīz kļuva par kriminoloģi? Un kurš ir romantiski veiksmīgākais noraidījums hokejista Rodrigo Laviņa karjerā? Ja nezināt, atbildes meklējiet šajā sarunā.

– Jana, jums joprojām vairāk patīk labie zēni?

– Jā, tādi ar savu nostāju, nelokāmi, vīrišķīgi, ar stabilām vērtībām, kuri spēj parūpēties par sevi un savu ģimeni.

– Kurš bez Rodrigo vēl ir labais zēns?

– O, man jāpadomā. Artūrs Skrastiņš, Jānis Šipkēvics. Viņi ir krietni cilvēki. Ar abām kājām stāv uz zemes. Darītāji. Tāds ir arī Mairis Briedis, kurš nesen raidījumā Es mīlu tevi, Latvija bija manā komandā – ļoti mērķtiecīgs, stingru raksturu, zina, ko grib. Nesen, kad Mairis cīnījās, pirmo reizi tā jutu līdzi boksam, pie televizora pat kājās cēlos…

– Jana pati arī ir labā meitene?

– Es ceru, cenšos turēties rāmjos.

– Ir tāds TV klipiņš, kur jūsu vīrs ieslido vārtu laukumā un izslido, sakot: «Re, nekas nenotiek…» Pašai kādreiz negribas pabūt aizliegtajās zonās?

– Kāds velniņš jau mani dīda, bet es ātri nobīstos – gribas fiksi tikt ārā. Ka Rodim reklāmā – iebraukt un izbraukt. Kuram gan nav vilinājuma tur pabūt kaut vai adrenalīna pēc? Bet es ļoti labi apzinos, ko varu atļauties un ko ne. Citi ir drosmīgāki, es labāk paskatīšos, kā viņi iebrauc un ātri izbrauc.

– Savulaik, kad studējāt socioloģiju, jums bija iespēja izvēlēties kriminoloģiju.

– Jā, tā varēja būt, ka specializējos šajā jomā. Kad mācījos Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, pasniedzējs Andrejs Vilks tik interesanti stāstīja, ka aizrāvos. Viņš man teica – tevī kaut kas ir… Redziet, cik liela var būt laba pasniedzēja loma. Es rakstīju kursa darbu, veicu pētījumus par ieslodzījumu vietām. Pat biju praksē policijā…

– Opā, kur?

– Stabu ielā, Sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas pārvaldē.

– Pie Sandra Plauža?

– Jā, atnācu tāds skuķēns, 20 gadu vecs. Sandris man godīgi pastāstīja par reālo situāciju, kā viss notiek, lai nebūtu lieku ilūziju. Deva iespēju iepazīties ar ļoti smagu krimināllietu, kur taksists bija izvarojis un nogalinājis četras sievietes. Varbūt ar laiku es pie tā pierastu, bet esmu emocionāls, empātisks cilvēks, kurš pārdzīvo par dažādiem notikumiem, brīžiem pārāk jūt līdzi. Man raksturīga iejušanās tēlos. Sapratu, ka kriminoloģija man būs par smagu.

– Jums bija arī gana atklātas sarunas ar zekiem.

– Tas bija liels pārbaudījums, ļoti interesanta pieredze – kā viņi runā, kā mēģina pārliecināt par savu nevainību. Viņi ir perfekti psihologi. Ieslodzītie jau mazāk klausījās mani, vairāk gribēja pastāstīt par sevi. Viņi man ļoti palīdzēja sagatavot pētījumu. Lai mums izveidotos labas attiecības, pašai bija jābūt pietiekami atvērtai.

– Bet jūs jau nemaz tā klāt nevienu sev nelaižat.

– Savu kodolu es sargāju. Privātajai zonai, savai pasaulei ir jābūt.

– Pirms sarunas kādai no jūsu draudzenēm teicu – pastāsti man ko būtisku par Janu. Un saņēmu atbildi: nē, mums ir pārāk tuvas attiecības.

– Vai, cik jauki! Tā ir laba ziņa. Tātad man ir uzticami draugi. Es laikam protu izvēlēties cilvēkus, jūtu viņus. Tāpat jau staigāju kā atvērta grāmata. Publiskie cilvēki ir kā uz paplātes, bet jābūt gudrākam. Es pati sevi necienītu, ja publiski sāktu stāstīt privātas lietas. Savulaik, lai mani atvērtu, žurnālisti ir gan provocējuši, gan aizvainojuši. To es neaizmirstu. Tā noslēgtība ir no tiem laikiem.

– Kā un kad sākās Janas humora ēra?

– Tā sākās nejauši. Strādāju Latvijas Televīzijā apvienībā Labvakar. Mēs, jauniešu grupa, gatavojām raidījumu Dzīvesvieta. Man bija jāveido intervijas. Gadu nostrādāju un biju laimīga, šis darbs ļoti patika, iemācījos montēt. Esmu ļoti pateicīga visiem, kuri mani skoloja, – Edgaram Kotam un pārējiem kolēģiem. Bet tad nāca uzaicinājums no Viestura Dūles, aizgāju uz kastingu, un pāris dienās bija jāizdomā – vai palieku Labvakarā vai dodos uz Mēmo šovu. Nolēmu par labu jaunam izaicinājumam. Ja nebūtu piekritusi, droši vien pavisam citādi būtu ievirzījusies karjera.

– Kurš no jūsu tēliem īpaši palicis atmiņā?

– Spilgtākā bija bomzenīte. Bet te ir arī sāpīgs moments. Mēs filmējām Elijas ielas rajonā Maskačkā. Tu filmē skeču, un turpat blakus ir arī vietējie. Bija tādi, kuri manai mašīnai zaga benzīnu, un bija ļoti inteliģenti, viedi cilvēki, kuriem dzīvē diemžēl kaut kas ir salūzis. Man bija pārdomas. No vienas puses, mans tēls bija humorīgs, no otras – es sapratu, ka lavierēju uz robežas. It kā smieklīgi, bet īstenībā nekā smieklīga te nav.

– Tā ir ļoti smalka robeža.

– Ļoti smalka, lai humora žanrā citus neaizvainotu.

– To var iemācīt?

– Jāsaka paldies vecākiem, kuri man iemācīja, ka ir lietas, par kurām nevar smieties, smīkņāt. Jo nekad nezini, kādā situācijā pats vari nokļūt.

– Daudzi jūs uztver kā humoristi, bet, šķiet, būtībā nemaz tāda neesat.

– Neesmu… Tā jau laikam ir, ka tie, kuri uz āru ir hi-hi, ha-ha, nemaz tādi nav. Es cenšos uz āru neizrādīt savas problēmas, sāpes. Kuru tās interesē? Bet nav jau arī tā, ka esmu īdētāja, kas mājās tikai bubina.

– Sevi disciplinējat?

– Tā drīzāk ir ieturētība, neuzbāšanās. Nav ko žēloties, jāiet uz priekšu.

– Vai ir cilvēki, pret kuriem gribētos izpildīt tādus spēka paņēmienus, kādu parasti izpildīja Rodrigo?

– Ai, nē. Nav vērts. Eju garām ar līkumu. Lai viņi iet savu ceļu. Es labāk bez spēka paņēmieniem. Citādi viņi gribēs man ko tādu uztaisīt. Man apkārt tiešām ir kolosāli cilvēki.

– Vai esat kādreiz domājusi – kā būtu, ja toreiz pirms daudziem gadiem pasaules hokeja čempionāta spēlē Rodrigo Laviņš nebūtu noraidīts? Vai Jana viņu vispār būtu ieraudzījusi?

– Būtu, būtu… Bet toreiz man hokejs noteikti neinteresēja. Mamma ir ļoti patriotiska, viņa juta līdzi. Visa ģimene, māsas draugi skatījās hokeju, bet es skrienot garām, ievēroju, ka viens mūsējais ir noraidīts – tāds noaudzis, ar rugājiem. Nodomāju – tie hokejisti tā neko … Mazliet uzjundīja vēsmas.

– Caur ekrānu…

– Jā, pirmajā mirklī likās, ka labs cilvēks ar plašu sirdi. Patiess, ļoti patīkams. Tās acis… Kaut kas viņā bija. Man tolaik bija 16 gadu.

– Ja nebūtu noraidīts?

– Varbūt arī viņu nepamanītu, paietu garām (smejas). Kā dzīvē viss saliekas no maziem sīkumiņiem. Varbūt jaunajiem hokejistiem vajag vairāk noraidīties, lai meitenes viņus pamanītu.

– Un tad kādu dienu lidoja putniņš…

– (Smejas.) Un uztaisīja man tieši uz galvas. Draudzenes teica – tā ir tāda unikāla laime. Placebo efekts.

– Un tajā pašā vakarā jums izbira frī …

– Pareizi. Divi džeki nāca palīgā.

– Un pēc brīža pienāca arī pats noraidītais…

– Jā, un stāstīja, ka viņš vai kāds cits noķēris tā-ā-ādu zivi. Es skatījos – kādu? Jo, rādot ar rokām, tās zivs izmērs visu laiku auga…

– Rodrigo jums bildinājumu esot izteicis rakstiski…

– Jā, bildinājums bija paslēpts saldumu groziņā, bet iepriekš bija jāseko norādēm – aizej tur, paņem to… Vai, man uzjundījās atmiņas, kas jau bija piemirstas. Sievietēm jau vajag sentimentālas emocijas. Rodrigo idejas ir ļoti oriģinālas, viņš bieži pārsteidz ar izdomu.

Rodim ir laba humora izjūta, savs viedoklis. Tas man vīriešos ļoti patīk. Es esmu aktīvāka, bet viņš ir ģimenes galva. Es ieklausos. Viņš ir panācis to, ka var mani nolikt pie vietas.

– Jūsu tēvs esot Rodrigo iemācījis darboties ar trimeri, motorzāģi. Rodrigo kļuvis par riktīgu meža veci.

– Viņš tiešām ir riktīgs meža vecis. Bērnībā un jaunībā vasaras pagāja tikai nometnēs. Tā riktīgi izbaudīt vasaras viņš var tikai pēdējos gados. Rodis ir sajutis kaifu no lauku darbiem. Reizēm pavērtu muti klausos, ko viņš stāsta. Rodrigo daudz lasa par mežniecību, lauksaimniecību.

– Fotosesijā ir viena aina kūtī…

– Es respektēju lauku cilvēku ieguldīto darbu. Salīdzinot – mēs jau te atpūšamies. Negribu fantazēt, bet šaubos, vai mums kādreiz būs lopiņi. Tur jābūt rūdījumam, lai, neatejot no kases, tā strādātu. Es būtu par vāju. Bet mēs jau nezinām, kur dzīve mūs aiznesīs.

– Šovs Es mīlu tevi, Latvija! ir gan izklaidējošs, gan izglītojošs.

– Es nekad neesmu spēlējusi komandas sporta veidus, neesmu bijusi kapteine. Tā ir interesanta pieredze. Es šo šovu uztveru kā izglītojošu gan sev, gan bērniem un jauniešiem. Tas viss notiek caur humoriņu, vieglumu. Reizēm par informāciju, ko uzzinu, domāju – wow, tiešām tā ir. Latvijas karti tagad zinu no galvas. Ja man saka – braucam uz Aknīsti, zinu, kur tas ir. Bet ir reizes, kad, protams, ir kauns – to vajadzēja zināt.

– Ka publiskam kaunam tikt pāri?

– Notika, un viss. Ja salīdzinām, es nekad nevarētu būt vārtsargs. Viņam jābūt psiholoģiski ļoti stabilam, ielaistie vārti uzreiz jāaizmirst. Ja man iemestu vārtus, es pārdzīvotu un ielaistu vēl piecus. Nezināt nav kauns, jo mēs nevaram visu zināt. Mums raidījumā neviens neko nesaka priekšā.

– Vai zināt, kurš 1996. gadā Eindhovenā Oļegam Znarokam, kad viņš guva izšķirīgos vārtus, iedeva piespēli?

– Varētu būt, ka Rodrigo Laviņš. Tā ir, ja?

– Jā.

– Bet viņš jau pats nekad skaļi to neteiks.