Profesors Siliņš atklājis galveno skaista dārza gudrību. To ieviesīs arī Smiļģa dārzā

Profesors Jānis Siliņš pie savas darbavietas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja savām rokām uzbūris krāsainu puķu dobes. Mīlestība uz ziediem nāk no bērnības. «Esmu laucinieks, un mūsu ģimenei ir sena manas mātes dzimtas māja Salas pagastā, Lielupē. Pretī sev māju bija uzcēlis Dailes teātra aktieris Pēteris Vasaraudzis, un mani vecāki izvēlējas viņu par manu krusttēvu.

Viņš brauca pie mums pēc kūtsmēsliem un man mācīja, kuras dobes likvidēt, kurās kaut ko iesēt vai iestādīt. Tā

es jau sestajā klasē sāku pārveidot piemājas dārzu, kur aug tikai puķes – rozes, lilijas, dālijas un citas,» stāsta Siliņš.  

Arī tagad, kad Jānis ikdienā vada Eduarda Smiļģa muzeju un lasa lekcijas teātra vēsturē un režijā Kultūras akadēmijā, savu skaisto hobiju viņš nav pametis. Mājā, kur tagad ir muzejs, kādreiz saimniekoja pats Smiļģis, un viņš jau agrā pavasarī zināja, kur kas ziedēs, taču rudenī gan šajā dārzā nekas neesot ziedējis. To Siliņš nolēmis mainīt.

«Mans princips ir – dārzs visu laiku ir jāpapildina un tajā jāpanāk krāsainība.

Šajā ziņā esmu iedvesmojies no Rūdolfa Piņņa gleznām, kurš teicis, ka mežā nav tikai zaļais, bet ir arī sarkanais, zilais un vēl citas krāsas. Tāpēc arī šeit pie muzeja esmu sastādījis dažādu krāsu un šķirņu puķes. Gaidu, kad uzziedēs rudbekijas. Tikmēr manā dārzā mājās jau zied ziemeļu magones un anemones,» priecājas Siliņš.