Pieskārieni

Kā katru vasaru, Vijas Artmanes Murjāņu dārzs ir ziedos. Augustā tas vienmēr ir gaidījis ciemiņus, bet šovasar aktrise savā dzimšanas dienā būs kopā tikai ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Tas dārgākais, ko savai skatuves karalienei varam dzimšanas dienā ar mīlestību vēlēt, ir veselība.

 

TĀ bija skaista vasara. Ar sauli un siltumu. Ar pērkoniem un varavīksni debesīs. Ar sarunām Murjāņu dārzā, kurā viss ziedēja un smaržoja un pār kuru vienlaicīgi pārliecās divi varavīkšņu loki. Pilnos ziedos bija Vijas sarkano rožu krūms pie «Dārziņu» verandas. Augustā saziedēja flokši, un to rūgteni saldenajā reibinājumā šķita – jūtu pašas Vijas dzīvi, kurā kopā sajaucies prieks ar asarām, un reizēm pat īsti nevar saprast, vai tā ir laime, ja par to tik dārgi maksāts. Tā bija «Purva bridēja» atmiņu vasara. Mēs braucām uz Straupi un Cēsīm, kur pirms četrdesmit gadiem tika uzņemta filma, kas ir viena no latviešu filmu klasikas pērlēm. Vēl dzīvi bija Vijas filmas partneri Eduards Pāvuls un Juris Lejaskalns, un viņi visi tur satikās.

Bija 2005. gada vasara. Vakaros mēs sēdējām «Dārziņu» mājas lielajā istabā pie senlaiku lādes, kura bija pilna ar fotogrāfijām, un katrā bija kāds stāsts un notikums, kāds dārgs cilvēks un atmiņas no bijušā. No lielas aktrises mūža. No cilvēcisku prieku, kaislību un sāpju plosīta mūža. Un arī tā bilžu lāde bija ar stāstu. Uz tās ir gadskaitlis 1824, bet patiesībā šovasar, 2008. gadā, tai var svinēt citu jubileju – četrdesmit gadus. Filmā «Mērnieku laiki», kuru uzņēma 1968. gadā, tā bija Lienas lāde. «Jura Lejaskalna tēvs Herberts Līkums, kurš bija «Mērnieku laikiem» scenogrāfs, pēc filmas uzņemšanas man šo lādīti uzdāvināja dzimšanas dienā,» teica Vija.

Murjāņu mājās ir arī citi Vijai mīļi rekvizīti, kas dažādās filmās piederējuši viņas spēlētajiem personāžiem. Kavēdamās atmiņās, Vija mēdza iesēsties lielajā, pītajā krēslā, kurā filmā «Teātris» sēdēja viņas Džūlija Lamberte.

Nekas no tiem brīnišķīgajiem atklātības brīžu stāstiem nav aizmirsts vai nozaudēts, un bildes no Vijas lādes palīdz atkal atgriezties to Murjāņu dienu un vakaru noskaņās. No Lojas gravas vakaros kāpa dzestrums, ik pa brīdim dārzā būkšķēdams nokrita kāds ābols, pa šoseju aiz dārza vārtiņiem uz Rīgas vai Straupes pusi aizšvīkstēja garāmbraucošās mašīnas.

Kādi pieskārieni no to dienu sarunām – šajos IEVAS Stāstos.

 

«Dārziņi»

Šo mājiņu Murjāņos, kura tagad ir mana vienīgā dzīvesvieta, mēs ar Artūru Dimiteru iegādājāmies, kad piedzima Kaspariņš. Dažas vasaras pirms tam, kad apprecējāmies, par lētu naudiņu īrējām istabu Asaros. Mēs draudzējāmies ar Ēvalda Valtera pirmo sievu un viņa ģimeni. Valteru prospektā, meža malā, netālu no upes viņiem bija pieticīgs namiņš. Braucām tur ciemos, bet, kad piedzima dēliņš, domājām, ka jūras un priežu gaiss bērnam nāks par labu, un sameklējām tālāk uz Asaru pusi priežu mežā sev istabiņu. Tur bija vecas mājas, piesmirdušas ar pelējumu, kuras pilsētas dome izīrēja. Tālāk Valteru prospektā, dziļāk pie upes, glīta mājiņa, jauka celtnīte starp zilenāju pudurīšiem, bija piešķirta Lilitai Bērziņai. Artūrs ar Lilitu satikās, dažreiz pie viņas arī ciemojās, bet es turp negāju. Mums tādu attiecību nebija. Lilita bija Dailes teātra granddāma, es – jauniņa iesācēja. Viņa mani vienkārši neņēma vērā. Ar Dimiteru Lilita bija daudz kopā spēlējusi. Viņi bija lieliski partneri, bet mēs ar Lilitu nesatuvinājāmies. Arī vēlāk ne. Man pat liekas, ka Lilita uz mani skatījās diezgan nelabvēlīgi. Lomas es viņai neatņēmu. Mums bija tik liela gadu starpība, ka uz vienām lomām mēs nederējām. Lilita apzinājās savu vietu un statusu. Viņa bija Smiļģa aktrise.

Jūrmalā dzīvojām pāris vasaru. Mājā apakšā dzīvoja ziemas īrnieki, bet otrajā stāvā trīs istabiņas iedeva mums: vienā dzīvojām mēs ar Artūru un Kaspariņu, otrā – mūsu Dailes teātra kasierīte Šteinberga kundze ar savu vīru, izcilo teātra gaismu meistaru Augustu Šteinbergu – burvīgi cilvēki, un trešajā iemitinājās režisors Žanis Priekulis ar savu kundzi Katju. Tāda draudzīga, inteliģenta, interesanta un pieticīga kompānija. Virtuves mums nebija. Patrepē ierīkojām provizorisku virtuvīti ar elektrisko plītiņu. Kaut kāds ēdiens jāuztaisa, mums mazs bērns vannojams. Uzliku katlā sildīties ūdeni un tikmēr pati ar bērnu ratos prom uz jūru. Izpeldējos, nācām mājās, lēju ūdeni vannā, un puika – pļunk, pļunk mazgājās. Tā mēs dzīvojāmies.

 

* * *

Artūrs ilgi meklēja mums pašiem savu vietiņu, kur mēs vasarās varētu dzīvot. Reiz bija aizbraucis uz Murjāņiem pie kāda paciemoties, un viņam bija parādīti «Dārziņi» – bezsaimnieku mājas. Pēc kara te bija ienākuši krievu klaidoņi, kādas sešas ģimenes. Žogu nokurināja, skaisto dārzu aizlaida nezālēs. Kāds teātra kolēģis Artūram tepat Murjāņos piedāvāja uz pusēm pirkt citu namu – lielāku un labāku mūra ēku, bet Artūrs teica: «Uz pusēm nevajag ņemt neko!»

Kad ienācām «Dārziņos», te vēl bija īrnieki. Mums bija tikai viena istaba un veranda. Šī māja ir celta 1903. gadā, un to būvējis liestu fabrikants. Pēc tautības krievs. Nopircis te zemes gabalu un uzcēlis mazu vasarnīcu, lai laistu pārdošanā. To nopirka un savai māsai Marijai Dārziņai uzdāvināja Kārlis Deiders. Dārziņkundze bija komponista Emīla Dārziņa atraitne. Kad viņa te, Murjāņos, Pārgaujas krastā pie Lojas gravas, ienāca dzīvot, Emīla Dārziņa vairs nebija. Drīz pēc viņa traģiskās nāves mirusi bija arī Dārziņu meitiņa Laimīte. Dārziņkundze šeit dzīvoja ar savu dēlu Volfgangu. Viņa bija angļu valodas skolotāja Franču licejā. Pēteris Pētersons man kādreiz tika stāstījis, ka viņš pie Dārziņkundzes mācījies. Četrdesmit ceturtajā gadā kopā ar dēlu un viņa jauno sievu, gleznotāju Annu Ozoliņu, Dārziņkundze emigrēja. Murjāņu māja palika tukša.

Kad mēs ar Artūru te vasarās apmetāmies, komponists Arvīds Žilinskis, kas Konservatorijā bija mācījies vienā kursā ar Volfgangu Dārziņu, man reiz teica, ka Volītim uzrakstījis, kas tagad te dzīvo. Žilinskis domāja, ka Volītis varētu atbraukt un pastaigāt pa senajām jaunības takām, bet tas nenotika. Vēlāk uzzināju, ka sešdesmito gadu sākumā mirusi Dārziņkundze, pēc gada arī Volītis. Pēc daudziem gadiem teātra kritiķes Paulas Jēgeres-Freimanes, kura arī bēgļu gaitās bija nonākusi Amerikā, kādās atmiņās izlasīju, ka Dārziņkundzes mazmeitiņa, Volīša meita Daina, vienmēr lūgusi – vecomamm, pastāsti man kaut ko par Murjāņiem, par lielo pujeni mucā, no kuras vēlāk izauga divpadsmit pujeņu krūmi.

Nezinu, vai no Dārziņiem kāds vēl ir. Daži Amerikas latvieši man vēlāk stāstīja, ka Volfganga meita Ņujorkā dejojusi kādā striptīzbārā. Tādi traģiski likteņi ir labi dramaturģijai un lomām, bet dzīvei tie ir ļoti smagi.

Latvijas Televīzija deviņdesmito gadu vidū uzņēma videofilmu par Emīlu Dārziņu, un es tajā spēlēju Dārziņa māti. Mans filmas dēls bija Ģirts Ķesteris. Kad Emīls tajā augusta naktī tik mīklaini un neizprotami pie Torņkalna stacijas uz sliedēm tika sabraukts, Dārziņmāte no bēdām vai prātu zaudēja.

Es nejūtu nekādu ietekmi no tiem, kas pirms manis te, «Dārziņos», ir dzīvojuši. Kad mājai bija labie laiki, kad tā piederēja Dārziņiem, pie viņiem uz Murjāņiem braukuši daudzi slaveni cilvēki. Rakstnieks Anšlavs Eglītis bijis biežs viesis. Man tīk domāt un fantazēt, ka te, verandiņā, kas vēl no tiem laikiem tāda pati saglabājusies, gulējis lielais aktieris un režisors Teodors Lācis.

 

* * *

Visa mana dzīve tagad ir Murjāņos. Dārzs man ir bijis glābiņš grūtos brīžos, kad teātrī pret mani savērpās intrigas, kad nāca kāds personīgās dzīves sarūgtinājums. Un arī tad, kad slimības dēļ pat kustēt nevarēju, tikusi savās puķu dobēs, guvu no tām kādu spēka mazumiņu un mundrumu. Es Dimiteram iemācīju mīlēt dārzu. Viņš no tiem darbiem sākumā neko nezināja, bet vēlāk visu te darīja: pavasaros ābelēm sausos zarus izzāģēja, zemi ap tām uzraka. Vienai ābelei dārzā ir vairāk par simts gadiem. Tā iestādīta tad, kad šo māju uzcēla. Liels izaudzis saldais pīlādzis. Dažus rudeņus tam ir ogas, citus nav. Vienā pavasarī visi ziedi nosala, un ziemā tad putniņi bēdīgi lēkāja pa tukšajiem zariem. Mēs visi šeit, dārzā, esam daudz strādājuši. Tagad galvenā darītāja ir Kristiana. Viņa tik skaistas un akurātas dobes uztaisa. Puķes sastāda. Tā interese Kristianai par dārzu nāca, kad tuvojās četrdesmit. Bertiņai šitā pieķeršanās un mīlestība arī būs. Es viņām saku – varu mierīgi mirt, jo zinu, ka mans dārzs būs apkopts un ziedēs. Man būtu žēl, ja šī mūsu skaistā, mīļā vietiņa aizaugtu. Bet tas nebūs, mans dārzs būs aprūpēts.

 

* * *

Dzīvoju ceļa malā, vārti vaļā, un vienā dienā ienāk cilvēks – sapucējies, puķu pušķis rokā. Es dārzā ravēju puķes. Laiks karsts, viss izkaltis, zeme kūp, es noputējusi, lakats uz acīm. Viņš man krieviski stāsta, ka Jūrmalā atpūšoties, esot no Krievijas, uzzinājis, ka te, Murjāņos, dzīvojot Vija Artmane. Gribot satikt. Viņam parādīta šī māja. «Razve Artmane zģes živjot?»* viņš brīnās. Domājis, ka tai vajadzētu būt kārtīgai mājai ar baseinu. Kad teicu – zģes, zģes** – neticēja. Kur tad viņa pati esot? Nevaru taču atklāt, ka briesmīgā sieva, kas pa dobēm rāpo, ir Artmane. Nepazina. Laikam domāja, ka es kāda kalpone. Teicu – on ņet doma.*** Paldies Dievam, viņš aizgāja. Nesāka kaimiņiem jautāt, kur Artmani satikt. Bet puķes neatstāja un nelūdza neko Artmanei pateikt. Laikam bija pārāk apmulsis, ieraugot, kādā būdiņā viņa dzīvo.

 

* * *

Re, mans skaistulis Františeks! Mans mīļais runcītis. Vai dieniņ, kas tas par uzticīgu un sirsnīgu kaķi. Viņš tūlīt jums arī ieleks klēpī un bučiņu iedos. Nāc, nāc, František! Dabūsi kādu gardumiņu. Ja kāds vīrietis man dzīvē būtu bijis tik uzticīgs kā Františeks! Nav man bijis tāda vīrieša – tik uzticīga, maiga un mīļa.

 

* * *

Es tagad tik ātri nogurstu un piekūstu. Tas jau ir brīnums, ka pēc otrā insulta, kad biju zaudējusi kustības spējas, vēl varēju atgūties. Es taču visu mācījos no jauna. Turēju zīmuli rokā un vilku ķeburiņus, kamēr sanāca burti. Nu jau atkal varu kustēties un strādāt. Vakar laikam par daudz sašiverējos. Pustrijos naktī pamodos. Man bija tik slikti. Iedzēru zāles. Negribēju nevienu modināt. Nevarēju vairs aizmigt un tad domāju. Par cilvēkiem, kas man kaut ko nozīmējuši un kuru vairs nav. Par to, kas paliks pēc manis.

 

Mirkļi no bijušā

Atcerējos vasaru pirms četrdesmit gadiem un Vitautu Žalakeviču. Man nesen bija piedzimusi meitiņa Kristiana. Gadu pirms tam biju nospēlējusi Soņu «Dzimtas asinīs», un Žalakevičs tajā filmā mani bija ieraudzījis. Kādu dienu saņēmu sūtījumu no Lietuvas. Tas bija scenārijs filmai «Neviens negribēja mirt…». Zināju, ka Žalakevičs ir izcils lietuviešu režisors, bet viņa iedoma, ka es varētu nospēlēt viņa iecerētajā filmā galveno sieviešu lomu Onu, man likās aplama. Es šajā lomā redzēju Nonnu Mordjukovu. Man likās, ka tā ir rakstīta tieši viņai. Es tādas lomas nebiju spēlējusi. Bet Žalakevičs no savas ieceres neatkāpās un arī manu mazo bērnu, kas man ar krūti barojams, neuzskatīja par šķērsli. Pateica – jums būs visi apstākļi, lai dzīvotu kopā ar bērnu un filmētos. Tā mēs abas ar Kristianu to vasaru kādā nomaļā Lietuvas ciemā, atbilstoši laikam, kurā notika filmas darbība – 1948. gads, mežabrāļu cīņas, – pavadījām. Tas, ka radās mākslas brīnums, bija Vitauta Žalakeviča nopelns. Viņš bija izcils. Tas pēdējais kadrs, kad mana Ona sēž ceļa vidū, visu zaudējusi, ir tik iespaidīgs, ka tam nevajag vārdu.

Filmas četrdesmit gadu jubileju atzīmēja arī Rīgā. Bija atbraucis mans filmas partneris Donats Baņonis. Tādas tikšanās pēc tik ilgiem gadiem un atmiņas ir sirsnīgas un arī sāpīgas. Nav vairs Vitauta Žalakeviča. Arī viņam šogad būtu jubileja – septiņdesmit pieci.

Naktī, par visu ko domādama, atcerējos mūsu pēdējo tikšanos. Līdz mūža galam viņš mani atcerējās un apmīļoja. Lai gan bija diezgan atturīgs, mani viņš pieņēma kā savējo, un mums ir bijušas cilvēciski atklātas, brīnišķīgas sarunas. Žalakeviču Lietuvā padomju laikā nemīlēja tāpat kā mani Latvijā, jo viņa darbu atzina Maskavā. Viņam tur bija draugi un dažādas radošas sadarbības. Lietuvieši šajā ziņā ir tādi paši kā latvieši – savējos, kas aiziet tālāk par Latviju, nemīl un negrib. Bet mēs ar Žalakeviču tam nepievērsām uzmanību, mēs strādājām. Es Žalakeviču ļoti cienīju.

 

* * *

Tajā dienā biju iznākusi no slimnīcas. Autoostā gaidīju autobusiņu, lai brauktu uz Murjāņiem, un dzirdu, ka netālu kādi cilvēki sarunājas lietuviski. Turpat stāvēja Viļņas autobuss, un pēkšņi kāds man no aizmugures aizspiež ar plaukstām acis. Es nezinu, kāpēc man izspruka: «Vitas?!» Man nebija nekādu domu, ka Rīgas autoostā varētu satikt Žalakeviču, un par Vitas es viņu nekad nebiju uzrunājusi. Nekad. Apkampāmies, sabučojāmies. Žalakevičs bija atbraucis uz kinofestivālu. Cerējis arī mani tur satikt, bet es biju saslimusi. Nekāda runāšanās mums neiznāca, jo brauca projām autobuss. Žalakevičs aizbrauca, un es viņu nekad vairs neredzēju. Pēc dažiem mēnešiem biju 18. novembra svinību koncertā Nacionālajā teātrī. Man priekšā sēdēja dzejnieks Leons Briedis ar savu kundzi. Viņa pazinās ar Žalakeviča ģimeni. Ieraudzījusi mani, pagriezās un teica: «Vai jūs zināt, Vija, ka pagājušajā naktī nomira Žalakevičs?» Tā man bija ļoti sāpīga ziņa. Visu koncerta laiku domāju par viņu. Atcerējos, kā viņš mani izvēlējās Onas lomai, kā, uz savu pastāvēdams, noraidīja lietuviešu aktrises, kuras uz lomu pretendēja, pat savu sievu, kas arī bija aktrise un to lomu gribēja. Kā viņš sūtīja pēc manis uz Murjāņiem mašīnu. Kā es ar savu mazo bērnu, ratiņiem un pudelītēm braucu filmēties.

Arī pagājušajā naktī daudziem notikumiem savā dzīvē kā filmā izgāju cauri.

Kad cilvēka vairs nav, tādā filmā daudz kas izgaismojas spožāk, kam dzīves laikā nepiešķiram lielu nozīmi. Notikumi aizplūst, bet atmiņās iznāk laukā it kā sīkumi, kas tagad šķiet būtiski un zīmīgi. Žalakevičs aizgāja, un es kļuvu vientuļāka. Tā notiek ikreiz, kad aiziet man tuvs un nozīmīgs cilvēks, ar kuru esmu bijusi kopā un strādājusi. Vientulība plešas arvien lielāka. Ļoti daudz cilvēku teātrī, kino un vispār dzīvē, kas man ir bijuši tuvi, vairs nav. Atceros ne tikai savus partnerus un režisorus, bet grimētājas, frizieres, ģērbējiņas…

 

* * *

Frizierīte Vija manis dēļ atnāca uz Dailes teātri. Viņa mani mīlēja, burtiski dievināja. Zināt, tāda pārmērīga pieķeršanās var kļūt par nastu. Teikšu atklāti – man tas bija diezgan apgrūtinoši. Sākumā es pat nenojautu, ka tā varētu notikt. Gribēju viņu atrunāt no teātra, bet cita iemesla dēļ. Viņa toreiz bija jauns skuķītis, un es zināju, kā teātrī notiek – sāks vīrieši ap viņu ķerstīties, neko nopietnu nedomādami, sagrozīs meitenei galvu un sabojās dzīvi. Nekāda skaistule viņa nebija, bet tādas vilšanās un pāridarījumi sāp vēl vairāk. Vija no savām domām neatkāpās un teātrī tika.

Viņa bija talantīga. Profesionāli labi un ātri attīstījās, viņai bija ļoti labas rokas. Strādāja meistarīgi, un visi teica – Vija ir mūsu labākā friziere. Bet tad parādījās kāda briesmīga Vijas īpašība – viņa bija šausmīgi varaskāra. Teātrī ienāca jaunas meitenes, kas arī gribēja un varēja strādāt, bet Vija viņas uz priekšu nelaida. Visu tikai pati – pirmajām aktrisēm matus drīkstēja taisīt vienīgi viņa. Manai galvai nevienu citu vispār klāt nelaida. Tāda teikšana viņai bija – Vija kļuva frizieru priekšniece, ceha vadītāja, un tā darbu dalītāja bija viņa.

Kad man vajadzēja sakopties, Vija vienmēr bija klāt. Ne tikai matus safrizēja, bet ļoti labi manikīru un pedikīru taisīja. Uz mājām nāca, ja frizēšanās nebija izrādei, bet savai iziešanai. Viņa bija ideāla meistare, kurai šodien varētu būt savs salons, ja vien Vija nebūtu nokļuvusi uz tik slidena ceļa. Tas viņu pazudināja.

 

* * *

Sāku ievērot, ka Vijai rociņas vairs nekustas tik veikli, kā vienmēr, ar darbiem sāk netikt galā. Actiņas spīd, ģīmītis kļūst sarkans – to jau redz, ka cilvēks ir iedzēris. Nāca «Elizabetes, Anglijas karalienes» izrādes. Personālam tā bija grūta izrāde – aktieriem, tehniskajiem darbiniekiem, frizierēm, ģērbējām. Visu laiku notika kostīmu pārģērbšana, pauzes īsas, viss ātri jāpagūst. Man vajadzētu mazu brītiņu pirms nākamā uznāciena atpūsties, bet Vija netiek un netiek galā ar savu darbu. Aizrādu, lai pasteidzas, – es nepaspēšu laikā uz skatuves. Mīļais Dievs, viņa sāk man kniebt! Saku – ko tu dari?! Man taču sāp! Beigās viņa nokrīt uz dīvāna turpat frizētavā un guļ – esot nogurusi. Mani jau sauc uz skatuves, bet man nekas nav kārtībā. Man vēl jāpārģērbjas. Aicinu frizierītes, lai nāk man palīgā. Viņas saka – bet tur ir Vija, mēs nedrīkstam jums neko darīt. Teicu – ar Viju ir slikti, un man tūlīt jābūt uz skatuves. Brīnišķīgā frizierīte Gitiņa, kas vēlāk aizgāja strādāt uz Operu, steidz man taisīt matus, ienāk mana ģērbējiņa Veltiņa. Nu viņas mani sakops. Bet Vija tikmēr atžirgusi, ierauga, ka pie manas galvas ir Gita, lec augšā, grūž viņu nost un sāk mani knaibīt un plosīt. Viņai bija tik dziļi sakāpināts egoisms un tāda lielummānija, ka komplektā ar iedzeršanas kāri viņas personība sāka degradēties.

Tajā reizē viņa bija pamatīgi sadzērusies un afekta stāvoklī, kādā viņa man uzbruka, viņas pirksti bija kā no dzelzs. Mani zilu saknaibīja! Es biju spiesta turpmāk no viņas pakalpojumiem atteikties. Viju tūlīt atlaida no darba. Pārējās meitenes bija klāt, redzēja, kas notika – ka ar tādu cilvēku nav iespējams kopā strādāt.

 

* * *

Vija palika bez darba. Mēģināju viņu iekārtot kādā pilsētas frizētavā. Pretī veikalam «Astra», kas atradās Krišjāņa Barona ielā, bija neliela frizētava. Ierunāju Viju tur. Teicu – brīnišķīga meistare. Reiz iegāju pajautāt, kā Vijai klājas. Vadītāja dusmīga: «Ko jūs mums atvedāt? Tas jūsu kadrs jau pēc nedēļas atnāca uz darbu piedzēries. Mēs nevaram tādu turēt. Mums vajag cilvēku, uz kuru varam paļauties.»

Sāku interesēties, ko Vija tagad dara. Savā dzīvē viņa bija vientuļa, bez ģimenes. Smiļģa mājās Teātra biedrībā par dežuranti strādāja viena Vijas kaimiņiene. Apjautājos par Viju. Turpat Mazajā Nometņu ielā dzīvojot. Dzīvoklīti zināju – pirmajā stāvā maza istabiņa, virtuvīte. Iegāju, un man kļuva neomulīgi – visas sienas noklātas ar aktieru bildēm, manu tur bija ļoti daudz.

Vija netika atpakaļ uz ceļa. Viņa nodzēra savu dzīvi, bet viss varēja būt pavisam citādi. Vija fanātiski mīlēja teātri, talantu Dievs viņai bija ielicis rokās, bet viņa to nemācēja noturēt. Šausmīgi labs kadrs, bet tik liels egoisms un atļaušanās viņu pazudināja. Vija taču labi nopelnīja. Mēs viņai vienmēr maksājām par tām reizēm, kad frizūru vajadzēja nevis izrādei, bet pašām. Par brīvu Vija nedarīja neko, un mums arī bija ērti, ka tāds labs meistars vienmēr ir pieejams. Bet šitā izpostīt savu dzīvi! Vija pati sevi sadedzināja.

Teātrī pēc tam runāja, ka vainīga esmu es. Ka tā traģēdija ar Viju notikusi manis dēļ. Es ar viņu nekad kopā neesmu dzērusi. Ne reizi. Viņa man jau kļuva bīstama. Viņa mani gaidīja manas mājas trepju telpā, uzbruka. Viņai bija privātīpašnieciska tieksme uz mani un slimīga sevis izcentrēšana. Ja cilvēks savas darbaspējas, talantu un labās īpašības sāk uzskatīt par kaut ko neatkārtojamu un vienreizīgu un kāds cits no tā cieš, tas kļūst par nastu. Vijas mīlestība man pārvērtās par akmeni kaklā.

 

* * *

Un tad viņa vairs nenāca un neko par viņu nedzirdēju. Bet nedomāt par viņu es nevarēju. Visu laiku sevī jutu tādu kā pārmetumu, jo manis dēļ viņa bija atnākusi uz teātri. Bet es nespēju izdabāt viņas egoismam, riskējot ar izrādi. Lai Dievs cilvēku pasargā no tik šausmīga egoisma! Redzat, arī maziem cilvēciņiem teātrī var būt ambīcijas, zvaigžņu slimība un varaskāre, ne tikai lielajiem un redzamajiem.

Reiz kādai paziņai, kura zināja Viju, pajautāju – kas ir ar Mazo Viju? Viņa jau sen kā esot mirusi. Neviens mums to teātrī nebija pateicis. Vijai bija brālis, bet viņi nesatikās. Nezinu, kas Viju apglabāja. Uz viņas bērēm es būtu aizgājusi. Kāds traģisks talantīga cilvēka liktenis! Mēs teātrī tomēr cits par citu esam atbildīgi, bet vai varam otra cilvēka liktenī ko mainīt?

Tādas domas atmiņu pierakstos sakrājas, un bezmiega naktīs aizgājušās dzīves lappuses šķiras un šķiras.

 

* * *

Filmējusies esmu daudz. Ar visām mazajām lomiņām būs kādas sešdesmit filmas. Par katru ir kādas atmiņas, bet par īsti vērtīgām uzskatu tikai dažas: «Dzimtas asinis», «Neviens negribēja mirt…», «Garā stiprie», «Purva bridējs» un «Teātris». «Dzimtas asinis» krieviem vēl arvien ir svēta lieta. Ar to es vienmēr saskaros, kad ārpus Latvijas man ir kāda tikšanās. Tauta mūs ar Jevgeņiju Matvejevu arī dzīvē salaulāja par pāri. Tas gan bija šausmīgi. Bet tas tikai rāda, cik patiesi mēs filmā nospēlējām savu lielo mīlestību. Publikas izdomājumi aktiera dzīvē ir grūti nasta, bet tur neko nevar darīt.

«Dzimtas asinis» bija mana pirmā filma ārpus Latvijas. Nebiju radusi strādāt ar svešiem aktieriem. Kad Ļenfiļm režisors Mihails Jeršovs mani aicināja Soņas lomai, pateica, ka mans partneris būs Matvejevs. Es viņu zināju no Šolohova darba «Plēsums» ekranizācijas. Tur viņš spēlēja galveno varoni – milzīgu bļauri, rupju un prastu krievu. Domāju – un tas būs mans Jegors! Ak, ārprāts! Kā es to izturēšu?

Pirmā tikšanās ar Matvejevu bija Rīgas Kinostudijā. Latvijā uzņēma daudzas filmas epizodes. Volga filmā ir mūsu pašu Gauja. Pārceltuve, uz kuras strādāja mana Soņa, tika uztaisīta pie Gaujas attekas Ādažos, kur kādreiz bija armijas daļa, tāda maza saliņa izveidojusies. Būdiņa, kur Soņa ar Jegoru tikās, arī bija Latvijā, daudzi iekšskati filmēti Rīgas Kinostudijas paviljonā. Krievijā uzņēma Volgas krastus un mazo Pievolgas pilsētiņu Miškinu ar tās smilšainajām ieliņām.

 

* * *

Tikšanās ar Matvejevu man bija tāda. Kādu dienu mani izsauc uz kinostudiju. Esot ieradies Matvejevs. Tur ir tie garie koridori. Eju pa gaiteni, kuram abās pusēs durvis un tikai pašā galā logs. Dienas vidus, no loga krīt gaisma. Esmu mazliet satraukusies, jo zinu, ka grimētavā, uz kuru eju, būs mans filmas partneris. Kāds viņš būs? Vai mēs sapratīsimies? Atveras kādas durvis, un pa tām iznāk liela auguma vīrietis. Nāk man pretī, redzu, ka viņš klibo, bet seju lāga nevaru saskatīt, jo gaisma krīt viņam no muguras un sejā man. Cilvēks pienāk man klāt, apstājas un saka: «Baibočka!» Tas bija Matvejevs. Viņam bija savainota kāja, tāpēc uz filmēšanos ieradās vēlāk, kad mēs jau darbu bijām sākuši. Kāpēc viņš mani nosauca par Baibiņu? Izrādās, ka viņš kādreiz strādājis Novosibirskas teātrī, un viņi tur iestudējuši Raiņa «Pūt, vējiņi!». Matvejevam bijusi Ulda loma. Kad viņš mani ieraudzījis, es viņam esot atgādinājusi Baibiņas tēlu, kādu viņš lugā to bija iedomājies. Kad Matvejevs man šito stāstīja, sapratu, ka par Matvejeva Uldi jau esmu dzirdējusi. Mūsu Felicita Ertnere pirms daudziem gadiem bija kādā kultūras braucienā Krievijā. Toreiz teātri organizēja nacionālo lugu skates, un Ertnere bija uzaicināta uz Novosibirsku noskatīties Raiņa lugu. Atbraukusi mums teātrī stāstīja, ka redzējusi tādu «Pūt, vējiņi!» izrādi ar tādu Uldi, kādu mums vajadzētu. Tik lielisks viņš bijis. Un tagad es to krievu aktieri, par kuru Ertnere sajūsminājās, satieku Rīgas kinostudijā. Un tas Uldis būs mans Jegors. Savādi ir ceļi, kuros aktieri satiekas.

 

* * *

Pie Matvejeva pieradu palēnām. Viņš bija skarbs un valdonīgs. Bet otra viņa daba bija pilnīgs pretmets. Matvejevs bija ļoti emocionāls. Viņš varēja raudāt un bija viegli aizkustināms. Matvejevs tik brīnišķīgi nospēlēja ainu slimnīcā, kad viņš atnāk pie mirstošās Soņas. Viņu pēdējā tikšanās. Kā viņi viens uz otru skatās. Kā viņš saņem Soņas roku. Matvejevam bija ļoti skaistas rokas: slaidi pirksti, pārāk graciozi vīrietim, smuki nagi, gleznas plaukstas. Reti skaistas rokas – es tādas vīrietim nebiju redzējusi.

Matvejevam Latvija nepatika un arī neiepatikās. Visu laiku atkārtoja, ka te necieš krievus. Un tad vienā reizē, kad pa ceļam no filmēšanās bija iebraucis Murjāņos, es tajā brīdī dārzā pārstādīju dālijas, viņš izmeta: «Vsjo taki mņe ņe nravitsja latišskij narod. Holodnij narod! Fašisti!» Tā arī teica. Nezinu, vai viņam kāda vārdu apmaiņa bijusi, vai kāds pārpratums radies, bet ar šiem vārdiem viņš mani no sevis ļoti atgrūda. Tie vārdi man šausmīgi iekoda un mani aizskāra.

 

* * *

Mēs ar Dimiteru filmas uzņemšanas grupu bijām uzaicinājuši pie sevis Murjāņos ciemos. Saklājām labu galdu. Bija filmas režisors Mihails Jeršovs, operators Oļegs Kuhovarenko – brīnišķīgi cilvēki. Tas ir viņu nopelns, ka filma iznāca tik laba. Bija arī Matvejevs, filmas direktors, vēl kāds. Visi jauki pasēdējām, parunājām, cienājām viņus ar Latvijas lauku labumiem. Visiem patika, visi bija priecīgi, vienīgi Matvejevs ne. Nezinu, par ko viņš bija tā sabozies.

Un tad, laikam gribēdams revanšēties, Matvejevs rīkoja pieņemšanu mums. Uzņemšanas grupa dzīvoja viesnīcā «Rīga». Man piezvana un saka – Jevgeņijs Semjonovičs gribot mūs cienāt. Domāju – vedīs uz restorānu. Nē, turpat viesnīcas numurā uzlicis šņabi un kaut kādu zakusku. Es tajā laikā biju tieviņa un kusliņa, pie tādiem stipriem dzērieniem nepieradusi. Teicu, ka šņabi nedzeru. Matvejevs nopircis arī mūsu melno balzamu. Taisa pudeli vaļā, paņem lielo alus glāzi un lej pilnu. Es saucu: «Čto vi ģelajeķe?» – «Kak, čto? Vaš napitok naļivaju.» – «Eto sļiškom mnogo.» – «Viječka, čto vi!» Un viņš ņem to pilno balzama glāzi un vienā paņēmienā izrauj tukšu. Skurinājās un purinājās kā traks. Kliedza: «Čto eto za gadosķ?» Es šausmās nobālēju. Domāju – kas nu būs? Ka tikai viņam nepaliek slikti.

Matvejevs ilgi nevarēja norimties. Un tas esot mūsu labākais dzēriens, ko visi te slavējot. Teicu, ka viņš to mantu nepareizi dzer – tās ir kā zāles pie kafijas. Pret saaukstēšanos, labam garastāvoklim, pa drusciņam. To nedzer kā šņabi no tējas glāzēm.

Matvejevs Latviju nesaprata. Pavisam nesaprata. Viņš man teica: «Tu tāda dīvaina. Kāpēc tu slēpies, kad jāpārģērbjas? Te taču visi savējie. Tu taču teātrī strādā. Kā tu tur pārģērbies?» Teicu, ka mums ir savas ģērbtuvītes, un es neesmu radusi, citiem redzot, izģērbties. Mēs to nedarām publiski. Arī filmēšanas laukumā ne. «Gospoģi, kakoj strannij narod! Barskaja privička!» Visu laiku viņš uzsvēra, ka man ir barskajas privičkas.

* * *

Es iemācījos mīlēt vīrieti tikai caur lomām. Skatījos savā partnerī un sajutu viņā to vīrieti, kuru mīlēju, lai gan dzīvē mūs nekas nesaistīja. Lomas mīlestība man radīja uzbudinājumu, un es gaidīju izrādi, kurā satikšos ar savu partneri. Gaidīju filmēšanas epizodi, kurā savās jūtās būšu tik patiesa, cik vien patiesa viena iemīlējusies sieviete var būt. Mana mīlestība ir manās lomās. Tur esmu es pati. Tur ir mana sirds.

 

* * *

Redziet, cik skaisti mirdz šis gredzentiņš! Es jau biju to norakstījusi. Man tas pazuda. Izmeklējos visās malās un nekur nevarēju atrast. Domāju, ka būs vannas istabā kādā ūdens caurulē iekritis. Un tad pēkšņi tas atradās. Pilnīgi kā plaukstā iekrita. Es biju tik priecīga! Par šo gredzentiņu man arī ir atmiņas. Tā ir dāvana. Roku darbs. Kāds austrumzemju aktieris to uzdāvināja. Tadžiks, bet vārdu aizmirsu. Padomju gadu beigās bija aizbraucis uz Maskavu un dažas rotas, kas viņam bija līdzi, pārdeva. Ārkārtīgi skaistas. Teica, ka tās viņam no mātes, vienkāršas tadžiku sievietes, bet zelta rotaslietas viņiem ir cieņā, un visi tās nēsā. Bija ļoti skaista aprocīte. Būtu nopirkusi, bet man nebija līdzi tādas naudas. Šo gredzentiņu viņš man uzdāvināja. Uzvilku, un tas cilvēks teica, lai paliekot manā pirkstā, man ļoti piestāvot. Viņam patika manas rokas un mani pirkstiņi. Gredzens man bija tieši laikā.

Un tā es arī tagad, to pēkšņi atradusi, uzvilku pirkstā. Saulīte spīd, skatos, cik skaisti tā sarkanajā rubīnā spēlējas, un priecājos. Tik skaists dziļums. Tik brīnišķīga krāsa – kā labam vīnam. Redz, cik pēkšņi un negaidīti atnāk atmiņas. Ar kādu mazu pieskārienu. Aktieris ir viegli ierosināms tāpēc, ka emocionāls. Un sirds, ja vien tai apkārt nav biezas bruņas, atceras katru sīkumu, kas dzīvi darījis bagātu.