Pasaulē visu bīda sieviete

«Man ir kā Karmenai – ja es mīlu, tad mīlu! Tāda čūkstēšana man nav vajadzīga un dubulta dzīve ar meliem arī nekad nav bijusi pieņemama. Tāpēc laikam esmu viena,» par savu personīgo dzīvi domājot, saka horeogrāfe, tautas deju kolektīva «Zelta Sietiņš» vadītāja BAIBA ŠTEINA.

Mānīgais ideāls

Kad, mācoties desmitajā klasē, Teikas meitene Baiba Lietaviete iepazinās ar toreizējā Politehniskā institūta studentu Uldi Šteinu un, draudzībai nostiprinoties, sāka ciemoties viņa mājās, Ulda ģimene Baibai likās kā ideāls pēc kāda var tikai ilgoties. Viņas mājās viss bija pilnīgi citādi. «Biju izaugusi bez tēva. Viņš mūs pameta, kad mēs ar māsu vēl bijām mazas. Mamma mūs audzināja viena. Mums bija vēl vecmāmiņa – tāda absolūta sieviešu pasaule. Savukārt Ulda ģimene bija patriarhāla un stabila – tēvs, māte, četri bērni – Uldim ir brālis un divas māsas. Viņiem bija kopīgas ģimenes pusdienas – skaisti uzklāts galds, kura galā nemainīgi bija tēva vieta. Sava vieta bija vecmāmiņai, pret kuru visi izturējās ar lielu cieņu. Manā izjukušajā ģimenē šādu kopīgu pusdienu bija maz, un Ulda mājās man viss ļoti patika. Kaut gan vēlāk izrādījās, ka tas, ko es tur ciemodamās redzēju, bija tikai ārēja čaula.

Ulda tēvs bija nomenklaturščiks – vienmēr augstos lauksaimniecības amatos. Kur partija sūtīja, tur viņš devās, un ģimene visu laiku pārcēlās no vienas vietas uz nākamo. Ulda tēvs nepārtraukti bija kādu mašīnu – traktoru – staciju direktors. Kad mēs ar Uldi iepazināmies, tēvs strādāja Bārbelē. No turienes viņu pārcēla uz Jelgavu. Un katrā vietā tēvam bija pa brūtei. Izrādās, ka māte to zināja un klusēdama šādu dzīvi pieņēma un cieta. Un tad bērni, būdami jau pieauguši, sasauca reiz ģimenes sapulci un gribēja tās lietas ar vecākiem izrunāt un pateikt tēvam, ko viņi par šādu dzīvi domā. Viss beidzās ar to, ka tēvs piecēlās no galda, pie kura visi sēdējām – mēs ar Uldi tad jau bijām precējušies – paņēma savu rokas pulksteni, uzlika to un tāds, kā stāvēja, aizgāja pie savas Jelgavas brūtes. Ģimenē viņš vairs neatgriezās.

Tagad domāju, ka mēs varbūt bijām pārāk paštaisni un mums nebija tiesību jaukties Ulda vecāku attiecībās. Es ar Ulda mammu ļoti labi sapratos. Viņa bija gaišs cilvēks. Kādā sarunā vēlāk mamma man teica, ka mums nevajadzējis tēvam likt izvēlēties, kā viņam dzīvot. Viņa ar šādu savu likteni bijusi samierinājusies. Visu dzīvi glabāju Ulda mammas dāvanu, kas ir vislielākā, ko es jebkad vispār esmu saņēmusi un ko atstāšu savām meitām – 1860. gadā izdotos «Latvju rakstus». Ulda mamma toreiz teica: «Tev, Baiba, tie visvairāk no visiem noderēs!»

Gan toreiz, jaunībā, gan visu mūžu pēc tam man ar Uldi garīgā saskaņa bija lieliska. Mums vienmēr bijis par ko runāt, un mēs sapratāmies, bet kādā citā lietā mums pilnīgi neštimmēja. Kad sākām draudzēties, biju vēl bērns, skolniecīte. Dejoju Arodbiedrību kultūras nama ansamblī, kas sākumā bija «Gatve», vēlāk «Līgo», Uldis – Universitātes «Dancī». Viņš mani ļoti skaisti aplidoja – bija ziedi, šokolādes, satikšanās, kāda bučiņa uz vaiga. Neatceros, ka mana māte tā īpaši būtu pieteikusi un uzsvērusi, ka intīma tuvība ar vīrieti līdz kāzām ir grēks, bet man pašai tas bija pats par sevi saprotams, jo baušļu principi, lai gan netika kā mācība deklarēti, manā apziņā tomēr no sarunām bija iesēdušies. Man par intīmo dzīvi bija ļoti idealizēts uzskats – visam jābūt tīram un baltam. Un arī Uldis, lai gan piecus gadus vecāks par mani, tolaik bija tikpat šķīsts un nevainīgs.

Kad pēc trīs gadu draudzēšanās mēs ar Uldi apprecējāmies, mums par intīmo dzīvi nebija nekādas saprašanas. Tolaik par tādām lietām nerakstīja un nerunāja. Padomju Savienībā nebija ne seksa, ne erotikas. Kāzu nakts mums ar Uldi bija pagalam neveiksmīga. Nekas mums nesapasēja un nekas mums nenotika. Vēl trīs gadus pēc kāzām biju nevainīga. Nu tā tas bija. Mēs ar Uldi gulējām vienā gultā, skūpstījāmies, bija glāsti, bet neko vairāk es viņam neļāvu. Jūs sakāt – nabaga Uldis! Jā, patiešām – nabaga Uldis! Tagad saprotu, ka viņš patiesībā bija varonis, dzīvodams ar tādu sievu, bet toreiz man nelikās, ka es viņam nodaru pāri. Man nebija nekādu seksuālu vēlmju un tieksmes pēc intīmas tuvības.

Kad es nācu pie prāta? Mēs ar Uldi bijām aizbraukuši uz Rumāniju, kur mums notika koncerti. Kā jau laulātam pārim mums iedeva kopīgu numuriņu, un viesnīcā Uldis mani gribēja paņemt bezmaz ar varu. Teicu – nē, nē, es negribu! Bet tad, kad pārbraucām mājās, sapratu, ka beidzot tas tomēr ir jādara. Ilgāk mocīt vīru vairs nedrīkstu. Pēc trīs gadu laulības es beidzot kļuvu sieva, bet baudas no tā man nebija.»

Baiba domā, ka intīmo zināšanu un prasmju trūkums arī bija iemesls, kāpēc izjuka viņas un Ulda laulība. Vēl arvien būdami garīgi tuvi, pēc septiņiem gadiem viņi izšķīrās. Abi tad jau strādāja Rīgas Kinostudijā. Uldis savu institūta beigšanas diplomdarbu izstrādāja par Kinostudijas, kas tolaik tikai veidojās, energosistēmu, un tieši tāpēc viņam piedāvāja elektriķa vietu Kinostudijā. Drīz viņš kļuva par galveno inženieri, tad direktora vietnieku un vēlāk arī par Rīgas Kinostudijas direktoru.

Pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas uz Kinostudiju par dokumentālo filmu redaktori aizgāja strādāt arī Baiba. Tā bija cita pasaule un citas attiecības, kādas līdz tam Baiba nezināja.

«Es, jauna redaktorīte, kādu vakaru ieklīdu kompānijā, kas aizgāja uz mājām pie kinooperatora Dāvja Sīmaņa. Tur bija Arvīds Krievs, Andris Seleckis, Andris Jakubāns, vēl kādi, ko vairs neatceros. Mēs sēdējām Dāvja istabā, kurā sienas bija nokrāsotas melnas, grīdas – dzeltenas. Tur bija dzelteni spilveni, dega sveces un visi gudri runāja par Kafku. Tas bija tik interesanti, un šādas pasēdēšanas pie viena vai cita dokumentālista notika nepārtraukti. Tā tas turpinājās, un Dāvis Sīmanis kļuva par manā dzīvē svarīgu cilvēku, bet mūsu attiecības bija ļoti sarežģītas.»

Dāvis un Uģis

To laiku atceroties, Baiba saka: «Manas jūtas pret Dāvi bija dziļas, bet intīmas tuvības mums nebija. Es biju vēl precējusies ar Uldi un pat domās nespēju pieļaut dubultu dzīvi. Tas man bija smags laiks, jo izlēmām ar Uldi šķirties. Nejau kāda cita vīrieša vai citas sievietes dēļ. Mēs abi sapratām, ka mūsu jaunības baltais romantikas kuģis ir aizpeldējis un tāda laulības dzīve, kādu dzīvojam, laimi mums nesniedz. Bērnu arī mums nebija, kuru dēļ vajadzētu dzīvot kopā.

Dāvis bija pilnīgi cita tipa cilvēks nekā Uldis. Sīmanis bija mākslinieks, radoša dvēsele, neaprēķināms. Mūsu raksturos bija kaut kas līdzīgs – es varētu uzlēkt uz jebkuras pannas un uz jebkurām ecēšām, bet Uldis vienmēr bijis komformists. Viņš nekad nestrīdēsies, nekonfliktēs, nerunās pretī priekšniecībai. Kā Kinostudijas direktoram šī prasme varbūt bija arī vajadzīga, un tomēr es nespēju saprast, kā var savaldīties un draņķim nepateikt, ka viņš rīkojies cūcīgi. Viņa milzīgais pareizums arī bija viens no iemesliem, kāpēc man ar Uldi bija domstarpības. Ja cilvēkus dala fiziķos un liriķos, tad Uldis ir izteikts fiziķis, bet es – liriķis. Un liriķis bija arī Dāvis. Viņam par visu bija ļoti interesanti uzskati un viņš patiesībā no manis izveidoja baigi cieto dāmu. Viņa attieksme pret mani bija tāda – tagad man nav laika, satiksimies tad un tad, nekādas vadīšanas pie trolejbusa pieturas, nekādu buču, asaru, nopūtu, paspiežam viens otram roku un sveiki. Un es to pieņēmu, pateicu – labi, lai tā būtu! Bet tad bija mana un Ulda šķiršanās prāva, jutos šausmīgi, biju depresijā, man vajadzēja kādu stipru plecu, kas mani atbalstītu, bet Dāvis, kad cerēju – tas būs viņš – man pateica: «Ko tu pārdzīvo? Nu kas tur tik sevišķs! Ne tu pirmā, ne pēdējā, kas izšķiras.» Dāvis mierīgi aizbrauca komandējumā uz Ļeņingradu, un manī kaut kas salūza.

Nebiju pamanījusi, ka cits kāds vīrietis, kuram savu sirdi nekratīju, manas ciešanas bija redzējis un sapratis. Tas bija kinooperators Uģis Dūdiņš. Nesen pārnācis uz Kinostudiju no Televīzijas. Ārkārtīgi talantīgs, gudrs un izskatīgs. Piecpadsmit gadus par mani vecāks, dzīvē daudz pieredzējis, kā bijušais leģionārs piedzīvojis dažādas represijas. Bet es savos divdesmit septiņos gados un ar septiņu gadu laulības stāžu sievietes saprātā biju vēl pilnīgā bērna līmenī.

Toreiz, kad šķīros un Dāvis mierīgi aizbrauca uz Ļeņingradu, Uģis it kā nejauši uzaicināja mani līdzi uz Balviem, kur viņam ar Ēvaldu Strodu, manu galveno redaktoru, notika medību filmēšana. Nekāda turpinājuma tur nebija – ne mājienu, ne mīlēšanās, bet Uģa garīgais atbalsts tobrīd man bija ļoti svarīgs. Viņš pat varēja to situāciju izmantot. Es savā izmisumā, iespējams, būtu ļāvusies arī intīmākiem mierinājumiem, bet Uģis bija gudrs vīrietis. Viņš gaidīja, kamēr es nobriestu, un viņš tiešām mani pievilka – stalts, ziedošs latviska tipa vīrietis, uzmanīgs, smalkjūtīgs. Mūsu mīlestība veidojās no garīgas saskaņas nevis no miesas kaislības, kas man vēl arvien bija sveša. Manis pieradināšana notika ilgi un pacietīgi. Tas nebija tā – klakš! – un gatavs. Uģis tiešām bija ļoti gudrs vīrietis, kas saprata sievieti. Un tad notika negaidītais – viņš manī atmodināja sievieti. Manī pamodās miesiska kaislība, bet, jāatzīstas, ka vēl arvien biju naiva un dumja. Man taču ne prātā nenāca, ka Uģim varētu būt vēl kāda cita sieviete. Viņš man bija stāstījis par savu dzīvi. Zināju, ka Uģis ir šķīries, ka viņam ir meita. Man ir kāda laba īpašība – es nekad nedzirdu tenkas, pie manis tās neatnāk, un, lai gan abi strādājām Kinostudijā, par Dūdiņa personīgo dzīvi manās ausīs nekādas runas nenāca. Viņš mani veda ciemoties pie sava tēva uz laukiem netālu no Ērgļiem, un es tur tiku sagaidīta kā dēla mīļotā sieviete. Pilnīgi nekādu aizdomu, ka Uģim varētu būt dubultā dzīve. Bet reiz Uģis mani ieveda savā Rīgas dzīvoklī – bez jelkāda intīma nodoma, viņam tur vajadzēja kaut ko paņemt, un mēs ieskrējām uz mirkli. Un man pēkšņi atausa gaisma, ka viņš dzīvo kopā ar kādu sievieti. Vienīgajā istabā bija tikai viena gulta, tur bija sievietes mantas un nepārprotama viņas klātbūtne. Uģis to arī nemaz nemēģināja noliegt. Ne katru dienu tā sieviete pie viņa bija, bet brīvs vīrietis viņš nebija. Vija kādreiz bija strādājusi Kinostudijā, tad pārgājusi uz Televīziju, kur bija filmu montāžas režisore.»

Abām viens liktenīgais vīrietis

Cilvēkus, par kuriem Baiba tagad stāsta, zinu arī es. Vija Frijāre ir montējusi daudzus manus sižetus, kad strādāju Televīzijā, un pie montāžas galda esam izrunājušas ne tikai sižeta līnijas, bet apspriedušas Ērgļu puses kolorītākos tipāžus, kurus man, iedzimtai ērglēnietei, par pārsteigumu zināja arī Vija. Tad arī uzzināju, ka netālu no Ērgļiem Mazozolu muižiņā viņas Dūdiņam ir tēva mājas, kur viņi pavada brīvdienas un vasaras. Sākumā domāju, ka Dūdiņš ir viņas dzīvesbiedra mīļvārdiņš, jo Uģis tad jau bija prom no Televīzijas.

Kad pašā Rīgas centrā komunālajā dzīvoklī dabūju lielu divdesmit piecu kvadrātmetru istabu ar augstiem griestiem, kuros bija skaisti dekori, bet padomju gados nekoptā greznība, ieskaitot parketa grīdu, bija galīgi nolaista un noplukusi, un kādā sarunā pie montāžas galda Vijai biju pateikusi, ka nevaru atrast meistaru, kas visu par man pieņemamu maksu ņemtos savest kārtībā, Vija iesaucās: «Mans Dūdiņš tev visu sataisīs!» Un viņš tiešām atnāca, klusēdams visu apskatīja un tad pateica: «Šitai istabai ir jābūt pilnīgi baltai!» Man gan likās, ka tā būs kā slimnīcas operāciju zāle, bet neko neiebildu, jo tādās sienās, kādas iepriekšējie īrnieki pirms daudziem gadiem bija norullējuši – tumšzili brūni pļeckainas – arī negribēju dzīvot. Un tā man drīz vien bija pilnīgi balta, saulaina istaba, kurā visi televīzijas kolēģi, kas tur ienāca, un nāca viņi katru dienu, kaut ko uz baltajām sienām uzrakstīja un uzzīmēja. Man bija lauzto siržu dārzs, ugunīgas magones un sarkanas rozes, klasiķu sentences un kolēģu domu graudi, radušies no pasēdēšanas pie vīna glāzes. Dūdiņš zināja, ka viņa rūpīgais darbs tiek mākslinieciski izdaiļots, bet Vija teica, ka ļaunā to neņemot.

Tādas ir manas jaunības atmiņas, ko uzjundī Baibas stāsts. Viņa saka: «Es vēl arvien domāju, ka Vija ir daudz cietusi un pārdzīvojusi Uģa dēļ. Viņam ir ļoti smags raksturs, un ar tādu kopā sadzīvošana no sievietes prasa lielu iecietību. Un tad vēl tas laiks, kad Uģa dzīvē biju es. Man gan bija pilnīgi skaidrs, ka Dūdiņš absolūti nav piemērots ģimenes dzīvei, bet bērnu no viņa es gribēju. Man jau bija trīsdesmit gadi, ne mazākās vēlēšanās precēties vēlreiz, bet doma par bērnu manī bija nobriedusi negrozāmi. Vai toreiz domāju, ka nodaru pāri Vijai? Laikam jau ne. Precējušies viņi nebija, es nekad Uģim par Viju nejautāju un pilnīgi skaidri zināju, ka mūsu attiecībām pielikšu punktu. Septiņdesmitā gada trīsdesmitajā aprīlī man piedzima Dace, kādu brīdi mēs ar Uģi pat dzīvojām kopā, bet tā nenoteiktība tomēr bija neizturama. Uģis varēja nepārnākt mājās vienu dienu, otru, trešo, nedot par sevi nekādu ziņu un tad pēkšņi pēc nedēļas it kā nekas nebūtu bijis pārrasties ar puķu pušķi. Sapratu, ka neesmu Solveigas tips, kas tā sēdēs, gaidīs un cietīs. Mums arī ar Uģi nekad nebija tādu domu un sarunu, ka mēs varētu būt kopā kā ģimene.

Fiziska tuvība ar Uģi beidzās, bet labi draugi esam palikuši visu mūžu. Mēs taču vēl arvien visus Jāņus svinam kopā. Braucu ar meitām – ne tikai ar Daci, bet arī ar Annu, kas nav Uģa meita, – pie viņa un Vijas uz laukiem. Uģa tēva mājas, kurās jaunībā ciemojos, ir sabrukušas, bet netālu no tām Uģim bija onkuļa mājas, kuras Dace viņam un Vijai nopirka.

Es nezinu, vai mūs ar Viju var saukt par draudzenēm, bet ienaidnieces mēs katrā ziņā neesam. Mums abām Dūdiņš bijis liktenīgais vīrietis, un mēs viņam – liktenīgās sievietes. Kad Vija saprata, – es viņai Dūdiņu netaisos atņemt un ar viņu kopā nedzīvošu, saspīlējums mūsu attiecībās izzuda un tagad tie jau ir ilgi gadi, kopš visi satiekamies kā tuvi cilvēki, kuri kopā daudz ko pārdzīvojuši un kurus saistījis liktenis.

Ja tā padomā, tad man gandrīz ar visām manu vīriešu mīļākajām un nākamajām sievām ir labas attiecības. Vislabāk man patika Ulda mīļākā, kura viņa dzīvē ienāca pēc mūsu šķiršanās. Mēs visi strādājām Kinostudijā. Aina bija arodbiedrības bosene, tagadējā Brīvostas pārvaldnieka Leonīda Loginova pirmā sieva. Viņa reiz ļoti satraukta iespērās pie manis: «Baiba, mums kaut kas ir jādara! Zini, kāda Uldim ir problēma…» un sāka stāstīt visai intīmas lietas. Teicu: «Mīļā Aina, šitā Ulda problēma gan būtu tā kā tava darīšana ne vairs manējā!»

Uldis vēlāk apprecējās ar vienu savu dejotāju, viņu meita Ilze ilgus gadus dejoja pie manis «Zelta Sietiņā». Arī ar Uldi visu mūžu esam palikuši draugi. Un man liekas, ka tas ir labākais, ka divu cilvēku attiecības, kuri viens otru ir mīlējuši, var tik skaisti un garīgi piepildīti turpināties.»

Simts gladiolas zem loga

Bet vēl jau nav pateikts viss par Dāvja Sīmaņa vietu Baibas dzīvē un sirdī. «Toreiz, kad manas un Dāvja attiecības beidzās, tā īsti vēl nemaz nesākušās, un manā dzīvē ienāca Uģis, Dāvis kļuva gluži vai traks. Vienu rītu pamostos, pieeju pie loga, zem kura Teikā bija neliels skvēriņš, un ieraugu, ka tas viss ir noklāts ar ziedošām gladiolām. Dāvja tēvs tās audzēja pārdošanai, bet Dāvis visas bija nogriezis un salicis zem mana loga. Vairāk kā simts krāsainas gladiolas. Vienreizējs skats. Ko tik visu viņš nedarīja! Arī kārās un indējās. Beidzās ar to, ka Dāvja vecāki, kuri mani, šķirteni ar ārlaulības bērnu, ne sevišķi mīlēja, aicināja pie sevis un lūdza, lai es kaut ko daru. Viņi baidījās, ka dēls kādā neprāta brīdī tiešām varētu ņemt traģisku galu.

Atceros, ka viņam Liepājā bija filmēšana un viņš atdrāzās uz Dobeli, kur strādāja mana filmas grupa, stāvēja mežmalā, lai tikai mani redzētu. Neuzdrošinājās nākt tuvāk un kaut ko sacīt. Viņš savā kaislībā uzšvirkstēja kā bērza tāss, bet zināms, ka tā deg ar karstu liesmu, taču ātri apdziest.

Septiņdesmit otrā gada decembrī mēs ar Dāvi apprecējāmies, aprīlī ielikām Annu. Dāvis kā vājprātīgs gribēja bērnus. Vienmēr skandināja, ka viņam no manis vajagot piecus. Dace jau esot, to arī varot skaitīt kā viņa meitu, un mums vēl būšot četri savi. Pie pieciem bērniem, ņemot manu Daci klāt, Dāvis patiešām arī tika, bet mums abiem kopīga ir tikai Anna. Pārējie trīs bērni Sīmanim ir ar divām citām sievietēm.

Un tas atkal ir stāsts par manu naivumu un sievietes aklumu. Tikko piedzimusi Anna, dzīvoju ar bērniem mājās – kotletes izceptas, auksts aliņš ledusskapī, gaidu pārnākam vīru. Pulkstenis jau desmit vakarā, vienpadsmit. Bērni pabaroti, nolikti gulēt, autiņi izmazgāti. Dāvis pārnāk ap pusnakti, noguris, aiziet gulēt. Tā vienu reizi, otru, trešo. Un tad kādu vakaru, kad Dāvis atkal vēlu pārnācis mājās, sēžam virtuvē pie galda, es uz viņu skatos un man pēkšņi nostrādā kaut kāda sievietes intuīcija. «Tev taču ir cita!» pasaku, un Dāvis, galvu nodūris, izdveš – jā! «Tā ir Aiva?» pat nezinu, kāpēc man uzreiz prātā ienāca viņa, filmu direktore, ar kur Dāvis strādāja kopā. Jauna čiepiņa, tāda maza, spica sievietīte. Man pēkšņi kā bilde atausa atmiņā skats – novembrī Dāvim nomira tēvs, es biju astotajā mēnesī ar Annu, stāvēju kapos pie kapličas un tur netālu staigāja Aiva. Toreiz vēl nodomāju – ko gan viņa te dara? Izrādījās, ka viņiem jau tad bija romāns. Mēs pat vēl gadu nebijām nodzīvojuši laulībā, es gaidīju bērnu, bet Sīmanim bija dubultā dzīve. Februārī oficiāli izšķīrāmies. Annai bija divi mēneši.

Kad viss nāca gaismā, Dāvis man katru dienu rakstīja vēstules, pa divām, trim un četrām. Sūtīja tās, būdams komandējumos, atstāja mājās uz galda. Kādā vēstulē rakstīja: «Ļauj man izslimot šo slimību!» Nu es neesmu tā sieviete, kas ļaus vīrietim izslimot kaislību uz kādu citu un gaidīt, kad tā pāries. Man tas nebija pieņemami un es atkal izvēlējos palikt viena.

To, ko Aiva, būdama kolēģe, man nodarīja, nekad neesmu spējusi aizmirst un piedot. Ar tik banālu kino stāstu izjaukt ģimeni un citu dzīvi – kopīgs komandējums, viesnīca, vakara pasēdēšana ar iedzeršanu un visa noslēgumā – gulta. Tas šausmīgi sāpēja. Arī Aiva ir bijusī dejotāja. Bet kā tas dzīvē notiek – Aiva kā ar bumerangu dabūja atpakaļ tieši to pašu, ko nodarīja man. Viņa apprecējās ar Dāvi, piedzima bērni. Neatceros – bija jau abi vai vēl tikai viens, kad, visiem strādājot vienā filmas uzņemšanas grupā, kurā Aiva bija filmas direktore, Dāvis – kinooperators, bet Indra Lūkina – administratore, Indra atkārtoja kādreizējo Aivas gājienu. Viņai no Dāvja piedzima meita. Dāvis gan palika ģimenē kopā ar Aivu, bet nedomāju, ka tā viņai bija laimīga dzīve.

Pēc šķiršanās man ar Dāvi ilgus gadus bija visai vēsas attiecības. Anna ar viņu satikās, brauca apciemot Dāvja mammu, kamēr viņa bija dzīva, bet redzēju, ka Dūdiņš Annai mīļāks par īsto tēvu. Anna Uģi vienmēr ir saukusi par tēvu. Bet es Dāvi no savas dzīves biju pilnīgi izsvītrojusi. Līdz kāds notikums pirms pieciem gadiem mums radīja jūtu renesansi.»

Kā jaunībā

«Kinostudijā kādreiz strādāja slavens operators Aleksandrs Gribermanis. Un tagad jau ir tā – visi, kas kādreiz esam kopā strādājuši, satiekamies vairs tikai bērēs. Pirms pieciem gadiem tās bija Gribermaņa bēres. Arī Dāvis bija atnācis. Bēru mielastā sēdējām katrs savā kompānijā – es kopā ar dokumentālistiem, Dāvis tālāk ar savējiem. Redzēju, ka viņš bija diezgan krietni sadzēries, visu laiku cēlās augšā un gribēja runāt. Un tad vienā brīdī viņš nokrita, kolēģi viņu kaut kur aizveda. Pēc brīža taisījos iet mājās, uzvilku jau mēteli, bet nezin kāpēc prātā ienāca doma noskaidrot, kas noticis ar Dāvi. Iegāju blakus telpā, un viņš tur gulēja bālā miesā. Bija atbraukusi ātrā palīdzība, dakteri ap viņu ņēmās, Dāvim bija uzlikta sistēma. Mani ieraudzījis, Dāvis sauca, lai eju pie viņa, saņēma manu roku un nelaida vaļā. Ārsti prasīja, kas es viņam esmu. Arvīds Krievs teica – tā ir viņa pirmā sieva. Dāvi veda uz slimnīcu, un viņš uzstāja, ka man jābrauc līdzi. Tur man iedeva visas Dāvja mantas. Aizbraucu mājās un domāju – kāds savāds liktenis! Tagad man jāzvana Dāvja sievai, kura izjauca mūsu dzīvi un jāsaka, lai atbrauc un savāc sava vīra mantas.

Dāvis man zvanīja no slimnīcas un teica, ka nomiršot, ja neiešu viņu apciemot. Un tā mēs atkal satuvinājāmies. Satikāmies, gājām uz restorāniem. Dāvis bija kā traks uz kaukāziešu ēdieniem, gājām tur, kur bija tāda virtuve. Viņam vajadzēja, lai es viņu uzklausu, deva man lasīt savus scenārijus, zvanīja reizēm astoņos no rīta un divpadsmitos naktī. Kad Dāvim bija sešdesmit gadu jubileja, viņš ar mani, Daci un Annu aizgāja uz restorānu un tikai pēc tam devās mājās pie ģimenes. Man nebija ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu. Nejutos, ka darītu ko sliktu. Man bija patīkami satikties ar Dāvi, un es sapratu, ka mūsu šķiršanās mani ir paglābusi no lielākām ciešanām nekā tās, ko viņš man kādreiz nodarījis. Viss manā dzīvē bija salicies uz labu. Dāvis diezgan stipri dzēra. Patiesībā – viņš savu dzīvi tā arī nodzēra. Es biju pasargājusi savu nervu sistēmu, savu sievietes pašcieņu no meliem un dubultās dzīves, no nodevības un krāpšanas. Ja būtu palikusi kopā ar kādu no saviem vīriešiem, visticamāk, neko dzīvē nebūtu izdarījusi ne dejā, ne kino laukā. Personīgās drāmas un traģēdijas būtu atņēmušas pārāk daudz spēka, bet tagad biju brīva sieviete. Man bija radošas intereses, kuras es piepildīju, arī meitas izauga patstāvīgas. Dace Konservatorijā ieguva deju maģistres grādu, Anna kļuva aktrise.

Bet Dāvis toreiz, nokļūdams slimnīcā, laikam aptvēra, ka viņa dzīvē iet uz galu un viens zvans jau ir nozvanījis. Man bija sajūta, ka viņš centās kaut ko labot un mūsu attiecībās izlīdzināt.

Pagājušā gada maijā mēs ar Daci un savu «Zelta Sietiņu» bijām uz Latvijas dienām Gruzijā. Mums bija ar ovācijām nodejoti koncerti un brīnišķīgas pieņemšanas. Un tad no Rīgas piezvanīja Anna un pateica, ka miris Dāvis. Viņa bēru dienā kādā gruzīnu krodziņā ēdām pusdienas, es aizdedzu sveci un paņēmu vīnu, un tiem cilvēkiem, kuri no Gruzijas puses mūs pavadīja, pateicu, kas noticis. Un tad viņi mums uzklāja tādu galdu! Sēdēju, skatījos uz visu to ēdienu un dzērienu bagātību un domāju – tieši tāds kaukāziešu galds bija Dāvja stilā. Tas bija tik zīmīgi, un mēs viņu skaisti pieminējām.

Kad atgriezāmies mājās, mēs ar Annu aizbraucām uz kapiem, nolikām puķes, sadedzām daudz, daudz sveču. Es domāju – cik labi, ka nebiju Dāvja bērēs! Man tur būtu jāstāv vienā strīpā ar sievietēm, kuras viņa dzīvē kādu vietu iedomājušās. Tādu situāciju jau biju reiz piedzīvojusi Ulda jubilejā. Tur biju es, Aina Loginova, Ulda otrā sieva Maija, un pie apsveikšanas iznāca saminstināšanās, kura nu ies pa priekšu. Un tad es pateicu: «Vienalga, kā tas ir, bet es tomēr biju pirmā!» Un pirmā arī gāju. Bet otrreiz un pie tam vēl kapos to gan vairs negribu atkārtot.»

Kad esam izskatījušās bildes un atradušas tajās visus trīs Baibas dzīvē liktenīgos vīriešus, pajautāju, vai citas iemīlēšanās viņai nav bijis. Baiba iesmejas: «Pielūdzēji ir bijuši, bet, pirms sāku ar kādu no viņiem satikties, piezvanīju sievietei, ar kuru viņi, kā apgalvoja, bija šķīrušies, un pašai pajautāju, vai tas cilvēks runā patiesību. Ja viņa pateica – mums patiešām viss ir cauri – ļāvu vīrietim sevi aplidot. Bet tā, ko varētu saukt par manu pēdējo mīlestību, manā dzīvē ienāca, kad man bija četrdesmit gadi. Pilnīgi nejauši, ar mistisku iepazīšanos. Andrejs bija atradis manus dokumentus, kuri man nesaprotamā kārtā, no Kinostudijā noliktas somiņas, bija izņemti un izmesti kādā pagalmā. Viņš tur piestrādāja par sētnieku un pēc vizītkartes mani sazvanīja. Aizbraucu. Pasēdējām, iedzērām tēju, parunājām. Viņš bija savdabis, interesants cilvēks, mākslinieks – autodidakts, brauca ar Harley Davidson motociklu. Drusku pasists, bet man tādi pasistie vienmēr ir patikuši. Mēs sākām satikties. Mūsu mīlestība bija kaislīga un vētraina. Tā sieviete, kāda biju četrdesmit gados, biju pavisam cita nekā jaunībā. Mani vīrieši man bija kaut ko iemācījuši, un arī es pati sevī daudz ko biju atklājusi un sapratusi. Taču Andrejs, tāpat kā visi citi manas dzīves vīrieši, ģimenei nebija piemērots. Tāds brīvais putns uz motocikla ar vēju matos, un arī viņa dēļ es piedzīvoju dvēseles drāmas. Andrejs apgalvoja, ka ir brīvs vīrietis, un tā bija mana pēdējā lētticība, ar kuru iekritu kāda dubultajā dzīvē. Izrādījās, ka viņam ir sieviete, kurai no viņa ir bērns. Dzinu Andreju prom, viņš negāja, bet tad uzzināju, ka tā sieviete gaida otru bērnu, un tas visu atrisināja. Es ar viņu pat satikos, mēs no sirds izrunājāmies.

Nu tā man dzīvē ir gājis. Uzskatu, ka pasaulē visu bīda un izlemj sievietes. Vīrietis ļaujas kaislībām un prāts tajā brīdī viņam atslēdzas, bet, ja sieviete negribētu, viņa vīrieti uz grēku nepavedinātu. Negribu teikt, ka es vienmēr esmu bijusi balta un skaidra, taču dubultu dzīvi tomēr esmu noraidījusi kā nepieņemamu. Tas ir pārāk mokoši, un tāda mīlestība nav ciešanu vērta.»