Rīga +7°C 
Ir dzirdēts: kad Freibergs kļuva par režisoru, Latvija pazaudēja ģeniālu aktieri… Ko par to saka pats Nacionālā teātra galvenais režisors Edmunds Freibergs? Un vai viņš, zvērināts vecpuisis, zina, kas ir mīlestība?
Saruna bija beigusies. Piecēlos, atvadījos, uzmetu plecā somiņu un aizgāju… Diktofons, turklāt ieslēgts, palika Nacionālā teātra galvenā režisora Edmunda Freiberga kabinetā uz galda. Mans svarīgākais darba instruments! Tik bieži nemaz negadās, ka esi stāstījuma tā aizrauts, ka aizmirsti visu uz pasaules, pat savas otrās ausis…
No Salacgrīvas kapteiņa kaula
«Skumji, bet neesmu saticis nevienu no saviem vecvecākiem. Tomēr tas mani netraucē ar vienu no viņiem ļoti lepoties. Mammītes tēvs, viņu sauca Arturs Martinsons, piederēja tiem Ainažu jūrskolas absolventiem, tiem riktīgajiem večiem, kas ar burukuģi brauca uz Ameriku. Iedomājieties – šito krampi un apņēmību! Ja man kādreiz trūkst dūšas, iedomājos: bet vectēvs taču bija kapteinis! Viņa dzimta nāca no Salacgrīvas. Mammai, kas tolaik bija vēl maza, viņš no Amerikas atveda papagaili. Tam gan nebija garš mūžs: mamma teica, ka papagailis nav varējis paciest kara laika lielo bumbošanu un nomiris.
Kad sākās karš, vectēvu iesauca cara armijā. Viņš dienēja uz kuģa «Rjūriks». Lai ģimene būtu drošībā, vectēvs līdz kara beigām sievu ar bērniem evakuēja uz Sibīriju. Kādā kaujā «Rjūriku» sabumboja un vectēvu izmeta jūrā uz ledus. Apsaldējumi bija lieli, viņš nomira Kronštates hospitālī, un tur arī viņu apglabāja. Mēs ar māsu gribam aizbraukt viņu apciemot.
Vecāmamma atgriezās Latvijā, bet arī viņas mūžs nebija garš.
Kad tagad redzu, kā omītes vai opīši ucina savus mazbērnus, kļūst skumji – man tā visa nebija…
Tēvs ģimeni pameta, kad vēl biju mammai vēderā – 1948. gadā. Ar tagadējo dzīves pieredzi varu iedomāties, ka varbūt viņam bija arī kādi objektīvi iemesli tā rīkoties. Tomēr tas bija nežēlīgi: māsai tikai pieci gadi, mamma bez darba…
Mammītei bija rokassomiņa, kurā viņa glabāja savas dārgākās mantas, dažādus sīkumiņus, kam viņas dzīvē bijusi liela nozīme. Starp tām arī tēva rakstītu zīmīti uz dzemdību namu, ko viņš bija atsūtījis kopā ar puķu pušķi: «Ved dēlu droši mājās, no saviem tēva pienākumiem nekad neatteikšos. Egons.» Diemžēl viņš savus pienākumus pildīja švaki – savā mūžā redzēju viņu varbūt tikai piecas reizes. Pēdējā bija, kad es jau biju aktieris un strādāju Valmieras teātrī. Aizbraucu ciemos pie māsas Lindas uz Mellužiem, bet viņas nebija mājās. Skatos – pāri pagalmam nāk svešs cilvēks. Domāju: ir vai nav mans tēvs? Prasīju:
– Vai tu esi Egons?
– Un tu – Edmunds?
Tad es mudīgi skrēju uz veikalu pēc konjaka, zināju, ka tajā dzīves posmā viņš šo dzērienu ļoti cienīja. Sadzērām abi, parunājāmies. Viņam sākās sirsnības uzplūdi: «Tu esi mans dēls, mans lepnums! Es tev atstāšu mantojumā savu mājiņu Purvciemā…» Tā arī bija beidzamā reize.
Kā mamma pēc manas piedzimšanas savilka galus kopā, pat iedomāties nespēju. Pēc kara visi bija nabadzīgi, bet mamma turklāt nevarēja strādāt, jo es taču biju mazs. Viņa bija mācījusies par frizieri. Kaut kā piepelnījās: taisīja kaimiņienēm frizūras, adīja, šuva un pārdeva. Kad mammas nebija mājās, par mani rūpējās sešgadīgā māsa. Viņai bija paskaidrots, kā sasildīt piena pudelīti, kā pielikt to pie vaiga, lai pārbaudītu, vai nav par karstu… Reiz mamma pārnākusi mājās un ieraudzījusi mani ievīstītu segā guļam uz grīdas māsa kaut kā bija izvilkusi mani no gultiņas, bet pietrūcis spēka iecelt atpakaļ…
Mēs ar Lindu vienmēr esam bijuši ļoti tuvi. Viņa ir mana vienīgā asinsradiniece. Arī lasīt man iemācīja. Iedomājieties – ar kniebšanu! Varbūt tieši tāpēc lasīt es iemācījos ļoti ātri. Pirmo grāmatu atceros labi, tie bija Buratino piedzīvojumi ar Margaritas Stārastes zīmējumiem. Žēl, ka Linda nevarēja mācīties augstskolā, viņu ļoti interesēja astronomija, taču vajadzēja strādāt, palīdzēt mātei.
Apģērbti un paēduši bijām, bet pirmo mētelīti māte man sašuva no veca šineļa, jo neko jaunu nopirkt viņa nevarēja. Dzīvojām Torņakalnā, gadsimta sākuma īres mājā ar sauso ateju, bez vannas. Kaimiņi bija saticīgi. Varbūt tāpēc, ka visi bija nabadzīgi? Kaimiņiene Ķibildes kundze savā mazdārziņā salasīja ogas, uznesa arī mums kādu kanniņu, lai mamma var bērniem uzvārīt zapti. Cukuru veikalā pārdeva «uz galviņām». Kaimiņi mūs, bērnus, cits citam aizdeva, lai dabūtu vairāk cukura. Pārdevēja pārliecās pār leti un skaitīja: «Viens, divi, trīs, četri… Jums pienākas divarpus kilogramu.»
Ziemā gulējām ar mammu vienā gultā, lai būtu siltāk. Viņa sildīja mūs kā tādus kaķēnus.
Man par tiem laikiem ir tikai labas atmiņas. Starp citu, tagad dzīvoju tajā pašā dzīvoklī, esmu tikai veicis dažus uzlabojumus. Varbūt esmu sentimentāls, bet tai vietai, manuprāt, ir īpaša aura. Es tikai lūdzu Dievu, lai tā māja vēl iztur un mani pārdzīvo.
Sētā bija daudz bērnu, blēņas darījām kopā. Pirmā izrāde, ko redzēju, bija «Sombrero» Jaunatnes teātrī. Pēc tam uz skolu atbrauca leļļu teātris. Ar to pietika, lai mēs savā sētā arī sāktu spēlēt teātri. Ar māsu to darījām jau agrāk. Es ietinos palagā un skraidīju pa istabu, laikam tēloju spoku. Tad lēni vērām vaļā durvis uz gaiteni – tur it kā sēdēja skatītāji.
Kaimiņiem Gulbenes ielā, Priedīšiem, pirmajiem mūsu apkārtnē bija televizors. Viņi ļāva skatīties arī citiem. Vakaros ņēmām beņķīšus un gājām pie viņiem «uz televizoru». Translēja arī teātra izrādes. Atceros «Skroderdienas Silmačos». Pēc tam mēs aiz malkas grēdām paši mēģinājām to iestudēt.
Kā es nokļuvu radio
Skolā skaitīju arī dzeju. Piemēram, par Jānīti, kuram pirmdien sāpēja galva. Skaitīju ar izteiksmi, ar žestiem, visu, kā pienākas! Sevišķi liela piekrišana man bija vēlēšanu dienās, kad koncerti skolā ierīkotajā vēlēšanu iecirknī notika cits pēc cita. Skolā iestudējām arī ludziņas. Reiz no radio atnāca režisore Herta Lapsa (vēlāk Herta Naudiņa), meklēja bērnus ar skaidrām balstiņām, kas ierunātu tekstus bērnu raidījumiem. Mums todien notika kaut kādas Leona Paegles bērnu lugas mēģinājums, bet daudzi aktieri bija saslimuši. Rāvos viens par vairākiem, tēloju puiku un vecu večuku, visus, kurus vien vajadzēja. Tāds aktīvs zēns iekrita režisorei acis, un mani uzaicināja uz radio.
«Un tagad, bērni, paklausīsimies, ko mūsu korespondents no Skrundas ziņo par metāllūžņu vākšanu…» – apmēram tādus tekstus es runāju radio. Kādu dienu režisore paziņoja: «Mēs izdomājām, ka bērniem vajag arī humoru. Te ir humoreska, lasiet to skaļi, gribu redzēt, kuram labāk izdodas.» Laime krita man. Kopš tā laika ilgus gadus lasīju radio humoreskas, vēlāk arī pats tās rakstīju. Svētdienas rītos bija raidījums bērniem «Doktors Aikāsāp». Tajā piedalījās Klintīte, Tamāra Soboļeva, Miervaldis Ozoliņš un es – Pipariņš. Tas turpinājās ilgi. Man jau bija pie četrdesmit, bet mēs ar Tamāru joprojām tēlojām pusaudžus. Reiz nolēmām, ka pietiks māžoties, un to lietiņu izbeidzām.
Anta Klints pret mani izturējās jauki. Vēlāk, kad jau mācījos Teātra fakultātē, režisore Vera Baļuna mums aizliedza citur darboties. Viņa teica: «Mazais, ko tu āksties pa to radio! Met tam mieru!», bet Anta Klints, viņas laba draudzene, pierunāja, lai man tomēr atļauj to darīt.
Sākumā mums radio neko nemaksāja, bet mamma reiz palūdza, vai bērnam tomēr nevar kaut cik samaksāt – vismaz transportam, kādai smalkmaizītei un tējai. Viņai patiešām tās naudiņas bija ļoti maz… Tad kādu laiku man bija aizliegts radio uzstāties, jo, redziet, «viņa māte prasa naudu»! Vēlāk mani tomēr aicināja atpakaļ – mums arī sāka maksāt. Mamma no tās naudas sakrāja man ziemas mētelim, kurpēm, skolas uzvalkam. Pēc tam kopā ar Rasmu Vēzi piedalījāmies arī televīzijas bērnu raidījumos, un varēja teikt, ka es pats nopelnu sev naudu iztikai.
Balss līdz pēdējai rindai
Sava balss man nepatika. Bērnībā tā bija pārāk augsta. Kad divpadsmit gadu vecumā sāku darboties radio, pats savu balsi negribēju klausīties, spiedu ausis ciet un skrēju uz ķēķi. Bet mamma ar māsu uzgrieza radio skaļi un klausījās.
Konservatorijas Teātra fakultātē ar mums strādāja skatuves runas pedagogi, centās mūsu balsis nostādīt, izkopt dikciju. Tomēr tā īsti to var izdarīt vienīgi pats aktieris. Man tas izdevās tikai Valmieras teātrī, kad jau strādāju uz lielās skatuves. Vajadzēja runāt tā, lai dzird arī pēdējā rindā. Laba skola manai balsij bija vakara pasaciņas Radio SWH. Mirdza Zīvere lūdza, lai iesaku kādu aktieri, kas varētu tās lasīt. Un tad pēkšņi iesaucās: «Bet kāpēc tu pats nevarētu?!» Darīju to četrus garus gadus, kopā tūkstoš divsimt ierakstu. Sākumā ik vakaru pa minūtei, pa divām, taču klausītājiem patika, un tad man deva vairāk laika – piecas sešas minūtes. Pasaciņas pats meklēju, arī sacerēju un reizi vai divas mēnesī ierunāju. Dažkārt arī pats paklausījos. Man patīk pasakas kā žanrs un kā iespēja izspēlēties – raksturot personāžus ar balss tembru un intonāciju, radīt klausītājiem iztēles gleznu. Ļoti svarīgi, lai cilvēkam patiktu tas, ko viņš dara. Ja tas nesagādā baudu pašam, nepatiks arī citiem. Piemēram, režisoram un aktierim radošā darbā svarīgs ir tieši abu radošais dialogs, režisoram jāprot aktieri radoši «iebarot», iedot kādu «garšīgu» impulsu.
«Trijnieks» no Jaunušana
Teātra fakultātē iestājos ar pirmo mēģinājumu. Par to paldies režisorei Astrīdai Savisko. Viņa tobrīd mācījās par režisori un Rīgas Pionieru pilī ar mums iestudēja izrādes, kuras nāca skatīties arī Vera Baļuna. Spēlēja kopā ar Valdi Lūriņu, Maigu Siku. Baļuna jau bija redzējusi, ko mēs katrs spējam. Citādi man nebūtu gājis tik viegli. Vēlāk uzzināju, ka Alfrēds Jaunušans man pat ielicis «trijnieku». Bet viņu var saprast: režisori pirmām kārtām domā par galveno lomu tēlotājiem, bet man tam nebija pateicīga faktūra – sīks, zēnisks, droši vien uztraukumā arī balss kļuva augstāka, spalgāka.
Fakultātē man klājās grūti. Vera Baļuna ātri izvēlējās diplomdarba izrādi – Dostojevska «Idiotu» – un iedeva man kņaza Miškina lomu. Iedomājieties: deviņpadsmit gadu vecumā spēlēt Miškinu, turklāt pie režisores, kuras stiprā puse ir krievu klasika! No Baļunas man bija paniskas bailes. Kā spēru kāju uz skatuves, tā atskanēja viņas: «Mazais! Kā tu ej (stāvi, runā, kusties…)!» Reiz viņa pat teica: «Mazais, mana sirmā galva ir mani pievīlusi, uzņemot tevi Teātra fakultātē! Tu ir kā koka lelle.» Bet tā «koka lelle» radās no bailēm, no cenšanās visu labi izdarīt. Toties diplomdarba izrādē es dabūju augstu vērtējumu, Lilita Bērziņa pat teica: pieci ar krustu!
Biju laikam pats nabadzīgākais kursā, iztiku ar stipendiju. Visu studiju laiku man bija tikai vienas bikses. Reizēm tās salāpīja mamma, reizēm pats. Vakaros cēlu bikses pret lampu un skatījos, vai tikai nespīd cauri. Mamma uzadīja lielu džemperi, kas nosedza bīstamākās vietas. Kurss mums bija draudzīgs, cits citu balstījām. Ja vajadzēja kaut kur iziet, reizēm aizņēmos žaketi no citiem. Juris Pētersons dzīvoja kopmītnē un katru pirmdienas rītu no vecākiem atbrauca ar truša gaļu burkām, no tās tika arī mums…
Teātrī no mūsu kursa vairs spēlē tikai Lolita Cauka un Uldis Norenbergs. Ar mums mācījās arī Rolands Zagorskis un Dzintra Klētniece. Bija divas talantīgas aktrises Māra Krauze un Maruta Feldmane, ko tūdaļ pieņēma Nacionālajā (tolaik – Drāmas) teātrī, viņām vajadzēja būt prīmām. Arī Atis Kampe, Māris Auziņš, Ada Brodele – viņi diemžēl jau miruši.
Sadalē man solīja pieprasījumus no trim teātriem uzreiz: no Liepājas, Valmieras un pat no Jaunatnes teātra – Ādolfs Šapiro piedāvāja iespēju būt par viņa asistentu. Par režiju interesējos jau mācību laikā, ar kursabiedriem iestudēju pat izrādi «Varšavas melodijas». Pirmoreiz manas režisora tieksmes izpaudās jau piektajā klasē. Gatavojām lugu par Ļeņinu jaunībā, un es, protams, uzņēmos galveno – Ļeņina – lomu. Vēl tajā darbojās Ļeņina māte – viņu tēloja klases garākā meitene Maija. Tautu tēloja pirmo līdz piekto klašu koris, kam izrādes finālā vajadzēja dziedāt «Ienaida negaisi pāri mums klājas, tumsības spēki mūs spaida un māc…». Tauta stāvēja aiz mūsu vienīgās finiera dekorācijas un gaidīja savu kārtu. Protams, sākās grūstīšanās, bērni taču nevar ilgi nostāvēt mierā, un svarīgākajā vietā dekorācija uzgāzās Ļeņinam un viņa mātei uz galvas, es satraukumā sajaucu tekstu… Vēstures skolotāja pēc tam mūsu dēļ saņēma rājienu. Tā burtiskā nozīmē izgāzās mans pirmais mēģinājums režijā…
Nu tik sākas dzīve!
Izrādījās, sadales komisijā mans pieprasījums no Jaunatnes teātra bija kaut kur noklīdis. Tolaik domāju – diemžēl… Strādāt ar Šapiro būtu liels gods, turklāt mammītei bija slikta veselība. Tagad domāju – tā bija labāk, ka es aizgāju uz Valmieru. Jutos bikls, kompleksains. Rīgā man klātos grūti. No kursa Valmierā bijām pieci, visi uzreiz dabūjām darbu. Es ielēcu Andža lomā izrādē «Pazudušais dēls» un gatavoju Kočkarjova lomu Gogoļa «Precībām». Māra Ķimele vēlāk teica: «Tiklīdz tevi ieraudzīju, uzreiz sapratu – tu būsi Kočkarjovs!»
Valmierā man bija darbs, alga, lomas, pašam sava istaba komunālajā dzīvoklī. Kad māsa apprecējās un viņai piedzima bērns, sākumā Landas ģimene dzīvoja vienā istabā, mamma otrā, bet es gulēju virtuvē uz saliekamās gultas. Naktīs nevarējām aizmigt – mammai ļoti sāpēja kājas, viņa miegā kunkstēja un vaidēja. Bet Valmierā jutos kā karalis, nu sākās īstā dzīve! Man tur patika viss: izbraukumi pa Latviju divu nedēļu garumā, sadzīve, attiecības ar kolēģiem, draugi, lomas… Jau otrajā sezonā spēlēju Hamletu un iestudēju pirmo izrādi lielajai skatuvei – ungāru komēdiju «Mosties un dziedi!». Latvijā trūka jaunu režisoru, un man bija daudz darba.
Kādu dienu no Rīgas ieradās Kultūras ministrijas pārstāvji, noskatījās manu izrādi «Udmurtijas vijolīte» un aicināja uz Drāmas teātri stažēties pie Jaunušana. Es nebiju sajūsmā… Valmierā man jau bija sava vieta, savs vārds kā aktierim, iespējas iestudēt izrādes, pat pielūdzējas bija! Viena no viņām – Albīna Vieglā, vismaz tā viņa parakstīja savas vēstules. Viņa bija kundze ar dīvainībām. Albīna, piemēram, rakstīja, ka nevarot ar mani tikties, jo… viņai esot pietūkušas potītes. Viņa man sūtīja arī naudu. To liku atsevišķā aploksnē un netērēju. Reiz, ienākot teātrī, sargs man deva zīmi: tava Albīna ir atnākusi! Ko darīt? Mukt? Bet Albīna jau kniksēdama nāca pretī… Lūdzu, lai viņa uzgaida, un aizskrēju uz mājām pēc viņas naudas, atdevu un lūdzu vairs nesūtīt. Vēlāk «mana Albīna» ieradās pie teātra direktora un paziņoja, ka gribot kļūt par aktrisi, dziedāja viņam un dejoja. Direktors paskaidrojis, ka tāda rakstura aktrises teātrim šobrīd neesot vajadzīgas…
Bija arī citas meitenes, kurām es patiku un kuras patika man. Un es nepavisam negribēju iet prom no Valmieras.
«Nāks mālēts, būs labs!»
Tomēr vēlējos mācīties tālāk, arī mamma slimoja arvien vairāk, tāpēc kādam vajadzēja būt pie viņas. Aizgāju aprunāties ar teātra direktoru. Viņš teica: «Ej un mācies! Ja liktenis būs lēmis, atgriezīsies.»
«Nāks mālēts, būs labs!» – tas bija mammas teiciens. Rīts gudrāks par vakaru – apmēram to tas nozīmēja.
Jaunušans teica: «Īpašas mācību metodes man nav. Nāc uz mēģinājumiem, sēdi un skaties. Būsi mans asistents.» Iedeva arī dažas lomas, un, kā sapratu, kopējais spriedums bija: «Kaut ko viņš var…» Pirmā izrāde, ko man piedāvāja iestudēt patstāvīgi, bija «Tas, kurš saņem pļaukas» – mistika, kaut kas ļoti dīvains… Bet es aizrāvos kā traks! Radošā komanda bija lieliska: kostīmu māksliniece Baiba Puzina, komponists Uldis Stabulnieks, scenogrāfs Juris Dimiters, aktieri Antra Liedskalniņa, Juris Lejaskalns, Juris Pļaviņš, Ģirts Jakovļevs… Man tas bija liels pārbaudījums. Jaunušans palīgā nenāca, tomēr visi izturējās ļoti labdabīgi. Vienīgā saķeršanās iznāca ar Juri Pļaviņu, viņš bija tāds asāks pēc dabas. Uz pirmizrādi aktieri man sadāvināja mīkstās bērnu rotaļlietas, tā teikt, tu jau mums vēl bērna autiņos…
Divi gadi pagāja ātri. Kas būs tālāk – aicinās atpakaļ uz Valmieru vai atstās Rīgā? Esmu fatālists. Bieži dzīvoju pēc principa: kas būs – būs. Ja cenšos kaut ko paveikt par varītēm, neko dižu parasti nesasniedzu. Arī toreiz tā notika: atnācu rudenī uz teātri, man atkal deva lomas, piedāvāja jaunus darbus. Tā arī paliku Rīgā. Konservatorijā pie Arnolda Liniņa pabeidzu režisoru kursu, un kopš 1980. gada ar izrādi «Princis un ubaga zēns» mani apstiprināja par režisoru. Drīz vien pats kļuvu par pedagogu – Teātra fakultātē pasniedzu aktiera meistarību. Tagad jau esmu profesors.
Pa vidu nospēlēju, laikam varētu teikt, sava mūža lomu – Emīlu izrādē «Emīls un Berlīnes zēni». Kad Valdis Lūriņš piedāvāja tēlot šo pusaudzi, man jau bija trīsdesmit četri gadi. Pieaugušam cilvēkam tas nav viegli, ir bail kļūt smieklīgam. Taču bija kāda laimīga sakritība: man, tāpat kā Emīlam, mamma bija friziere, Emīla Tišbeina ģimene bija nabadzīga un arī mūsējā. Es labi varēju iedomāties, kā jūtas zēns, kuram nozog mammas sūri pelnīto naudiņu. Kad apgriezu matus a la Emīls un uzvilku Larisas Braunas gatavoto kostīmu, jutos kā īsts Emīls – zilā uzvalciņā, kam bikses sniedzas tikai pāri ceļgaliem un žaketes piedurknes par īsu, sarkanbaltrūtainos zābaciņos… Bērni man noticēja uzreiz, pieņēma nevis kā onkuli, kam jau mazliet sirmi mati, bet kā savējo. Publika dzīvoja līdzi, žēloja mani un pat ķēra zagli, kuram pēc režisora ieceres vajadzēja bēgt cauri skatītāju zālei. Nospēlējām vairāk nekā simts izrāžu, un zāle vienmēr bija pilna. Bērni rakstīja man vēstules.
Kopš 1995. gada esmu Nacionālā teātra galvenais režisors. Tad arī pats pārstāju spēlēt. Daži režisori spēlē arī savās izrādēs, bet es nespēju vienlaikus būt divās vietās – zālē un uz skatuves. Nesen padevos Indras Rogas pierunāšanai un piekritu spēlēt izrādē «Līgava bez pūra». Pirmizrādē uznāca «lampu drudzis» – lūdzu Dievu, lai kaut kas notiktu un man nevajadzētu spēlēt. Nomierinājos tikai tad, kad sāku runāt. Aktieriem tomēr ir grūts darbs…
Vecpuisis Francijā
Esmu vecpuisis. Teātris ir mana brīvprātīgā cietuma kamera. Nē, mani nemocīja kompleksi mammas nelaimīgās laulības dēļ. Laikam jau arī tas, ka esmu viens, bijis ierakstīts zvaigznēs. Nu es pateikšu skaļu frāzi – teātris un pedagoģiskais darbs Kultūras akadēmijā ir gandrīz visa mana dzīve! Mūžs teātrī aizrit nemanot. Vēl nesen tēloju pusaudžus, bet nu man jau sešdesmit – gatavojos uzstāties teātrī ar savu «Edmunda Freiberga viesistabu».
Katru rītu apēdu savu auzu pārslas putras porciju un desmitos esmu jau darbā. Ar tumsu atnāku, ar tumsu aizeju. Priecājos par kolēģiem, kas pēc mēģinājumiem vai izrādes steidzas pie ģimenes. Mani mājās gaida tikai Peksis. Kaut gan par manu kaķi nevar teikt «tikai»! Tā ir personība. Un kāds egoists! Ja kāds atnāk ciemos, Peksis ierāpjas man klēpī, ar visu savu rudo būtību demonstrēdams: «Viņš ir mans!»
Šovasar atkal biju Francijā. Tā ir mana lielā mīla, beidzamos piecpadsmit gadus braucu uz turieni regulāri: skatos Aviņonas teātra festivāla izrādes, Parīzē aizeju pie Edītes Piafas kapa Perlašēzas kapsētā, kādā ielas kafejnīcā dzeru vīnu un priecājos par dzīvi… Tas sākās studiju laikā franču valodas stundās. Mūsu pasniedzēju sauca madam Ivonna Niss – neparasta un simtprocentīgi franciska «parādība»! Pirms Otrā pasaules kara viņa apprecējusies ar ebreju un pieņēmusi viņa tautību. Viņa teica: «Kāds liktenis manam vīram, tāds arī man!» Skaisti, vai ne? Cietumā viņi gan dabūjuši sēdēt gan vācu, gan krievu pusē, bet tas netraucēja madam Ivonnai palikt optimistei. Man ļoti patika franču valoda, bet madam savā burvīgajā krievu valodā ar franču akcentu caur degunu paziņoja: «Edmo-on, jūs nekad nerunāsiet franciski, jums nav dotumu!» Taču es ļoti vēlējos un tomēr to izdarīju! Eksāmenā madam Ivonna pārējiem komisijas locekļiem paziņoja: «Viņš biļeti nevilks, mēs ar Edmo-on vienkārši aprunāsimies.»
Deviņdesmito gadu sākumā ar Eiropas Savienības stipendiju aizbraucu mācīties uz Parīzi un tur iepazinos ar franču teātra režisoru Giju Pjēru Kulo. Uzaicināju viņu Nacionālajā teātrī iestudēt «Trīs musketierus». Pēc tam viņa režijā mūsu teātrī tapa vēl dažas izrādes. Tā sākās mūsu draudzība. Tagad bieži kopā ar Pjēru, viņa sievu un bērniem apceļojam Franciju. Iespējams, iestudēšu kādu izrādi arī viņa vadītajā teātrī Francijā. Dīvaini, ka tikai tur man ir laiks nesteidzīgi pasēdēt kafejnīcā, stundām ilgi vērot cilvēkus un tā vienkārši priecāties par dzīvi. Un konstatēt, ka bez teātra ir vēl arī cita pasaule.
Tā nu sanāk: no vienas puses, esmu publisks cilvēks, no otras, – vientuļnieks. Jā, darbā kabinetā uz galda man stāv vienīgi Pekša fotogrāfija. Bet tas jau nenozīmē, kas es nezinu, kas ir mīlestība…»
* * *
…Edmunds Freibergs panāca mani uz ielas. Paņēmu diktofonu, atvadījāmies vēlreiz. «Nu re, tieši ar šo jūs varat sākt rakstu!» viņš pasmējās. Tā arī izdarīju – režisors taču zina labāk…
Reiz kādā sarunā Nopelniem bagātais Nacionālā teātra vecās gvardes aktieris Ēriks Brītiņš teica: «Kad Edmunds Freibergs kļuva par režisoru, Latvija pazaudēja ģeniālu aktieri…» Viņam ir taisnība. Edmunda Freiberga Emīlu redzēju uz skatuves pirms trīsdesmit pieciem gadiem, bet atceros vēl arvien. Parole – «Emīls»! Ko tas nozīmē? Savējie sapratīs!
