Ot­rais pre­zi­dents

Ot­rais pre­zi­dents

Vēs­tu­re rei­zēm mēdz at­kār­to­ties. Pēc Lat­vi­jas pirm­ā Valsts pre­zi­den­ta Jā­ņa Čak­stes ne­gai­dī­tās aizie­ša­nas mū­žī­bā bi­ja kun­gi, kas ļo­ti kā­ro­ja tikt ša­jā ama­tā. Ne glu­ži tā­pat, kā tas bi­ja ne­se­na­jās cī­ņās par pre­zi­den­ta krēs­lu. Iz­nā­kums gan to­reiz, pirms as­toņ­des­mit ga­diem, bi­ja cits. Tas, kas vis­vai­rāk ce­rē­ja, par pre­zi­den­tu ne­kļu­va. Il­gi pie­ru­nāts, ar sma­gu sir­di kan­di­dē­ša­nai pie­kri­ta GUS­TAVS ZEM­GALS. Vi­ņu tad arī 1927. ga­da 8. ap­rī­lī Saei­mas de­pu­tā­ti ie­vē­lē­ja par Lat­vi­jas ot­ro Valsts pre­zi­den­tu.

Kā to­reiz viss no­ti­ka?

1927. ga­da 14. mar­ta va­ka­rā ar plau­šu kar­so­ni un sirds maz­spē­ju seš­des­mit as­to­ta­jā mū­ža ga­dā pēk­šņi no­mi­ra Jā­nis Čak­ste. Pir­mais pre­zi­dents vēl ne­bi­ja ap­be­dīts, kad po­li­tis­kās par­ti­jas sprie­da, ko vir­zīt par nā­ka­mo valsts se­ju. At­klā­jums po­li­ti­ķiem nā­ca kā pār­stei­gums – vi­sā Lat­vi­jā ne­va­rē­ja ie­do­māt ot­ru tik spil­gtu un lie­lu per­so­nī­bu, ko likt Čak­stes vie­tā. Kat­ra par­ti­ja mē­ģi­nā­ja iz­vir­zīt sa­vu kan­di­dā­tu, bet dau­dzi ie­bil­da, ka Valsts pre­zi­den­tam jā­būt bez­par­te­jis­kam, kāds bi­ja Čak­ste. Tik­mēr, kā tas pa­re­dzēts Sa­tver­smē, pre­zi­den­ta pie­nā­ku­mus pil­dī­ja Saei­mas priekš­sē­dē­tājs Pa­uls Kal­niņš.

5. ap­rī­lī no­ti­ka jaun­ā pre­zi­den­ta vē­lē­ša­nas. Saei­mas de­pu­tā­tiem bi­ja jā­iz­šķi­ras starp iekš­lie­tu mi­nis­tru Al­ber­tu Kvie­si un ties­lie­tu un iekš­lie­tu mi­nis­tru Pē­te­ri Ju­ra­šev­ski. Trīs bal­so­ša­nas kār­tās piec­des­mit vie­nu bal­si ne­ie­gu­va ne­viens. Kvie­ša vē­lē­ša­nās tik par pre­zi­den­tu bi­ja tik acīm re­dza­ma, ka par to iro­ni­zē­ja tā lai­ka pre­se. Kvie­ša kan­di­da­tū­ra kā vis­vai­rāk bal­sis ie­gu­vu­sī pa­li­ka arī uz 7. ap­rī­ļa Saei­mas ār­kār­tas sē­di, ku­rā klāt nā­ca jaun­i kan­di­dā­ti, bet viss at­kal bei­dzās ar ne­ko. De­vi­ņi ne­sek­mī­gi bal­so­ju­mi bi­ja strup­ceļš un zī­me, ka jā­mek­lē kom­pro­mi­sa fi­gū­ra. Tā­da pa­do­mā bi­ja ār­lie­tu mi­nis­tram un so­ci­āl­de­mo­krā­tu frak­ci­jas, kas bi­ja lie­lā­kā Saei­mā, lī­de­rim Fē­lik­sam Cie­lē­nam. Vē­lāk sa­vās at­mi­ņās Cie­lēns rak­stī­ja: «Ma­na iz­vē­le tū­līt kri­ta uz Gus­ta­vu Zem­ga­lu. Viņš bi­ja no­teikts de­mo­krāts. Jau 1905. ga­dā līdz­dar­bo­jies de­mo­krā­tis­ka­jā re­vo­lū­ci­jā, pie­da­lī­jies de­mo­krā­tis­ka­jā blo­kā, kas no­di­bi­nā­ja Tau­tas pa­do­mi. Bi­ja tās priekš­sē­dē­tā­ja Jā­ņa Čak­stes biedrs. Tie­ši Zem­gals 1918. ga­da 18. no­vem­brī no­la­sī­ja ne­at­ka­rī­gās Lat­vi­jas valsts dek­la­rā­ci­ju.»

Kad Cie­lēns pie­zva­nī­jis Gus­ta­vam Zem­ga­lam, kurš ta­jā lai­kā strā­dā­ja par no­tā­ru un ad­vo­kā­tu, tas bi­jis ļo­ti iz­brī­nīts, kas gan tā par tik sva­rī­gu lie­tu, ku­ra Cie­lē­nam bū­tu ar vi­ņu pār­ru­nā­ja­ma. Zem­gals tei­cis, ka tad jau viņš, bū­dams ma­zāk aiz­ņemts ne­kā ār­lie­tu mi­nistrs, ie­šot pie Cie­lē­na. Arī ša­jā žes­tā iz­pau­dās Gus­ta­va Zem­ga­la vien­kār­šī­ba un cie­ņa pret ot­ru cil­vē­ku. «Kriet­nais un go­dī­gais vīrs par ma­nu priekš­li­ku­mu kan­di­dēt uz Valsts pre­zi­den­ta ama­tu bi­ja pār­steigts. Tas vi­ņam nā­ca pa­vi­sam ne­gai­dī­ti. Viņš re­aģē­ja tū­līt un ka­te­go­ris­ki at­tei­cās. Kad nu es gri­bē­ju iz­zi­nāt mo­tī­vus, tad mans kan­di­dāts vaļ­sir­dī­gi at­zi­nās – viņš pa­vi­sam ne­esot pie­mē­rots šim ama­tam, jo ne­zi­not dip­lo­mā­tis­ko eti­ķe­ti un ne­va­rē­šot re­pre­zen­tēt val­sti ār­val­stu pār­stāv­ju priekš­ā, jo ne­pro­tot ne fran­cis­ki, ne an­glis­ki.

Tad nu lie­to­ju vi­su sa­vu ru­nas māk­slu, lai pie­ru­nā­tu Zem­ga­lu kan­di­dēt. Pie dip­lo­mā­tis­kās eti­ķe­tes pie­ra­dīs. Sā­ku­mā augst­ākie ie­rēd­ņi pa­lī­dzēs ar pa­do­miem. Grū­tāk būs ar va­lo­dām. Pro­tams, ar vā­cu un krie­vu va­lo­du ne­pie­tiek, lai sa­ru­nā­tos ar ār­val­stu dip­lo­mā­tiem. Fran­ču va­lo­da kat­rā zi­ņā būs jā­ie­mā­cās.

Mans kan­di­dāts kra­tī­ja gal­vu un dzi­ļi no­pū­tās: «Ne­ies, ne­ies, tā lie­ta ne­ies…» Kad nu vēl kā­du pus­stun­du ie­tek­mē­ju Zem­ga­lu, tad viņš so­lī­jās pēc da­žām die­nām dot at­bil­di.»

8. ap­rī­lī ar 73 bal­sīm, 23 de­pu­tā­tiem bal­so­jot pret, par ot­ro Valsts pre­zi­den­tu ie­vē­lē­ja Gus­ta­vu Zem­ga­lu. Vi­ņa no­ta­ri­āta kan­to­ra jaun­kun­dzes, kad tur ie­ra­dās de­pu­tā­tu de­le­gā­ci­ja, lai Zem­ga­lu ap­sveik­tu, tei­ku­šas: «La­bā­ku priekš­nie­ku mēs ne­va­ram ie­do­mā­ties. Lūg­sim Die­vu, lai pēc trim ga­diem mū­su šefs nāk at­pa­kaļ.»

Piec­os pēc­pus­die­nā pie na­ma Kriš­jā­ņa Ba­ro­na ie­lā 3, kur bi­ja Gus­ta­va Zem­ga­la dzī­vok­lis, pie­brau­ca au­to­mo­bi­lis, lai jaun­ie­vē­lē­to pre­zi­den­tu aiz­ves­tu uz Saei­mu. Vi­ņam ie­ejot Saei­mas sē­žu zā­lē, de­pu­tā­ti piec­ēlu­šies kā­jās. Zem­gals uz svei­cie­niem at­bil­dē­jis ar pa­kla­nī­ša­nos. Starp dau­dza­jām te­le­gram­mām vie­nu no pir­ma­jām pre­zi­den­tam Zem­ga­lam at­sū­tī­ja Jā­ņa Čak­stes at­rait­ne Jus­tī­ne, no­vē­lē­da­ma vie­not tau­tas dar­bi­nie­kus Lat­vi­jai par svē­tī­bu.

Dzī­vo pi­lī

Gus­ta­va Zem­ga­la mei­ta An­na sa­vās at­mi­ņā vē­lāk rak­stī­ja: «Pār­ejot uz dzī­vi Rī­gas pi­lī, dzī­ves ritms tē­vam un ģi­me­nei mai­nī­jās. Pre­zi­den­ta dar­ba ka­bi­nets un sek­re­ta­ri­āts at­ra­dās pir­ma­jā stā­vā. Liels la­bums bi­ja, ka dar­bi­nie­ki pa­li­ka pi­lī tie pa­ši, kas pre­zi­den­ta Jā­ņa Čak­stes lai­kā. Katrs zi­nā­ja sa­vu pie­nā­ku­mu un tē­vam sā­ku­mā vi­sā­di va­rē­ja pa­lī­dzēt. Sir­snī­gas at­tie­cī­bas iz­vei­do­jās ar pre­zi­den­ta ad­ju­tan­tu Edu­ar­du Kup­lo, ko lie­li­nie­ki 1940. ga­dā ar vi­su ģi­me­ni aiz­ve­da uz Si­bī­ri­ju.

Pre­zi­den­ta pri­vā­tās tel­pas at­ra­dās ot­ra­jā stā­vā. Tās bi­ja pla­šas, ar ska­tu uz Dau­ga­vu. Pa lo­gu uz Val­de­mā­ra ie­las pus­i le­jā va­rē­ja re­dzēt pils ro­žu dārzs ar fon­tā­nu. Tam ap­kārt bi­ja biezs mū­ra val­nis, kas no­se­dza dār­zā ska­tu uz ie­lu. Uz­ejot augš­ā caur pār­is ma­zā­kām dzī­vo­ja­mām is­ta­bām, no­nā­ca sar­ka­na­jā zā­lē, ko mēs tā no­sau­cām sar­ka­nā sam­ta mē­be­ļu dēļ. Aiz lie­lās zā­les nā­ca di­vi ma­zā­kas is­ta­bas (vie­nā ka­mīns), ku­rām mē­be­les, tā­pat arī gu­ļam­is­ta­bām, bi­ja jā­ņem no mū­su dzī­vok­ļa Kriš­jā­ņa Ba­ro­na ie­lā 3. Vi­si gu­ļam­is­ta­bu lo­gi bi­ja uz Dau­ga­vas pus­i. Pa tiem va­rē­ja vē­rot ku­ģus, le­dus ie­ša­nu pa­va­sa­rī un pa­ras­to sa­tik­smi. No Dau­ga­vas bie­ži pū­ta auksts vējš, kā­dēļ gu­ļam­is­ta­bas ar vi­sai augst­ajiem gries­tiem bi­ja grū­ti pie­ku­ri­nāt sil­tas.

Dau­ga­vas pus­ē pie pils vaļ­ņa ar­vien bi­ja sar­dze, kas gā­dā­ja par pre­zi­den­ta dro­šī­bu. No vie­nas is­ta­bas Dau­ga­vas pus­ē ve­da dur­vis uz ma­zo tor­ni, kur pa šau­ra­jām spi­rāl­kāp­nēm pre­zi­dents kat­rā lai­kā va­rē­ja no­kļūt sa­vā ka­bi­ne­tā tie­ši, ne­ejot cau­ri sek­re­ta­ri­ātam un pub­li­kas uz­gai­dā­ma­jām tel­pām.»

Gus­ta­vam Zem­ga­lam, kad viņš kļu­va par pre­zi­den­tu, bi­ja piec­des­mit piec­i ga­di. Avī­zes to­laik rak­stī­ja vien to, ka viņš ne­vē­lē­jies kan­di­dēt uz pre­zi­den­ta ama­tu un pie­kri­tis tam ti­kai pēc ne­at­lai­dī­gas lūg­ša­nas un pie­ru­nā­ša­nas, bet ne­kas ne­ti­ka teikts, kā­pēc Zem­gals tā pre­to­jās. Tam bi­ja ļo­ti per­so­nīgs ie­mesls. Sma­gi sli­ma bi­ja Gus­ta­va Zem­ga­la mī­ļo­tā sie­va Emī­li­ja. Vi­ņa no­mi­ra četr­des­mit de­vi­ņu ga­du ve­cu­mā – ga­du pēc tam, kad Zem­gals bi­ja kļu­vis Valsts pre­zi­dents. Sie­vas nā­vi viņš sā­pī­gi pār­dzī­vo­ja, un, lai gan iz­vai­rī­jās at­bil­dēt, kā­pēc ka­te­go­ris­ki at­tei­cās pa­likt ama­tā uz ot­ro pre­zi­den­tū­ras lai­ku, vi­ņa bi­ja īs­tais ie­mesls. Zem­ga­la mei­tai An­nai bi­ja de­viņ­pa­dsmit ga­du, kad vi­ņai pēc mā­tes nā­ves bi­ja jā­pār­ņem valsts pirm­ās dā­mas lo­ma. An­na bi­ja mā­cī­ju­sies kon­ser­va­to­ri­jā, un Zem­gals, kad pi­lī sa­nā­ku­ši vie­si, mē­dzis teikt: «An­niņ, uz­spē­lē, lū­dzu, kla­vie­res!»

Gus­ta­vam Zem­ga­lam bi­ja arī dēls Pa­uls, trīs ga­dus jaun­āks par mei­tu An­nu. Vi­ņi abi vē­lāk sa­viem bēr­niem, ku­ri vec­tē­ti­ņu ne­at­ce­rē­jās, jo bi­ja pā­rāk ma­zi, kad vi­ņu zau­dē­ja, vai arī pie­dzi­ma tad, kad vec­tē­ti­ņa vairs ne­bi­ja, sa­vās mīt­nes zem­ēs Ame­ri­kā un Zvied­ri­jā, kur no­kļu­va bēg­ļu gai­tās, stās­tī­ja, cik mīļš un gā­dīgs viņš bi­jis ģi­me­nei un cik vien­kāršs un sir­snīgs sa­vai tau­tai.

Go­da­vīrs

Ame­ri­kā dzī­vo­jo­šais vēs­tur­nieks Ed­gars An­der­sons, kas pirms vai­rāk ne­kā div­des­mit ga­diem gā­ja bo­jā auto­avā­ri­jā, par Gus­ta­vu Zem­ga­lu rak­stī­ja: «Viņš bi­ja valsts­vīrs, kas po­li­tis­ka­jās at­tie­cī­bās ne­at­zi­na ne­kā­dus asu­mus, bi­ja no­teikts ga­lē­jī­bu pre­ti­nieks un dzī­ves sti­lā ār­kār­tī­gi vien­kāršs, ne­at­zīs­tot ne­kā­das ār­iš­ķī­bas. Sā­ku­mā jaun­ā Valsts pre­zi­den­ta uz­stā­ša­nās ne­bi­ja tik dro­šas un smal­kas kā Čak­stem, bet vi­su­mā viņš la­bi ti­ka ga­lā ar sa­viem re­pre­zen­tā­ci­jas pa­sā­ku­miem un po­li­tis­kā zi­ņā se­ko­ja sa­va priekš­gā­jē­ja ie­di­bi­nā­ta­jām tra­dī­ci­jām.

Lat­vi­jā ak­re­di­tē­tie dip­lo­mā­ti at­zi­na, ka Gus­tavs Zem­gals, kaut arī par ār­po­li­ti­ku daudz ne­in­te­re­sē­jās, to­mēr sa­vus pie­nā­ku­mus ša­jā lau­kā vei­ca la­bi un so­lī­di. Vi­sus trīs dar­bī­bas ga­dus Zem­gals bi­ja īsi de­mo­krā­tisks Valsts pre­zi­dents. Viņš bi­ja arī opo­zī­ci­jā Ul­ma­ņa re­žī­mam au­to­ri­tā­rā pe­ri­oda lai­kā.»

Otrs ie­mesls bez per­so­nī­gā – sie­vas zau­dē­ju­ma, kā­pēc 1930. ga­da ap­rī­lī, kad bei­dzās Zem­ga­la pre­zi­den­ta piln­va­ras, viņš ka­te­go­ris­ki at­tei­cās kan­di­dēt otr­reiz, bi­ja vi­ņa at­tiek­sme pret va­ru un augs­tiem ama­tiem. Zem­gals ne ma­zā­kā mē­rā ne­tie­cās pēc va­ras, pub­lis­kas sla­vas un ap­bal­vo­ju­miem. Viņš, tā­pat kā Jā­nis Čak­ste, ne­iz­man­to­ja pat tās ie­spē­jas, ko Valsts pre­zi­den­tam pa­re­dzē­ju­si Sa­tver­sme. Zem­gals ne­ie­ro­si­nā­ja ne­vie­nu li­kum­pro­jek­tu, sa­vā va­dī­bā ne­no­tu­rē­ja ne­vie­nu Mi­nis­tru ka­bi­ne­ta sē­di. Ti­kai vie­nu rei­zi viņš no­sū­tī­ja Saei­mai at­pa­kaļ kā­du maz­sva­rī­gu li­kum­pro­jek­tu otr­rei­zē­jai caur­lū­ko­ša­nai. Zem­ga­la re­pre­zen­tā­ci­jas sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar Čak­sti ne­bi­ja tik svi­nī­gas, to­mēr vi­ņa ofi­ci­ālās ru­nas bi­ja la­bas un sa­tu­rī­gas. Zem­gals bi­ja labs ora­tors. Vi­ņa ru­nu Rai­ņa bē­ru ce­re­mo­ni­jā 1929. ga­da 15. sep­tem­brī vēl ne­pie­re­dzē­ta­jā tau­tas sē­ru ma­ni­fes­tā­ci­jā sa­viļ­ņo­ti klau­sī­jās vi­si, kas ta­jā bi­ja klāt.

Zem­ga­la lai­kā ti­ka iz­vei­do­ti di­vi Mi­nis­tru ka­bi­ne­ti. Tik­ko stā­jo­ties ama­tā, pir­mais, ku­ru Zem­gals pie­ņē­ma un ar ku­ru ap­sprie­dās par ār­po­li­ti­kas jau­tā­ju­miem, bi­ja ār­lie­tu mi­nistrs Fē­likss Cie­lēns. Cil­vēks, kas pie­ru­nā­ja Zem­ga­lu kan­di­dēt uz Valsts pre­zi­den­ta ama­tu.

Kā Valsts pre­zi­den­tam vi­ņam nā­cās iz­ska­tīt no­tie­sā­to ap­žē­lo­ša­nas lū­gu­mus. Šīs ama­ta tie­sī­bas Zem­gals iz­man­to­ja diez­gan pla­ši. Tri­ju ga­du lai­kā viņš ap­žē­lo­ja 648 per­so­nas.

Zem­gals bi­ja arī Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa ko­mi­te­jas priekš­sē­dē­tājs, un vi­ņa va­dī­bā ko­mi­te­ja 1929. ga­da 19. sep­tem­brī pie­ņē­ma lē­mu­mu lūgt Rī­gas pil­sē­tas do­mei pie­mi­nek­ļa celt­nie­cī­bai ie­rā­dīt pie­mē­ro­tu vie­tu, kā ne­at­bil­sto­šu no­rai­dot ide­ju celt to Dau­gav­ma­lā, Ķīp­sa­lā vai Klī­ver­sa­lā. Brī­vī­bas bul­vā­ris tā­dam mo­nu­men­tam bū­tu īs­tā vie­ta.

Valsts vi­zī­te Zvied­ri­jā

Vis­sma­gā­kais un at­bil­dī­gā­kais pār­bau­dī­jums pre­zi­den­tam Gus­ta­vam Zem­ga­lam bi­ja ofi­ci­ālā valsts vi­zī­te Zvied­ri­jā. Lat­vi­jas starp­tau­tis­kā pres­ti­ža vai­ro­ša­nu Zem­gals uz­ska­tī­ja par val­stij sva­rī­gu lie­tu. Kad 1929. ga­dā ra­dās ie­spē­ja vi­ņam do­ties valsts vi­zī­tē uz Zvied­ri­ju, Zem­gals šim pie­dā­vā­ju­mam tū­līt at­sau­cās. Tā no­zī­mē­ja Lat­vi­jas pil­nī­gu at­zī­ša­nu Skan­di­nā­vi­jā. Pirms vi­zī­tes Zem­gals jau­tā­jis Lat­vi­jas sūt­nim Zvied­ri­jā Kār­lim Za­ri­ņam: «Kā man ka­raļ­na­mā jā­uz­ve­das?» Za­riņš tei­cis: «Tik vien­kār­ši, cik vien va­rat!»

Un tā 1929. ga­da 27. mai­jā Stok­hol­mas os­tā pie­stā­ja Lat­vi­jas led­lau­zis «Kriš­jā­nis Val­de­mārs», ku­ru pa­va­dī­ja Lat­vi­jas ka­raf­lo­tes flag­ku­ģis «Vir­sai­tis». No ku­ģa no­kā­pa Valsts pre­zi­dents Gus­tavs Zem­gals un ār­lie­tu mi­nistrs An­tons Ba­lo­dis. Sa­gai­dī­tā­ju vi­dū bi­ja arī Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes pro­fe­sors Dau­ge, kas vē­lāk par šo brī­di rak­stī­ja: «Mil­zīgs ļau­žu bars gai­da. Pa­šā priekš­ā spī­do­šās uni­for­mās augst­ākie valsts un gal­ma ie­rēd­ņi. Ap­svei­ku­mi. Mū­zi­ka. Un tad pa pla­tām un augst­ām, sar­ka­nu se­gu klā­tām kāp­nēm spo­žās rin­dās ka­ra­lis ar pre­zi­den­tu un pa­va­do­ņiem kāpj uz augš­u, no­nā­kot ka­ra­ļa pils lau­ku­mā. Trīs gal­ma spī­do­ša­jās eki­pā­žās tie do­das uz pi­li, zi­los mun­die­ros, puš­ķai­nās ce­pu­rēs uz stal­tiem zir­giem tos pa­va­da dro­šie gvar­di.

Pi­lī pie gal­da ka­ra­lis ap­sveic mū­su Valsts pre­zi­den­tu fran­ču va­lo­dā, pre­zi­dents tā­pat at­bild. Ma­ni kai­mi­ņi pa krei­si un la­bi un vi­si, ku­rus re­dzu, uz­ma­nī­gi klau­sās. Dzir­du šur tur sir­snī­gu vār­du. Vi­siem uz­ru­na un at­bil­de acīm­re­dzot ļo­ti pa­ti­ku­si.»

Sa­vu uz­ru­nu Zem­gals no­beidz ar vār­diem: «Es pa­ce­ļu sa­vu glā­zi uz Jū­su Ma­jes­tā­tes, Vi­ņas Ma­jes­tā­tes ka­ra­lie­nes, ku­ru ap­sveikt man par lie­lu no­žē­lo­ša­nu ne­bi­ja iz­de­vī­bas, Ka­ra­lis­kā na­ma ve­se­lī­bu, kā arī uz di­že­nās zvied­ru tau­tas lai­mi un lab­klā­jī­bu.»

Vēs­tur­nieks Ed­gars An­der­sons sa­vās at­mi­ņās par šo vēs­tu­ris­ko vi­zī­ti at­zī­mē­ja, ka lat­vie­šu dip­lo­mā­ti at­vieg­lo­ti no­pū­tu­šies, re­dzot, cik la­bi Gus­tavs Zem­gals re­pre­zen­tē sa­vu val­sti. «Zvied­ri vēl šo­dien pie­lūdz for­mā­lis­mu un eti­ķe­ti gan­drīz līdz ne­jē­dzī­bai. Iz­strā­dā­tas sī­kas ce­re­mo­ni­jas, kā sa­tik­ties, kā sēs­ties pie gal­da, kā teikt tos­tu, pie ku­ras krek­la po­gas tu­rēt glā­zī­ti, kā ska­tī­ties sa­run­bied­ram acīs un kā uz­ru­nāt na­ma­mā­ti,» tā rak­stī­ja Ed­gars An­der­sons.

Pēc mē­ne­ša, 29. un 30. jū­ni­jā no­ti­ka Zvied­ri­jas ka­ra­ļa Gus­ta­va V at­bil­des vi­zī­te Lat­vi­jā. Zvied­ru ka­ra­li uz Lat­vi­ju no Tal­li­nas at­vi­zi­nā­ja lat­vie­šu bū­vēts vil­cie­na sa­lon­va­gons ar ne­pa­ras­ti ga­ru gul­tu, jo Zvied­ri­jas ka­ra­lis bi­ja ļo­ti ga­ra augu­ma. Gus­ta­va V vie­so­ša­nās Lat­vi­jā iz­vēr­tās par krāš­ņiem zvied­ru un lat­vie­šu sa­drau­dzī­bas svēt­kiem. Ru­nas at­kal ti­ka teik­tas fran­ču va­lo­dā. Gus­tavs Zem­gals abās rei­zēs tās veik­li no­la­sī­jis no pa­pī­ra un bi­jis pat ie­tre­nē­jies fran­cis­ki pa­ru­nā­ties. Par spī­ti dau­dzu ba­žām, Zem­gals veik­li va­dī­jis ofi­ci­ālās ce­re­mo­ni­jas un ko­pu­mā sek­mī­gi ti­cis ga­lā ar mo­nar­ha uz­ņem­ša­nu.

At­grie­ša­nās ie­ras­ta­jā dzī­vē

Bei­dzo­ties pre­zi­den­ta piln­va­ru lai­kam, Zem­gals vē­lē­jās būt ko­pā ar ģi­me­ni, ar sa­viem bēr­niem. Die­nā, kad jaun­ie­vē­lē­ta­jam Valsts pre­zi­den­tam, par ku­ru bei­dzot bi­ja kļu­vis Al­berts Kvie­sis, va­ja­dzē­ja no­dot zvē­res­tu, Zem­gals ko­pā ar mei­tu un dē­lu jau bi­ja ce­ļā uz Eiro­pu. Cau­ri Švei­cei vi­ņi de­vās uz Dien­vid­fran­ci­ju, uz Riv­jē­ru. Vi­ņu at­pū­tas ce­ļo­jums il­ga trīs mē­ne­šus. At­grie­zies Lat­vi­jā, Gus­tavs Zem­gals tur­pi­nā­ja dar­bu sa­vā no­ta­ri­ātā. Bi­ja pie­pil­dī­jies vi­ņa dar­bi­nie­ču no­vē­lē­jums – lai pēc trīs ga­diem mū­su šefs nāk at­pa­kaļ!

To­mēr po­li­ti­ķis un vē­lē­ša­nās sa­vai val­stij un tau­tai būt no­de­rī­gam vi­ņā at­kal sa­ro­sī­jās. Ce­tur­tās Saei­mas vē­lē­ša­nās, kas no­ti­ka 1931. ga­da 3. un 4. ok­tob­rī, eks­pre­zi­dents bi­ja pir­mais kan­di­dāts De­mo­krā­tis­kā cen­tra par­ti­jas sa­rak­stā vi­sos piec­os Lat­vi­jas vē­lē­ša­nu ap­ga­ba­los. Zem­gals sa­vā lis­tē vi­sur ie­gu­va vis­lie­lā­ko bal­su skai­tu. Saei­mā Zem­ga­lu ie­vē­lē­ja ār­lie­tu, kā arī fi­nan­šu, tirdz­nie­cī­bas un rūp­nie­cī­bas ko­mi­te­jās. Mi­nis­tru pre­zi­dents Mar­ģers Sku­je­nieks Zem­ga­lu aici­nā­ja val­dī­bā par fi­nan­šu mi­nis­tru. Dom­star­pī­bu dēļ bu­dže­ta un da­žā­du fi­nan­šu jau­tā­ju­mos ar pā­rē­jiem Mi­nis­tru ka­bi­ne­ta lo­cek­ļiem un Saei­mas ko­mi­si­ju Gus­tavs Zem­gals 1932. ga­da 22. mar­tā de­mi­si­onē­ja, tur­pi­not dar­bu par­la­men­tā kā ie­rin­das de­pu­tāts. Zem­ga­lam ko­lē­ģu vi­dū bi­ja lie­la au­to­ri­tā­te. Di­vu ga­du lai­kā Zem­gals sa­vu ko­mi­si­ju vār­dā re­fe­rē­ja no Saei­mas tri­bī­nes sep­tiņ­pa­dsmit rei­zes. Viņš bi­ja arī viens no re­fe­ren­tiem Saei­mas pē­dē­jā sē­dē 1934. ga­da 15. mai­jā. Pēc Ul­ma­ņa anti­kon­sti­tu­ci­onā­lā ap­vēr­su­ma no­li­cis de­pu­tā­ta man­dā­tu, Zem­gals pie­vēr­sās pub­li­cis­ti­kai. Jau kopš jau­nī­bas lai­kiem vi­ņa sirds­lie­ta bi­ja žur­nā­lis­ti­ka. Viņš bi­ja dar­bo­jies laik­rak­stā Jaun­ā Die­nas La­pa, žur­nā­lā Do­mas, bet vi­ņa re­dak­to­ra gai­tas avī­zē Mū­su Lai­ki 1907. ga­dā Zem­ga­lam bei­dzās ar prā­vu Rī­gas ap­ga­bal­tie­sā, trīs mē­ne­šu ares­tu un trīs­simt rub­ļu lie­lu so­da nau­du. Ca­ris­kās bez­tie­sī­bas ap­stāk­ļos par vār­da brī­vī­bu bi­ja jā­mak­sā dār­gi.

Ju­ris­ta iz­glī­tī­bu ie­gu­vis Mas­ka­vas uni­ver­si­tā­tē un at­grie­zies Lat­vi­jā, Zem­gals dar­bo­jās ne ti­kai sa­vā pro­fe­si­onā­la­jā lau­kā, bet arī sir­dij tu­va­jā māk­slas pa­sau­lē. Zem­gals ro­si­nā­ja Rī­gas Jaun­ā te­āt­ra at­vēr­ša­nu Lāč­plē­ša ie­lā 25, kas to­reiz bi­ja Ro­ma­no­va ie­la. Ie­stā­jās par Rai­ņa un As­pa­zi­jas lu­gu ie­stu­dē­ju­miem uz šī te­āt­ra ska­tu­ves. Viņš bi­ja te­āt­ra val­des lo­cek­lis, vē­lāk tās priekš­sē­dē­tājs.

Zem­gals ie­gu­va rī­dzi­nie­ku at­zi­nī­bu un uz­ti­cē­ša­nos. Pēc Feb­ru­āra re­vo­lū­ci­jas vi­ņu ie­vē­lē­ja par Rī­gas pil­sē­tas gal­vu. Viņš bi­ja Zvē­ri­nā­to ad­vo­kā­tu pa­do­mes priekš­sē­dē­tājs. Zig­frī­da Mei­ero­vi­ca val­dī­bā Zem­gals ie­ņē­ma aiz­sar­dzī­bas mi­nis­tra ama­tu. Viņš bi­ja arī Pirm­ās Saei­mas de­pu­tāts. Līdz mū­ža ga­lam Zem­gals pa­li­ka stu­den­tu vie­nī­bas «Aus­trums» vec­biedrs, ku­rā ie­stā­jās vēl jau­nī­bā.

Kal­po­ša­na sa­vai tau­tai un Lat­vi­jai bi­ja Gus­ta­va Zem­ga­la gal­ve­nā sū­tī­ba. Vi­ņu, pār­lie­ci­nā­tu de­mo­krā­tu, skum­di­nā­ja iekš­po­li­tis­kās dzī­ves pār­mai­ņas pēc 1934. ga­da 15. mai­ja. Drīz pēc tam Zem­gals sā­ka sli­mot. 1937. ga­da 17. de­cem­bra Mi­nis­tru ka­bi­ne­ta sē­dē, pēc Kār­ļa Ul­ma­ņa priekš­li­ku­ma, sma­gi sli­ma­jam Zem­ga­lam no­lē­ma pie­šķirt piec­simt la­tu lie­lu pa­bal­stu mē­ne­sī, skai­tot no 1937. ga­da un iz­mak­sā­jot par mē­ne­si uz priekš­u.

Sa­vās at­mi­ņās Zem­ga­la mei­ta An­na rak­stī­ja: «Tē­va ve­se­lī­ba 1938. ga­dā vairs ne­bi­ja tik la­ba. Viņš ne­kur ne­gri­bē­ja iet, kļu­va ar­vien vien­tu­ļāks un kaut kā­du drū­mu no­jau­tu ap­mākts. Vien­reiz tei­ca: «Lat­vi­jai vairs ne­kad ne­būs tik la­bi lai­ki, kā bi­ja. Ies grū­ti.» Un tā arī no­ti­ka.»

Ot­rais Lat­vi­jas Valsts pre­zi­dents Gus­tavs Zem­gals no­mi­ra 1939. ga­da 6. jan­vā­rī seš­des­mit as­to­ņu ga­du ve­cu­mā. Vien­pa­dsmit ga­dus pēc sa­vas mī­ļo­tās sie­vas Emī­lī­jas nā­ves, ku­rai viņš bi­ja uz­ti­cīgs un tāds pa­li­ka līdz mū­ža ga­lam. Rī­gā II Me­ža ka­pos vi­ņi ir ko­pā tā­pat kā kād­reiz dzī­vē. Bet vi­ņu bēr­nus un maz­bēr­nus no­ti­ku­mi, ku­ru ne­no­vēr­ša­mī­bu sa­vās priekš­no­jau­tās, ie­spē­jams, jau ju­ta un pa­re­dzē­ja Gus­tavs Zem­gals, aiz­rā­va pro­jām no Lat­vi­jas.

Dzim­tas tur­pi­nā­jums

Gus­tavs Zem­gals bi­ja jaun­ākais no se­šiem Jel­ga­vas ap­riņ­ķa Džūk­stes pa­gas­ta gald­nie­ka Jā­ņa Zem­ga­la un vi­ņa sie­vas Grie­tas se­šiem bēr­niem. Gus­tavs pie­dzi­ma 1871. ga­da 12. augus­tā. Vi­ņam bi­ja trīs­des­mit sep­ti­ņi ga­di, kad ap­pre­cē­jās ar Ce­rauk­stes pa­gas­ta Vep­ru mā­ju saim­nie­ka mei­tu Emī­li­ju Tī­de­nu-Mu­žiks. Ga­du vē­lāk pie­dzi­ma mei­ti­ņa An­na, pēc trīs ga­diem dēls Pa­uls. Zem­ga­lu bēr­ni uz­au­ga mī­les­tī­bas un sir­snī­bas pie­pil­dī­tā ģi­me­nē. Kad pēc sma­gas sli­mī­bas no­mi­ra mam­ma, de­viņ­pa­dsmit ga­dus ve­cā An­na kļu­va tē­vam par bal­stu ne ti­kai ģi­me­nē, bet arī vi­ņa pre­zi­den­ta pie­nā­ku­mos, bū­da­ma tē­vam līdz­ās pie­ņem­ša­nās un uz­ņem­da­ma vie­sus Rī­gas pi­lī. An­na ap­pre­cē­jās ar Bā­riņ­tie­sas ties­ne­si Alek­san­dru Ūd­ri. Vi­ņu ģi­me­nē pie­dzi­ma trīs bēr­ni – Ju­ris, An­da un Il­ze. Tās at­mi­ņas, kas maz­bēr­niem pa­li­ku­šas par vec­tē­vu, ir ļo­ti sko­pas. An­dai bi­ja trīs ga­di, kad viņš no­mi­ra, bet pirm­ā sa­jū­ta, ie­do­mā­jo­ties par vec­tē­ti­ņu, ir mī­les­tī­ba un sil­tums. Brā­lis ar­vien pir­mais ie­rā­pies vec­tē­vam klē­pī, un tad arī An­da tū­liņ bi­ju­si klāt. Kad 1944. ga­dā Zem­ga­la mei­tas An­nas ģi­me­ne de­vās bēg­ļu gai­tās, vi­ņas jaun­āka­jai mei­ti­ņai Il­zei bi­ja ti­kai de­vi­ņi mē­ne­ši.

Pirms trīs ga­diem Rī­gā uz sa­vas per­so­nāl­iz­stā­des at­klā­ša­nu ga­le­ri­jā Bon­hans.S ie­ra­dās Gus­ta­va Zem­ga­la maz­mei­ta An­da An­der­so­ne. To­reiz ga­le­ri­jas saim­nie­cei māk­slas zi­nāt­nie­cei Sar­mī­tei Sī­lei ar vi­ņu bi­ja sa­ru­nas ne ti­kai par māk­slu, bet arī par Gus­ta­va Zem­ga­la bēr­nu un maz­bēr­nu lik­te­ņiem sve­šu­mā. Pēc se­šiem sma­giem bēg­ļu ga­diem Vā­ci­jā Zem­ga­la mei­tas An­nas ģi­me­ne ie­ra­dās Ame­ri­kā. Jaun­o dzī­vi vi­ņi uz­sā­ka ar div­des­mit do­lā­riem ka­ba­tā. No vi­siem ģi­me­nē an­gļu va­lo­du pra­ta vie­nī­gi An­nas dēls Ju­ris, ku­ram to­laik bi­ja sep­tiņ­pa­dsmit ga­du. Viņš sā­ka strā­dāt. Gus­ta­va Zem­ga­la znots, kas Lat­vi­jā bi­ja cie­nī­jams ties­ne­sis, da­bū­ja dar­bu kā­dā dzelzs ap­strā­des rūp­nī­cā par vien­kār­šu strād­nie­ku. Kād­rei­zē­jā Lat­vi­jas Valsts pre­zi­den­ta mei­ta strā­dā­ja par kal­po­ni un uz­ko­pa mā­jas, bet vi­ņas ve­cā­kā mei­ta An­da tik­mēr pa­li­ka mā­jās un pie­ska­tī­ja ma­zo mā­si­ņu.

An­dai jau ag­ri pa­ti­ka glez­not, bet tēvs no no­piet­nām māk­slas stu­di­jām mei­tu at­ru­nā­jis – ar glez­no­ša­nu mai­zi Ame­ri­kā ne­no­pel­nī­šot. Lai gan An­da šo pras­mi iz­ko­pa paš­mā­cī­bas ce­ļā, pri­vāt­stun­dās un kā­dos kur­sos, Sar­mī­tes Sī­les pro­fe­si­onā­lais vēr­tē­jums Zem­ga­la maz­mei­tas dar­biem ir at­zi­nīgs. Uz iz­stā­des at­klā­ša­nu at­brau­ku­ši arī An­das trīs dē­li Fi­lips, Pē­te­ris un Mār­tiņš. Tas, ko vēl ar­vien Sar­mī­te at­ce­ras, ir sa­jū­tas, vi­ņus vi­sus ie­rau­got. «Dzim­tas aura ne­ap­šau­bā­mi bi­ja jū­ta­ma. No vi­ņiem vi­siem nā­ca tāds pil­nī­gi ne­tve­rams fas­ci­nē­jums. Ne An­da, ne vi­ņas dē­li ne­vie­nu mir­kli ne­afi­šē­ja, ka ir pre­zi­den­ta Gus­ta­va Zem­ga­la pēc­te­či, bet vi­ņu stā­jā, ma­nie­rēs, at­tiek­smē pret cil­vē­kiem vi­ņu ga­ra aristo­krā­ti­ja, audzi­nā­ša­na un tas, kas vi­ņiem ie­dots līdz­i kā dzim­tas man­to­jums, bi­ja jū­tams pil­nī­gi su­ģes­tē­jo­ši.»

Gus­ta­va Zem­ga­la mei­ta An­na no­dzī­vo­ja ga­ru mū­žu. Vi­ņa aiz­gā­ja mū­žī­bā 1999. ga­dā vie­nu mē­ne­si pirms sa­vas de­viņ­des­mi­tās dzim­ša­nas die­nas. Ame­ri­kā dzī­vo de­vi­ņi vi­ņas maz­bēr­ni.

Zem­ga­la dzim­tu arī sve­šu­mā skā­ru­ši sma­gi lik­te­ņa trie­cie­ni. Au­to­ka­tas­tro­fā aiz­gā­ja bo­jā An­nas dēls Ju­ris. Ga­du pirms tam An­na sa­ņē­ma zi­ņu, ka Zvied­ri­jā mi­ris vi­ņas brā­lis Pa­uls, kur viņš ar sa­vu ģi­me­ni no­kļu­va bēg­ļu gai­tās. Vēl ar­vien tur dzī­vo Pa­ula bēr­ni un maz­bēr­ni.

Par Gus­ta­va Zem­ga­la dē­la Pa­ula kā­zām 1935. ga­da 6. jū­li­jā tā lai­ka sa­bied­rī­bā daudz ti­ka ru­nāts. Un kā gan ne! Tāds pār­is vēl ne­bi­ja bi­jis. Lat­vi­jas ot­rā pre­zi­den­ta Gus­ta­va Zem­ga­la dēls sa­lau­lā­jās ar Lat­vi­jas pirm­ā pre­zi­den­ta Jā­ņa Čak­stes jaun­āko mei­tu Dai­lu. Vi­ņu lau­lī­bā pie­dzi­ma trīs mei­tas – Dār­ta Jus­tī­ne An­na, Eli­za­be­te Il­ze, Dār­ta Mar­grē­te un dēls Kriš­jā­nis Gus­tavs. Pa­ula un Dai­las mei­tām un dē­lam ir daudz pēc­te­ču, sa­gla­bā­jies arī Zem­ga­lu uz­vārds. To tā­lāk nes Pa­ula maz­maz­dē­li Jo­na­tāns Gus­tavs un Dā­vids Ēriks.

At­zī­mē­jot Gus­ta­va Zem­ga­la 130. dzim­ša­nas die­nu, 2001. ga­da augus­tā Lat­vi­jā bi­ja ie­ra­du­sies vi­ņa maz­mei­ta no Zvied­ri­jas, dē­la Pa­ula mei­ta Jus­tī­ne Ot­te. To­reiz, at­klā­jot pie­mi­ņas plāk­sni pie na­ma Kriš­jā­ņa Ba­ro­na ie­lā 3, kur no 1919. līdz 1939. ga­dam dzī­vo­ja Gus­tavs Zem­gals, vi­ņa tei­ca: «Mans tēvs Pa­uls vec­tē­vu rak­stu­ro­ja kā vien­kār­šu, mī­ļu un jaut­ru ģi­me­nes tē­vu ar kul­tu­rā­lām in­te­re­sēm. Viņš bi­ja go­dīgs, taisns un hu­māns cil­vēks.»

Lat­vi­jā grū­ti bi­ja sa­mek­lēt cil­vē­kus, ku­ri bū­tu bi­ju­ši per­so­nī­gi pa­zīs­ta­mi ar Zem­ga­la ģi­me­ni un va­rē­tu kaut ko vai­rāk past­ās­tīt par kād­rei­zē­jo mū­su pre­zi­den­tu. An­drievs Eihe sa­vu­laik Stok­hol­mas priekš­pil­sē­tā dzī­vo­jis kai­mi­ņos Pa­ula Zem­ga­la ģi­me­nei. «Tā­pat kā vi­su Zvied­ri­jā ie­ce­ļo­ju­šo lat­vie­šu ģi­me­nes, arī Zem­ga­li dzī­vo­ja lie­lā pie­ti­cī­bā, ļo­ti ma­zā trīs­is­ta­bu dzī­vok­lī­tī. Ko­pā ar vi­ņiem dzī­vo­ja arī Pa­ula sie­vas Dai­las brā­lis Jā­nis Ģe­di­mins Čak­ste, un ar vi­ņa pa­lī­dzī­bu Zem­ga­li va­rē­ja iz­vilkt un iz­sko­lot sa­vus četr­us bēr­nus. Mā­cī­jos ar vi­ņiem vie­nā sko­lā. Tas, kas man pa­li­cis at­mi­ņā, bi­ja vi­ņu lie­lā vien­kār­šī­ba un pie­ti­cī­ba. Do­mā­ju, ka tā bi­ja sma­ga nas­ta, tur­klāt du­bult­sma­ga – būt di­vu Lat­vi­jas pre­zi­den­tu maz­bēr­niem. Ve­cā­ki vi­ņiem vien­mēr at­gā­di­nā­ja – ne­aiz­mir­stiet, kas jūs esat! Jums jā­būt ne­vai­no­ja­miem, kār­tī­giem un kriet­niem, lai ne­ap­kau­no­tu sa­vus vec­tē­vus. Un vi­ņi vi­si iz­au­ga par sa­vu vec­tē­vu cie­nī­giem. Vi­ņu vārds maz­bēr­niem ne­at­vē­ra ne­vie­nas dur­vis, un vi­ņi pa­ši to arī ne­maz ne­gri­bē­ja, jo vi­ņiem vi­su va­ja­dzē­ja sa­sniegt sa­viem spē­kiem. Es ne­kad ne­dzir­dē­ju, ka vi­ņi lie­lī­tos ar sa­vu iz­cel­ša­nos un tā­pēc jus­tos pā­rā­ki. Tas ne­kad ne­bi­ja. Mēs ar Jus­tī­ni gā­jām vie­nā spor­ta klu­bā «Rī­ga», un vi­ņa daž­kārt man tei­ca, ka būt pre­zi­den­tu maz­mei­tai ir kā slogs. At­ce­ro­ties Gus­ta­va Zem­ga­la dē­lu Pa­ulu, va­ru teikt ti­kai vie­nu – viņš bi­ja džentl­me­nis. Ne­kad ne­dzir­dē­ju vi­ņu pa­ce­ļam bal­si. Pa­uls bi­ja tik go­dīgs un ne­vai­no­jams cil­vēks, ka ot­ru tā­du grū­ti at­rast, un tā­dus viņš iz­au­dzi­nā­ja arī sa­vus četr­us bēr­nus. Tāds dzim­tas tur­pi­nā­jums ir la­bā­kā pie­mi­ņa pre­zi­den­tam Gus­ta­vam Zem­ga­lam.»

Rak­sta sa­ga­ta­vo­ša­nā iz­man­to­ti da­žā­du lai­ku pre­ses ma­te­ri­āli, Fē­lik­sa Cie­lē­na grā­ma­ta «Laik­me­tu mai­ņā» un iz­de­vums «Čet­ri pre­zi­den­ti».