Operdziedātājs Jānis Kurševs dalās nostalģiskās atmiņās par savu Taņu…

Skaistās balss īpašnieks tenors Jānis Kurševs savulaik mācījies kordiriģēšanu Jelgavā, studējis Mūzikas akadēmijas Vokālajā nodaļā un Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Dziedājis Nacionālajā operā un gregoriskās mūzikas, renesanses un pareizticīgo dziedājumu ansambļos. Viņa pirmā saskarsme ar mūziku bija jau pirmsskolas vecumā.  

«Piecu gadu vecumā sāku mācīties spēlēt vijoli. Mamma aizveda mani uz mūzikas skolu, un manās izjūtās vijole ir maģisks instruments. Manai vijolei ir vārds, es to nosaucu par Taņu.

Man viņa bija dzīvs instruments, nevis koka gabals ar stīgām.

Ļoti veca vijole, ar vēsturi. To man iedeva mana skolotāja, viņa man bija kā otra mamma, ļoti nopūlējās, lai es spēlētu un saprastu, ka mūzika manā dzīvē būs svarīga,» žurnālam Mezgls atklāja Jānis Kurševs.  

«Kad sākās trakais tīņu laiks, man bija vējš galvā. Skolotāja ar mammu mani dresēja. Kad aizgāju uz nodarbībām, trīs, četras stundas man bija kārtīgi jāspēlē. Brīžiem līdz bezspēkam, kamēr kaut kas jēdzīgs sanāca. Mājās vingrinājos tikai tad, kad biju dusmīgs. Mamma mani nepalaida, kur gribēju skriet, lika spēlēt, un tad, viņu kaitinādams, es čīgāju, cik spēka. Tas nebija jauki. Lai gan mājās nemācījos, skolā ieskaitēs man nekad nebija mazāk par deviņi. Mūzikas skolu pabeidzu ar desmitnieku specialitātē, bet tehniski nekad nespēlēju tā, kā bija rakstīts partitūrā,» viņš atzīstas. «Vienmēr pirkstus liku tā, kā man gribējās. Pēc mūzikas skolas turpināju mācīties, jo man bija doma stāties Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, spēlēt altu, tomēr neaizgāju.

Reizēm nožēloju, ka vijoli noliku malā, bet tad jau sākās mācības arodskolā, un tās bija svarīgākas.

Vēl arvien varētu kaut ko nospēlēt, bet tāda tehnika pirkstos, lai muzicētu, man vairs nav.»