Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Pazemes bunkurā, kur atrodas šautuve, māti un meitu sagaida simpātisks instruktors.
Olga, jokus plēšot, interesējas, vai visi šautuves darbinieki ir tik labā fiziskā formā, piebilstot, ka parasti viņa iedomājas atrakciju parkos sastopamos vecos šautuves strādniekus. Aizkadrā Olga piezīmē, ka «vispār nedrīkst skatīties uz svešiem vīriešiem,» tomēr atzīst, ka, būdama sportiska persona, viņa novērtē cilvēkus, kuri rūpējas par savu fizisko formu, un tas viņai uzreiz krīt acīs.
Tā kā Kaspars nevarēja pievienoties, un šautuve atrodas pazemes bunkurā bez mobilo sakaru zonas, abām dāmām rodas aizdomas par slazdu. «Viņš no mums grib tikt vaļā,» Olga joko.
Pirms šaušanas instruktors iepazīstina dāmas ar noteikumiem un drošības prasībām, uzsverot, ka šodien viņas šaus ar īstām kaujas patronām. Viņš skaidro ieroča lietošanas nopietnību, norādot uz nepieciešamību pēc dokumentiem, aizliegumu lietot ieroci apreibinātam un prasību, lai ārpus uguns līnijas ierocis atrastos makstī.
Olga pauž uzskatu, ka šaušana varētu būt labs veids, kā atbrīvoties no negatīvām emocijām.
«Iedomājies, tev kaut kas nepatīk, tu vari atnākt un izšaut,» Olga saka Lukērijai, piebilstot, ka no psiholoģiskā viedokļa šāda nodarbe varētu palīdzēt «nolaist tvaiku».
Reģistrējoties šaušanai, Olga ir izbrīnīta, ka netiek prasīta ārsta izziņa par psihisko veselību. Olgas ieskatā, tas nav droši, jo bīstamas personas var iegūt pieeju šaujamierocim un nodarīt pāri gan sev, gan citiem.
