Rīga +4°C 
Pretēji vairākumam latviešu mūziķu Lauku muzikanti koncertturnejā dodas bez piesaistes jubilejai. Kā jums tas izdevies?
Pērn ar četriem pilnībā izpārdotiem koncertiem dažādās Latvijas vietās atzīmējām manu 60. jubileju. Kad tie izskanēja, saņēmu jautājumu, kāpēc neuzstājāmies citās pilsētās – Ventspilī, Jelgavā. Sapratām, ka cilvēki mūs grib dzirdēt, ir pienācis laiks turnejai.
Jūs vienmēr esat tik eleganti tērpušies, ka izskatāties nevis pēc lauku, bet pilsētas muzikantiem.
Laucinieki jau arī nestaigā tikai galošās un treniņbiksēs. Tā nu sagadījies, ka mana dzīve sākās laukos – burvīgā vietā Salacgrīvā, kur pirms gandrīz 40 gadiem tika dibināta grupa. Toreiz bez liekām ambīcijām devām šādu nosaukumu. Tas kļuvis par atpazīstamības zīmi, mainīt būtu ļoti muļķīgi.
Ar kādiem ancukiem pārsteigsiet koncertturnejā?
Atstāšu vietu intrigai. Idejas ir, bet joprojām ir šaubas, vai būs pietiekami labi.
Esat no tiem, kam der tā pati žakete, kas pirms 20 gadiem?
Man skapis ir tik piebāzts, ka, lai to aiztaisītu, ar kāju durvis jāspiež ciet. Tas ir pilns ar krekliem un žaketēm, kurus ar grūtībām varu aiztaisīt. Pēdējā laikā gan esmu sasniedzis redzamu progresu – spēju ielīst arī kādu laiku nenēsātos kreklos.
Kā tas izdevās?
Palīdzēja salātu terapija.
Oho, tāda vēl nebija dzirdēta…
Nesen pamanīju, ka radinieki, kuri visu mūžu bijuši palieli apalīši, sākuši izskatīties pavisam citādāk: viens nometis 26 kg, otrs – padsmit. Zinot, ka viņi sevi ēdiena ziņā īpaši neierobežo, painteresējos, kas ir šo brīnumaino pārvērtību pamatā. Viņi atklāja, ka viss ir gaužām vienkārši – pirms maltītes jāēd salāti. Ar sievu pamēģinājām, un patiešām darbojas. Pirmo reizi mūžā esmu sasniedzis redzamus rezultātus.
Vecā paaudze saviem elkiem vienmēr atnesīs kādu puķīti, dāvaniņu. Ar ko jūs var iepriecināt?
Smaidu, arī ziediem. Tie visi tiek sievai, viņa par tiem ļoti priecājas. Nekad puķes koncertvietā neatstāju. Un pat ja gadās kādu ziediņu pēc fotografēšanās aizmirst, par to sāp, jo zinu, ka cilvēks man to dāvājis no sirds.
Kādu raideru izsūtāt kultūras namiem?
Tagad esmu nolēmis iekļaut vienu treknu punktu – aizliegts piedāvāt cepumus un kūkas. Es tās ienīstu!
Kad ieraugu, ka man priekšā nolikti tikai cepumi vai mazi ar pūdercukuru apbērti pīrādziņi, kļūstu zaļš. Tas man sabojā garastāvokli un uzdzen asinsspiedienu. Varbūt esmu skarbs, bet cepumus es gribētu aizliegt kā sugu.
Varbūt grupas biedri priecājas par tiem pīrādziņiem?
Neviens nepriecājas. Grupā esam pieci vīrieši, un rūgti maldās tie, kas domā, ka visu vakaru varam pārtikt tikai no pīrādziņiem.
Kas ir trakāk koncertā – ieskurbušas dāmas vai vīri?
Ar dāmām ļoti jāuzmanās. Viņas mēdz kļūt vaļīgas, un tad ļoti viegli rod kontaktu ar mūziķiem. Vīrietis jau tāds mulstošs radījums vien ir un dara, ko viņam liek. Un, ja atnāk dāma ar konjaka pudeli rokās un, sakot: «Puiši, mūsu pusē tā pieņemts!», sāk to liet glāzītēs, grūti atteikt. Ar to parasti nebeidzas. Pēc pirmā apļa, saviesīgi pļāpājot, aiziet otrais, trešais, un beigās jau jūt, ka puiši uz skatuves sāk peldēt. Ar iereibušiem vīriem parasti tā saruna ir īsāka un vienkāršāka. Viņu vēlme pārsvarā ir, lai nodziedam kādu dziesmu. Cenšamies to izpildīt.
Jūsu veču kompāniju agrāk atšķaidīja akordeoniste Inita Āboliņa. Taču pirms pāris gadiem viņa pameta grupu. Kāpēc?
Nezinu. Man, protams, ir kādi iekšēji pieņēmumi par šo Initas lēmumu. Pirmkārt, gadiem ejot, nogurst vēlos vakaros un brīvdienās braukāt apkārt ar koncertiem. Otrkārt, iespējams, juta, ka neizmanto visu savu potenciālu un nespēj pilnībā parādīt talantu. Mūsu grupā akordeons ir sekundārs – ne visur iederas. Un, treškārt, droši vien viņai nepatika, ka tiek salīdzināta ar amatieriem.
Nepietrūkst sievietes?
No vienas puses, pietrūkst – kad bija Inita, fanes pie mums uz skatuves līda daudz retāk.
Ja vajadzētu iedot vārdu savai ģitārai, kāds tas būtu?
Dotu savas sievas vārdu Ilona. Viņa ir mana lielākā mūza.
Kādu dziesmu gribētu saņemt Apsveikumu koncertā?
Man patīk ASV kantri mūziķis Kriss Kristofersons, kas pirms gada nomira, un viņa dziesma Help Me Make It Through the Night. Ilmārs Dzenis, nu jau arī nelaiķis, iedziedājis šīs dziesmas latvisko versiju Ļauj, lai matu cirtas krīt. Taču oriģināls man ir ārkārtīgi mīļš.
Ar sievu, kad mums ir romantisks noskaņojums, iedzeram glāzi vīna vai tekilu un padejojam pie viņa mūzikas.
Vai patīk dziedāt dušā?
Nekad neesmu sapratis šo fenomenu. Tur taču ir skaļi, troksnis, kaimiņi pa ventilācijas šahtu noteikti visu dzird. Man galvenais virsuzdevums dušā ir nepaslīdēt un nenokrist.
Kāds ir jūsu briesmīgākais ieradums?
Ja kaut kas nepatīk, nespēju to noslēpt. Sevišķi, ja nepatīk kaut kas muzikāli. Tad sāku kratīties, trīties, nevaru nosēdēt un mūku. Nevaru noslēpt arī nepatiku pret cilvēkiem, kuri melo un lielās.
Savulaik Salacgrīvā esat strādājis par ceļu meistaru. Kādi bija darba pienākumi? Lējāt asfaltu?
Es taču biju ar augstāko izglītību, ar asfalta rulli ceļa meistari nestrādā. Tie bija pirmie gadi pēc augstskolas beigšanas, mana pirmā darbavieta, kad nonācu Salacgrīvā. Toreiz, jauns gurķis būdams, ienācu 20 vīru kolektīvā, kur visi zina, kas ir kas. Un te priekšā es, no Rīgas atnācis jampampiņš, kurš grasās kādreiz te būt priekšnieks. Tas bija mazs iecirknītis, un man tur bija visai nenopietni pienākumi. Nebūvējām, vairāk uzlabojām. Man bija jāskaita kravas mašīnas, jārēķina, cik tās atved asfaltu, un vakarā jāraksta pavadzīme. Un tad jānoklausās tālbraucēju traģēdijas, jo katrs šoferis pienāca pie manis ar skumju ģīmi, sakot: «Normund, man tur nekas nesanāk. Piemet kādu kravu klāt.»
Es tur biju tādus kalnus klāt pierakstījis, ka kauns atcerēties. Ceru, ka mani par to vairs nevar iesēdināt. (Smejas.)
Laikam tāpēc man bija viegli no šī darba aiziet, jo morāli to visu nespēju izturēt. Kolēģi arī teica – neāksties un dari, kas tev patīk!
Kā pāris vārdos varētu aprakstīt Latvijas autoceļus?
Nevar sūdzēties.
Ja vajadzētu aizstāvēties, kurš instruments ir pateicīgākais?
Bundziniekam ir daudz šai lietai derīgu priekšmetu. Ar šķīvjiem var tīri labi apdullināt.
Kāpēc meitenes kniksē, bet puiši – paklanās?
Mūsdienās sākuši kniksēt arī puiši, bet man labāk patīk, kad to dara meitenes. Ja viņas klanās, mati iet pa gaisu un neko jauki tas neizskatās.
Pirms dažiem gadiem paņēmāt no patversmes melnbaltu runci Ričiju. Vai pa šo laiku jau esat sapratuši, ka jūs dzīvojat pie kaķa, nevis viņš pie jums?
Protams! Mēs barojam viņu ar dažādām delikatesēm.
Dziedat viņam dziesmu – kaķīt’s mans, melns ar baltām ķepiņām?
Tik traki ar mani vēl nav. Apbrīnoju cilvēkus, kas dzīvniekus mīl vairāk nekā cilvēkus. Nereti aizdomājos: nu ko tam dzīvniekam vēl vajag – viņam viss jau tā tiek dots, lepnākā guļvieta, ēdiens, mantiņas, bet tik un tā cilvēks viņam jūtas parādā. Turklāt dzīvnieks, īpaši jau kaķis, tevi reāli čakarē.
Kā ir kaija vīriešu dzimtē?
Nu tagad jau mani literāri sāk čakarēt. Domāju: tā pati kaija vien ir.
Cik reižu esat uzvarējuši Latvijas sirdsdziesmā?
Ne reizi. Bet mērķtiecīgi uz to virzāmies. Tur liela siena priekšā, nesaukšu gan mūsu lielākos konkurentus.
Balsojat par sevi aptaujās?
Esmu to pāris reižu darījis.
Šķietat romantisks ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Kā lutināt ģimenes sievietes?
Šobrīd man atlicis lutināt tikai sievu Ilonu, meitas jau devušās savā dzīvē. Sieva, tāpat kā es, daudz strādā par privātskolotāju, tāpēc cenšos padarīt viņas dzīvi skaistāku. Katru dienu pēc darba sagaidu ar vakariņām, dažreiz arī padziedu, jo daļa dziesmu radušās, domājot par viņu.
Ar sievu Ilonu esat kopā no 10 gadu vecuma, 29. decembrī svinēsiet kāzu 41. jubileju. Kā atzīmēsiet?
Droši vien dosimies uz kādu restorānu, bet pavasarī aizbrauksim ceļojumā. Tradicionāli martā braucam uz Tenerifi, jo tas nav pārāk tālu, un tur ir silts. Tur pēc trakā darba cēliena atpūšamies un guļam kā beigtas zivis jūras krastā, sauļojamies, peldam, ēdam, dzeram un lasām romānus.
Drīz Ziemassvētki un Jaungads. Kāpēc šajos svētkos latvieši ēd tā, it kā būtu pēdējā ēdienreize viņu mūžā?
Man šķiet, tas ēdiena kults ir mazliet mazinājies. Nekur citur pasaulē neesmu redzējis, ka tā var piekraut galdus. Pēc tam gan jau lielākā daļa nonāk miskastē, jo nevar taču visu apēst. Tas ir ārprāts! Savukārt Vācijā svētkos ir tā: ir viens šķīvis, ja nepaspēsi no tā paņemt, neko arī nedabūsi.
Saka – kad izaugsi, sapratīsi. Ko esat sapratis, kad izaugāt?
Ka visskaistākās ir tās vienkāršās lietas.
