Nopērc loterijas biļeti!

Pieaugušie aplaudē

«Man viss ātri apnīk. Nespēju iedomāties, ka varētu sēdēt birojā piecas dienas nedēļā no deviņiem līdz sešiem. Garlaicīgi! Man ir izcila profesija – visu laiku kaut kas mainās!

Kad tuvojās vidusskolas beigu eksāmeni, man nebija ne jausmas, kur mācīties tālāk, jo togad nekur neuzņēma aktieru kursu. Augstskolu piedāvājumus pārlapoju ar izslēgšanas metodi: to negribu, šo arī ne… Pāri palika žurnālistika, un tur arī pieteicos. Pārrunās dabūju augstāko iespējamo punktu skaitu, ko var iegūt bez publikācijām. Nevienu rakstu iepriekš nebiju rakstījis, tikai dažus dzejoļus meitenēm, kuras man patika, un tie, protams, nebija drukāti. Eksāmenus nokārtoju, bet klātienes nodaļas konkursu neizturēju – paliku mazliet zem svītras. Tātad neklātiene. Man tas nederēja, jo nemāku sevi disciplinēt. Stājos reizē ar Ansi Bogustovu un Ilzi Jaunalksni. Kas zina, ja būtu studējis dienas nodaļā, varbūt tagad būtu žurnālists. Bet likteņa pirksts rādīja citā – skatuves – virzienā.

Kopš trīs gadu vecuma dziedāju «Dzeguzītē». Paldies mammai un tētim, kas mani turp aizveda, bet, galvenais, izbraukāja līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem. Grūtāk laikam bija mammai, jo tētis reizēm strādāja septiņas dienas nedēļā. Viņš bija televīzijas operators. Bet tajos laikos mēs ātri kļuvām patstāvīgi – kad man bija pieci gadi, «Dzeguzīte» ar koncertiem apbraukāja visu PSRS, pat Vladivostokā bijām. Līdzi bija daži pedagogi, varbūt arī kāds no vecākiem. Un nekas, viss bija kārtībā! Patiesībā pieaugušie bija vajadzīgi tikai vakarā – lai atnāk noskatīties mūsu iestudētās ludziņas un aplaudē. Reizēm vakaros taisījām parodijas par televīzijas «Panorāmu», dziedājām, dejojām, tērpušies no viesnīcu palagiem darinātos kostīmos. Puikas vairāk bija izpildītāji, ar iestudēšanu nodarbojās «Dzeguzītes» meiteņu mafija.

Pēc koncertbraucieniem skolā vajadzēja iedzīt nokavēto, un man tas nebija grūti. Laikam skolā man arī skaitījās īpašāka čina, jo Raimonds Pauls pēc kādas garākas turnejas dzeguzēniem uzrakstīja uz skolu pateicības vēstules, – droši vien skolotājas to novērtēja. Es gan nejutu nekādu īpašo stāvokli – Raimonds Pauls mums šķita jauks onkulis, nekas vairāk.

 Ar tēti un bez viņa…

Ģimenē biju vienīgais bērns. Droši vien luteklītis, bet es to nejutu – nebija, ar ko salīdzināt. Tas taču ir tikai normāli, ka tēvs un māte ar dēlu iet uz kino vai teātri, kopā pušķo eglīti, Lieldienās krāso olas, brauc ekskursijās… Tētim bieži vajadzēja filmēt arī svētdienās. Viņš bija praktisks cilvēks un strādāt pie raidījuma «Savai zemītei» tētim ļoti patika. Mēs ar mammu tad gaidījām tēti mājās un cepām torti vai gatavojām kaut ko citu garšīgu. Kad viņš ieradās, visi kopā sēdējām pie galda un ēdām vakariņas. Mums ar Ditu un Ernestu tā gadās ļoti reti. Tad mums tie ir svētki.

Katrā brīvā brīdī tētis kaut ko meistaroja. Viņš vienkārši nemācēja nosēdēt mierā. Es gan varu – ja būtu laiks, apsēstos pretī televizoram vai ar grāmatu krēslā un sēdētu kaut visu dienu. Bet tētis paņēma savu instrumentu komplektu, izgāja uz lodžijas mūsu septītajā stāvā un kaut ko laboja, taisīja. Visu izdarīja precīzi līdz milimetra desmitdaļai. Ja sanāca šķībāk, purpināja un bija dusmīgs. Vēlāk viņš kopā ar kolēģi noīrēja pagrabiņu un pārvācās uz turieni – taisīja svečturus, naktslampiņas, kupolus lustrām, kaut ko pina no klūdziņām. Viņiem labi sanāca.

Kādu dienu mani skolā sameklēja mammas kolēģe. Tētis bija miris. Ar sirdi. Pēkšņi.

Neviens neteica, ka tagad esmu ģimenē vienīgais vīrietis, ka jāuzņemas atbildība par mammu, bet pats sapratu. Zināju, ka mammai ir grūtāk nekā man, tāpēc uzcēlu sev apkārt tādu kā aizsargsienu. Pret sāpēm. Raudāju tikai vienu reizi. Mēģināju dzīvot pēc principa: cik labi, ka man ir mamma, nevis – cik skumji, ka man nav tēva.

Joprojām cenšos būt optimists un iestellēt sev smadzenēs patiesību par puspilno glāzi, nevis pustukšo, par skatīšanos uz priekšu, nevis atpakaļ. Ļoti gribu iemācīties dzīvot ar prieku. Ne vienmēr izdodas, bet es cenšos. Beidzamajā laikā cenšos arī nepieņemt galējus lēmumus. «Nebrīnies, ka pašam nepielīp!» – šis teiciens ļoti attiecas uz mani. Tiklīdz pašausmināšos: «Ak Dievs, nu kā tā var darīt!» – tā liktenis piespēlēs līdzīgu situāciju: izlem nu, kā pats rīkosies!

Upes krastā vai baznīcā?

Nopietns likteņa pagrieziens bija tikšanās ar Āgenskalna baptistu draudzes mācītāju Edgaru Maži. Bērnībā reliģija man šķita viena liela muļķība. Atceros, ka biju aizgājis uz tēva darbvietas eglīti kādreizējā Televīzijas C studijā Mārupes ielā. To namu jau bija atguvusi baptistu draudze, bet uz Ziemassvētku sarīkojumu uzaicināja arī Televīzijas darbinieku bērnus. Klausījos dziesmu «Priecājies, draudze!» un klusībā uzjautrinājos – iztēlojos bildi, kā visa draudze skraida un līksmojas.

Pēc daudziem gadiem pirms Ziemassvētkiem teātrī pie informācijas dēļa bija paziņojums: tikšanās ar luterāņu mācītāju Juri Rubeni un baptistu mācītāju Edgaru Maži. Rubeni jau zināju un nolēmu viņu mazliet paklausīties. Aizgāju, bet ieradās tikai Mažis. Viņš teica: «Diemžēl Juris Rubenis ir saslimis, mēģiniet izturēt mani vienu pašu…» Runāja viņš, runājām mēs, kaut ko jautājām, pārspriedām, un nākamajā dienā mums ar Ditu bija skaidrs, ka tieši Mažis būs tas mācītājs, kas mūs salaulās. Līdz tam Dita skaidri zināja, ka viņa grib laulāties baznīcā, bet es zināju, ka to negribu. Mūsu kāzas iztēlojos skaistā vietā upes krastā, pie dabas. Ditai teicu, ka mācītājiem neticu, nesaprotu, par ko viņi tur runā, un ka viņi neko nesaprot no dzīves. Arī ejot uz tikšanos ar Rubeni un Maži, speciāli apsēdos beidzamajā solā ar domu pie pirmās iespējas nosvīst. Taču pagāja tikai kādas piecpadsmit minūtes – un viss mainījās. Tagad tā ir mūsu draudze un Edgars ir mūsu mācītājs. Kārtējais likteņa pagrieziens…

Varbūt tas skan skaļi, bet Dievs vienmēr stāv mums klāt, neļauj pieņemt aplamus lēmumus, dod zīmes, kā rīkoties. Ja pirmo zīmi nepamanām, seko otra, vēl arī trešā. Ja vēl joprojām ne, tas ir kā ar bomi pa galvu. Atceros, kad beidzām fakultāti, sākām remontu savā jaunajā dzīvoklī. Naudas nebija ne vienam, ne otram, ņēmām visus darbus, ko piedāvāja, jo katras nedēļas beigās vajadzēja samaksāt meistariem. Un, dīvaini, nauda vienmēr kaut kur radās – tieši tik, lai samaksātu meistariem, un vēl nedaudz sev. Ja kādu nedēļu par materiāliem vajadzēja vairāk naudas, tās bija mazliet vairāk – tā, lai pietiktu, un mazliet sev.

Manuprāt, tā notiek, jo Dievam patīk, ja tu kaut ko dari. Tad Viņš tev palīdz. Kā tajā anekdotē: «Dieviņ, palīdzi man laimēt mazliet naudiņas! Dieviņ, nu palīdzi…» Līdz Dievs neiztur, atbīda sāņus mākoņus un sauc no augšas: «Tad nopērc beidzot loterijas biļeti!»

Mīlestības rotaļas

Kāzas mums notika baznīcā. Kopš tā laika pagājuši sešarpus gadi. Kopā dzīvojam otra tik.

Taču līdz kāzām bija garš ceļš. Pirms iestāšanās Kultūras akadēmijas aktieru kursā Rīgā mēs ar Ditu sastapāmies Liepājā. Tur strādāja viņas mamma un mammas vīrs. Es toreiz stājos teātra studijā, bet Dita jau bija priekšā – dzīvojās pa teātri. Gadījās, ka reiz mēs, viens bariņš, ieklīdām pie Ditas ciemos. Nejauša pirmā tikšanās, nekas vairāk.

Liepājas teātra kursā mani uzņēma, bet es uzreiz pateicu, ka mēģināšu stāties arī Rīgā Nacionālā teātra aktieru kursā, – togad uzņemšana gandrīz vienlaikus notika divos teātros, vispirms Liepājā, pēc tam Rīgā.

Nākamreiz tikāmies ar Ditu jau Rīgā – kursos pirms iestājeksāmeniem. Varētu teikt, ka tad, spēlējot etīdes, es pirmo reizi paskatījos uz viņu tā īpašāk. Tālāk jau sākās mana mērķtiecīgā darbība, bet sākumā pilnīgi bez panākumiem: centos ar Ditu runāt, kaut kur aicināt, kaut ko piedāvāt, – nekā… Viņai it kā patika cits čalis no mūsu kursa. Un tad veiksmīgi nostrādāja ignorēšanas taktika, precīzāk, spēle. Drīz vien pienāca brīdis, kad Dita ieinteresējās par mani un vairs nevarēja sagaidīt, kad viņu nākamreiz uzrunāšu. Bet es dzīvoju tā, it kā viņa mani neinteresētu. Nevienai citai nepievērsu uzmanību un arī Ditai ne. Un tad kādā brīdī tas kļuva ārkārtīgi interesanti!… Domāju, katrs dzīvē ir spēlējis tādas vai līdzīgas spēlītes. Svarīgi tikai, lai tu to dari godīgi.

Mēs ar Ditu mājās atpūšamies no teātra. Viņa ir arī mans draugs. Varbūt ne vienīgais, bet noteikti – tuvākais. Starp citu, ārpus teātra man draugu nav. Varbūt vispār nav… Nesen sāku par to domāt, un šī atklāsme mani neiepriecināja. Droši vien neesmu gatavs tik daudz ieguldīt cilvēkos, lai iegūtu draugus. Bet varbūt vēl neesmu sastapis īstos, kuros būtu vērts ieguldīt?

Sieva skūpsta citu

Nē, es neesmu greizsirdīgs, kad izrādē Dita skūpstās ar citiem vīriešiem. Tie taču ir tikai kolēģi. Vismaz es lieku sev tā domāt. Un vispār domāju, ka greizsirdība ir slimība, kas jāārstē, turklāt pašam. Domāju, esmu ar to ticis galā. Jo strādāt abiem šajā profesijā un vēl būt greizsirdīgiem – tas nav nopietni! Lai gan man ir grūti saprast to aktrišu vīrus, kas paši nav saistīti ar aktiera profesiju: redzēt, ka tava sieva skūpstās, izģērbjas citu cilvēku priekšā…

Par izģērbšanos publikas priekšā var diskutēt. Esam ar Ditu par to runājuši. Man gan nevienā izrādē nav bijis jāizģērbjas, bet Ditai ir. Manuprāt, aktierim ir jālūdz, lai režisors paskaidro, kāpēc tas ir jādara. Varbūt tas ir tikai viņa untums vai – ļaunākajā gadījumā – slimība, ja katrā izrādē režisoram vajag uz skatuves kailumu…

Starp citu, interesanti –  beidzamā gada laikā man par greizsirdību jautā biežāk nekā agrāk. Tas ir loģiski, jo teātrī nosacītība un atšķirība starp skatuvi un zāli ir lielāka, nekā raugoties televizora ekrānā. Bet «Neprāta cenā» taču Dita nav Dita, bet Marta. Un Marta pilnīgi noteikti nav mana sieva!  Tāpat kā viņas vīrs nav mans skatuves tēls.

Ditu uz ielas ļoti pazīst. Šoziem ielikām Ernestu ragaviņās un gājām uz parku. Pretī nāca sieviete ar dažus mēnešus vecu bērniņu un sāka smaidīt. «Skatos, tāda laimīga ģimenīte. Un pēkšņi pazinu – Ditiņ, mīļā, tā taču esi tu!» Parunājām par bērniem, par visu ko. Bija jauki. Mazāk interesanti, ja Ditai sāk dot pamācības, kā viņai izturēties «pret to Leonu».

Ja mani uz ielas pazīst, skatās virsū, atsmaidu pretī un pamāju ar galvu. Esmu piedalījies tik daudzos pasākumos, pazīstu tik daudzus cilvēkus, ka vairs nezinu, vai mēs esam personiski pazīstami vai viņš vienkārši ir pazinis mani kā aktieri. Gadās arī jocīgi mirkļi. Reiz man pretī nāca televīzijas žurnālists Jānis Domburs. Saskatījāmies un pasveicinājām viens otru. Redzēju, ka arī viņš mani pazīst, lai gan dzīvē neesam tikušies. Nevajag saspringt un sarežģīt sev dzīvi: ja pazīsti – pasveicini, ja gribi uzrunāt ar «tu», nevis ar «jūs», tad dari tā!

Komplimentus pieņemt neprotu. Sākumā bija traki – stipri mulsu. Dažs pasaka tā, ka īsti nevar saprast – uzbrauciens vai uzslava –, citam iznāk dabiski. Dažreiz centos atbildēt ar to pašu, bet sanāca muļķīgi – it kā es maksātu par labajiem vārdiem. Vienu brīdi vispār ignorēju un neko neatbildēju. Man vienkārši nav tādas kabatas, kur tos komplimentus likt… Aizeju mājās, atceros, un, protams, ir patīkami.

Londona ceļ spārnos

Kad decembrī saņēmām janvāra darba plānu, pārsteigti ieraudzījām, ka mēneša sākums mums abiem ir brīvs – Ditai jābūt darbā astotajā, man divpadsmitajā janvārī. Pa visiem šiem gadiem tas notika pirmo reizi. Kaut kas ir jādara! Izrādījās, ka arī kolēģu Melbāržu ģimenei ir brīvs laiks – Egilam un Annai. Sākumā gribējām gozēties pludmalēs siltajās zemēs, bet tad izdomājām citādi: brauksim skatīties angļu mūziklus. Egils un Anna paņēma savu dēlu Gustavu, un mēs visi pieci aizlidojām uz Londonu. Tas bija milzīgs notikums! Londonas varenība mani pārsteidza – šī metropole tevi it kā ceļ līdzi lidojumā. Redzējām četrus mūziklus – katru vakaru pa vienam. Pēc pirmajām dienām biju vīlies. Ziepes sākas, ja esi pārlieku sacerējies – gaidi kaut ko skaistu, nu tik skaistu, ka noģībsi, bet aizej, skaties, bet nezin kāpēc neģībsti vis. Un tad, protams, tu vaino nevis sevi, ka esi par daudz sacerējies, bet tos, kas nevar tevi «noģībināt». Pirmajos divos mūziklos – «Karalis Lauva» un Wicked – bija daudz skaistu lietu, daudz brīnišķīgu balsu, bet daudzas arī ne tik brīnišķīgas. Lielākā vilšanās bija tā, ka redzējām – viņi spēlējot pat neiesvīst. Viņi atstrādā, viņiem ir vienalga. Protams, saprotu: aktieri to dara sešas reizes nedēļā – vienu un to pašu, vienu un to pašu… Balsis iet kopā, viss ir nostrādāts, kostīmi un dekorācijas labas, bet negaidi, ka viņi lomā ieliks sirdi un dvēseli. Toties tovakar, kad aizgājām uz The Stomps (Rīgā viņus nebiju redzējis), es lēcu kājās, bļaudams aiz sajūsmas! Tur nu cilvēki kapā ar miesu un asinīm, ne tikai ar sirdi un dvēseli! Beidzamajā dienā noskatījāmies Les Miserables («Nožēlojamie»). Kad iznāca mazā Kozete ar satriecoši skaistu balsi… Tajā brīdī sākās pārdzīvojums – uz skatuves viss notika pa īstam. Likās, ja cilvēks raud, tad pa īstam, ja mirst, tad viņš tiešām mirst… Tā notiek, ja aktieri strādā no sirds un ja ir tik laba mūzika, kāda ir Les Miserables.

Piedalīšanās «Vestsaidas stāstā» man bija liels pagodinājums. Kad pirmā sezona bija galā, mēs ar Mārci (Maņjakovu) viens otram teicām: vai kādreiz agrāk spētu iedomāties, ka mēs tajā dziedāsim?! Tas bija liels notikums. Ne tikai tāpēc, ka dziedāju uz lielas skatuves un ar lielu orķestri, bet tāpēc, ka tā ir tik izcila mūzika!

Mēs esam trīs

Es ilgi nespēju pierast, ka esmu tēvs. Slēdzu vaļā dzīvokļa durvis, plānodams, kā pavadīšu brīvo vakaru, un pēkšņi kāds iedod kā ar dūri pa pieri: bērns! Jā, tā es dažreiz jutos – uz mirkli pat piemirsu, ka man ir dēls…

Ernests ir atsities vectētiņā. Viņam ir Valda (Ditas tētis ir režisors Valdis Lūriņš – V. V.) gudrā piere un gaišās sprogas. Vismaz pagaidām. Viņam ir aukle, vakaros pieskata mana mamma, mēs paši kombinējam no dienas uz dienu. Tagad sākām vest bērnu uz dārziņu. Viņam vajag satikt vienaudžus un iejusties savējo kompānijā, citādi visu laiku aug tikai starp pieaugušajiem.

Visa ģimene – kopā ar vecākiem – pie viena galda tiekamies reti, un arī tad teātris nav mūsu iecienītākā sarunu tēma, kā daži varbūt iedomājas. Ja bijusi kāda pirmizrāde, tad gan lūdzam, lai Valdis kaut ko pasaka, bet parasti viņš ir vārdos skops.

Ģimene man ir pats svarīgākais dzīve. Agrāk biju pārliecināts, ka teātris ir tikai darbs un to nevajag jaukt ar personisko dzīvi. Bet cik laimīga, harmoniska, pilnvērtīga gan būtu mūsu ģimenes dzīve, ja vienam no mums pēkšņi vairs nebūtu teātra? Atzīstos – man nesanāk šīs divas jomas šķirt. Bet, galvenais, es priecājos, ka man tas nesanāk!

 Patīk tas citiem vai nepatīk, bet es vienmēr cenšos būt godīgs, jo savos trīsdesmit vienos gados esmu pārliecinājies – godīgums vienmēr atmaksājas.