Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -8°C 
Neatceros, cik man īsti bija gadu, kad jau zināju, ka Latvijas visvisslavenākais cilvēks ir Raimonds Pauls. Bet atceros, cik ļoti vecāki priecājās, kad pa blatu izdevās sadabūt biļetes uz REO (Rīgas estrādes orķestris) koncertiem. Pārnāca laimīgi un vienmēr atnesa man kartītes ar melnbaltiem Paula un orķestra solistu portretiem – tādas tur starpbrīdī varēja nopirkt.
Mājās mums bija visas Paula plates, dažas saglabājušās vēl šodien. Kad pieaugušo nebija tuvumā, drillēju tās gandrīz bez pārtraukuma. Izvēlējos tikai jestrākās, tāpēc, meklējot vajadzīgo dziesmu, ar atskaņotāja adatiņu šad tad gadījās kaut ko nejauši mazliet saskrāpēt, tomēr tā arī nekad neatzinos, ka pie dīvainajiem skaņu efektiem dažās dziesmās esmu vainīga es.
Un ko tad mēs, mazās meitenes, darījām dzimšanas dienās? Organizējām ko līdzīgu tagadējām popielām, un tad vecākiem bija jākļūst par skatītājiem. Tā ka nav ne mazāko šaubu, ka Raimonds Pauls jau tajā laikā bija slavenākais latvietis ne tikai pieaugušo, bet arī bērnu auditorijā.
Turklāt manā bērna ieskatā viņš pavisam noteikti bija arī visglītākais cilvēks uz tām salona fotogrāfiju kartītēm. Tieši to tik spilgti atcerējos, sēžot mūzikas nama Daile zālē un skatoties programmu Šekspīrs. Soneti.
Mani vecāki bija Paula vienaudži, bet tagad viņu uznākam uz skatuves gaidu es…
Tā, kas kaut kad pagājušajā gadsimtā lēkāja pa viesistabu, pilnā skaļumā skanot Papu, saki mammai pats. Un tagad, emocionāli vēl daļēji pagātnē esot, apraudos, ieraudzījusi spieķi, kas no aizkulisēm parādās pirmais.
Tikai pēc tam uznāk pats Pauls. Kaut kas netverams novibrē, kaut kas saslēdzas, kaut kas cilvēkos atveras, un uzrodas tāds visus klātesošos vienojošs sajūtu virpulis. Dažs mākslinieks arī centīgi strādā visu mūžu, bet neko līdzīgu panākt neizdodas. Latviešiem, man šķiet, vēl tikai Prāta vētra var uz skatuves darīt jebko, un tāpat cilvēki viņus mīlēs. Protams, vienmēr būs kāds, kas to nesapratīs, un tāpat atradīsies arī kāds, kuram šķitīs stilīgi pasmieties par to, ka Paula bikšu josta atrodas kaut kur ne tur. Neatbilst, izrādās, kaut kas teju deviņdesmit gadu veca, joprojām aktīvi strādājoša kunga smalkajam stilam.
Bet tādi jau mēs, cilvēki, esam. Katrs ar saviem putniem galvā, saviem priekšstatiem par dzīvošanu un to, kas ir vai nav smieklīgi.
«Līdz asarām,» tā pēc šā koncerta feisbukā iekomentēja kāda kolēģe. Un tieši tā arī bija. Brīžam pat nesapratu, kāpēc asaras, par ko gribas raudāt.
Bet reizēm jau tā ir – tu pārvietojies pa dzīvi viss tāds ieturēts, skrien no darba uz darbu, risini lietas, seko aktuālajiem notikumiem un pat neatceries, kad pēdējo reizi raudāji. Un tad atnāk kāds un kaut kas, saviļņo līdz sirds dziļumiem, un viss. Raudi.
Var jau visādi iztaisīties dažādi personāži. Apkārties košām spalvām, likt visādus kroņus galvā, skaļi kliegt savu it kā vienīgo patiesību, lamāt visus un par visu, cīnīties savās zirnekļu burkās, sist pie krūtīm: es, es, es… Bet tad atnāk kāds, kam nevajag bļaustīties, lai viņu sadzirdētu. Nav pie krūtīm ordeņi jāsprauž un nav jābradā pa citu galvām. Un visi zina un jūt, ka, jā, te tas ir. Ka tagad tiešām ieklausies, ko saka, ko spēlē, ko dzied.
Galā cilvēku krietnums un mīlestība noturēs pasauli pie veselā saprāta. Kā jau tas bijis vēl trakākos laikos nekā šie. Kaut kas netverams novibrē, kaut kas saslēdzas, un uzrodas tāds visus vienojošs sajūtu virpulis.
