Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mēs ar Inci nupat nosvinējām divdesmit gadu kāzu jubileju. Kā man gadījās viņu satikt? Toreiz strādāju Radio Skonto. Redakcija bija pretī Vērmaņdārzam, Elizabetes ielā 75. Beidzu darbu un kopā ar čomu aizgāju paēst uz Pica Jazz. Viesmīle, kas pie mums pienāca, dikti interesanti uzvedās un iepatikās man ar savu neatkarību. Vēlāk noskaidroju, ka viņa strādā arī vienā veikaliņā. Inese bija Ogres meitene, jauna, kūlās, kā mācēja. Dzīvoja toreiz pie kaut kāda brūtgāna.
Man arī līdz tam bija divas pietiekami noturīgas attiecības, vidēji septiņus gadus katras, bet dažādu iemeslu dēļ tās meitenes neapprecēju. Un labi vien bija. Viens vācietis aiz polārā loka reiz man teica, ka večiem smadzenes sākot augt tikai pēc četrdesmit gadiem. Es nārstot sāku trīsdesmit trīs gados, zivju terminoloģijā runājot.
Sievietei, kuru meklē, ir jāizstaro māju sajūta. Tās iepriekšējās attiecības to māju sajūtu tādā mērā, kā es būtu gribējis, nebija devušas. Bet varbūt pats tam nebiju nobriedis. Kad sagājām kopā ar Inesi, man bija trīsdesmit trīs gadi, viņai – divdesmit viens. Mani pievilka tas, ka viņai ir dūša.
Redzēju, ka man ar viņu būs interesanti un viņa man der.
Viņa bija mana māju sajūta. Gribēju ģimeni. Man jau bija apnikusi dzīve, kāda tā man bija. Tāda dzīve, kad kniebties gribas, bet atbildība par tālāko nevilina, ir karmas čakarēšana. Inese teica: «Ja mēs guļam, tad tā, lai būtu rezultāts.» To pamatu es ieliku un no Vides filmu studijas aizbraucu uz Jukonu filmēt. Pusotru mēnesi biju projām. Incis gaidīja bērniņu un mani no Jukonas. Kad atbraucu, viņa teica, ka bijusi sajūta – sagaida svešu cilvēku. Tas bija smieklīgi. Pirms tam mazu laiku bijām kopā. Nebijām vēl saraduši, tikai pabrūtējušies. Atbraucu augustā, apprecējāmies septembrī, biju klāt, kad dēls piedzima. 8. oktobrī Vitam Adamam būs divdesmit gadi.
Visu interviju lasiet žurnāla Ievas Stāsti jaunajā numurā vai portālā Santa+.
