Rīga -17°C 
– Kāpēc tev vajadzēja savus laukus?
– Pirms gadiem desmit vienpadsmit bija kārtējā diena, kad gribējās kaut kur doties ārpus Rīgas. Tā tu vienreiz aizbrauc uz jūru, otrreiz, trešo reizi. Tad uzprasies pie kāda ciemos, pēc tam atkal aizbrauc uz jūru. Tad dodies ceļojumā, kur paliec viesnīcā. Kādā brīdī ļoti izjutu nepieciešamību pēc vietas, kur esmu kungs un ķēniņš, gribēju radīt tādu vidi, kādu man gribas, lai ir skaisti. Un, tā kā man nebija savu, vecmāmiņu vai krustmātes lauku, šī vajadzība kaut kā jārisina pašam. Izdomāju, ka jāatrod vieta, lai bērni, kas būs pēc vairākām paaudzēm, varētu teikt: mans vecaistēvs šo vietu iesāka.
– Kad iegādājies lauku īpašumu, biji precējies un tev bija ģimene. Kad izšķīries, nebija vēlmes to pārdot, tikt vaļā no ilgām, kas vismaz sākotnēji iecerētajā formā nepiepildīsies? Vai arī māja pēc šķiršanās bija vieta, kur glābties?
– Man nekad nav bijusi vēlme glābties, lai gan to tur var darīt brīnišķīgi. Var gan glābties, gan priecāties, bet, nē, man nebija šādas vēlmes un nav arī tagad.
Pie dzīves satricinājumiem, pie tā, ka kaut kas notiek vai nenotiek, vietas nav vainīgas.
– Tev svarīgi, ka šī vieta ir tava?
– Atceros, kad biju mazs puika un bija kārtējā vasaras diena, kad citi bērni skrien pa lauku un spēlē bumbu, man ar mammu bija jābrauc uz dārzu. Man riebās kaplēt un ravēt! Bet, tiklīdz kaut kas ir mans, rodas citas emocijas un domu gaita. Ne mazāko problēmu ar ravēšanu, kaplēšanu, pļaušanu un malkas gādāšanu. Pieņemu, ka katram dzīvē tā ir: kad kāda lieta kļūst par tavu, par to dedz un esi gatavs strādāt melnu muti.
– Kad bērni atbrauc, liec viņiem kaut ko darīt, lai audzinātu viņu raksturus?
– Kad parādījās doma par saviem laukiem, pilnīgi noteikti zināju, ka neiešu ceļu, liekot bērniem kaut ko darīt. Negribu uzspiežot radīt pretēju reakciju. Šo vietu esmu radījis viņiem, bet ideja nāca no manis un uz maniem pleciem arī lielākā daļa darbu. Man patīk sakārtota vide un sena ēka, un, ja reiz mani tas interesē, kāpēc lai es to nedarītu? Man ir būtiski dzīvot sakoptā vidē.
Vairāk lasiet žurnāla «Santa» 4. numurā!
