Mana nākotne ir – tagad

«Agrāk, kad sākās jauns gads, es vienmēr no tā kaut ko gaidīju, bet nu sev jautāju – ko šis gads gaida no manis? Tagad dzīvoju ar šādu sajūtu,» dienu pirms pasaulslavenā mūzikla Les Miserables («Nožēlojamie») pirmizrādes Latvijā, kurā viņam ir galvenā loma, saka dziedātājs INGUS PĒTERSONS.

Atgriešanās

Taču todien, kad satiekamies, Ķīpsalas hallē Ingum jau ir bijušas garas mēģinājumu stundas, iepriekšējās dienās un nedēļās – tāpat. Ingus acīs ir nogurums un… jā, piesardzība. Svešs cilvēks ir nācis taujāt par viņa dzīvi, domām un jūtām. Es vēl nezinu, ka intervijā pirms manis citas izdevniecības žurnāliste Ingum ir pajautājusi kaut ko – piedodiet – ļoti aizskarošu. Taču Ingus to jau pēc mūsu sarunas pateiks, man burtiski aizsitīsies elpa. Bet tobrīd mani satriec telefona zvans ar vēsti – atcelts Dakāras rallijreids. Par vienu Rīgas komandas ekipāžu mēs IEVAS Stāstos īpaši turējām īkšķus – par Andri un Kristu Feldmaņiem. Par viņiem rakstījām rudenī, kad viņi abi – tēvs un dēls – tikko bija atgriezušies no Marokas rallijreida, kurā veiksmīgi finišēja. Dakāra bija viņu lielais sapnis, kuram ilgi gatavojās, kurā ļoti daudz ielika, uz kuru aizbrauca ar vīrišķīgu apņemšanos un cerībām. Nākamajā dienā Lisabonā bija paredzēts trīsdesmitā, jubilejas, Dakāras rallijreida starts – Andrim un Kristam pirmais. Un pēkšņi šokējošais paziņojums – Dakāras rallijreids atcelts terorisma dēļ.

Manu sarunu ar Ingu Pētersonu šis fakts nekādā veidā nebūtu skāris, ja es nezinātu, ka Kristam vienmēr un visur līdzi ir disks ar Ingus dziesmām. Tās viņam skan mājās, mašīnā, šo dziesmu ierakstus Krists paņēma arī līdzi uz Dakāru. Kad vēlāk, pēc atgriešanās Rīgā, stipri saskumušu viņu satikšu, lai nodotu Ingus Pētersona sveicienu, kuru viņš uzrakstīja uz teātra izrāžu bukleta, jo nekā piemērotāka tajā brīdī pie rokas mums nebija, pārsteigtais un aizkustinātais Krists teica – tieši Ingus disku viņš klausījies Lisabonas lidostā, gaidot reisu, ar kuru atgriezties mājās. «Tās dziesmas bija tieši manam tā brīža noskaņojumam.» Nezinu, varbūt nevajag to rakstīt, jo tas ir pārāk personīgi, bet, izlasot Ingus novēlējumu: «Krist! Lai piepildās sapnis par Dakāru!» – Krists centās slēpt acīs saskrējušās asaras, tāpat kā tām neļauties mēģināja Ingus, kad stāstīju viņam par autorallistu Kristu Feldmani, divdesmit četrus gadus vecu, mūsdienīgu un mērķtiecīgu puisi, kam mīļākais dziedātājs ir Ingus Pētersons. Laikā, kad radās dziesmas, kuras toreiz izpildīja jaunā estrādes zvaigzne Ingus Pētersons un tagad diskā viņš tās iedziedājis ar citu attieksmi un dzīves pieredzi, Krists vēl nebija dzimis.

«Tas ir satriecoši, ka jauniešiem patīk manas dziesmas, kuras esmu dziedājis pirms divdesmit pieciem gadiem. Es par to brīnos un reizēm esmu sajūsmā. Kā tagad, kad jūs man izstāstījāt par Kristu. Tas ir fantastiski! Jo man likās, ka šī mūzika varētu interesēt vecākus cilvēkus un manu paaudzi, kura ar tām dziesmām bijusi kopā jaunībā. Ir mainījies laiks, muzikālā gaume un koncertu publika. Tāpēc nebiju gaidījis, ka jauni cilvēki tagad par tām dziesmām var fanot. Es jau sen tās biju noglabājis atmiņā kā tā laika simbolu, bet fakts, ka šī mūzika var atdzimt ar pilnīgi citām asociācijām, ir viens no iemesliem, kāpēc atkal atgriezos, ja tā var teikt, estrādē. Tas ir interesantākais, jo nekad kaut ko tādu nebiju gaidījis. Ik reizi, kad saskaros ar jauniešu sajūsmu par šīm dziesmām, tā mani pārsteidz un dod spēku kāpt uz skatuves un tās dziedāt. Esmu aicināts dziedāt slēgtos pasākumos, kurus rīko jauni cilvēki. Reiz dziedāju vienas dizaina grupas vakarā. Tur bija tikai jaunieši, un viņi stāstīja, ka ar manām dziesmām izklaidējušies Spānijas kūrortā Ivisā. Visu laiku likuši manas zelta dziesmas, kur visapkārt skanējusi pavisam cita mūzika. Man tiešām grūti noticēt.»

Mēģinu atsaukt atmiņā, kuras Ingus dziedātās dziesmas skanēja mūsu, tolaiku jaunu cilvēku, dvēseles stīgās.  Raimonda Paula «Nenes zvaigznes istabā», kura iekļuva populāro «Mikrofona» aptauju pirmajā trijniekā. Ivara Vīgnera «Zelta dziesma» un, protams, «Ar mīlestības pinekļiem», Ulda Stabulnieka «Par nesatikšanos». Tās pašas, kuras par savām tagad sauc citas paaudzes jaunieši.

Sapnis

Jautājumu, kāpēc Ingus brīdī, kad viņam bija viss – popularitāte, klausītāju mīlestība, skatuves slava un meiteņu dievināšana –, pēkšņi aizgāja no estrādes, uzdevuši daudzi. Vairākums Ingu tolaik vispār nesaprata. Bet Ingum bija Sapnis. «No sākuma sapņoju būt uz estrādes skatuves. Mans elks bija mūsu Viktors Lapčenoks. Klausījos Rietumu izpildītājus – Klifu Ričardu, Stingu, Eniju Lenoksu, The Beatles, Pink Floyd. Savās kompānijās dziedāju viņu dziesmas. Varēju arī pavadījumu uz klavierēm sev piespēlēt, jo Zvejniekciema mūzikas skolā biju beidzis klavieru klasi. Jutu, ka varu dziedāt, bet pēc devītās klases Mediņos stājos uz klavierēm. Netiku. Tajā pašā dienā ar motociklu aizbraucu uz Cēsīm un mani paņēma Cēsu Mūzikas vidusskolā. Uzņēma kā pianistu, bet dziedāšana vilka stiprāk par visu. Mācījos pie vokālās pedagoģes Lailas Grietēnas un izlēmu mainīt specialitāti. Gāju pie mūzikas skolas direktora Jāņa Sprancmaņa un teicu – gribu uz vokālistiem. Klavieres man galīgi negāja. Biju sapelnījis divniekus, jo es nespēlēju. Lai kaut kas iznāktu, pie klavierēm vajag vismaz sešu stundu darba diendienā. Taču man nebija tas godīgais un uzcītīgākais raksturs, bet īstais iemesls – klavieres nebija mana sirdslieta. «Nu, ko lai es ar tevi daru?» Sprancmanis noprasīja. «Uz vokālistiem tev iet par agru. Vari sabojāt balsi, jo nav bijis vēl balss lūzums.» (Jāņa Sprancmaņa pieminēšana man atsauc atmiņas, jo Sprancmanis bija mans dziedāšanas skolotājs Ērgļu vidusskolā – L. B.) Izlēmu, ka mācīšos spēlēt ģitāru. Vismaz to vienu gadu, līdz paliks astoņpadsmit, un tad jau varēšu sākt dziedāt. Ģitāras pasniedzējam Geiko nemaz neslēpu, ka šīs mācības esmu iecerējis tikai kā pagaidu variantu – gribu dziedāt, bet, kamēr to nevaru, tikmēr paspēlēšu ģitāru. Foršs iemesls, vai ne? Man ar pasniedzēju bija gara saruna, pēc kuras sapratu, ka klasiskā ģitāras spēle ir ļoti nopietna. Viņš parādīja, kā to dara, un tādiem treniņiem būtu jāvelta trīs četras stundas katru dienu. Nujā, tas bija pavisam cits līmenis, nekā es mācēju strinkšķināt, un mans sapnis nebija kļūt par ģitāristu. Lēnām, cik balss to ļāva, pie Lailas Grietēnas mācījos dziedāt. Viņa man parādīja mūzikas ierakstus, kādus nekad nebiju dzirdējis, – ar slavenu operas solistu balsīm – Benjamino Džilli, Jusi Beirlingu. Kad tos klausījos, tajā pašā brīdī sapratu, ka īstā vērtība ir iemācīties TĀ dziedāt. Un man radās milzīgs sapnis, kas kļuva par pašu svarīgāko. No sapņa tad viss arī sākās. Man ļoti tuvs bija mūsu operas tenors Jānis Zābers. Bieži klausījos viņa ierakstus un sapratu, ka tāda dziedāšana atver daudz plašākas durvis uz pasauli. Zināju, ka Zābers bija stažējies La Skala. Viņa balss un dvēsele, kas bija šajā balsī, mani fascinēja. Tāds savienojums šodien ir retums. Liels retums. Nezinu, kur tādas dvēseles paliek vai kāpēc nerodas, kur tās pazūd. Vēl arvien ir tādi brīži un dvēseles noskaņojums, kad es klausos Jāni Zāberu un, nekad nesatikušies dzīvē, mēs satiekamies mūzikā.

Bet tolaik, jau būdams estrādē, apzinājos, ka ar tām dziesmām, ko dziedu, nekur citur nebūšu vajadzīgs – ne Stokholmā, ne Londonā. Jaunībā dziedāju daudz un visu ko. Man piemita spēja un zināmā mērā vēl arvien tā piemīt, tikai tagad to vairs neizmantoju, – es varu atdarināt balsis, kopēt dažādas skaņas. Gan to, kā cits cilvēks dzied, gan to, kā viņš runā. Tā ir laba un arī slikta spēja. Ja ļoti nopietni grib dziedāt klasisko mūziku, kāds bija mans sapnis, tad tā vai šitā svaidīties un ar balsi eksperimentēt nedrīkst. Ir jādzied tikai vienā veidā, īpaši sākumā, kad notiek pareizās skaņas pozīcijas meklēšana un atrašana, balss nostādīšana. Tas ir ļoti nopietns process, un nevar pusi dienas darīt vienu, bet vakarā dziedāt pavisam ko citu. Kad aizgāju no estrādes, popmūziku daudzus, daudzus gadus vispār vairs nedziedāju. Ne reizi tai pat nepieskāros.

Lasīju grāmatu par Enriko Karūzo. Viņam bijis skolotājs, kas uzmanījis, lai viņa audzēknis nedziedātu nekur apkārt un visu ko, bet tikai tā, kā viņš dzied pie sava vecā maestro. Arī Benjamino Džilli rakstījis, ka viņa skolotāja stingrākais noteikums bijis dziedāt tikai un vienīgi tā, kā tas atbilst viņa tenora balsij un klasiskajam žanram. Benjamino Džilli operas mākslā ir viens no maniem paraugiem.

Bet man tā lieta sākās pilnīgi no otras puses, un es varu pateikties vienīgi Dievam, ka ar tik niecīgu balss materiālu, kāds toreiz man bija, tomēr varēju tik daudz sasniegt. Un Dievam pateicos, ka man nav pazudusi balss, lai gan bijušas daudzas traumas. Tā vēl arvien ir svaiga, un es cerīgi skatos uz savu nākotni.»

Laimes brīdis

Ingum februārī būs četrdesmit deviņi gadi. Divpadsmit no tiem viņš dziedāja uz slavenu Eiropas opernamu skatuvēm. Par svarīgākajām pats uzskata Stokholmas Karalisko operu un Londonas Angļu Nacionālo operu, bet neaizmirstami brīži Ingum bijuši arī Ķīles, Grācas, Prāgas, Dublinas operu iestudējumos. «Laimes izjūta man ir bijusi tad, kad dziedu. Kad esmu bijis tajā elektrizētajā punktā, kurā pēc izdevušās lomas, izrādei beidzoties, zālē ir tik dziļš un emocijām piepildīts klusuma brīdis, ka to var sajust. Tāds klusums ilgst tikai kādas sekundes daļas, un pēc tam nāk aplausu sprādziens. Šādu laimes brīdi es piedzīvoju pēc «Manonas Lesko» izrādes Ķīlē, kad dziedāju Degrijē lomu. Manai balsij tā bija dramatiska, taču man izdevās, un es saņēmu fantastiskas ovācijas no Ziemeļvācijas publikas, kas nav nekādi karstasinīgie aplaudētāji. Tāpat kā latvieši. Bet tur tas bija, un arī Stokholmā, kad operā «Zemnieka gods» dziedāju Turido. Šo lomu nodziedāju kādas simt trīsdesmit reizes dažādās vietās. Un arī manas labākās izrādes mūsu Latvijas Nacionālajā operā man ir radījušas laimes izjūtu. Kad mēģinu atcerēties savas izrādes Rīgā, tad visas labās atmiņas atgriezās atpakaļ vecajā opernamā, kāds tas bija pirms lielā remonta. Tad es domāju par tā laika iestudējumiem, kad man bija skaistās lomas izrādēs «Mīlas dzēriens», «Fausts», «Traviata». Pēc pārbūves opernamā kaut kas ir mainījies. Man šķiet, ka mūzika tagad tur skan citādāk, mana dvēsele skan citādi, bet acīmredzot jānoiet kāds aplis, lai tās vibrācijas atkal sanāktu kopā, kā bija kādreiz. Un es instinktīvi jūtu, ka tā satikšanās tuvojas. To varētu salīdzināt ar vecu mīlestību, no kuras ar gadiem paejam nost un domājam, ka esam to aizmirsuši un sen jau viss ir beidzies, bet tad sākam par to domāt arvien biežāk un biežāk, ataust dažādas atmiņas un sajūtas, un mēs tajās labprāt atgriežamies. Un man šādas sajūtas šobrīd ir par mūsu Balto namu.»

Kad pajautāju Ingum, vai viņš atkal gribētu dziedāt Rīgas operā, kur sākās viņa lielā Sapņa piepildījums, Ingus ilgi klusē, bet viņa dvēsele ir emociju pilna. Tas ir sajūtams. «Es jūtu izteiktu vēlmi tai piederēt, jo iekšēji mūsu operai es vienmēr esmu piederējis. Arī tad, kad biju projām. Rīga bija mana pirmā operas skatuve, te bija septiņi astoņi gadi intensīva darba. Es te biju laimīgs.»

Bet tas bija laiks, kad laimei klāt bija arī rūgtums. «Man visu laiku vajadzēja kaut ko sevī apslāpēt un pieņemt tos spēles noteikumus, pēc kādiem bija jādzīvo, ja gribēju darīt to, uz ko biju gājis, – dziedāt. Vēl arvien atceros to kauna izjūtu un dusmas par savu bezspēcību, kad man piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu un apbalvojuma pasniedzējs, pēc uzvārda Ozols, runāja krieviski. Toreiz šo nosaukumu piešķīra mums trijiem – Inesei Galantei, Rūdolfam Plēpim un man. Oficiālā ceremonija notika kaut kādā kompartijas mājā. Man bija kauns par to cilvēku, kas ar mums runāja krieviski, man bija kauns par sevi, par to, ka man nepietiek spēka piecelties un aiziet. Es to ļoti smagi pārdzīvoju. Kompartijas briesmīgā loma skāra visus, arī operu. Tas tomēr bija režīms, neaizmirsīsim to, un es tā arī vienmēr jutos – kā šī režīma vergs. Un tas bija iemesls, kāpēc aizbraucu prom no Latvijas, kad to varēju izdarīt. Tajā gadā, kad sabruka Berlīnes mūris, mani uzaicināja dziedāt Londonā. Tajā pavasarī es tur paliku, pēc tam pārbraucu uz Vāciju. Deviņdesmit pirmā gada janvārī, kad Rīgā bija barikādes, es dziedāju Stokholmā. Lasīju avīzēs, kas notiek Latvijā, un pārdzīvoju. Uztraucos par savējiem.»

Ingus uzauga ļoti nacionālā un patriotiski noskaņotā ģimenē. Viņa tēvs Aleksandrs Pētersons, latviešu leģionārs, kara beigās saņemts gūstā, tika izsūtīts uz Sibīriju. Vēlāk atjaunotajā Latvijas Republikā viņš bija divu Saeimu deputāts. Arī Ingus tēvam skatuve bija tuva. Viņš dziedāja leģionāru un izsūtīto dziesmas. Šis ir otrais gads, kopš tēva vairs nav, un Ingus saka: «Jau kopš bērnības mani un brāli tēvs mācīja nevis ar vārdiem, bet ar savu paraugu. Kad man kādreiz bija par kaut ko jāizšķiras un jāpieņem kāds lēmums un es ar tēvu par to runāju, viņš teica vārdus, kurus līdzīgā situācijā vienmēr atceros – kad viņi karojuši Volhovas purvos, rotas komandieris pirms kaujas sacījis: «Zēni, neuztraucieties! Viss nokārtosies pats no sevis.» Domāju, ka šī kara laika filozofija ir ļoti pareiza. Viss nokārtosies – kurš pārnāks no kaujas, kurš nepārnāks, kurš ies bojā, kurš tiks ievainots, kuram nebūs ne skrambiņas. Dzīvē tiešām daudz kas nokārtojas pats no sevis un, pat gribot, cilvēka spēkos nav neko tur mainīt. Taču visu laiku paļaujoties, ka tā arī viss pats no sevis atrisināsies, es vairs nebūšu sava likteņa lēmējs. Un to es negribu. Nebūtu jau slikti, ja kāds cits zinātu pieņemt to īsto lēmumu, kas garantē veiksmi un laimi, bet tādu lēmumu spēj pieņemt vienīgi Dievs. Esmu piedzīvojis, ka tad, kad Viņš to ir izlēmis, tad par visiem simts procentiem tas ir bijis labākais lēmums. Bet to nevar vienmēr gaidīt. Ja grēkoju un apzināti daru sliktu, tad Dievs paiet malā un saka: «Nu, ja tu tā gribi dzīvot, tad lai notiek tas, kas notiek.» Un tad var nākt ļoti smags trieciens. Ar mani tā ir noticis. Un tās ir nežēlīgas mokas, kas manā dzīvē skāra pilnīgi visu – veselību, balsi, darba iespējas, manu personisko dzīvi. Savu laimi es pats izmetu no rokām.»

Veiksmes ilūzija

«Daudzas lietas ir notikušas un vēl notiksies, bet es dzīvē atkal un atkal pārliecinos, kā izteikti vārdi atgriežas un sāpīgi atspēlējas, tāpēc uzmanos no liekas izrunāšanās. Savā laikā jau Raimonds Pauls dusmojās, ka es visu ko atklāti izstāstīju, un pēc tam man pašam bija tikai sliktāk. No tā, kas ar mani ir noticis, esmu ieguvis mācību, bet negremdējos pagātnē un arī to, kas būs, neplānoju. Nedomāju par to, kas mani sagaida rīt. Kādreiz diezgan precīzi varēju pateikt, kas ar mani notiks, kas būs. Draugi smējās, kad es dziļā padomju laikā, kad pat domas par brīvību nebija, saucu valstis, kurās dziedāšu. «Nemurgo! Tas nav iespējams,» viņi teica. Bet viss piepildījās un pat vēl vairāk. Un tad vēl kaut kas no manis pateiktā notika un vēl. Pašam dīvaini kļuva, un tie, kas to zināja, sauca: «Nerunā vairāk! Tu jau kā grāmatā skaties.» Bet tagad es esmu apstājies skatīties nākotnē, jo negribu dzīvot ilūzijās par to, kas varētu būt. Un ja nu tā nebūs? Ja nenotiks tas, ko vēlos? Tā tikai sagādāšu sev vilšanos, un, otrs, es sevi izņemu ārā no šā brīža, kas ir jādzīvo. Mana nākotne ir tagad, šodien. Un šobrīd man iestudējumā «Nožēlojamie» ir Žana Valžana loma. Es varbūt gribētu dziedāt operā, bet šobrīd manā ceļā ir nācis šis darbs, tā iespēja man ir jānovērtē un jādod no sevis labākais, ko varu.»

Ingus atzīst, ka ļoti ilgi bijis veiksmes lutināts cilvēks. «Un tas varbūt ir bijis pats bīstamākais un iemesls maniem kritieniem un zaudējumiem. Ja visu laiku veicas, veicas un veicas, visur tikai veicas, tu, cilvēks, jau sāc pierast un rēķināties, ka tā būs vienmēr. Es biju pieņēmis, ka veiksme man ir pati par sevi saprotama un man tā vienkārši pieder. Kā lieta, kurai manā dzīvē ir jābūt. Pazīstu cilvēkus, kuri nepārtraukti baidās – ja nu kaut kas notiek, ja nu neizdodas… Es vienmēr smējos: «Beidz, vecīt! Viss būs kārtībā! Droši uz priekšu!» Baidīties patiešām visu laiku arī nevajag, bet tā saldi fantastiskā sajūta, kad veiksme kā uz tāda Hotabiča tepiķa tevi nes un tu skaties uz pasauli no augšas – ho, ho, ho, cik kolosāli! Cik te, augšā, ir brīnišķīgi! Un pēkšņi kādā brīdī pamani, ka tepiķis ir pazudis un tu gāzies zemē – ā-ā-ā! Blieziens ir briesmīgs. Tev vairs nav pilnīgi nekā.»

Ingus ilgi klusē. «Kas pēc tam atliek? Mēģini salasīt savas pārpalikušās daļas, savākt izjukušos kauliņus, salaizi brūces, izvērtē, kāpēc tā ir noticis. Jādzīvo tālāk. Atpakaļceļa jau nav tik un tā. To, kas ar mani ir noticis, es varu salīdzināt ar ceļu. Priecīgi svilpodams, lielu ceļa gabalu esmu soļojis pa cietu, gludu un stingru asfaltu un tad vienā brīdī no tā nomaldījies, iekuldamies purvā. Es tāpat brienu uz priekšu, tikai tas prasa nesalīdzināmi vairāk enerģijas un laika. Tie attālumi nav samērojami, kur es jau būtu ticis uz gludā ceļa, bet pa purvu esmu pieveicis vienu mazu gabaliņu.

Mani interesē ievērojamu cilvēku biogrāfijas, bet ik reizi, kad izlasu – viņš savā dzīvē, ja to varētu sākt vēlreiz, neko nemainītu,  – tas mani pārsteidz. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es savā dzīvē mainītu lielāko daļu no tā, kas bijis. Bet vakardienā diemžēl nevar iekāpt, nevar atpakaļ paņemt pateiktos vārdus, nevar izdarīto vērst par nebijušu, tāpēc atliek vienīgā iespēja – no šā brīža mainīt to, ko gribētu. Tagad vienmēr paturu prātā teicienu: šī ir pirmā diena no mana atlikušā mūža. Bet zinu arī, ka pārmaiņas nenotiek ne vienā dienā, ne vienā nedēļā, ne mēnesī. Viss mainās ļoti, ļoti lēnām, un tas, ko gribi sevī mainīt, prasa neatlaidīgu piespiešanos. Tās lietas neaiziet pa inerci. Ja pie tām nestrādā, viss krīt atpakaļ.»

To tikai vienīgi Ingus pats zina, ko viņš savā dzīvē grib mainīt, kur atgriezties un ko atgūt. Sargās par to skaļi runāt un nosaukt vārdā. «Cilvēks vienmēr mēģina visu noapaļot un taisīt spriedumu. Ja man šodien kāds saka – nu tu es pilnīgi prom no operas, tāpat kā to savulaik teica, kad aizgāju no estrādes, tad mana atbilde ir: par agru spriests. Tas pēdējais rēķins tiek noslēgts tikai tad, kad cilvēka vairs nav. Tāpēc par agru spriests ir arī par manu personisko dzīvi. Tikai tad, kad pēdējais rēķins būs noslēgts, varēs rakstīt – un tā viņi izšķīrās un nekad vairs nesagāja kopā. Vai arī – viņi atkal satikās un nodzīvoja mūžu laimīgi.»

Skaistais pāris Ingus Pētersons un flautiste Dita Krenberga daudziem šķita mīlestības ideāls. Kad sākās runas – viņi ir pašķīrušies –, sveši cilvēki to pārdzīvoja kā par saviem tuviniekiem.

«Es iekšēji uz to ļoti, ļoti strādāju, lai atkal varētu atgriezties tajās laimes izjūtās, kas man ir bijušas. Nesapņoju, kas notiks ar manu personisko dzīvi, uz kādām operas skatuvēm gribētu dziedāt, es tikai daru visu, lai to varētu, ja tāda izdevība nāks un tiks man dota. Lai es būtu tai gatavs. Manas balss traumas nākušas kopā ar dzīves un dvēseles traumām. Tās ir ļoti cieši saistītas. Nu, kā tu vari padziedāt, ja dvēsele raud? Dziedāšana galvenokārt ir prieka izpausme, bēdu izpausme ir asaras un vaimanāšana. Kad dvēsele raud, bet ir jādzied, tad sāc ar varu savu balsi nodarbināt, spiest to, liec tai strādāt, bet šādā diskomfortā un pārslodzē tā tiek traumēta. Lai gan arī šajā procesā ir otra puse. Vispirms es balsi moku, kad man ir slikti. Taču dziedāšana bieži vien ir arī mans glābiņš. Sāku pamazām un uzmanīgi dziedāt, un palēnām, palēnām balss manu dvēseles smagumu noņem. Vismaz uz to brīdi, kamēr dziedu, aizmirstu to, par ko sāp sirds. Jo dziedāšana savā ziņā ir tāda kā apmātība. Tiešām apmātība, un tā reizēm kalpo kā zāles. Nu tā es mēģinu visas savas traumas tagad sadziedēt. Katru dienu divas trīs stundas strādāju ar savu balsi, un tas man dod piepildījumu un sirdsmieru.»

Spožums un posts

Ingus atzīstas, ka viņa liktenī slēpjas kāda divdabība. Viņš gluži ģeķīgi dažkārt iedomājoties, ka gribētu dzīvot klusu un citiem neredzamu dzīvi. «Reizēm man ir smagi no tā talanta, kas man iedots. Un tad gribu teikt – lieciet man mieru! Jo, lai daudzu cilvēku priekšā izietu uz skatuves, jāpatērē liela enerģija. Un otrs, kas vajadzīgs, griba to darīt. Neviens pistoli taču man pie galvas neliek un nepavēl – ej un dziedi! Agrā jaunībā, kad sāku dziedāt, atrašanās uz skatuves un viss, kas tai nāca līdzi, bija patīkams, bet ar gadiem ārišķo un skaļo sajūtu kā nevajadzīgas lietas. Jo ārēji vairāk tādu pielipa, jo iekšēji pats kļuvu tukšāks. Ārējais skaļums un spožums rada lielu vientulību. Skatuve un dzīve, kura turpinās kā uz skatuves, cilvēku spiež izlikties. Uz tevi visu laiku skatās, par tevi raksta. Ja tevi paceļ uz pjedestāla, tad no tevis sagaida ideālu un tu esi spiests kalpot savam tēlam, kas patiesībā nemaz neesi. Man arī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tikai tie, kas nav pazīstami, ir atbrīvoti no sloga, kāds jānes tiem, kam skatuve ir darbs. Absolūti negribu būt publiska un populāra persona. Man ir pilnīgi citāds raksturs. Bet cilvēki no manis gaida izklaidi. Protams, jo vieglā mūzika, ko pēdējos gados diezgan bieži izpildu, ir izklaide. Klasiskie koncerti ir pilnīgi kaut kas cits. Šobrīd nepiederu ne estrādes māksliniekiem, ne operdziedātājiem. Īstenībā – tā īsti neesmu nekur. Tas ir mans spožums un posts.»

Ilgas pēc debesīm

Kāds, iespējams, teiks – Ingus visu pārāk sarežģī un pasauli uztver pārmēru jūtīgi un emocionāli. «Kad nācu pasaulē, mamma gribēja, lai būtu meita, jo viens dēls jau bija. Brālis Aivars ir divus gadus vecāks par mani. Viņš ir pavisam citāds. Lai arī ar jūtīgu dvēseli, bet izteikti vīrišķīgs. Profesijas izvēlē brālis aizgāja mammas pēdās, kļuva ārsts. Ilgus gadus viņi abi ar mammu bija kolēģi Stradiņa slimnīcā. Mamma bija terapeite, tagad jau pensijā, bet brālis vēl arvien, būdams nieru speciālists, strādā Stradiņos. Tēvs bija skolotājs, bet viņam ļoti patika būt uz skatuves – dziedāt, runāt savu dzeju. Atceros, kā viņš dziedāja «Brīnos es». Arī duetā kopā ar mammu dziedāja. Tas jau kopš bērnības manī kaut kur iekšā palika, un sapratu, kāds spēcīgs vilinājums ir mūzika. Kad Saulkrastos, kur dzīvojām, pabeidzu devīto klasi un tēvs aizgāja strādāt uz Murjāņu sporta internātskolu, viņš stingri pateica: vai nu tu nāksi man līdzi uz Murjāņiem, vai iesi mācīties kaut kur citur, bet Saulkrastos nepaliksi. Līdz astotai klasei biju labi mācījies, bet tad jau sāku ar citiem zēniem iet brīvsolī – uzpīpēt, aliņu iedzert. Tēvs, kurš mūs ar brāli jau no mazām dienām bija ielicis gandrīz vai armijas disciplīnā, to nevarēja pieļaut. Tā es nokļuvu Cēsu Mūzikas vidusskolā. Iespējams, mamma, sapņodama par meitu, manos gēnos ielika tik daudz maiguma un sievišķības, ka tie izpaužas manās emocijās.

Bet, pateicoties tēvam, es tiku pie laba sportiskā rūdījuma. Katru rītu sešos, vienalga – lietus, sniegs, sals vai kas cits –, puikas, augšā! Skrējām gar jūru, grūdām lodi, metām disku un šķēpu. Pie jūras bija ieleja, kur tēvs izraka tāllēkšanas bedri. Tur trenējās arī tēva audzēkņi – kārtslēcējs Aleksandrs Obižajevs, viņš kļuva par Latvijas čempionu, arī bobslejists Zintis Ekmanis bija mana tēva audzēknis.»

Sports Ingus dzīvē bija nopietna un atzīta aizraušanās. Ja turpinājis ar to nodarboties, tad sešdesmit divu metru atzīme šķēpa mešanā nebūtu Ingus pēdējā robeža, ko viņš sasniedza. Bet sporta laukumos nesasniegto atsver tas, kas izdarīts mūzikā. Un arī lielais Sapnis ir piepildīts.

«Kad visu tā pārdomāju, jāatzīst, ka neko citu tādu arī neesmu sapņojis. Man liekas, ka vairāk par vienu lielu Sapni nemaz nevar vēlēties. Ja tas piepildās, tad par to vien jau vari būt liktenim pateicīgs un laimīgs, ka tas ir noticis.»

Emocionālo un jūtīgo pasaules uztveri, lai kā tā reizēm izsit no dzīves līdzsvara, Ingus tomēr uzskata par ieguvumu. «Māksliniekam jūtas un emocijas ir vajadzīgas. Tieši tās man visu ir ļāvušas izgaršot un sajust smalkāk un arī dzīves skarbumu izjust izteiktāk. Protams, ja grib kaut ko sasniegt, emocijām ir jābūt dzelžainas gribas kontrolē.»

Ingus stāsta par vietām, kurās guvis emocijas, kas vēl arvien viņā ir palikušas. Tās ir vectēva mājas Praulienā, kur vadītas bērnības vasaras, viņa mājiņa Murjāņos, kuru pats nopircis un uz kurieni brauc ik brīdi, kad tiek vaļā no darbiem vai kad Rīga nomāc. «Pēc savas būtības un dvēseles sajūtām esmu lauku puika un nekad tā īsti Rīgā neesmu spējis iedzīvoties. Kad ilgāku laiku netieku no tās laukā, pārņem nemiers, ilgas pēc dabas un tīrām debesīm. Lielpilsētā, ne tikai Rīgā, starp cilvēku tūkstošiem un miljoniem esmu izjutis bezpalīdzīgu vientulību. Dabā vientuļš nekad nevar būt. Es visu laiku gaidīju salu un sniegu. Smagi pārdzīvoju dubļaino un melno Ziemassvētku laiku. Un cik tas bija brīnišķīgi, kad Vecgada vakarā sāka snigt! Miers un gaišums ienāca ne tikai dabā, bet arī sirdī.»

Ingus stāsta par milzīgo ozolu, kas Murjāņos aug pie viņa mājas uz Lojas upes kraujas. Par dzirnakmeni un slieksni, uz kura viņa meita Marta stāvēdama dzied. Tie ir Ingus klusie laimes brīži, par kuriem viņš skaļi nerunā. Martiņai jau deviņi gadi, dzied un mācās Doma kora skolas trešajā klasē. Tāpat kā vecāki, visticamāk, savu piepildījumu atradīs mūzikā. Jau tagad to atrod.

Ingus stāsta par saviem koncertiem, kuri aizņēma visu vecā gada nogali, par dziesmām, kurās izdziedāja arī to, ko pats šobrīd jūt. «Vienmēr esmu sajutis, ka kopš senajām bērnu dienām un līdz pat šim brīdim staigāju zem lielas Dieva žēlastības. Un tas man dod milzīgu spēku nespēkā un cerību, ka saņemšu piedošanu par visu, ko aplam esmu sadarījis, un man tiks dota iespēja. Ja kāds man atņemtu šo cerību, tad gan viss sabruktu. Kad savus spēkus dzīvē biju iztērējis un aizskalojis pasaulīgās gaitās un neredzēju cita ceļa kā atgriezties, kad man nebija neviena cita, kam lūgt palīdzību, es ļoti spēcīgi un izmisīgi piesaucu to, kurš mani bērnībā paņēma zem savas žēlastības. Es vēl atcerējos, cik tā sajūta bija droša un laba.»