Santa.lv
  • 03.05.2022
  • Maija Lūsēna: Bū­tī­bā mēs vi­si dzī­vo­jam nešķīstībā

    Ivars Kleins
    Maija Lūsēna
    Foto: Facebook
    Maija Lūsēna
    Dzie­dā­tā­jas, kom­po­nis­tes Maijas Lūsēnas do­ša­nās uz pareizticīgo klos­te­riem un re­li­ģis­kā pār­lie­cī­ba pēc il­giem ār­pus ska­tu­ves pa­va­dī­tiem ga­diem pie­vēr­sa sa­bied­rī­bas uz­ma­nī­bu. Ta­ču tie jau la­bu lai­ku nav vie­nī­gie pār­dzī­vo­ju­mi vi­ņas dzī­vē. Maija jū­tas pie­tie­ka­mi sta­bi­li, lai ru­nā­tu par vi­su: mū­zi­ku, in­tī­mo dzī­vi, ti­cī­bu un pa­šas rak­stu­ru.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2007. gada 23. numurā. 

    Mai­jas pie­dzī­vo­ju­mi in­tri­ģē, jo ir kontra­stu pil­ni. Uz ska­tu­ves pa­va­dī­ti ga­di mi­jās ar biz­ne­sa vi­dē no­strā­dā­to lai­ku, kad Mai­jai pie­de­rē­ja tīk­la mār­ke­tin­ga fir­mas pār­stāv­nie­cī­ba Bal­ti­jas val­stīs. Tam se­ko­ja nā­ka­mais pa­kā­piens – ceļš pie Die­va. Mai­ju kris­tī­ja Ma­ri­jas vār­dā, un il­gus ga­dus vi­ņa dzī­vo­ja lūg­ša­nās. To­mēr šū­pu­lī ie­lik­tais ta­lants lau­zās ārā, tā­dēļ Mai­ja at­grie­zu­sies pop­mū­zi­kā: dzied un kom­po­nē. Uz in­ter­vi­ju Mai­ja ie­ro­das pēc spē­ka vin­gri­nā­ju­miem pie sep­tiņ­cīņ­nie­ces In­gas Jau­ces. La­ba fi­zis­ka for­ma esot jā­uz­tur.

    Mai­ja: Sep­ti­ņus ga­dus «Dā­mu po­pa» dzie­dā­tie tek­sti bi­ja uz gai­šas nots, nu ir laiks mai­nī­ties! Es­mu sa­ti­ku­si lie­lis­ku cil­vē­ku – jaun­u, ta­lan­tī­gu dzej­nie­ci Elī­nu Kup­li, ku­ra rak­sta ar pseido­nī­mu Sal­va­do­re Eli.

    – Un kas ir šīs iro­ni­jas ad­re­sāts?

    – Es pa­ti, mēs vi­sas un dzī­ve vis­pār. Es­mu sa­ce­rē­ju­si jaun­u al­bu­mu: sep­ti­ņas dzies­mas, kas vei­do stās­tu par to, kā sie­vie­te var jus­ties vie­nas ne­dē­ļas lai­kā – no pirm­die­nas līdz svēt­die­nas «son­gam».

    – Kas tad tur ir – mī­la, dep­re­si­ja, ek­stā­ze, his­tē­ri­ja?

    – Tur va­r «rik­tī­gi» iek­šā ie­ska­tī­ties – kad kla­ji uz­šķērž dvē­se­li, pa­ve­ras ab­so­lū­ti viss!

    – Iz­klau­sās bais­mī­gi…

    – Pro­tams, tā ir. Sā­kot­nē­ji bi­ja lie­las pro­blē­mas, jo vie­na no mums ne­gri­bē­ja, uz­ru­nā­jot vī­rie­ti, dzie­dāt: «Tu jau zi­ni, ka es es­mu ta­vas nie­cī­bas vis­lie­lā­kā sa­stāv­da­ļa.» Vi­ņa bi­ja šo­kā: «Nu, kā es tā?!» Stu­di­jā jau pus­nakts, Grā­vis (Aiga­ra Grā­ve­ra ie­sau­ka – aut.) pie­mi­dzis šņāc, bet zvaig­znes tie­lē­jas. Iet nau­da un laiks, pro­tams, va­rē­ju arī to visu pār­traukt – ne­gri­bi, at­ā! Ar mo­kām, bet ti­kām pār­i grū­tī­bām. Pa­tie­sī­bā tas ir mī­las pilns «songs», ti­kai bez «saldām kū­kām». Es tās vairs ne­gri­bu!

    – Un tad būs «bai­gā bum­ba», ko? Nu ja, tu jau pro­ti iz­mest āķi, pie­mē­ram, reiz «drau­gos.lv» pa­ti rak­stī­ji: «3. jan­vā­ra kon­cer­tā es pre­cos.» Kas tur īs­ti no­ti­ka?

    – Tas bi­ja mār­ke­tin­ga triks. Es ar­vien vai­rāk uz­ku­ri­nā­ju gai­su – pirms pē­dē­jiem ad­ven­tes kon­cer­tiem sa­pra­tu, ka klāt biš­ķiņ jā­pie­ber sāls. Ša­jos kon­cer­tos ti­ka at­ska­ņo­ta ma­na dzies­ma «Sunday song», ko bi­ju ie­snie­gu­si arī Eiro­vī­zi­jas kon­kur­sam. Kom­po­zī­ci­jas tap­ša­nas gai­ta ir ve­se­la stās­ta vēr­ta. Viss sā­kās ar kon­tak­tu «skai­pā», kad man piezvanīja kāds tur­ku pui­sis, vē­lāk no­skaid­ro­jās, pro­fe­si­onāls fut­bo­lists. Viņš, pro­tams, ne­zi­nā­ja, ka es­mu dziedātāja. Vi­ņu sauc Mus­ta­fa, un tie­ši ar vi­ņu es uz ska­tu­ves vir­tu­āli ap­pre­cē­jos. Tas triks iz­de­vās! Mus­ta­fa vis­pār bi­ja ļo­ti sek­su­āli ag­re­sī­vi orien­tēts – viņš tī­mek­lī mek­lē­ja jaun­as mei­te­nes, ar ku­rām iz­klai­dē­ties, un, pro­tams, nezināja, ka ir trā­pī­jis uz «sep­tiņ­des­mi­tas­toņ­ga­dī­gu» vec­mā­mi­ņu – šo ve­cu­mu mi­nē­ju, kad Mus­ta­fa jau­tā­ja, cik man ga­du. «Tev balss gan kā div­des­mit­piec­ga­dī­gai mei­te­nei,» Mus­ta­fa ne­kā­di ne­spē­ja man no­ti­cēt. Tad viņš sā­ka pra­sīt, kur ir mans fo­to. Un es tei­cu: «Ska­ties, mans fo­to ir de­be­sīs!» Vi­sā­di ar vi­ņu iz­mē­ģi­nā­jos, bet tās de­be­sis Mus­ta­fa ne­spē­ja ie­rau­dzīt, viņš sū­tī­ja pie­dau­zī­gas bil­des un vai­cā­ja, vai tā es­mu es. Man vis­pār bi­ja pro­ble­mā­tis­ki ar vi­ņu ko­mu­ni­cēt – jā­ru­nā an­gļu va­lo­dā. Bi­ju spies­ta vērt va­ļā «Til­des» vārd­nī­cu, lai šim cil­vē­kam pa­skaid­ro­tu, ka pa­tie­šām es­mu dzie­dā­tā­ja, ne­vis jaun­a mei­te­ne un ne­va­ru ne­kā­du sek­su ar vi­ņu tai­sīt ne «skai­pā», ne kur ci­tur.

    Ma­ni in­te­re­sē ti­kai de­be­sis, bet vi­ņu – drus­ku zem­āk.

    Pēc tam jau viņš bi­ja ie­gā­jis «Go­og­le» un at­ra­dis «Dā­mu po­pa» dis­ku, kur es­mu ar zel­ta ro­zi. Bi­ju spies­ta at­klāt, ka man nav sep­tiņ­des­mit as­to­ņi, bet gan četr­des­mit as­to­ņi ga­di. Viņš tik un tā ne­gri­bē­ja no­ti­cēt. Bur­vī­gi! Mus­ta­fa pieprasīja, lai es brau­cu pie vi­ņa, un gra­sī­jās pats braukt pie ma­nis. Pie­dā­vā­ju vi­ņam pie­da­lī­ties šo­vā Tur­ci­jā, lai izstāstītu par ma­nu dzies­mu, kas iz­rai­sī­ja in­te­re­si vi­ņa dzim­te­nē. Tur ir tā­da ne­kau­nī­ga ve­ča par­ti­ja, ko man iedziedāja Kār­lis Brie­dis no gru­pas «Skan­dāls», un pa­ša Mus­ta­fa balss tele­fo­nie­raksts, kas skan dzies­mas sā­ku­mā. Kad Mus­ta­fa to no­klau­sī­jās, uz­reiz jau­tā­ja, vai viņš ta­gad bū­šot ba­gāts. Bi­ju spies­ta drau­dzi­ņam at­zī­ties, ka ba­gāts viņš nu gan ta­gad ne­būs, var­būt po­pu­lārs. Satrp ci­tu, ska­tos – «drau­gos.lv» Mus­ta­fa starp mei­te­nī­tēm tā­pat ir ļo­ti po­pu­lārs…

    Pro­tams, ta­jos ad­ven­tes kon­cer­tos val­dī­ja pil­nī­gi ci­ta – bal­tu Zie­mas­svēt­ku – no­ska­ņa, bet es uz­tai­sī­ju at­rak­tī­vu intermēdiju – ko­pā ar Kār­li Brie­di pēk­šņi iz­nā­cām ar «kom­pjiem» ro­kās un iz­spē­lē­jām ma­nu un Mus­ta­fa di­alo­gu. Tas bi­ja māk­sli­nie­cisks «knifs».

    – Vis­pār tu esi ten­dē­ta uz «kni­fiem». At­klā­ji, ka tev ir vī­rie­tis, kas mī­lēs līdz mū­ža ga­lam. Vai viņš jo­pro­jām tev ir?

    – Jā. Kā­pēc lai ne­bū­tu?!

    – Viņš nav «skai­pā», bet – dzīvs ek­semp­lārs?

    – Nu, dzī­vi vi­ņi ir vi­si! Pro­tams, man ir vī­rie­tis, kas mī­lēs līdz mū­ža ga­lam. Un es do­mā­ju, ka tāds nav ti­kai viens.

    Vēl būs ļo­ti daudz vī­rie­šu, kas ma­ni mī­lēs līdz mū­ža ga­lam.

    – Pēc sa­vas bū­tī­bas esi «ro­mā­nu» sie­vie­te vai tā­da, ku­ra vien­mēr mīl uz vi­su mū­žu?

    – Cil­vēks sa­vu da­bu var mai­nīt, jo past­āv ta­ču kaut kas spē­cī­gāks. Vēl pirms pāris ga­diem ma­na da­ba ne­ti­ka savaldīta, to­ties tā kļu­vu­si ap­val­dī­tā­ka, un es uz dau­dzām lie­tām rau­gos no ci­ta skat­pun­kta. Man no­piet­nas attiecības var būt ti­kai vie­nu rei­zi tā pa īs­tam un līdz pa­sau­les ga­lam.

    – Bet tu jau ne­kad ne­va­ri gal­vot, jo sā­ku­mā vien­mēr var šķist, ka pie­nā­ku­si īs­tā rei­ze…

    – Nē, vai­rāk man nav tā­das vie­nī­gās rei­zes, kad va­rē­tu to ap­šau­bīt un uz­sākt kaut ko jaun­u. Gri­bē­tu to uz­svērt.

    – Tik pār­lie­ci­nā­ti var ru­nāt ti­kai par at­tie­cī­bām pa­gāt­nē.

    – Vien­kār­ši viss mans pa­gāt­nes man­to­jums līdz pat šai die­nai ir sa­de­dzis, no­svīt­rots. Ma­ni tā­da vei­da at­tie­cī­bas, kas nav ap­stip­ri­nā­tas pie augst­āka spē­ka, vairs ne­in­te­re­sē. Ma­ni in­te­re­sē ti­kai lau­lī­ba. Pa­sau­le šo­dien dzī­vo ci­tā­di – draugs, drau­dze­ne… Es ne­vie­nu ne­no­so­du, lai dzī­vo!

    – Bet tu pa­ti pre­sē esi iz­tei­ku­sies, ka sa­vu­laik gri­bē­ji, lai tev bū­tu tā kā vi­siem – ja ve­čiem ir mī­ļā­kās, kā­pēc tev ne­va­rē­tu būt mī­ļa­kais, kaut vai pre­cē­jies un ar trīs bēr­niem…

    – Trīs ga­dus no­dzī­vo­ju pie vi­ņa Jūr­ma­lā, no rī­ta vi­sus pa­ba­ro­ju, vi­siem pār­me­tu krus­tu un pa­va­dī­ju, tad iek­šā pu­ķu do­bēs, grī­das maz­gā­ša­nā, uz­kop­ša­nā, ēst ga­ta­vo­ša­nā. Un va­ka­rā vi­sus ar krus­tu sa­gai­dī­ju, pa­ba­ro­ju, sa­li­ku pa gul­ti­ņām. Es ne­ko slik­tu ta­jā ne­sa­ska­tī­ju, jo pēc vi­ņa šķir­ša­nās gai­dī­ju, kad mēs li­ku­mī­gi stā­si­mies lau­lī­bā. Bet viņš ap­pre­cē­ja kai­mi­ņie­ni… Ne­ko ne­no­žē­lo­ju – to lai­ku sau­cu par sa­vu ga­rī­go aka­dē­mi­ju. Tik daudz ga­rī­gās li­te­ra­tū­ras sa­vu mū­žu ne­bi­ju la­sī­ju­si, arī vi­ņa trīs bēr­nus, šķiet, uz­ve­du uz pa­rei­zā ce­ļa, ve­du no­kris­tīt, ve­cā­ko mei­tu iz­glā­bu no nar­ko­ti­ku pos­ta. Dievs redz, kā­pēc tā no­ti­ka. Bet šo kop­dzī­vi no­teik­ti re­dzē­ju kā lau­lī­bu. Mans ga­rī­gais tēvs sā­ku­mā jau brī­di­nā­ja: «Ma­ri­ja, tev to ne­va­jag, ja tu ma­ni pa­klau­sī­si, tev būs lie­la Die­va svē­tī­baBet es vi­ņu ne­pa­klau­sī­ju… Fa­bu­la ir tā­da: ja gri­bi iet ga­rī­gu ce­ļu un tev Dievs ir ie­de­vis ga­rī­go tē­vu, tev vi­ņam jā­pak­lau­sa. To man va­ja­dzē­ja iemācīties. Par ne­pa­klau­sī­bu es arī sa­ņē­mu. Mēs pa­ši vei­do­jam sa­vu dzī­vi un ra­dām pro­blē­mas.

    – Vai esi ie­mā­cī­ju­sies sa­dzī­vot ar cil­vē­kiem, no ku­riem bi­jis jā­šķi­ras?

    – Es par vi­ņiem lū­dzu, spe­ci­āli man nav jā­drau­dzē­jas. Ar Lū­sē­nu gan man ir ko­pīgs dar­biņš «Zo­di­akā».

    – Vai viņš jū­su šķir­ša­nos pār­dzī­vo vai­rāk par te­vi?

    – Es ne­lū­dzu šķir­ša­nos, viņš pats to gri­bē­ja. Kā sa­ka, «čto ime­jem, ņeh­ra­ņim, po­ter­jav­ši – pla­čem». Es vi­su lai­ku mē­ģi­nā­ju kom­po­nis­tu at­ru­nāt no šķir­ša­nās, jo ne­va­jag ār­dīt ģi­me­ni. Kaut arī tā ne­bi­ja Die­va svē­tī­ta in­sti­tū­ci­ja, cilvēki, kam ir ko­pī­gi bēr­ni, Die­va acīs ir sais­tī­ti kā tēvs, mā­te un bērns.

    – Past­āv ste­reo­tips, ka sie­vie­te ir no Ve­ne­ras, bet vī­rie­tis – no Mar­sa. Kur, ta­vu­prāt, ir lie­lā­kā at­šķi­rī­ba?

    – Vī­rie­tis ir daudz stip­rāks par sie­vie­ti. Viņš tāds ir ra­dīts no Die­va. Un sie­vie­te var būt ti­kai pa­līgs vī­rie­tim. Vi­ņa var šo stip­ru­mu vī­rie­tī uz­tu­rēt. Tas ir vi­ņas uz­de­vums. Es ne­uz­ska­tu, ka pre­cē­tai sie­vie­tei, ku­ra dzī­vo lau­lī­bā, va­ja­dzē­tu va­dīt fir­mu. Vi­ņai va­ja­dzē­tu no­dar­bo­ties ar sa­vu bēr­nu audzi­nā­ša­nu un lūg­ša­nos.

    – Ļo­ti bie­ži cil­vē­ki ir spies­ti strā­dāt, lai sa­vil­ktu ga­lus ko­pā.

    – Es sa­pro­tu. Bet ļo­ti daudz cil­vē­ku – pa­rei­zāk sa­kot, mēs vi­si – dzī­vē gri­bam pel­dēt ti­kai ar vie­nu airi – strā­dāt. Tāpēc, ka jā­no­pel­na. Bet ir ie­dots arī otrs airis – lūg­ša­na. Nu, ja jums tā nav, tad airē­jiet ar to vie­nu airi! Tā­pēc jau vi­siem cil­vē­kiem, arī sie­vie­tēm, jā­būt tik stip­rām.

    Bet ir teikts – bez Die­va cil­vēks ne nie­ka ne­spēj.

    At­ce­ros, arī es reiz strā­dā­ju seš­pa­dsmit stun­das die­nā. Un kas ar ma­ni no­ti­ka – sa­sli­mu, no­kļu­vu uz ope­rā­ci­ju galda. Ta­nī lai­kā šaus­mī­gi daudz pī­pē­ju, dzē­ru ka­fi­ju, man vie­nā dien­nak­tī va­ja­dzē­ja būt tri­jās val­stīs. Ār­prāts, tas ta­ču bi­ja ne­nor­mā­li! Vai tad tur at­klā­jās kaut kāds spēks? Bet ma­nī ru­nā­ja lep­nī­ba, redz’, kā es to va­ru, ne­viens cits uz kaut ko tā­du nav spē­jīgs! Bet bū­tī­bā es sev bed­ri ra­ku un tur arī ie­gā­zos. Pēc tam va­ja­dzē­ja kār­pī­ties ār­ā.

    Šo­dien vī­rie­ša un sie­vie­tes lo­mas ir sa­jauk­tas, ta­ču ģi­me­nes ap­gā­dā­tā­jiem jā­būt vī­rie­šiem.

    – Ir tik daudz vien­tu­ļo mā­mi­ņu, tā­tad – kaut kas nav tā, kā va­jag…

    – Kas nav?! Kā­pēc vi­ņas grib būt par vien­tu­ļām mā­mi­ņām – ti­kai tam­dēļ, ka ne­res­pek­tē Die­va li­ku­mu. Kais­lī­bā dzīvo un ne­var to pār­va­rēt. Pro­tams, kat­ram pa­šam par sa­viem grē­kiem būs jā­at­bild. Bet vi­ņai jā­dzī­vo tā, lai pa­šas pie­ļau­tās kļū­das ne­at­kār­to­tos bēr­nā. Dievs ne­kad nav gri­bē­jis vien­tu­ļās mā­mi­ņas. Ne­kad. Vien­kār­ši viņš aiz lie­las cil­vēk­mī­les­tī­bas to ir pie­ļā­vis, jo va­rē­tu vie­nā brī­dī iz­nī­ci­nāt sa­va li­ku­ma pār­kā­pē­jus, kā tas ti­ka iz­da­rīts So­do­mas un Go­mo­ras ga­dī­ju­mā. Bū­tī­bā mēs vi­si dzī­vo­jam ne­šķīs­tī­bā.

    – Ļo­ti grū­ti ir to sa­prast un ne­sa­brukt.

    – Ne­kas vieg­li ne­nāk un uz­reiz ne­no­tiek. Kad kris­tī­jos, pie­ņē­mu Svē­tās Ma­ri­jas no Ēģip­tes vār­du. Vi­ņa man ir kā pa­raugs, bet ik­vie­nam, kurš gri­bē­tu cī­nī­ties ar ne­šķīs­tī­bas ga­ru, va­rē­tu būt pa­mā­cošs šīs sie­vie­tes dzī­ves­stāsts. Līdz brī­dim, kad kļu­va ti­cī­ga, Ma­ri­ja dzī­vo­ja ļo­ti ne­tik­li. Un ne­vis tā­pēc, ka ar to pel­nī­ja nau­du, bet tā­pēc, ka vi­ņai tas ļo­ti pa­ti­ka. Kad Ma­ri­ja ko­pā ar ti­cī­go pū­ļiem de­vās uz Je­ru­za­le­mi, lai pie­da­lī­tos Krus­ta pa­cel­ša­nas svēt­kos, kāds neredzams spēks ne­ļā­va vi­ņai ie­iet baz­nī­cā. Un tad Ma­ri­ja vēr­sās pie Diev­mā­tes iko­nas, lū­dzot pa­lī­dzī­bu. Diev­mā­te vi­ņu uz­klau­sī­ja, Ma­ri­ja pie­kļu­va Kris­tus krus­tam, pie ku­ra no­ti­ka ne­mi­tī­gi brī­nu­mi, un ta­pa iz­re­dzē­ta. Četr­des­mit septiņus ga­dus vi­ņa no­dzī­vo­ja tuks­ne­sī. Ma­ri­ja ta­ču va­rē­ja at­griez­ties pie vī­na, zi­vīm, vī­rie­šiem – šķie­ta­mi skais­tās, baud­pil­nās dzī­ves, ta­ču vi­ņa bi­ja ap­skaid­ro­ta. Arī man va­ja­dzē­ja cī­nī­ties ar kār­di­nā­ju­miem. Div­reiz ga­dā brau­cu uz Igau­ni­ju, Puh­ti­cas klos­te­ri, kur pie­ska­ros krus­tam. Tas nav iz­skaid­ro­jams spēks.

    – Vai Die­va li­ku­mu dēļ tu sa­vas in­tī­mās at­tie­cī­bas sais­ti ar lau­lī­bu?

    – Pro­tams. Es­mu pa­reiz­ti­cī­ga kris­tie­te.

    – Tad tu ga­diem il­gi dzī­vo šķīs­tī­bā?

    – Lai arī man bi­ju­šas tu­vas at­tie­cī­bas, es vien­mēr es­mu vē­lē­ju­sies lau­lī­bu. Ja cil­vēks ma­ni mī­lē­jis, bet nav va­rē­jis to iz­pil­dīt, man viņš jā­at­stāj.

    – Tā­tad kā­zas gai­dīt nav pa­ma­ta?

    – Pa­mats gai­dīt kā­zas ir vien­mēr. Var­būt tās ne­būs Lat­vi­jā, bet val­stī, kur at­ro­das vis­ve­cā­kā baz­nī­ca. Ma­ni ļo­ti uztrauc tas, ka pa­sau­lē dzimst ār­lau­lī­bas bēr­ni. Lau­lī­bas sak­ra­men­tam ir tāds spēks, ka cil­vē­ka dvē­se­lē viss iepriekš sa­strā­dā­tais tiek no­rak­stīts. Kaut ko tā­du ne­var iz­da­rīt ne psiho­te­ra­peits, ne bur­vis, ne vār­do­tājs, tas ir pa spē­kam vie­nī­gi Die­vam.

    – Bet ne­re­ti kais­lī­bas ir stip­rā­kas par ap­jēg­smi rī­ko­ties sa­ska­ņā ar diev­bi­jī­bas nor­mām…

    – Tā­dos ga­dī­ju­mos es sev jau­tā­ju – kas tu, Ma­ri­ja, esi? Tu es pa­reiz­ti­cī­ga kris­tie­te! Var­būt tev ie­pa­tī­kas kāds cil­vēks un tu vi­ņam, jo kais­lī­bas mā­jo vi­sos. Kā­pēc gan ne­pa­mē­ģi­nāt? No ot­ras pus­es, man tū­daļ ausīs skan kris­tī­bās teiktais, kad Die­vam so­lī­ju: «Es dzī­vo­šu pēc Ta­viem bauš­ļiem.» Tad sā­kas cī­ņa ar sa­vu kais­lī­bu. Un jau­tā­jums, vai man būs spē­ka to uz­veikt.

    – Kas no­tiek, ja spē­ka ne­pie­tiek?

    – Tad ir grēk­sū­dzes sak­ra­ments, es eju pie Die­va un sa­ku: «Dievs, pie­dod, bi­ju par vā­ju, ne­va­rē­ju no­tu­rē­ties. Dod man spē­ku tu­rē­ties pre­tī!» Tā­pēc jau mums do­ta dzī­ve, lai ar šo pro­blē­mu cī­nī­tos. Bū­tī­bā ru­na ir ne jau par šo dzī­vi, bet mū­žī­bu. Tur ar kais­lī­bām ne­viens cau­ri ne­tiks.

    – Bet mī­les­tī­ba vien­mēr ir tī­ra, ja cil­vēks sa­vās jū­tās ir pa­tiess!

    – Tu jau ru­nā tā, it kā mī­les­tī­ba no­zī­mē­tu fi­zis­ku sa­ska­ri. Es tā ne­do­mā­ju. Lai cil­vē­ki viens ot­ru mī­lē­tu, fi­zis­ka saskare nav va­ja­dzī­ga.

    – To­mēr Dievs cil­vē­ku at­šķi­rī­bā no eņ­ģe­ļiem ie­li­cis mie­sā, ne­vis ra­dī­jis ēte­ris­ku ga­rī­gu būt­ni!

    – Kais­lī­ba nav mie­sas sa­stāv­da­ļa, tā ro­das no krop­lī­gas sirds. Jo sir­dī ir ie­rak­stī­ti Die­va li­ku­mi – un tur nav vie­tas kais­lī­bai. Tā kā mums vi­siem sirds ir krop­la, esam šo dau­dzo kais­lī­bu va­rā. Bet mie­sai ar to nav ne­kā­da sa­ka­ra, tā ir da­ļa no ze­mes, no kā arī esam ra­dī­ti. Mēs zi­nām, ka Dievs ie­pū­ta cil­vē­kā sa­vu dva­šu, bet kais­lī­ba ir no dē­mo­na, tā nav ie­lik­ta cil­vē­ka ra­dī­ša­nā. Kā­pēc tad Dievs mūs mīl, lai gan mums ar vi­ņu nav fi­zis­ka kon­tak­ta, mēs ne­va­ram Viņam pie­skar­ties?

    Kam­dēļ cil­vē­ki ie­do­mā­ju­šies, ka, kā­du mī­lot, vi­ņam ir jā­pies­ka­ras?

    «Ejiet un vai­ro­jie­ties!» un «Di­vi taps viens ve­sels» – ir teikts. Ta­ču ar to do­māts, ka cil­vē­ki kā ga­rī­gas būt­nes, ku­ras mīl Die­vu, iz­pil­da šo li­ku­mu – ra­da bēr­nus. Šo­dien cil­vē­ki Die­va ģe­ni­ālo plā­nu – ra­dī­ša­nas ak­tu – ir pār­pra­tu­ši, tas ir iz­krop­ļots, vul­ga­ri­zēts, no­saukts vār­dā sekss. Un te nu mēs esam, tā­das nie­cī­bas, jo mī­les­tī­ba mums no­zī­mē pārgulēt.

    – Bet ta­gad as­toņ­pa­dsmit­ga­dī­gas mei­te­nes ši­to iz­la­sa, un vi­ņām pil­nī­gi vien­al­ga, ko tu sa­ki, jo ta­jā ve­cu­mā grū­ti tā do­māt, vai ne?

    – Es gan vēl as­toņ­pa­dsmit, de­viņ­pa­dsmit un pat div­des­mit vie­nā ga­da ve­cu­mā bi­ju mei­te­ne. Do­mā­ju, ka mans pirmais vī­rie­tis būs mans vīrs. Un tā arī no­ti­ka. Ne­bi­ju ti­cī­ga, bet vēl­reiz sa­ku: tas ir ie­rak­stīts ik­vie­na sir­dī. Katrs cilvēks pie­dzimst ve­sels – pa­ska­ties uz bēr­niem: vi­ņi ta­ču ir pil­nī­gi tī­ri! Un kas vi­ņus sa­krop­ļo – pa­sau­le, ku­rā tiek ievesti. Ko šo­dien ma­zie var re­dzēt tele­vī­zi­jā vai in­ter­ne­tā – pilns ar por­no­grā­fis­kiem aici­nā­ju­miem. Pat šķie­ta­mi nevainīgas rek­lā­mas tai­sī­tas ne­pār­pro­ta­mā rit­ma pul­sā­ci­jā. Sā­tans mē­ģi­na ie­līst pa vi­sām sprau­gām, viņš sa­ga­ta­vo cil­vē­kus anti­kris­ta at­nāk­ša­nai.

    – Vai­rāk­kārt esi uz­svē­ru­si, ka re­li­ģis­ka dzī­ve ir tavs aici­nā­jums, bet tu jau ne­esi ne tā augu­si, ne dzī­vo­ju­si – šķiet, sa­vu­laik no­nā­ci tā­dā dzī­ves si­tu­āci­jā, ku­rā bi­ji spies­ta pie­vēr­sties Die­vam. Vai arī es kļū­dos – viss gāja ļo­ti la­bi un tu vie­nu die­nu vien­kār­ši at­skār­ti, ka to­mēr kaut kā trūkst?

    – Tie­ši tā arī no­ti­ka – man bi­ja plauk­stošs biz­ness, bet es aiz­vē­ru vi­sus ofi­sus gan Igau­ni­jā, gan Lie­tu­vā, gan Latvijā. Sep­ti­ņus ga­dus ļo­ti no­piet­ni «rā­vos», un ne­pa­vi­sam ne­va­rē­tu teikt, ka man gā­ja slik­ti. Pro­tams, bi­ja ģi­me­ne, šķir­ša­nās no vī­ra pirms vairākiem ga­diem un viss, kas ar to sais­tīts. Bet ne­kāds logs man pēk­šņi ne­pa­vē­rās. Šķiet, vien­mēr es­mu tu­rē­ju­sies pie gais­mas, arī no­nāk­da­ma tum­šā­kās vie­tās, kaut kā in­tui­tī­vi sa­ju­tu­si, kad «jā­lai­žas». Cilvēks jau daudz ko ne­var iz­skaid­rot, īpa­ši, ja ru­na ir par at­klās­mēm. Pa­reiz­ti­cī­ba, ku­rā no­kļu­vu, man ļā­va vi­sam, kas ar ma­ni no­ti­ka, rast pa­ma­to­ju­mu, ko var ie­rak­stīt ak­me­nī, klin­tīs, upēs un de­be­sīs.

    – Tu aiz­kla­pē­ji sa­vus bi­ro­jus un de­vies uz klos­te­ri – jumts aiz­brau­ca, vai?

    – Nē, jumts ne­kur ne­aiz­brau­ca, man vien­kār­ši daudz la­bāk pa­tīk būt klos­te­rī ne­kā pa­sau­lī­gā jez­gā. Es ne­gri­bu cīnīties ar cil­vē­kiem, ku­ri ne­at­ro­das tur, kur es­mu es. Bet, lai lie­tas vir­zī­tos uz priekš­u, man ir jā­iz­man­to pa­sau­lī­gā dip­lo­mā­ti­ja, ko ne­ie­re­dzu. Es ne­gri­bu to da­rīt! Ma­ni tā­pat ne­ņems par pil­nu, ti­kai ap­vai­no­sies, ja es cil­vē­kiem teik­šu to, ko vi­ņi ne­grib dzir­dēt.

    – Dzie­dā­tā­ja, ku­ra vē­las, lai tau­ta vi­ņu mīl, šā­di ne­var ru­nāt – tu pār­kāp vi­sus sa­bied­ris­ko at­tie­cī­bu veidošanas no­tei­ku­mus!

    – Ne­dzie­du tā­dēļ, lai cil­vē­ki ma­ni mī­lē­tu, bet gan tā­pēc, ka es mī­lu cil­vē­kus. Tā ir mil­zī­ga at­šķi­rī­ba! Vien­mēr būs cilvēki, kas ma­ni sa­dzir­dēs. Ta­ču – lai va­rē­tu dzie­dāt, man vēl jā­sas­trā­dājas ar me­ne­dže­riem, kom­po­nis­tiem, aranžētājiem, mu­zi­kan­tiem. Un vi­ņi ne vien­mēr ir ga­rī­gi iz­au­gu­ši. Pie­mē­ram, ru­nā­jot par «Zo­di­aka» uz­stā­ša­nos: tā ir ļo­ti pie­pra­sī­ta gru­pa Lat­vi­jas šov­biz­ne­sā, īpa­ši va­sa­ras se­zo­nā, ta­ču bi­ja lie­las pro­blē­mas, lai uz ska­tu­ves vien­lai­kus uz­kāp­tu čet­ri cil­vē­ki (Mai­ja Lū­sē­na, Zig­frīds Muk­tu­pā­vels, Aivars Gud­rais un Jā­nis Lū­sēns – aut.). Tas ir sa­rež­ģī­ti, jo mums ir at­šķi­rī­gas ga­rī­gās at­tīs­tī­bas pa­kā­pes. Eju pa ie­lu un do­mā­ju: Dievs, ka­pēc man tas ir jā­ri­si­na!? Es to negribu, jo pa­re­dzu, kā­da būs re­ak­ci­ja – asa, ne­ga­tī­va. Ta­ču, ja Die­vam būs va­ja­dzīgs, lai «Zo­di­aks» dzie­dā­tu Dzintaros, Sal­dū, Val­mie­rā vai Si­gul­dā, tas arī no­tiks.

    – Ik­viens darbs sais­tīts ar nau­du, kas ta­ču pie­der sā­ta­na iz­gud­ro­ju­miem, – tu va­ri no­pel­nīt, ne­pie­ļau­jot kompromisus da­žā­dās si­tu­āci­jās?

    – Man gan pie­dā­vā, bet par vel­ti ne­dzie­du. Da­ļu ho­no­rā­ru vel­tu Ilūk­stes baz­nī­cas zva­nu tor­ņa at­jau­no­ša­nai. Šo­brīd nau­da man vairs nav no­tei­co­šā. Bet tos sep­ti­ņus ga­dus, ko no­strā­dā­ju ār­zem­ju kom­pā­ni­jā, ie­vē­ro­ju dzel­žai­nos biznesa prin­ci­pus – sā­kot no pro­duk­ci­jas plā­no­ša­nas līdz pār­stāv­nie­cī­bas dar­bam, kas ap­tvē­ra div­des­mit as­to­ņas val­stis. To­laik ne­maz ne­bi­ju «ie­kā­pu­si» ga­rī­gā pa­sau­lē un vi­su, ko biz­ne­sa or­ga­ni­zē­tā­ji dek­la­rē­ja, ņē­mu par pil­nu. Līdz­ko Lat­vi­ja kļu­va ne­at­ka­rī­ga, te gā­zās iek­šā ame­ri­kā­ņu mār­ke­tin­ga spe­ci­ālis­ti, vi­si vie­nā bal­sī ko­dē­jot: ik­viens var būt veik­smīgs mil­jo­nārs, ti­kai jā­dar­bo­jas! Un vi­si, mu­tes pa­ple­tu­ši, arī skrē­ja. Fir­mas pre­zi­dents ma­ni, piemēram, mā­cī­ja, ka, ru­nā­jot ar cil­vē­ku, ik­vie­nam uz pie­res ir jā­redz do­lārs, un – jo vai­rāk būs ļau­žu, jo lie­lā­ka sum­ma. Šos zai­mus un ne­cie­ņu to­brīd uz­ņē­mu ar sa­jūs­mu, do­mā­da­ma, kā pa­nākt, lai uz­ru­nā­tu mil­jo­nu cil­vē­ku. Tagad sa­ku, ka tas ir sā­ta­nisms, tīkl­vei­da mār­ke­tings ir fi­nan­šu sek­tas, ku­rās cil­vē­ki tiek ie­vi­li­nā­ti. Es bi­ju viens no šiem upu­riem. Tā bi­ja mil­zī­ga Die­va žē­las­tī­ba, ka va­rē­ju aiz­kla­pēt to bo­di ciet. Viņš ma­ni ap­gais­mo­ja.

    – Tev tā lie­ta gā­ja no ro­kas?

    – Ne­kā­dus mil­jo­nus es tur gan ne­no­pel­nī­ju. Mār­ke­tings pats par se­vi nav slik­ta pa­rā­dī­ba, vi­sa dzī­ve no tā vien sastāv, bet – ja virs­uz­de­vums ir ti­kai un vie­nī­gi nau­da, kaut kas nav kār­tī­bā. Es, pie­mē­ram, ne­kā­du do­lā­ru nevienam uz pie­res tā arī ne­ie­rau­dzī­ju.

    – Vai, dzī­vo­da­ma pēc evaņ­ģē­li­ja prin­ci­piem, tu ne­jū­ties vien­tu­ļa?

    – Nav tā! Man ir ti­cī­bas brā­ļi un mā­sas. Ma­ni drau­gi ir mū­ki, jo ru­nā­jam vie­nā va­lo­dā. Daž­reiz sa­tie­ku cil­vē­kus, arī no šov­biz­ne­sa ap­rin­dām, ku­riem va­ru pa­lī­dzēt.

    Es­mu ļo­ti dau­dzus aiz­ve­du­si pie Die­va. Man ir iz­de­vies vi­ņus ap­gais­mot.

    – Kā­da dzī­ve tev la­bāk pa­tīk – ar mie­rī­gām, lē­ni plūs­to­šām die­nām vai sa­jū­tu, ka viss no­tiek?

    – Es­mu lai­mī­ga, ja ma­ni liek mie­rā un ne­viens ne­aiz­tiek. Daudz lai­ka jāpavada ga­rī­ga­jā tel­pā, lai no tās va­rē­tu iznest kaut ko ār­ā. Es gri­bu kom­po­nēt, jū­tu, ka tas man tie­ši šo­brīd ir dots. Ne­kad ag­rāk ne­do­mā­ju, ka va­rē­šu tā strā­dāt! Dzies­mas nāk, es tās tū­daļ ie­dzie­du dik­to­fo­nā.

    Vēl ma­nī ir va­ja­dzī­ba la­sīt svē­to tē­vu ga­rī­gās at­klās­mes, lūg­ties. Ga­rī­go dzī­vi uz­sākt nav vien­kār­ši, ta­ču, ja tās augļus no­bau­di, sa­pro­ti, cik tie var būt sal­di. Ir jaun­as mei­te­nes, kam la­bā­kais sal­dais ēdiens ir so­lā­rijs un krē­miņš, lai mie­sa iz­ska­tī­tos brū­na. Tā vi­ņām ir lai­me, un sko­lā, ne­dod, Dievs, būt ne­ie­sau­ļo­tai – fui, «be­la­ja vo­ro­na». Žēl, ka cil­vē­ki ne­grib ie­dzi­ļi­nā­ties psal­mos tik­pat skru­pu­lo­zi, cik ķer­me­ņa kop­ša­nā… Tie­sa, arī es aize­ju uz so­lā­ri­ju, lai nebūtu bal­tā­ka par Ol­gu Ra­jec­ku, bet mēs cen­ša­mies ar to ne­aiz­rau­ties.

    – Ir tik sie­viš­ķī­gi se­kot sa­vai ār­ie­nei…

    – Ma­ni ne­in­te­re­sē ne krē­mu sa­stā­vi, ne smar­žas. Pērn man «ie­ska­pē­ja» kaut kā­das se­jas mas­kas, pēc tām «ģīmis» tā pār­mai­nī­jās, vien­kār­ši kļu­va ļen­gans! Ie­do­mā­jies, tiek ra­dīts tāds pro­dukts, ku­rā ir vie­la, ko se­jas mus­ku­lis at­grūž, līdz ar to – dar­bo­jas un ne­pār­trauk­ti to­ni­zē se­ju. Bet, kad šīs vie­las nav, mus­ku­lim ie­stā­jas at­slā­bums… Cil­vē­ki šo­dien tai­sa biz­ne­su, vien­kār­ši ap­mā­not cits ci­tu.

    – Kā­du kos­mē­ti­ku tad tu lie­to?

    – Es ilg­sto­ši iz­man­to­ju ti­kai vie­nu pro­duk­ci­ju – Švei­ces fir­mas «Avroy Shla­ne» iz­strā­dā­ju­mus. Tad vēl krust­mei­ta man ie­mā­cī­ja lie­tot da­bis­kas mas­kas, pie­mē­ram, sa­jauc pie­ni­ņu, oli­ņu, auzu pār­slas un ka­nē­li – brī­niš­ķīgs «liftings».

    – Tev nav gri­bē­jies pa­vi­sam pa­likt klos­te­rī?

    – Man tas ir pie­dā­vāts, bet es vēl gri­bu pa­mē­ģi­nāt dzī­vot šeit.

    – Kur ir grū­tāk dzī­vot ga­rī­gu dzī­vi – klos­te­rī vai lai­cī­gā vi­dē?

    – Klos­te­rī tas ir va­roņ­darbs, jo kār­di­nā­ju­mi ir ne­sa­lī­dzi­nā­mi lie­lā­ki. Cil­vē­ki, kas iz­vē­las aiziet no pa­sau­les, strā­dāt ar se­vi un kal­pot ti­kai Die­vam, sa­ņem daudz lie­lā­kus sā­ta­na uz­bru­ku­mus. Pa­zīs­tu jaun­as lat­vie­šu mei­te­nes, kas aizgājušas klos­te­rī, ta­ču ir ne ma­zums cil­vē­ku, ku­ri kā mū­ki dzī­vo pa­sau­lē. Mū­su acīm vi­ņi ir slēp­ti. Lat­vi­jā ir kā­da vientuļniece, ku­ra te ir īpa­ši sū­tī­ta: kāds augst­āks spēks li­cis vi­ņai būt Rāz­nas eze­ra kras­tā, un vi­ņa ir pa­klau­sī­ju­si. Lat­vi­jai tas ir ļo­ti no­zī­mī­gi. Tas ir Die­va plāns. Es­mu ar vi­ņu ko­pā lū­gu­sies, ceļš līdz šai vien­tuļ­nie­cei bi­ja draus­mīgs, gri­mu dub­ļos līdz ce­ļiem, šķēr­šļi bi­ja glu­ži sim­bo­lis­ki.

    Pa­tie­sī­bā es ne­zi­nu, kas ar ma­ni no­tiks.

    Ja Dievs ir iz­vē­lē­jies, cil­vē­kam vai­rāk nav «gri­bu» vai «ne­gri­bu». Tas spēks ir daudz stip­rāks. Var­būt kād­reiz arī nonākšu klos­te­rī. Pa­gai­dām va­ru sa­cīt: es mā­ku ti­kai dzie­dāt un kon­cer­tēt, tas man arī jā­da­ra.

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk