Magone atklāj vecumu, kurā pārstās domāt par bērnu radīšanu

Lūkojoties manāmi pārkrāmētā grāmatu plauktā, draudzene Magonei iesaka atbrīvoties no bērnu grāmatiņām un nodot tās labdarībai. Magone par šādu ierosinājumu nebūt nav sajūsmā:  «Kāpēc ir jāatdod, kas ir pašu pirkts? Ja nu mums vēl kāds bērniņš būs? Tad, kad man būs 55 gadi, tad es zināšu, ka vairs nebūs, un tad es varu atdot. Ar tām grāmatām bērni ir auguši un tās viņiem ir mīļas, un viņi negrib, lai atdod prom. Kā tad tas būs, ka tu dzīvo pilnīgi bez nekā?»

«Lūk, grāmata par bērna kopšanu. Un kāpēc nevarētu viņa būt? Ja nu kādam vajag?» Tikmēr draudzene par dzirdēto ir nesaprašanā: «Tu pēc četriem bērniem nezini, kā jākopj bērns? Tu saki, ka tava mamma neko nemet ārā, bet tu pati?»

Magonei gan ilgi pēc vārda nav jāmeklē: «Ja ir galīgi beigts, tad metu, bet te ir runa par labu grāmatu, kurai ir arī saturs!» Viņa atklāj, ka negrasās atbrīvoties arī no bērnu barojamā krēsla, jo nevar zināt, vai tas gadījumā nākotnē nenoderēs.