Lielceļa nenogurdinātie

Kapteiņa Harija Ķengurzemes stāsti

Puisis ar bizēm

Uz ielas mani var pamanīt iztālēm. Kāda kundzīte nesen mani nopētīja un teica:

– Smuki, smuki, vēl tikai uguni vajadzētu pielaist.

– Varbūt aizdot šķiltavas? – prasīju. Tomēr neņēma…

Uz galvas man nav dredi, kā varbūt kāds domā, bet īstie mati. Frizūra radās praktisku apsvērumu dēļ: gari mati man patīk, bet ķemmēt – ne. Tāpēc sapinu bizēs; lai tās neizjūk, iepinu ādas aukliņas un lentītes. Kad eju pirtī, uzleju uz galvas alu un paberzēju. Alus ir labs – tur ir nātres, apiņi, un mati aug griezdamies. Kad mati ataug par garu, Līgaviņa man pāris reižu izver bizes gar saknēm, iesien vēl kādu aukliņu. Ap matiem apsienu lakatu – ejot pa tuksnesi, to var aizklāt mutei priekšā un paglābties no smiltīm; gleznojot bizes var pasargāt no krāsām, jo tad es cepuri noņemu – lai ēna nekrīt uz bildi un var redzēt, ko daru.

Man patīk ērts apģērbs. Armijas zābakus nēsāju jau gadus desmit. Garais mētelis noder pret lietu un vēju. Bikses man ir vienas – tādas, kas neplīst un nav jāmazgā. Krekli divi, zeķu pāri arī divi – kad sanāk, var izmazgāt. Cepure pasargā no lietus un saules un, ja pretī nāk cilvēks, ko negribu sastapt, pastumju acīm priekšā.

Gatavojoties tālākam ceļam un kārtojot mugursomu, viss labi jāpārdomā. Šampūnu un zobu pastu nelietoju jau gadus desmit. Man vienmēr ir līdzi guļammaiss, pāris otas, grāmata un savu gleznu fotoreprodukcijas, lai parādītu pasūtītājam, ko spēju. Kad ceļojām divatā ar Līgaviņu, ņēmu arī telti un kastroli. Līgaviņa cep garšīgas pankūkas – pat mežā,  uz ugunskura. Tagad pa Peru ceļosim ar bērniem, mantu būs vēl vairāk: četrvietīga telts (tur pat ēzeli var iebāzt!), bērnu rati, autiņbiksītes… Daudzi cilvēki pat nenojauš, cik maz krāmu vajag, lai izdzīvotu!

Piedzīvojumi var sākties!

Uz ārzemēm pirmoreiz aizbraucām drīz pēc skolas – ar savu veco mīlestību, jo Līgaviņu vēl nebiju saticis. Nolēmām Parīzē iedzert brokastu kafiju un laidāmies prom. Tolaik vēl nezināju ne angļu, ne franču valodu, mācēju tikai stādīties priekšā un frāzi «I can fish»1 – tas, lai būtu interesantāk.

Atgriezos pēc diviem gadiem un tagad franciski runāju gandrīz tikpat labi kā latviski. Bet valodas dēļ nevajag sasprindzināties. Žesti, smaidi, dažas frāzes visvisādās valodās – cilvēki to saprot un uztver normāli. Es to saucu par bugi­–bulgā valodu un izmantoju visur, kur mani nesaprot.

Tas ir forši: sēžu kalnu kafejnīcā, par beidzamo eiro dzeru kafiju un blociņā rakstu: «Piedzīvojumi var sākties!» Tad – uz priekšu! Rakstīšana gan nav obligāta. Ja nu vienīgi pataupīt to lasāmo vecumdienām, kad vairs nespēšu izrāpties no gultas.

Francijā apprecējos ar francūzieti. Tā gadījās – iekūlos ar stopiem ciemā, tur – sarunas, sarunas… Kādu vietējo ieinteresēja mani stāsti par indiāņu vigvamu. Viņš man būvdarbiem izīrēja zemes pleķīti un piedevām iedeva meitu par sievu. Vigvamu uzbūvēju, bet ar sievu ilgi kopā nebijām. Viņai gribējās drošību un mieru, man – bambusa būdu džungļu upes krastā. Raksturiņš sievai bija gadījies kā Žannai d’Arkai, un reizēm mūsu vigvamā kara cirvji gāja pa gaisu. Tomēr šķīrāmies kā draugi.

Devos uz Bretaņu. Pēc tam mēnesi padzīvoju Kopenhāgenas hipiju komūnā. Tā bija kā autonoma republika. Iedraudzējos ar vecu hipiju, kurš pelnīja naudu, rādot tūristiem trikus ar cigaretēm: bija cigarete, nav cigaretes, tad atkal uzrodas… Iemācīja arī man tā niekoties. Tas triks Marokā noderēja, kad mani ielenca kalnu ciema banda un gribēja atņemt somu.

Pie hipijiem bija droši un labi. Viņiem ir stingri noteikumi: ieročiem un niknajām narkotikām – nē un respekts pret katru komūnas locekli, lai kādai rasei, tautībai, reliģijai vai minoritātei viņš piederētu. Ja šos likumus nepārkāpj, problēmu nav. Tomēr jau pēc mēneša man gribējās prom. Draugi saka – man esot talants, tā dēļ vajagot sevi saudzēt. Tāpēc devos tālāk.

Reiz Spānijas kalnos, netālu no Gibraltāra, nokļuvu senā hipiju komūnā. Viņi jau pārvērtušies par mežoņiem. Lejā – pilsētā – to sauca par cilvēkēdāju ciematu, un bija jau arī. Pa serpentīnu uzkāpu astoņus kilometrus līdz tam ciemam un uzreiz jutos kā medījums. Man draudēja: «Atdod somu, citādi pakutināsim ribas ar dunci!» Nedevu. Teicu, ka soma ir mana māja. Naktī laidos mukt, bet mani pamanīja un dzinās pakaļ. Kliedza: «Soma bēg prom!» Tumsa, džungļi un vajātāji… Brr!

Marokas kalnos neko neņem ar varu, nezog, tikai cenšas apstrādāt ar vārdiem. Ar mani tas neizdosies, pats māku citus apvārdot. Līgaviņa gan reiz sabijās, kad mūs ielenca banda un prasīja dāvanas. «Gribat dāvanas? Labi, būs!» – un sāku izrotāt viņu ērzeļus ar krāsainām spalvām. Laupītāji nomierinājās un mūs palaida.

Kad ar Līgaviņu bijām Francijā, iebraucu apskatīt savu vigvamu. Vēl stāv! Arī mana pirmā sieva ir pie veselības. Nesen satiku viņu Rīgā. Teicu, ka drīz braukšu uz Peru. «Zinu, zinu,» viņa atbildēja, «tev vienmēr ceļš zem kājām.» Jā, es vēl gribu dauzīties!

Ar Līgaviņu mums saskan, kaut kašķi gadās. Reiz viņa Marokā gribēja skriet prom. Iekšējās brīvības vārdā man pat būtu ērtāk braukāt pa pasauli vienam, bet sirdsapziņa neļāva atstāt Līgaviņu kalnos ar vienu eiro kabatā, tāpēc pierunāju, lai paliek. Labi, ka nepašķīrāmies, jo pieteicās Pirāts – mūsu dēls.

Līgaviņas stāsti

Van Goga sieviete

Esmu Sintija. Patiesībā – nē, biju, līdz brīdim, kad mākslinieks pielika man pie deniņiem pistoli un lika izdzert glāzīti viskija. Tas bija Osis. Oskars jeb Ķengurzeme, kā viņš tagad sevi sauc. Es strādāju bārā Gauja par oficianti, un tur daudzi man tinās apkārt. Arī Osis. Viņš man šķita īpašāks par pārējiem, un tad vēl tā pistole… Protams, tā nebija īsta, un es nenobijos, tomēr viskiju izdzēru – ja jau puisis vēlas. Kopš tā vakara sākām tikties, drīz pārvācos dzīvot pie viņa.

Visi saka: Ķengurzeme ir ģēnijs, otrs van Gogs! Tātad esmu van Goga sieviete? Labi skan! Man arī patīk, kā viņš glezno. Viņš var visu, sākot no grafiti līdz klasikas kopēšanai. Tikai akvareļi viņam nepatīk, tā esot tāda meiteņu padarīšana, pārāk izplūduši. Reizēm es Osim palīdzu, aizkrāsoju kādu vietu uz sienas – pārsvarā viņš taisa lielās bildes, apglezno mājas un sienas. Bet parasti es tikai skatos, kā viņš glezno.

Kādu dienu Osis teica: «Braucam uz Āfriku!» Kāpēc ne? Vienu nedēļu biju pabraukājusi Īrijā gar okeānu, man patika. Marokeša gan ne visai – uzbāzīgi ļautiņi, kas redz tevī tikai naudas maisu. Visu laiku aiz muguras skan svilpieni: «Jums taksi? Viesnīcu?» Neko mums nevajadzēja, varbūt mums naudas bija mazāk nekā viņiem. Nopirku lielās bungas. Ooo, kā skanēja! Kad kāpām kalnos, tās bija par smagu, tāpēc pārdevām. Cik labi baudīt ceļojumu, kad nav jāstiepj nasta!

Spānijā un Francijā man patika. Gan pie miljonāriem, gan kalnos. Naudas nebija, bet ko ēst bija. Tikai vienu dienu palikām badā. No rīta sacepu ābolus un gājām kalnos. Miltu nebija, tāpēc pankūkas nesanāca. Bet ēst ļoti gribējās… Par laimi, cilvēki tomēr ir izpalīdzīgi.

Kalnos man katru dienu bija slikta dūša. Domāju – vēdera vīruss, būšu ko nelāgu ieēdusi. Kāda zīlniece izlika kārtis un apliecināja – jā, vēdera vīruss. Mēnešreizes kavējās, bet mani jau brīdināja, ka klimata maiņa var ietekmēt ciklu. Taču izrādījās – puika taisās nākt pasaulē. Pie ārsta nebiju ne reizes, tāpēc pat nezināju, kad tas varētu notikt. Nolēmām, ka dzemdēt jābrauc uz Latviju, taču nepaguvām, un Pirāts piedzima Francijā. Viss notika viegli. Osi ielaida pie manis palātā, un tur mēs visi trīs nodzīvojām nedēļu. Kad saņēmām rēķinu, bijām gar zemi: astoņsimt eiro par diennakti! Labi, ka francūži samaksāja. Viņi visu sagādāja – arī autiņbiksītes, knupīšus, ratus…

13. septembrī svinējām Osim dzimšanas dienu. Viņam palika simt trīspadsmit gadu. Osis saka – tā būšot mūžīgi. Tovakar viņš bārā ar draugiem vēl palika līksmot, bet mēs ar Pirātu gājām mājās. Ap diviem naktī sākās sāpes, Osi neizdevās sazvanīt, bet nekas – pati tiku galā: izsaucu ātros, un pēc stundas Feja Tenara jau bija pasaulē. Vēl no dzemdību galda zvanīju kaimiņam, lai pieskata Pirātu – es taču viņu biju atstājusi mājās vienu pašu guļam. No rīta pie mums ieradās tētiņš un priecājās – Feja Tenara viņam esot forša dzimšanas dienas dāvana! Man uzdāvināja ābolus. Rotas gan viņš man nedāvina, jo tās es taisu pati. Varbūt kādreiz man būs pašai sava rotaslietu galerija!

Es gribētu apprecēties – lai zinātu, kas tās laulības īsti ir, kā cilvēks tad jūtas. Tikai bez muļķīgu papīru kārtošanas! Lai gan Osis pagaidām vēl nav teicis: «Davai, precamies!»

Osis bērniem ir labs tēvs. Šūpļadziesmas nedzied, toties lasa pasakas. Ir tāda grāmata Indiāņu teikas – patīk gan mums ar abiem, gan Pirātam. Viens stāstiņš ir gluži kā par mūsu ģimenīti. Gribat, pastāstīšu?

«Ģimenīte ceļo pa pasauli. Tur ir sieviņa Antilope, vīrs Lācis, vecākais dēls Lapsēns un mazākā māsiņa Irbīte. Visi četri iziet no mājām un dodas kalnos. Pa ceļam apciemo draugus un vienmēr dzīvo saskaņā ar dabu. Gulēt ejot, viņi lūdz kalniem: sargājiet mūs, mēs šonakt nakšņojam pie jums. Zemei viņi lūdz: sildi mūs, mēs šonakt guļam tavā klēpī. Zālei viņi atvainojas, ka to mazliet sabradājuši, bet pūcei lūdzas: skaties uzmanīgi ar savām lielajām, vērīgajām acīm, lai ar mums šonakt nekas slikts nenotiktu.»

Kapteiņa Harija Ķengurzemes stāsti

Van Dogs ir miris!

Jā, man ir simt trīspadsmit gadu, bet neprašņājiet tālāk! It kā pēc gadiem par cilvēku varētu kaut ko pateikt! Svarīgi ir – no kurienes nāc? Mēs visi nākam no laukiem, viens ātrāk, cits vēlāk, dažs, laimīgais, tā arī nekur no laukiem neaiziet. Es aizgāju uz Rīgu, pēc tam pasaulē. Esmu no Blomes. Vēl vakar tur biju – izpeldējos dīķī, iegāju pirtī, uzvārīju un sastrēbos zivju zupu. Nesen biju aizbraucis uz laukiem rakt zeltu. Īstajā datumā – 09. 09. 09. Es jau sen zinu, kur tas paslēpts. Leģendas klīst, un akmeņi arī nemelo. Iebraucu naktī: oranžs mēness, nevienas dvēseles, pat suņi nerej. Īsti kapeņu stāstiņi… Tomēr zeltu neizraku – tumsā nokļūdījos par kādu metru. Citādi bārā šodien būtu svētki, plūstu alus upes. Nu, nekas, nākamreiz!

Skola ir svarīga, bet ne jau tā, kurā māca boksterēt. Tās skolas būšanas man nepatika, pabeidzu, tikai pateicoties vecāku konfekšu kastēm un dzejoļiem. Piemēram, vācu valodas un vēstures eksāmenu nokārtoju, skaitot dzejoļus: vienu vāciski, otru – paša sacerētu – par vēsturi. Svarīgākas ir dzīves skolas. Piemēram, kā uzbūvēt mongoļu tipa jurtu. Vai – triki ar cigaretēm. Vai – kā mēnesi iztikt bez naudas Granādā.

Vecāki mani nosauca par Oskaru. Oskars Ozols – neskan slikti. Kad izaugu, paņēmu sev citu vārdu. Vārda ņemšanas (nevis došanas!) filozofiju aizguvu no indiāņiem. Viņiem dzīves laikā vārdi mainās – kāds cilvēks, tāds vārds. Katram vārdam piemīt sava enerģētika, bet, ja tevi visu mūžu sauc par Juri, – kam tas der?! Man ir bijuši dažādi dzīves periodi. Spānijā biju Harija Krokodila Mazdēls. Spāņi domāja, ka esmu Krokodila Dandija mazdēls – nu, tas slavenais vecis no Austrālijas, filmas prototips. Es arī nepretojos: lai būtu mazdēls, vai man žēl! Latviešiem vienmēr paticis pekstiņus stāstīt, un man ir tā – jo vairāk alus, jo trakāki pekstiņi!.

Pēc tam pieņēmu vārdu Redvaits. Tas no Latvijas karoga un no cigarešu markas Red & White2, ko pīpēju. Vēl man tajā laikā bija sarkans mētelis – tā saucamais mamutādas kažoks. Noplīsa, maita!

Bet pašā sākumā mani sauca Van Dogs Grafiti. Ar šo vārdu tā saaugu, ka tas mani sāka nogurdināt. Tolaik vēl biju delveris hipijs, traki mīlēju van Gogu un, protams, zīmēju grafīti. Kad piegriezās, Liepājā uztaisīju savu darbu izstādīti Van Dogs ir miris! un beidzamo gleznu – van Goga manierē, ko pārzāģēju uz pusēm. Kāds reportieris protestēja: «Kāpēc miris? Redz, kur viņš stāv!» – «Nē, šis jau ir cits cilvēks – Redvaits!»

Tagad jau labu laiciņu esmu Kapteinis Harijs Ķengurzeme.

Lielceļa malā

Ceļš ir labākā dzīves skola. Pat savās fantāzijās nav iespējams izdomāt tik daudz variantu, ko ceļš piedāvā. Manuprāt, viss ir saistīts ar iekšējo enerģētiku – cilvēks kā magnēts pievelk to, ko meklē. Piemēram, izkāpju no auto Francijā lielceļa malā un aizdomājos par alu laikmetu, mongoļu jurtām. Pēkšņi blakus piestāj kāds auto un aizved mani uz nomaļu vietu aiz kalniem, ko sauc par Velna asti. Tur mongoļu jurtā dzīvo vīrs ar sievu un deviņiem bērniem. Mākslinieks, gleznotājs un teātra spēlētājs – es viņu nosaucu par Da Vinči Otro. Vēl pirms desmit gadiem viņam bijis kaut kas līdzīgs čigānu taboram – kulbā, ko velk seši zirgi, salicis bērnus un ceļojis pa Franciju, teātri spēlēdams. Nodzīvojām viņa jurtā trīs mēnešus. Man laimējās, ka tādu vīru satiku!

Francijas kalnos uz takas sastapu sirmu, bārdainu kungu, kurš taisa bultas ar akmens uzgaļiem un ar loku medī mežacūkas.

Reiz Spānijā, Granādā, sēžu parkā uz soliņa un dzeru aliņu par beidzamo naudu. Pienāk kāds vīrelis un apjautājas, vai esmu gleznotājs. Nu, esmu, lai gan gleznošanu nevienā skolā neesmu mācījies. Vai es būtu ar mieru viņam mājā sienas apgleznot? Kāpēc ne! Ja būs krāsas, pindzeles un pudele visīša katru dienu, visu izdarīšu. Izrādās, tas puisis ir miljonārs, Eiropas marmora atradņu karalis. Nodzīvojām abi ar Līgaviņu pie viņa trīs mēnešus. Kā solīja, tā bija – katru dienu paplāte ar olīvām, sieru, uzkodām un viskija pudele, pusdienas un vakariņas par brīvu pilsētas kafejnīcā. Tā gadās: vienu dienu tev nesanāk aliņam, otrā dienā – «galdiņ, klājies!» Miljonārs brīnījās, arī es brīnījos – vakarā pudele tukša, siena apgleznota. Viņam patika, negribēja laist mūs projām. Īsta zelta bedre, bet man kļuva garlaicīgi – visapkārt marmors vien, nevienu koka faktūru nedabū aptaustīt, un spāņi tādi nesabiedriski…

Kāpjot Pirenejos pasauli no augšas apskatīt, atradām dabisku akmens vannu. Iedomājieties, kāds kaifs: guli vannā saules sasildītā ūdenī, uztin smēķi, ieņem glāzi visīša un raugies zilajās debesīs! Nedēļu dzīvojāmies ap to vannu, bet Līgaviņa sāka briest arvien apaļāka, vajadzēja meklēt vietu, kur laist pasaulē mūsu bērnu. Stūrējām Francijas virzienā. Tur, dienvidos, dalailama nesen bija atklājis budistu templi. Svēta vieta, turklāt budisms mani mazliet interesē. Templī netikām, jo to apsēduši Eiropas biezie – ar saviem rolsroisiem, brauc nožēlot grēkus un attīrīties.

Pirāts, Latvijas pilsonis

Apmetāmies kalnos, kādu kilometru no tempļa, pie kāda francūža lauku mājās upes krastā. Kādu rītu, tas bija 4. aprīlī, spoži spīdēja saule, un man ienāca prātā doma mazliet pagleznot. Sameklēju krāsainas smiltis un uztaisīju budistu mantru. Pret vakaru atradu kāda zvēriņa galvaskausu un uztaisīju ražas totēmu ar jumīti, kā senajiem vikingiem. Man vecāku mājās Blomē arī tāds uzsliets – ar govs galvaskausu. Vecākiem nepatīk, mamma pat baidās… Bet Francijā neviens neprotestēja. Tiklīdz jumītis bija uzstādīts, tā vēlu vakarā arī raža bija klāt – Līgaviņa paziņoja, ka jābrauc uz slimnīcu, jo dārzā zem ābeles viņa nedzemdēšot. Franču ātrie drīz bija klāt un Līgaviņu aizveda. Mani līdzi neņēma – uztraukumā biju jau atplēsis otro viskiju. Bez viskija nespēju izdomāt, kā tagad dzīvot tālāk. Kad ierados dzemdību namā, bērns jau bija klāt. Nosaucām par Pirātu. Pirāts Ozols – skan labi! Dēlam varējām izvēlēties arī Francijas pilsonību, taču to nedarījām. Jā, Francijas bērnu pabalsti – tas ir skaisti, bet franči tikko bija pagrūduši mūsējiem hokejā. Nu kam mums tad Francija!

Turpinājām klejot pa Franciju jau trijatā. Iepazinos ar miljonāru, kas uz darbu lido ar helikopteru. Viņš tajā apkārtnē bija uzpircis visas aizvēsturiskās alas un aicināja atjaunot mamutu zīmējumus, piecās lielformāta gleznās atainot šī reģiona vēsturi. Tas atkal bija jauks laiks, kad man netrūka aliņa, Līgaviņai augļu un gardumu, bet Pirātam – mātes piena. Tomēr Līgaviņa gribēja uz mājām – mammai dēlu parādīt, uzvilkt jaunas drēbes. Beidzamais pabalsts bija tieši tik liels, lai mums visiem trim iznāktu biļetēm uz Rīgu.

Esmu apceļojis divdesmit četras Eiropas zemes. Es varētu dzīvot arī Latvijas laukos – meža vidū, galvenais – lai kartupeļi aug, lai ir ko ēst. Tā būtu mana Robinsona saliņa, un es pat neinteresētos, kas notiek apkārt. Gleznotu, audzinātu bērnus, ietu uz pirti… Gribēju savu saliņu ierīkot Blomē pie vecākiem, bet viņi mani nesaprata. Laikam paaudžu konflikts… Tomēr varbūt kādreiz viss atkal notiks tā, kā vēlos.

Kad sagribas mājas sajūtu – dīvaini, bet reizēm arī no lielceļa nogurst –, pirmās, kas man nāk prātā, ir… istabas čības. Sen man to nav bijis…