Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Mūziķis un aktieris Lauris Reiniks jūlijā nosvinēja tikai savu 29. dzimšanas dienu, bet viņa seja Latvijas publiskajā telpā pazīstama jau gandrīz divdesmit gadus un pieredzes bagāžas CV ir tik plašs, ka citviet pasaulē tādu krāj pat visu mūžu. Arī Losandželosa, kur Lauris dzīvoja un mācījās pēdējo pusgadu, bija lieliska pievienotā vērtība viņa ārējiem dotumiem un prasmei sarunāties angļu mēlē. Izvēle par labu Losandželosai loģiska – tā ir Laura mīļākā pilsēta un filmu industrijas galvaspilsēta. Lai gan pēc horoskopa Vēzis, kas dažreiz iet uz priekšu, bet dažreiz atpakaļ, viņš allaž ir vēlējies vairāk, nekā drīkstētu pat iedomāties. Tagad Lauris ir pārliecinājies, ka tieši tā ir jādara! Jādomā tikai par to, ko vēlies, nevis par to, ko nevēlies. Un Visums atbildēs!
Pirms septiņiem gadiem, tai laikā, kad Latvijas televīzijā vadīja raidījumus «Nošu spēles» un «Troksnis», Lauris man intervijā atzinās, ka viņam ir sapnis mācīties Kalifornijas universitātē Losandželosā, filmu un televīzijas skolā, un apgūt interesantas kadra un aizkadra lietas. Jautāts, vai nav turp jābrauc nekavējoties, viņš attrauca – tādas domas ir bijušas, bet finansiāli viņš vēl nevar to atļauties. Tikpat svarīgs iemesls bija bailes, ka nāktos pamest ierasto lauciņu, un neziņa, vai atgriežoties būs vēl te vajadzīgs. «Kā zināms, neviens nav neaizvietojams. Divas galējības: tu vai nu būsi vēl vairāk vajadzīgs, vai zaudēsi visu, un tavā vietā būs kāds cits. Mani biedē, ka es varētu būt nevajadzīgs.» Tomēr Lauris pieļāva domu, ka varētu Amerikā arī strādāt. Citi reizēm ir teikuši, ka viņš neesot piedzimis īstajā valstī. «Dažreiz man pašam arī tā liekas… Nu, kā tā var būt, ka mani tik nenormāli velk uz Ameriku?»
Tagad, pēc septiņiem gadiem, pusgadu mācījies Losandželosā kino un TV aktieru skolā TVI Actors Studio, Lauris ir atgriezies Latvijā, jo – bija šeit vajadzīgs. Bija jāatsāk filmēties Aivara Krieva filmā «Dancis pa trim». Pa šo laiku tapis skaidrs, ka bažām par to, ka viņš varētu nebūt vajadzīgs, pamata nudien nav. Filma ir loģisks turpinājums tam, ko Lauris darījis Amerikā. «Man ir sajūta, ka tur savā labā esmu ļoti daudz izdarījis un to, par ko vienmēr biju sapņojis. Izdevās arī reklamēt Latviju, tāpēc esmu gandarīts un jūtu, ka savu misiju izpildīju. Prieks arī par to, ka tur saņēmu darba piedāvājumu. Patīkami dzirdēt: kad atgriezīsies, mums tevi vajadzēs! Es zināju, ka te mani negaida tukšums, ka uzreiz būs darbi. Esmu filmēšanā līdz ausīm un gatavojos jaunam šovam rudenī. Nav laika skumt par Ameriku, un es arī zinu, ka jebkurā brīdī varu tur atgriezties.»
Pagriezieni Losandželosas virzienā
Pirmais Laura izrāviens uz Ameriku bija vidusskolas gados, kad viņš kādu laiku mācījās Losandželosas vidusskolā. Tolaik topā bija «Glābējzvana» Zaks, un Laurim šī puiša stils patika tik ļoti, ka viņš vizuāli to atdarināja. Toreiz radās arī apjausma, ka vilina aktiermāksla, jo piedāvājums filmēties amerikāņu seriālā jauniešiem bija liels pagodinājums. Lauris atbilda standartiem, angļu valoda arī bija laba, bet viss beidzās, kad uzzināja, ka viņam nav darba atļaujas. Tur tas ir strikti. Un tad Lauris nodomāja: ja man tā nospīdēja… Toreiz viņš darba atļauju nekārtoja, jo jutās par jaunu un domāja, ka šāds ceļš viņam nav lemts. Lai gan arvien prātā palika speciālistu toreiz teiktais. «Kad pirmo reizi bija runa par seriāliem, es jautāju: nu kam jums vajag mani? Miljoniem cilvēku Amerikā taču grib nokļūt televīzijā. Man atbildēja – viņi visi ir vienādi, tu esi citādāks, no Eiropas, «svaiga gaļa, svaigas vēsmas».»
Vēlāk, viesojoties Amerikā, Lauris aizsūtīja savu portfolio dažām kompānijām. Interese bija, un viena kinokompānija pat esot zvanījusi uz Latvijas pārstāvniecību ANO Ņujorkā un interesējusies, vai šis puisis patiešām ir tas, par ko uzdodas?
Šoreiz uz Ameriku Lauris devās ar jaunu portfolio. Spēki taču bija izmēģināti arī aktiermākslā – spēlēts divos mūziklos un mēģināts filmēties. Aizsūtot dokumentus un savas pieredzes aprakstu uz skolu-aktieru studiju, Lauris jau pēc nedēļas saņēma ziņu, ka var tur mācīties. Par maksu, protams. Mācību laiks – divi gadi. Lauris gan mācījās tikai pusgadu, jo ilgāk nevarēja atļauties, taču atlikušais mācību laiks ir «iesaldēts» un viņš tur varēs atgriezties.
Lauris aizbrauca no Latvijas ar savu foto, tādu, kā bija iedomājies, kādam ir jābūt Holivudas attēlam, bet izrādījās – iztēlojies nepareizi. Fotogrāfijas, kas atbilda vairākus gadus veciem standartiem, ļoti atšķīrās no tām, kādas vajadzīgas šodienas Amerikai, un tām, kas tapa Losandželosā. Jaunā fotogrāfija, kas ir uz šī IEVAS Stāstu numura vāka, atbilst visiem Holivudas standartiem!
Portfolio Holivudas stilā
Skola, kurā Lauris mācījās, specializējas filmu un televīzijas aktieru sagatavošanā, tur daudz māca, kā iemācīties sevi pārdot, un pārdot tieši Holivudā. Kādu dienu uz skolu bija uzaicināta vesela plejāde slavenu fotogrāfu, un katrs stāstīja, kāda ir viņa darba specifika. Kursantiem tika dota iespēja pēc tam sazināties ar to fotogrāfu, kura darbi iepatikušies visvairāk. Lauris izvēlējās profesionālu fotogrāfu Innisu Kaseiju (Innis Casey), kurš ir arī aktieris un bijis dziedātājs. Laurim patika viņa radošais rokraksts, rakursi, šķita radniecīga dvēsele. Abi ātri atrada kopēju valodu. Ciemojoties Innisa mājās, Lauris satika arī fotogrāfa sievu, kuras profesija ir saistīta ar mūziku. Bet IEVAS Stāstus ar šo vāka foto Lauris noteikti aizsūtīšot arī autoram.
Innis izveidoja fotoportretu sēriju, kuru Lauris var piedāvāt filmu vai reklāmu aģentūrām. Interesanti šķita tas, ka gandrīz nemaz netiek izmantots grims. Arī Laurim tā nav, jo Innis pateica: nevajag, mēs strādājam ar dabiskajām gaismām. Todien bija apmācies, bet fotogrāfs tikai ar āra gaismām dabūja tādas krāsas! «Varbūt glaimoju sev, bet man liekas, ka tā, kur esmu zilajā kreklā, ir mana labākā, smaidīgā bilde,» viņš saka. Laurim pašam vajadzēja piemeklēt apģērbu. Fotogrāfs pirms tam tikai pajautāja, kādā krāsā Laurim ir acis. Viņš atbildēja – zaļas, zaļganpelēkas, zaļganzilas. Izrādās, bildē acu krāsu izšķir tas, ko modelis uzvelk mugurā. Ar zilo kreklu Laura acis izskatās zilas, bet ar zaļgano – zaļas. Tā pamēģinājuši ar vairākām krāsām, un Innis mācījis, ka acis ir cilvēka spogulis. Par zaļā vai zilā krekla izvēli komentējis: pirmais būs labs, jo izceļ acis, un otrais būs labs, jo ne tikai izceļ acis, bet piedod tām citu toni, tās izskatīsies zilākas.
Aktieriem Losandželosā jābūt divām galvenajām bildēm, ar kurām sevi reprezentēt. Viena ir teatrālā, kas paredzēta kino, televīzijai un seriāliem, bet otra, kur Lauris ir zilajā kreklā, – reklāmas nolūkiem. Teatrālajās bildēs jāizskatās dramatiski, tur jābūt nojaušamam kādam stāstam, lai, ieraugot šo foto, var iztēloties, kādas lomas modelis var spēlēt. Savukārt reklāmas bildes uzdevums ir izskatīties draudzīgam, pieejamam un galvenais – jābūt redzamiem zobiem un platam smaidam. Šīs fotogrāfijas ir aktiera vizītkarte. Ar tām Lauris sevi var pārdot, tās drukā arī kā pastkartes. Protams, bildes derēs vien kādu laiku un braucot nākamreiz, būs jāfotografējas atkal. Bieži ir tā, ka arī paša tēls mainās. Ja Lauris, piemēram, vairs nebalinās šķipsnas un nogriezīs īsus matus, tad šo bildi vairs nevarēs piedāvāt. «Jāpiedāvā tāda, kāds tu esi konkrētajā brīdī, ja mainies, tad nedrīksti melot ne sev, ne iespējamajiem darba devējiem.»
Tā kā bildēm tapa vairāki varianti, lai izvēlētos divas īstās, bija jāaptaujā daudzi cilvēki, arī pasniedzēji. Viņu viedoklis – ja paši sev tai bildē nepatiksiet, tad kam jūs patiksiet? Izšķirošais vārds pieder pašam. Kad kadru izvēle izdarīta, topošais aktieris samaksā fotogrāfam par fotosesiju un ar bildēm rīkojas pēc saviem ieskatiem. Kino un televīzijas aktieru pilsētā Losandželosā Laurim tā izmaksāja 350 dolāru, bet teātra un mūzikla aktieru pilsētā Ņujorkā tāda pati fotosesija – no 600 līdz 1000 dolāriem. Tad fotovaronis izgatavo lielus attēlus un sūta aģentūrām, kastingu direktoriem. Pastkartītes ik pa brīdim jāuzraksta, lai atgādinātu par sevi.
Kā izdzīvot konkurences apstākļos
Losandželosā mācīja, ka par sevi regulāri jāatgādina, jo konkurence ir milzīga. Lauris spriež, ka Latvijā notiek tāpat, tikai mazākos apjomos. Viņš gan nezinot, kā par sevi atgādina cilvēki, kuri vēl nav tik publiski pazīstami, bet kaut kā taču viņi to dara. Piemēram, meklējot bekvokālistus, Lauris vispirms atceras to, kurš viņam nesen uzrakstījis vai piezvanījis. «Es viņu atcerēšos pirmo, ja man vajadzēs piedāvāt darbu. Amerikā ir tāpat, tikai mums šeit nav tā jāpielien – ar smaidiņu, piemēram…»
Lauris dzīvoja Studiositī (Studio City), kas ir Losandželosas pilsētas daļa pie Holivudas, kur atrodas ļoti daudz filmu studiju un arī viņa izvēlētā skola. Tajā ir sava kafejnīca, diezgan populāra apkārtnē. Pasniedzēji mācījuši: ieejot vienmēr jāsmaida un jābūt laipnam, jo seši cilvēki no desmit, kas uz kafejnīcu atnākuši, ir no industrijas (ar šo vārdu Losandželosā saprot tikai izklaides industriju). Smaidiet, esiet patīkami, jo vislabākais aktieris ir tas, kurš notēlo, ka viņam otrs cilvēks ļoti patīk! Laurim tas nešķita pieņemami, un viņš nemēģināja kādam speciāli pielīst, sarunājās tikai ar tiem, kuri viņam patiešām patika, un paļāvās uz nojautu, ka viss tāpat notiks. «Pārsteidzoši, bet tā bija! Piemēram, pirms braukšanas mājās uzzināju, ka meitenei, kas strādā mobilo telefonu kompānijā un ar kuru es apmainījos draudzīgiem sveicieniem, ir draugs, kura tēvs tēlojis filmā par Boratu. «Nekad jau nezini, ar ko tu runā, bet, ja draudzīgi izturies, tad pamazām viss notiek un šķetinās visneiedomājamākajos virzienos! Diemžēl daudz ir tādu, kas izliekas. Visvairāk tā dara otrās un trešās kategorijas zvaigznes, domājot, ka ir baigās vērtības. Tā meitene man stāstīja, ka tad, kad kafejnīcā ienāk, piemēram, Brūss Villiss, visi vai sastingst, bet viņš esot vienkāršs, pasaka, ka viņam patīk, kā meitenes strādā, pabārsta jociņus un aprunājas. Tad nu es atkal salīdzinu ar Latviju un redzu, ka visur ir līdzīgi. Tie, kas tiešām daudz ir izdarījuši, ir apmierināti, un viņiem nav vajadzības nez kā iztaisīties…»
Skolā Lauris apjautis lielāko atšķirību starp amerikāņiem un eiropiešiem. Arī pasniedzēji, kas visi ir seriālu režisori, kastingu cilvēki, kuriem šis bija papildus darbs, uzsvēruši, ka amerikāņi ar konkurences bacili saslimst jau bērnībā. Pasniedzējs, kurš bija vadījis kursus Eiropā, stāstījis, kā lūdzis auditorijas priekšā kādu brīvprātīgo, kurš paveiktu uzdevumu, un bijis pārsteigts, jo neviens nav pieteicies. Kamēr Amerikā visi saukuši: mani, aiciniet mani! Jo viņi zina: ja nepieteikšos es, to izdarīs cits, un viņš ieņems manu vietu. Tomēr Lauris nav varējis īsti pieņemt, ka viņam sevi tikai jāslavē. Runājot ar kursabiedriem, viņš sapratis, ka arī Austrālijā un Anglijā cilvēkiem nepatīk pašslavināšana. Amerika tādā ziņā ir fenomenāla. Amerikāņiem patīk arī dzirdēt, ka citiem veicas, jo veiksmes stāsti iedvesmo, cilvēki domā – es taču arī tā noteikti varu! Amerikāņi savā ziņā ir diezgan naivi, bet ne muļķi, jo ir daudz sasnieguši.
Mīļākā un komedianta lomai
Nodarbībās vajadzēja izspēlēt sižetus no filmām vai seriāliem un spēli filmēja. Amerikā ļoti aktuāli filmās un seriālos rādīt seju tuvplānā – tā atklāj, cik patiess esi. Pēc tam kursantiem tiek iedotas videokasetes, lai uzfilmēto mājās var skatīties un analizēt. Laurim sākumā šķita, ka jāmūk prom, jo studenti bija sadalīti divās grupās – viena no angliski runājošām valstīm un ar minimālu pieredzi aktiera darbā, otra – no citās valodās runājošām valstīm un bez iepriekšējas pieredzes, viņš bija iekļauts pirmajā grupā. Pārējie studiju biedri – no Austrālijas, Amerikas un Anglijas. Tas bija šoks, lai gan Lauris angliski runā brīvi. Iemetot kā kaķēnu ūdenī un liekot izķepuroties, pasniedzēji jaunajam censonim ļāva augt gluži vai pa dienām. Metodes bijušas dažādas. Piemēram, spēlējot dramatiskas ainas, vajadzēja atcerēties paša piedzīvoto, un, runājot sižetā uzrakstīto, reāli izdzīvot savu drāmu. Lauris to uzskata par sadomazohistisku gājienu, jo pēc tam ir ļoti grūti. Kādai meitenei bija jāpiedalās izvarošanas ainā, un viņa izvēlējās šo metodi, atceroties faktu no savas dzīves. Viņa etīdi nospēlēja tik ticami, ka kursabiedriem bija šoks, bet meitene pēc tam vēl ilgi nemitējās raudāt…
Arī Laurim bija grūti mirkļi, un no lielās slodzes (intensīvā kursa nodarbības notika no rīta līdz pat vakaram) iestājās fizisks un emocionāls sagurums. Kādu dienu, kad neko citu negribējās kā vien biļeti uz mājām, pasniedzējs lika attēlot bomzi, kas dzīvo Rīgā uz ielas, un piedāvāja divus variantus: vai nu šim cilvēkam tā ir pirmā diena kā bezpajumtniekam, vai arī pēdējā, un viņš ir nolēmis atvadīties no dzīves. Lauris izvēlējās pirmo variantu, bet, sākot spēlēt, jutās slikti. Pasniedzējs lūdza etīdi atkārtot, taču Lauris pateica, ka nevar, un devās prom. Vēlāk pasniedzējs atzinis, ka tas bijis lūzuma punkts, un tajā brīdī Lauris kļuvis par emocionāli atvērtu aktieri.
Par pārsteigumu pašam Lauris apjautis, ka viņam padodas komēdijas. Lauris gan filmās, gan seriālos varot veiksmīgi spēlēt karavīru, mīļāko, dizaineru, jaunieti, krievu, eiropieti, kalifornieti, somu, zviedru. Izmēģinājumiem pārsvarā izraugās ainas, kuras grūti atpazīt, lai izvairītos no atdarināšanas un ļautu topošajiem aktieriem izpausties. Viņi skaitījās improvizācijas klase, un improvizācija Laurim diezgan labi padevās, tāpēc ka Latvijā, uzvedot šovus, improvizēt nācies nepārtraukti. Viņš gan bija pārsteigts, uzzinot, ka Amerikā šovu vadītājiem viss ir uzrakstīts un par labu vadītāju uzskata to, kurš spēj nolasīt no ekrāna špikerīša tā, ka citi to neredz. Lauris saka: mēs salīdzinot strādājam kā zirgi.
Kursā nevienam nebija tādas pieredzes kā Laurim. «Uzzinot, ko esmu darījis, visiem žoklis atkārās – ko tu te vispār dari, tev viss jau ir! Stāstīju, ka gribu vēl kaut ko sasniegt. Vēlāk viņi saprata, kāpēc esmu tur, pat novērtēja to, ka mācību dēļ esmu gatavs no kaut kā atteikties. Tā arī bija – atteicos no vairāku šovu vadīšanas.
Aktiermeistarības kursus Lauris apguva Amerikā ļoti populārās, nu jau mūžībā aizgājušās pasniedzējas Stellas Adleres vārdā nosauktajā skolā. Jaunākajam kursabiedram bija septiņpadsmit gadu, vecākajam – trīsdesmit seši, bet uz atsevišķiem kursiem nākusi arī astoņdesmit četrus gadus veca kundzīte. «Iedomājies, perfekti izspēlē rupjos dialogus un jūtas apbrīnojami labi! Tas man ļoti patīk Amerikā – ka vecumam nav nozīmes. Tur pat ir tā, aktieris ir kā vīns, jo ierūgušāks, jo labāks.
Lai noskaidrotu, kā viņam sokas komēdijās, Lauris pieteicās filmēties amerikāņu dziedātājas komediantes Mendijas Stakelbergas videoklipā, kur tēloja vācu tūristu. Mendija uzzinot, ka Lauris ir dziedātājs, pie tam savā valstī labi zināms, brīnījusies, ka viņš pieteicies šai lomai. Taču Laurim gribējās pamēģināt to, ko viņa klipos Latvijā dara citi. Turklāt klipā bija paredzēta kopdeja un Lauris tika pirmajā rindā! «Ja es nebūtu piedalījies šovā «Dejo ar zvaigzni», nez vai mani tur ieliktu un horeogrāfs teiktu: «Tu dejo super! Laikam esi kaut kur mācījies?» Atzinos, ka esmu uzvarējis šovā. Pats gan nosmaidīju, ka pirmā oficiālā filmēšanās Amerikā man sanāca tieši pie slavenās Holivudas zīmes – tieši tās, kur vienmēr esmu vedis savus viesus.»Starp citu, smieklīgais, mazliet parupjais klips tika veidots interneta vajadzībām.
Mācības Lauris varēs turpināt, kad gribēs, un būs iespēja atkal atteikties no kāda piedāvājuma Latvijā, bet, nokārtojot darba atļauju, veiksmes gadījumā varēs Amerikā darīt arī ko citu. Viņa studiju biedri neaizbrauca uz savu valsti – tikai tie, kam bija labi piedāvājumi. Atgriezās arī Laura studiju biedrene, ar kuru ieskaitē pārī spēlējuši – viņa ir aktrise Londonas teātrī, un viņu gaidīja jauni mūzikli. Lauris kārtējo reizi pārliecinājies, ka nav korekti teikt, ka Latvija ir pīļu dīķis: sak, mums te nekas nenotiek, nav jau Ņujorka… «Es Losandželosā, tieši pateicoties «pīļu dīķim», dabūju visu, ko dabūju! Lai arī Latvija ir maza, cilvēki no malas uz to skatās kā uz nozīmīgu un domā: ja tu esi spējis sevi pierādīt savā valstī, tad ar tevi var rēķināties un no tevis varēs sagaidīt arī kaut ko lielāku! »
Losandželosā visiem aktieriem, filmu studijām, producentu grupām ir interneta portāli, kuros atrodami paziņojumi, ka tiek meklēti aktieri konkrētām vajadzībām. Tajos reģistrējas arī aktieri, ievieto savus attēlus un informāciju par sevi, neaizmirstot uzskaitīt īpašos talantus. Redzot, ka atbilst kāda piedāvājuma prasībām, aktieris nekavējoties sevi piesaka lomai. Ja viņš šķiet interesants un der šai lomai, viņam piezvana un aicina uz provēm. Arī Lauris ir reģistrējies šajos portālos un tā arī dabūja vācieša lomu klipā. Viņam nevajadzēja iet uz provēm – uzreiz teica: nāc! Svarīgi arī zināt, kurp ej. Lauris atceras: televīzijas „Sema” laikā uz provēm, lai kļūtu par jauno raidījuma vadītāju, nākuši jaunieši, kas teikuši, ka raidījumu nav redzējuši, bet domājot, ka varētu derēt par tā vadītāju… Šādos gadījumos uzreiz ir skaidrs, ka turpinājuma nebūs. Tas nav labs stils, ka tu kaut ko neesi redzējis vai lasījis, nezini, ar ko sarunājies.
Proves jeb audition, kā amerikāņi saka, var notikt katru dienu. Svarīgi atteikumu neuztvert personīgi. Kursantiem mācīja: runa nav par jums, jūs vienkārši neesat tas tipāžs, ko konkrēti meklē. Tā Lauris noskatīts vampīra lomai, iekļauts aktieru sarakstā, taču filmai vēl tiek kārtotas finanses un meklēta studija, kas to producēs. Viņam jāatrod aģentūra, kas viņu pārstāvēs, tāpēc savas bildes Lauris izsūtījis arī tām. «Latvijā arī ir tāpat. Vari iet uz dažādiem kursiem, bet, ja tev nebūs ietekmīgi cilvēki, kuri tevi pabīdīs, uz tiem kursiem vari iet visu mūžu.»
Industrijai pievienotās vērtības
Dzīvojot Losandželosā un apgūstot industrijas gudrības, Lauris attīstījis arī citas savas intereses, iejuties gida un fotogrāfa lomā, neaizmirstot, ka ir mūziķis un dziesmu autors, savas valsts patriots. Losandželosu viņš zina tik labi, ka tiešām varētu strādāt par gidu: tagad izņemam fotoaparātus, paskatāmies pa labi… Viņš iegādājies jaunu Canon fotoaparātu, labprāt fotografē cilvēkus, bildes pats apstrādā. Lauris daudz fotografējis Rūtu, arī Ingu Puhovu (Soho), jo viņai vajadzējis portfolio bildes. Meitenes arvien Laurim prasot: uztaisīsi mums seksīgo fotosesiju? Viņš knipsējot tā, lai veidotos foto kā stāsts, un visvairāk viņam patīk vakara gaisma.
Savukārt nokļūšana ABC kanāla ziņās bija Laura piedzīvojums no sērijas sapņi piepildās. Viņu vienmēr vajājusi doma, kā nokļūt Amerikas ziņu raidījumā – pat ne tik daudz paša dēļ, bet lai Latvijas vārds izskan. « Es gribu, lai viņi zina, ka pasaulē ir arī Latvija!» Lauris klātienē gribēja redzēt amerikāņu šovu «Dejo ar zvaigzni», taču biļetes uz tiešraidēm nevarēja dabūt. Tomēr paveicās – Laurim piezvanīja Latvijas šova organizatori un lūdza ierakstīt speciālu sveicienu no amerikāņu šova. Palīdzēja laimīgs gadījums, jo Laura angļu kursa biedrenes draugs strādāja kompānijā, kas rāda šovu. Producenti pat naudu par ierakstu nepaprasīja. «Man bija tāds kaifs, kad filmējām to sveicienu! Iedomājies, es esmu Amerikā, kameras ieslēgtas, un es runāju! Baigi laimīgā sajūta!» Amerikāņu šova vadītājs Toms Bērdžerons izrādījās patīkams cilvēks. Prieks un veiksme Lauri nepameta arī pēc filmēšanas – viņam teica: paliec uz šovu vakarā… un iedeva VIP sēdvietas karti! Aiz muguras sēdēja Mela no Spice Girls, aizkulisēs Lauris satika savu mūzu – dejotāju Karīnu Smirnovu (viņas priekšnesumu skatīšanās iedvesmojusi Lauri, kad viņš pats piedalījies deju šovā), bet pats galvenais – blakus sēdēja britu aktrise Džeina Seimūra, seriāla “Daktere Kvīna” zvaigzne.
Dziesmas Amerikā Laurim gan netapa – iedvesmas nebija. Lai tas notiktu, vajag kādu dramatisku pārdzīvojumu, kaut ko smagu, sirdi plosošu! Atgriezies mājās, Lauris jau nākamajā dienā uzrakstīja dziesmu. Daži, kam viņš to parādīja, teica – būšot nākamā «Sirds sadeg neparasti». Lauris gribētu to iedziedāt kopā ar māsu, jo Amerikā abi riktīgi labi viens otru atraduši. Dziesmai gan pagaidām ir tikai Laura angļu teksts – latviešu versija vēl top.
Sarunas ar Visumu
Visfilozofiskākās pārdomas šai pusgadā par dzīves veiksmi Laurim rosinājušas grāmata The Secret un amerikāņu filma Sekret – par Visuma noslēpumiem un domu spēku. Noskatījies filmu un izlasījis grāmatu, viņš pēc tam pāris naktis nevarējis gulēt, jo bija sabijies no… savām domām. Pamatdoma – jebkuras domas materializējas, dzīve, ko šobrīd dzīvo, ir tavu iepriekšējo domu rezultāts, tu esi kādas ainas jau apzināti vai neapzināti iedomājies. Tai brīdī, kad tu domā, vai tas ir kaut kas slikts vai labs, tu sūti Visumam šo bildi un ziņu. «Tagad es cenšos ievērot: nedrīkst domāt par to, ko tu negribi, ir jādomā par to, ko tu gribi.»
Lauris atzīst, ka uzzinātais ir vērtīgs un izmantojams. Jā, viņš esot bažījies, jo domājis: ārprāts, es nevaru tikai labas domas vien domāt. Taču atcerējies ieteikumu, kā ar sliktajām domām cīnīties. Vienkārši. Ir jādomā par kaut kas tādu, ko atceroties, vienmēr uzlabojas garastāvoklis, esot labā omā, tu piesaisti citas labās lietas. Savukārt, ja esi skumjš, tad atrodi vēl un vēl, par ko skumt. Izanalizējot uzzināto, Lauris atklājis, ka viss, kas ar viņu notiek, patiešām ir viņa domu rezultāts. «Paldies Dievam, man tās domas ir samērā pozitīvas. Rakstura vai kā cita dēļ es arvien mēģinu priecāties, īpaši pēc Amerikas. Man ir prieks atgriezties Latvijā – vai nu cilvēki palikuši labāki, vai nu es viņus redzu citādākus? Tagad, īpaši Dziesmu svētkos, man bija tāda nacionālā pašapziņa! Acis sūrstēja skatoties, un es domāju: mums ir tāds spēks un viss tik mīļi, brīnumu lietas notiek.»
Lauris ir pārliecināts – nedrīkst baidīties sapņot un vēlēties vairāk, jo tieši tajā brīdī vēlēšanās sakne tiek nocirsta. Izsakot vēlēšanos, pats nedrīkst domāt, kā tā piepildīsies. Tas ir tā, kā internetā nopērkot ceļojumu: ieej, ieraugi, nopērc un zini, ka tas jau ir tavs. Tu vienkārši izsaki savu pasūtījumu. Un dabū tie, kuri tic.
Atskatoties pagātnē, Lauris atzīst, ka arvien ir koncentrējies uz to, ko grib. Savas attiecības ar Ameriku viņš sāka izsapņot piecpadsmit gadu vecumā, bet sešpadsmit gados jau tur mācījās. Pēc tam atrada nometni, uz kuru vēlējās braukt, piedalījās konkursā un aizbrauca uz nometni strādāt. Šogad viņš īstenoja vienu no lielajiem Holivudas sapņiem, un tāpēc viņam tagad, atgriežoties mājās, ir miers un gandarījums. Amerikā Lauris iemācījies priecāties par to, ka izdodas kādam citam, un zina, ka nedrīkst aizmirst pateikt paldies. Pateicība piesaista vēl ko labu – pēc principa: tu proti novērtēt, tāpēc tev pienākas vēl. Viņš mēģina pateikt paldies cilvēkiem, kas viņam ir ko labu izdarījuši. «Lai gan ir bijuši arī gadījumi, kad esmu «cūkām pērles kaisījis»…»viņš atzīst. „Man vislielākie paldies vienmēr nāk no faniem un klausītājiem. Priecājos, ka man apkārt vienmēr ir veiksmīgi un radoši cilvēki, ar kuriem, galvas kopā saliekot, veiksme atnāk.”
Stāstot par savām sapņu lomām, Lauris atzīstas, ka labprāt notēlotu riktīgi slikto tipāžu. Viņam patiktu spēlēt jefiņu, bet patiktu, protams, atveidot arī dramatisku siržu lauzēju. Studijā teikuši, ka viņam esot futūristiska seja, tāpēc nevarētu spēlēt 16. vai 17. gadsimta filmās, toties varētu būt viesis no nākotnes! « Man ir interesanti tēlot to, kāds neesmu. Ir jau, protams, manī arī kāds riebīgums, bet tad es cenšos izvairīties no attiecībām, jo kam man sev negatīvas emocijas sagādāt? Es varu aiziet tur, kur man kaut kas labāks būs! Protams, eņģelis neesmu. Dažreiz kasos, lamājos un cīnos par savu taisnību, pīpēju un dzeru…»
Laurim vēl daudz kas padomā, bet par to nerunāšot. Lai gan amerikāņi uzskata, ka ir jāpasaka tas, ko gribi. Citādi neviens, piemēram, neuzzinās, ka tu meklē darbu. Ja nu tev blakus sēž tas, kurš tieši tagad meklē sev kompanjonu? Ir jārunā ar cilvēkiem. Lai gan Lauris uzskata, ka Amerikā vecumam nav nozīmes, tomēr viņš apzinās, ka jāizmanto brīdis, kamēr esi jauns. «Jo kļūstu vecāks, jo palieku apdomīgāks un prātīgāks. Tas ne vienmēr vajadzīgs. Pēdējā laikā man patīk impulsīvas idejas, un es domāju: ne velti tādas domas ienāk prātā! Es negribu kļūt prātīgs, jo tad es kaut ko zaudētu…»
Laura pakete, ko viņš var piedāvāt, ir gana liela. Viņa veiksmei palīdzēs arī Amerikā iemācītā formula: ja kāds prasa, kas esi, tu nedrīksti kautrīgi teikt: ak, aktieru ir tik daudz, nu jā, arī es esmu aktieris… Ir jāsaka: ES ESMU AKTIERIS! Jāsaka ar lepnumu, jo ne kurš katrs var būt aktieris. Ir jālepojas, ka spēj to, ko citi nespēj. «Es neesmu vēl profesionāls aktieris, bet aktieris jau esmu,» saka Lauris.
Sarunas nobeigumā Laurim vaicāju, vai viņš atceras, ka reiz intervijā man stāstīja, ka sapņo par māju pie okeāna. Tā taču arī iederētos veiksmes stāstā! Jauns Lexus viņam ir, arī svaigi izremontēta istaba. «Atceros! Bet tagad es nezinu, vai gribu māju pie okeāna. Sapņi mainās. Tas sapnis man saistījās ar konkrētu dzīves posmu, jo tad es vēl nebiju bijis tādā vietā. Tagad, kad tur biju… Man patika, bet es iedomājos, kā varētu būt, ja man tur būtu māja, man tur pazustu prieks par ainavu… Zini, reiz kāda fane atrakstīja, ka es viņai patīku un viņa mīl gan mani, gan manu mūziku, bet negribot mani satikt, jo tad tas vairs nebūs tā. Pirmajā brīdī domāju: jocīgi. Bet tad sapratu. Viņa gribēja, lai iztēlē es esmu tāds, kādu viņa mani iedomājusies. Sapnis var pazust, satiekot reālo cilvēku. Tāpat man ar to māju pie okeāna…»
