Santa.lv
  • 30.12.2009
  • LAURIS REINIKS HOLIVUDAS VECUMĀ 24–30

    Liena Britāne

    Mū­zi­ķis un ak­tie­ris Lau­ris Rei­niks jū­li­jā no­svi­nē­ja ti­kai sa­vu 29. dzim­ša­nas die­nu, bet vi­ņa se­ja Lat­vi­jas pub­lis­ka­jā tel­pā pa­zīs­ta­ma jau gan­drīz div­des­mit ga­dus un pie­re­dzes ba­gā­žas CV ir tik plašs, ka cit­viet pa­sau­lē tā­du krāj pat vi­su mū­žu. Arī Los­an­dže­lo­sa, kur Lau­ris dzī­vo­ja un mā­cī­jās pē­dē­jo pus­ga­du, bi­ja lie­lis­ka pie­vie­no­tā vēr­tī­ba vi­ņa ār­ējiem do­tu­miem un pras­mei sa­ru­nā­ties an­gļu mē­lē. Iz­vē­le par la­bu Los­an­dže­lo­sai lo­ģis­ka – tā ir Lau­ra mī­ļā­kā pil­sē­ta un fil­mu in­dus­tri­jas gal­vas­pil­sē­ta. Lai gan pēc ho­ro­sko­pa Vē­zis, kas daž­reiz iet uz priekš­u, bet daž­reiz at­pa­kaļ, viņš al­laž ir vē­lē­jies vai­rāk, ne­kā drīk­stē­tu pat ie­do­mā­ties. Ta­gad Lau­ris ir pār­lie­ci­nā­jies, ka tie­ši tā ir jā­da­ra! Jā­do­mā ti­kai par to, ko vē­lies, ne­vis par to, ko ne­vē­lies. Un Vi­sums at­bil­dēs!

     

    Pirms sep­ti­ņiem ga­diem, tai lai­kā, kad Lat­vi­jas tele­vī­zi­jā va­dī­ja rai­dī­ju­mus «No­šu spē­les» un «Trok­snis», Lau­ris man in­ter­vi­jā at­zi­nās, ka vi­ņam ir sap­nis mā­cī­ties Ka­li­for­ni­jas uni­ver­si­tā­tē Los­an­dže­lo­sā, fil­mu un tele­vī­zi­jas sko­lā, un ap­gūt in­te­re­san­tas kad­ra un aiz­kad­ra lie­tas. Jau­tāts, vai nav turp jā­brauc ne­ka­vē­jo­ties, viņš at­trau­ca – tā­das do­mas ir bi­ju­šas, bet fi­nan­si­āli viņš vēl ne­var to at­ļau­ties. Tik­pat sva­rīgs ie­mesls bi­ja bai­les, ka nāk­tos pa­mest ie­ras­to lau­ci­ņu, un ne­zi­ņa, vai at­grie­žo­ties būs vēl te va­ja­dzīgs. «Kā zi­nāms, ne­viens nav ne­aiz­vie­to­jams. Di­vas ga­lē­jī­bas: tu vai nu bū­si vēl vai­rāk va­ja­dzīgs, vai zau­dē­si vi­su, un ta­vā vie­tā būs kāds cits. Ma­ni bie­dē, ka es va­rē­tu būt ne­va­ja­dzīgs.» To­mēr Lau­ris pie­ļā­va do­mu, ka va­rē­tu Ame­ri­kā arī strā­dāt. Ci­ti rei­zēm ir tei­ku­ši, ka viņš ne­esot pie­dzi­mis īs­ta­jā val­stī. «Daž­reiz man pa­šam arī tā lie­kas… Nu, kā tā var būt, ka ma­ni tik ne­nor­mā­li velk uz Ame­ri­ku?»

    Ta­gad, pēc sep­ti­ņiem ga­diem, pus­ga­du mā­cī­jies Los­an­dže­lo­sā ki­no un TV ak­tie­ru sko­lā TVI Ac­tors Stu­di­o, Lau­ris ir at­grie­zies Lat­vi­jā, jo – bi­ja šeit va­ja­dzīgs. Bi­ja jā­at­sāk fil­mē­ties Aiva­ra Krie­va fil­mā «Dan­cis pa trim». Pa šo lai­ku ta­pis skaidrs, ka ba­žām par to, ka viņš va­rē­tu ne­būt va­ja­dzīgs, pa­ma­ta nu­dien nav. Fil­ma ir lo­ģisks tur­pi­nā­jums tam, ko Lau­ris da­rī­jis Ame­ri­kā. «Man ir sa­jū­ta, ka tur sa­vā la­bā es­mu ļo­ti daudz iz­da­rī­jis un to, par ko vien­mēr bi­ju sap­ņo­jis. Iz­de­vās arī rek­la­mēt Lat­vi­ju, tā­pēc es­mu gan­da­rīts un jū­tu, ka sa­vu mi­si­ju iz­pil­dī­ju. Prieks arī par to, ka tur sa­ņē­mu dar­ba pie­dā­vā­ju­mu. Pa­tī­ka­mi dzir­dēt: kad at­grie­zī­sies, mums te­vi va­ja­dzēs! Es zi­nā­ju, ka te ma­ni ne­gai­da tuk­šums, ka uz­reiz būs dar­bi. Es­mu fil­mē­ša­nā līdz ausīm un ga­ta­vo­jos jaun­am šo­vam ru­de­nī. Nav lai­ka skumt par Ame­ri­ku, un es arī zi­nu, ka jeb­ku­rā brī­dī va­ru tur at­griez­ties.»

     

    Pa­grie­zie­ni Los­an­dže­lo­sas vir­zie­nā

    Pir­mais Lau­ra iz­rā­viens uz Ame­ri­ku bi­ja vi­dus­sko­las ga­dos, kad viņš kā­du lai­ku mā­cī­jās Los­an­dže­lo­sas vi­dus­sko­lā. To­laik to­pā bi­ja «Glā­bēj­zva­na» Zaks, un Lau­rim šī pui­ša stils pa­ti­ka tik ļo­ti, ka viņš vi­zu­āli to at­da­ri­nā­ja. To­reiz ra­dās arī ap­jaus­ma, ka vi­li­na ak­tier­māk­sla, jo pie­dā­vā­jums fil­mē­ties ame­ri­kā­ņu se­ri­ālā jaun­ie­šiem bi­ja liels pa­go­di­nā­jums. Lau­ris at­bil­da stan­dar­tiem, an­gļu va­lo­da arī bi­ja la­ba, bet viss bei­dzās, kad uz­zi­nā­ja, ka vi­ņam nav dar­ba at­ļau­jas. Tur tas ir strik­ti. Un tad Lau­ris no­do­mā­ja: ja man tā no­spī­dē­ja… To­reiz viņš dar­ba at­ļau­ju ne­kār­to­ja, jo ju­tās par jaun­u un do­mā­ja, ka šāds ceļš vi­ņam nav lemts. Lai gan ar­vien prā­tā pa­li­ka spe­ci­ālis­tu to­reiz teik­tais. «Kad pir­mo rei­zi bi­ja ru­na par se­ri­āliem, es jau­tā­ju: nu kam jums va­jag ma­ni? Mil­jo­niem cil­vē­ku Ame­ri­kā ta­ču grib no­kļūt tele­vī­zi­jā. Man at­bil­dē­ja – vi­ņi vi­si ir vie­nā­di, tu esi ci­tā­dāks, no Eiro­pas, «svai­ga ga­ļa, svai­gas vēs­mas».»

    Vē­lāk, vie­so­jo­ties Ame­ri­kā, Lau­ris aiz­sū­tī­ja sa­vu por­tfo­li­o da­žām kom­pā­ni­jām. In­te­re­se bi­ja, un vie­na ki­no­kom­pā­ni­ja pat esot zva­nī­ju­si uz Lat­vi­jas pār­stāv­nie­cī­bu ANO Ņu­jor­kā un in­te­re­sē­ju­sies, vai šis pui­sis pa­tie­šām ir tas, par ko uz­do­das?

    Šo­reiz uz Ame­ri­ku Lau­ris de­vās ar jaun­u por­tfo­li­o. Spē­ki ta­ču bi­ja iz­mē­ģi­nā­ti arī ak­tier­māk­slā – spē­lēts di­vos mū­zik­los un mē­ģi­nāts fil­mē­ties. Aiz­sū­tot do­ku­men­tus un sa­vas pie­re­dzes ap­rak­stu uz sko­lu-ak­tie­ru stu­di­ju, Lau­ris jau pēc ne­dē­ļas sa­ņē­ma zi­ņu, ka var tur mā­cī­ties. Par mak­su, pro­tams. Mā­cī­bu laiks – di­vi ga­di. Lau­ris gan mā­cī­jās ti­kai pus­ga­du, jo il­gāk ne­va­rē­ja at­ļau­ties, ta­ču at­li­ku­šais mā­cī­bu laiks ir «ie­sal­dēts» un viņš tur va­rēs at­griez­ties.

    Lau­ris aiz­brau­ca no Lat­vi­jas ar sa­vu fo­to, tā­du, kā bi­ja ie­do­mā­jies, kā­dam ir jā­būt Ho­li­vu­das at­tē­lam, bet iz­rā­dī­jās – iz­tē­lo­jies ne­pa­rei­zi. Fo­to­grā­fi­jas, kas at­bil­da vai­rā­kus ga­dus ve­ciem stan­dar­tiem, ļo­ti at­šķī­rās no tām, kā­das va­ja­dzī­gas šo­die­nas Ame­ri­kai, un tām, kas ta­pa Los­an­dže­lo­sā. Jaun­ā fo­to­grā­fi­ja, kas ir uz šī IEVAS Stāstu nu­mu­ra vā­ka, at­bilst vi­siem Ho­li­vu­das stan­dar­tiem!

     

    Por­tfo­li­o Ho­li­vu­das sti­lā

    Sko­la, ku­rā Lau­ris mā­cī­jās, spe­ci­ali­zē­jas fil­mu un tele­vī­zi­jas ak­tie­ru sa­ga­ta­vo­ša­nā, tur daudz mā­ca, kā ie­mā­cī­ties se­vi pār­dot, un pār­dot tie­ši Ho­li­vu­dā. Kā­du die­nu uz sko­lu bi­ja uz­ai­ci­nā­ta ve­se­la ple­jā­de sla­ve­nu fo­to­grā­fu, un katrs stās­tī­ja, kā­da ir vi­ņa dar­ba spe­ci­fi­ka. Kur­san­tiem ti­ka do­ta ie­spē­ja pēc tam sa­zi­nā­ties ar to fo­to­grā­fu, ku­ra dar­bi ie­pa­ti­ku­šies vis­vai­rāk. Lau­ris iz­vē­lē­jās pro­fe­si­onā­lu fo­to­grā­fu In­ni­su Ka­sei­ju (In­nis Casey), kurš ir arī ak­tie­ris un bi­jis dzie­dā­tājs. Lau­rim pa­ti­ka vi­ņa ra­do­šais rok­raksts, ra­kur­si, šķi­ta rad­nie­cī­ga dvē­se­le. Abi ātr­i at­ra­da ko­pē­ju va­lo­du. Cie­mo­jo­ties In­ni­sa mā­jās, Lau­ris sa­ti­ka arī fo­to­grā­fa sie­vu, ku­ras pro­fe­si­ja ir sais­tī­ta ar mū­zi­ku. Bet IEVAS Stāstus ar šo vā­ka fo­to Lau­ris no­teik­ti aiz­sū­tī­šot arī au­to­ram.

    In­nis iz­vei­do­ja fo­to­por­tre­tu sē­ri­ju, ku­ru Lau­ris var pie­dā­vāt fil­mu vai rek­lā­mu aģen­tū­rām. In­te­re­san­ti šķi­ta tas, ka gan­drīz ne­maz ne­tiek iz­man­tots grims. Arī Lau­rim tā nav, jo In­nis pa­tei­ca: ne­va­jag, mēs strā­dā­jam ar da­bis­ka­jām gais­mām. To­dien bi­ja ap­mā­cies, bet fo­to­grāfs ti­kai ar ār­a gais­mām da­bū­ja tā­das krā­sas! «Var­būt glai­mo­ju sev, bet man lie­kas, ka tā, kur es­mu zi­la­jā krek­lā, ir ma­na la­bā­kā, smai­dī­gā bil­de,» viņš sa­ka. Lau­rim pa­šam va­ja­dzē­ja pie­mek­lēt ap­ģēr­bu. Fo­to­grāfs pirms tam ti­kai pa­jau­tā­ja, kā­dā krā­sā Lau­rim ir acis. Viņš at­bil­dē­ja – za­ļas, zaļ­gan­pe­lē­kas, zaļ­gan­zi­las. Iz­rā­dās, bil­dē acu krā­su iz­šķir tas, ko mo­de­lis uz­velk mu­gu­rā. Ar zi­lo krek­lu Lau­ra acis iz­ska­tās zi­las, bet ar zaļ­ga­no – za­ļas. Tā pa­mē­ģi­nā­ju­ši ar vai­rā­kām krā­sām, un In­nis mā­cī­jis, ka acis ir cil­vē­ka spo­gu­lis. Par za­ļā vai zi­lā krek­la iz­vē­li ko­men­tē­jis: pir­mais būs labs, jo iz­ceļ acis, un ot­rais būs labs, jo ne ti­kai iz­ceļ acis, bet pie­dod tām ci­tu to­ni, tās iz­ska­tī­sies zi­lā­kas.

    Ak­tie­riem Los­an­dže­lo­sā jā­būt di­vām gal­ve­na­jām bil­dēm, ar ku­rām se­vi re­pre­zen­tēt. Vie­na ir te­at­rā­lā, kas pa­re­dzē­ta ki­no, tele­vī­zi­jai un se­ri­āliem, bet ot­ra, kur Lau­ris ir zi­la­jā krek­lā, – rek­lā­mas no­lū­kiem. Te­at­rā­la­jās bil­dēs jā­iz­ska­tās dra­ma­tis­ki, tur jā­būt no­jau­ša­mam kā­dam stās­tam, lai, ie­rau­got šo fo­to, var iz­tē­lo­ties, kā­das lo­mas mo­de­lis var spē­lēt. Sa­vu­kārt rek­lā­mas bil­des uz­de­vums ir iz­ska­tī­ties drau­dzī­gam, pie­eja­mam un gal­ve­nais – jā­būt re­dza­miem zo­biem un pla­tam smai­dam. Šīs fo­to­grā­fi­jas ir ak­tie­ra vi­zīt­kar­te. Ar tām Lau­ris se­vi var pār­dot, tās dru­kā arī kā past­kar­tes. Pro­tams, bil­des de­rēs vien kā­du lai­ku un brau­cot nā­kam­reiz, būs jā­fo­tog­ra­fē­jas at­kal. Bie­ži ir tā, ka arī pa­ša tēls mai­nās. Ja Lau­ris, pie­mē­ram, vairs ne­ba­li­nās šķip­snas un no­grie­zīs īsus ma­tus, tad šo bil­di vairs ne­va­rēs pie­dā­vāt. «Jā­pie­dā­vā tā­da, kāds tu esi kon­krē­ta­jā brī­dī, ja mai­nies, tad ne­drīk­sti me­lot ne sev, ne ie­spē­ja­ma­jiem dar­ba de­vē­jiem.»

    Tā kā bil­dēm ta­pa vai­rā­ki va­ri­an­ti, lai iz­vē­lē­tos di­vas īs­tās, bi­ja jā­ap­tau­jā dau­dzi cil­vē­ki, arī pa­snie­dzē­ji. Vi­ņu vie­dok­lis – ja pa­ši sev tai bil­dē ne­pa­tik­siet, tad kam jūs pa­tik­siet? Iz­šķi­ro­šais vārds pie­der pa­šam. Kad kad­ru iz­vē­le iz­da­rī­ta, to­po­šais ak­tie­ris sa­mak­sā fo­to­grā­fam par fo­to­se­si­ju un ar bil­dēm rī­ko­jas pēc sa­viem ie­ska­tiem. Ki­no un tele­vī­zi­jas ak­tie­ru pil­sē­tā Los­an­dže­lo­sā Lau­rim tā iz­mak­sā­ja 350 do­lā­ru, bet te­āt­ra un mū­zik­la ak­tie­ru pil­sē­tā Ņu­jor­kā tā­da pa­ti fo­to­se­si­ja – no 600 līdz 1000 do­lā­riem. Tad fo­to­va­ro­nis iz­ga­ta­vo lie­lus at­tē­lus un sū­ta aģen­tū­rām, kas­tin­gu di­rek­to­riem. Past­kar­tī­tes ik pa brī­dim jā­uz­rak­sta, lai at­gā­di­nā­tu par se­vi.

     

    Kā iz­dzī­vot kon­ku­ren­ces ap­stāk­ļos

    Los­an­dže­lo­sā mā­cī­ja, ka par se­vi re­gu­lā­ri jā­at­gā­di­na, jo kon­ku­ren­ce ir mil­zī­ga. Lau­ris spriež, ka Lat­vi­jā no­tiek tā­pat, ti­kai ma­zā­kos ap­jo­mos. Viņš gan ne­zi­not, kā par se­vi at­gā­di­na cil­vē­ki, ku­ri vēl nav tik pub­lis­ki pa­zīs­ta­mi, bet kaut kā ta­ču vi­ņi to da­ra. Pie­mē­ram, mek­lē­jot bek­vo­kā­lis­tus, Lau­ris vis­pirms at­ce­ras to, kurš vi­ņam ne­sen uz­rak­stī­jis vai pie­zva­nī­jis. «Es vi­ņu at­ce­rē­šos pir­mo, ja man va­ja­dzēs pie­dā­vāt dar­bu. Ame­ri­kā ir tā­pat, ti­kai mums šeit nav tā jā­pie­lien – ar smai­di­ņu, pie­mē­ram…»

    Lau­ris dzī­vo­ja Stu­di­osi­tī (Stu­di­o City), kas ir Los­an­dže­lo­sas pil­sē­tas da­ļa pie Ho­li­vu­das, kur at­ro­das ļo­ti daudz fil­mu stu­di­ju un arī vi­ņa iz­vē­lē­tā sko­la. Ta­jā ir sa­va ka­fej­nī­ca, diez­gan po­pu­lā­ra ap­kār­tnē. Pa­snie­dzē­ji mā­cī­ju­ši: ie­ejot vien­mēr jā­smai­da un jā­būt laip­nam, jo se­ši cil­vē­ki no des­mit, kas uz ka­fej­nī­cu at­nā­ku­ši, ir no in­dus­tri­jas (ar šo vār­du Los­an­dže­lo­sā sa­prot ti­kai iz­klai­des in­dus­tri­ju). Smai­diet, esiet pa­tī­ka­mi, jo vis­la­bā­kais ak­tie­ris ir tas, kurš no­tē­lo, ka vi­ņam otrs cil­vēks ļo­ti pa­tīk! Lau­rim tas ne­šķi­ta pie­ņe­ma­mi, un viņš ne­mē­ģi­nā­ja kā­dam spe­ci­āli pie­līst, sa­ru­nā­jās ti­kai ar tiem, ku­ri vi­ņam pa­tie­šām pa­ti­ka, un pa­ļā­vās uz no­jau­tu, ka viss tā­pat no­tiks. «Pār­stei­dzo­ši, bet tā bi­ja! Pie­mē­ram, pirms brauk­ša­nas mā­jās uz­zi­nā­ju, ka mei­te­nei, kas strā­dā mo­bi­lo tele­fo­nu kom­pā­ni­jā un ar ku­ru es ap­mai­nī­jos drau­dzī­giem svei­cie­niem, ir draugs, ku­ra tēvs tē­lo­jis fil­mā par Bo­ra­tu. «Ne­kad jau ne­zi­ni, ar ko tu ru­nā, bet, ja drau­dzī­gi iz­tu­ries, tad pa­ma­zām viss no­tiek un šķe­ti­nās vis­ne­ie­do­mā­ja­mā­ka­jos vir­zie­nos! Diem­žēl daudz ir tā­du, kas iz­lie­kas. Vis­vai­rāk tā da­ra ot­rās un tre­šās ka­te­go­ri­jas zvaig­znes, do­mā­jot, ka ir bai­gās vēr­tī­bas. Tā mei­te­ne man stās­tī­ja, ka tad, kad ka­fej­nī­cā ie­nāk, pie­mē­ram, Brūss Vil­liss, vi­si vai sa­stingst, bet viņš esot vien­kāršs, pa­sa­ka, ka vi­ņam pa­tīk, kā mei­te­nes strā­dā, pa­bār­sta jo­ci­ņus un ap­ru­nā­jas. Tad nu es at­kal sa­lī­dzi­nu ar Lat­vi­ju un re­dzu, ka vi­sur ir līdz­īgi. Tie, kas tie­šām daudz ir iz­da­rī­ju­ši, ir ap­mie­ri­nā­ti, un vi­ņiem nav va­ja­dzī­bas nez kā iz­tai­sī­ties…»

    Sko­lā Lau­ris ap­jau­tis lie­lā­ko at­šķi­rī­bu starp ame­ri­kā­ņiem un eiro­pie­šiem. Arī pa­snie­dzē­ji, kas vi­si ir se­ri­ālu re­ži­so­ri, kas­tin­gu cil­vē­ki, ku­riem šis bi­ja pa­pil­dus darbs, uz­svē­ru­ši, ka ame­ri­kā­ņi ar kon­ku­ren­ces ba­ci­li sa­slimst jau bēr­nī­bā. Pa­snie­dzējs, kurš bi­ja va­dī­jis kur­sus Eiro­pā, stās­tī­jis, kā lū­dzis audi­to­ri­jas priekš­ā kā­du brīv­prā­tī­go, kurš pa­veik­tu uz­de­vu­mu, un bi­jis pār­steigts, jo ne­viens nav pie­tei­cies. Ka­mēr Ame­ri­kā vi­si sau­ku­ši: ma­ni, aici­niet ma­ni! Jo vi­ņi zi­na: ja ne­pie­teik­šos es, to iz­da­rīs cits, un viņš ie­ņems ma­nu vie­tu. To­mēr Lau­ris nav va­rē­jis īs­ti pie­ņemt, ka vi­ņam se­vi ti­kai jā­sla­vē. Ru­nā­jot ar kur­sa­bied­riem, viņš sa­pra­tis, ka arī Aus­trā­li­jā un An­gli­jā cil­vē­kiem ne­pa­tīk paš­sla­vi­nā­ša­na. Ame­ri­ka tā­dā zi­ņā ir fe­no­me­nā­la. Ame­ri­kā­ņiem pa­tīk arī dzir­dēt, ka ci­tiem vei­cas, jo veik­smes stās­ti ie­dves­mo, cil­vē­ki do­mā – es ta­ču arī tā no­teik­ti va­ru! Ame­ri­kā­ņi  sa­vā zi­ņā ir diez­gan nai­vi, bet ne muļ­ķi, jo ir daudz sa­snie­gu­ši.

     

    Mī­ļā­kā un ko­me­di­an­ta lo­mai

    No­dar­bī­bās va­ja­dzē­ja iz­spē­lēt si­že­tus no fil­mām vai se­ri­āliem un spē­li fil­mē­ja. Ame­ri­kā ļo­ti ak­tu­āli fil­mās un se­ri­ālos rā­dīt se­ju tuv­plā­nā – tā at­klāj, cik pa­tiess esi. Pēc tam kur­san­tiem tiek ie­do­tas vi­deo­ka­se­tes, lai uz­fil­mē­to mā­jās var ska­tī­ties un ana­li­zēt. Lau­rim sā­ku­mā šķi­ta, ka jā­mūk prom, jo stu­den­ti bi­ja sa­da­lī­ti di­vās gru­pās – vie­na no an­glis­ki ru­nā­jo­šām val­stīm un ar mi­ni­mā­lu pie­re­dzi ak­tie­ra dar­bā, ot­ra – no ci­tās va­lo­dās ru­nā­jo­šām val­stīm un bez ie­priek­šē­jas pie­re­dzes, viņš bi­ja ie­kļauts pir­ma­jā gru­pā. Pā­rē­jie stu­di­ju bied­ri – no Aus­trā­li­jas, Ame­ri­kas un An­gli­jas. Tas bi­ja šoks, lai gan Lau­ris an­glis­ki ru­nā brī­vi. Ie­me­tot kā ka­ķē­nu ūde­nī un lie­kot iz­ķe­pu­ro­ties, pa­snie­dzē­ji jaun­ajam cen­so­nim ļā­va augt glu­ži vai pa die­nām. Me­to­des bi­ju­šas da­žā­das. Pie­mē­ram, spē­lē­jot dra­ma­tis­kas ainas, va­ja­dzē­ja at­ce­rē­ties pa­ša pie­dzī­vo­to, un, ru­nā­jot si­že­tā uz­rak­stī­to, re­āli iz­dzī­vot sa­vu drā­mu. Lau­ris to uz­ska­ta par sa­do­ma­zo­his­tis­ku gā­jie­nu, jo pēc tam ir ļo­ti grū­ti. Kā­dai mei­te­nei bi­ja jā­pie­da­lās iz­va­ro­ša­nas ainā, un vi­ņa iz­vē­lē­jās šo me­to­di, at­ce­ro­ties fak­tu no sa­vas dzī­ves. Vi­ņa etī­di no­spē­lē­ja tik ti­ca­mi, ka kur­sa­bied­riem bi­ja šoks, bet mei­te­ne pēc tam vēl il­gi ne­mi­tē­jās rau­dāt…

    Arī Lau­rim bi­ja grū­ti mir­kļi, un no lie­lās slo­dzes (in­ten­sī­vā kur­sa no­dar­bī­bas no­ti­ka no rī­ta līdz pat va­ka­ram) ie­stā­jās fi­zisks un emo­ci­onāls sa­gu­rums. Kā­du die­nu, kad ne­ko ci­tu ne­gri­bē­jās kā vien bi­ļe­ti uz mā­jām, pa­snie­dzējs li­ka at­tē­lot bom­zi, kas dzī­vo Rī­gā uz ie­las, un pie­dā­vā­ja di­vus va­ri­an­tus: vai nu šim cil­vē­kam tā ir pirm­ā die­na kā bez­pa­jumt­nie­kam, vai arī pē­dē­jā, un viņš ir no­lē­mis at­va­dī­ties no dzī­ves. Lau­ris iz­vē­lē­jās pir­mo va­ri­an­tu, bet, sā­kot spē­lēt, ju­tās slik­ti. Pa­snie­dzējs lū­dza etī­di at­kār­tot, ta­ču Lau­ris pa­tei­ca, ka ne­var, un de­vās prom. Vē­lāk pa­snie­dzējs at­zi­nis, ka tas bi­jis lū­zu­ma punkts, un ta­jā brī­dī Lau­ris kļu­vis par emo­ci­onā­li at­vēr­tu ak­tie­ri.

    Par pār­stei­gu­mu pa­šam Lau­ris ap­jau­tis, ka vi­ņam pa­do­das ko­mē­di­jas. Lau­ris gan fil­mās, gan se­ri­ālos va­rot veik­smī­gi spē­lēt ka­ra­vī­ru, mī­ļā­ko, di­zai­ne­ru, jaun­ie­ti, krie­vu, eiro­pie­ti, ka­li­for­nie­ti, so­mu, zvied­ru. Iz­mē­ģi­nā­ju­miem pār­sva­rā iz­rau­gās ainas, ku­ras grū­ti at­pa­zīt, lai iz­vai­rī­tos no at­da­ri­nā­ša­nas un ļau­tu to­po­ša­jiem ak­tie­riem iz­paus­ties. Vi­ņi skai­tī­jās im­pro­vi­zā­ci­jas kla­se, un im­pro­vi­zā­ci­ja Lau­rim diez­gan la­bi pa­de­vās, tā­pēc ka Lat­vi­jā, uz­ve­dot šo­vus, im­pro­vi­zēt nā­cies ne­pār­trauk­ti. Viņš gan bi­ja pār­steigts, uz­zi­not, ka Ame­ri­kā šo­vu va­dī­tā­jiem viss ir uz­rak­stīts un par la­bu va­dī­tā­ju uz­ska­ta to, kurš spēj no­la­sīt no ek­rā­na špi­ke­rī­ša tā, ka ci­ti to ne­redz. Lau­ris sa­ka: mēs sa­lī­dzi­not strā­dā­jam kā zir­gi.

    Kur­sā ne­vie­nam ne­bi­ja tā­das pie­re­dzes kā Lau­rim. «Uz­zi­not, ko es­mu da­rī­jis, vi­siem žok­lis at­kā­rās – ko tu te vis­pār da­ri, tev viss jau ir! Stās­tī­ju, ka gri­bu vēl kaut ko sa­sniegt. Vē­lāk vi­ņi sa­pra­ta, kā­pēc es­mu tur, pat no­vēr­tē­ja to, ka mā­cī­bu dēļ es­mu ga­tavs no kaut kā at­teik­ties. Tā arī bi­ja – at­tei­cos no vai­rā­ku šo­vu va­dī­ša­nas.

    Ak­tier­meis­ta­rī­bas kur­sus Lau­ris ap­gu­va Ame­ri­kā ļo­ti po­pu­lā­rās, nu jau mū­žī­bā aiz­gā­ju­šās pa­snie­dzē­jas Stel­las Ad­le­res vār­dā no­sauk­ta­jā sko­lā. Jaun­āka­jam kur­sa­bied­ram bi­ja sep­tiņ­pa­dsmit ga­du, ve­cā­ka­jam – trīs­des­mit se­ši, bet uz at­se­viš­ķiem kur­siem nā­ku­si arī as­toņ­des­mit četr­us ga­dus ve­ca kun­dzī­te. «Ie­do­mā­jies, per­fek­ti iz­spē­lē rup­jos di­alo­gus un jū­tas ap­brī­no­ja­mi la­bi! Tas man ļo­ti pa­tīk Ame­ri­kā – ka ve­cu­mam nav no­zī­mes. Tur pat ir tā, ak­tie­ris ir kā vīns, jo ie­rū­gu­šāks, jo la­bāks.

    Lai no­skaid­ro­tu, kā vi­ņam so­kas ko­mē­di­jās, Lau­ris pie­tei­cās fil­mē­ties ame­ri­kā­ņu dzie­dā­tā­jas ko­me­di­an­tes Men­di­jas Sta­kel­ber­gas vi­deo­kli­pā, kur tē­lo­ja vā­cu tū­ris­tu. Men­di­ja uz­zi­not, ka Lau­ris ir dzie­dā­tājs, pie tam sa­vā val­stī la­bi zi­nāms, brī­nī­ju­sies, ka viņš pie­tei­cies šai lo­mai. Ta­ču Lau­rim gri­bē­jās pa­mē­ģi­nāt to, ko vi­ņa kli­pos Lat­vi­jā da­ra ci­ti. Tur­klāt kli­pā bi­ja pa­re­dzē­ta kop­de­ja un Lau­ris ti­ka pir­ma­jā rin­dā! «Ja es ne­bū­tu pie­da­lī­jies šo­vā «De­jo ar zvaig­zni», nez vai ma­ni tur ie­lik­tu un ho­reo­grāfs teik­tu: «Tu de­jo su­per! Lai­kam esi kaut kur mā­cī­jies?» At­zi­nos, ka es­mu uz­va­rē­jis šo­vā. Pats gan no­smai­dī­ju, ka pirm­ā ofi­ci­ālā fil­mē­ša­nās Ame­ri­kā man sa­nā­ca tie­ši pie sla­ve­nās Ho­li­vu­das zī­mes – tie­ši tās, kur vien­mēr es­mu ve­dis sa­vus vie­sus.»Starp ci­tu, smiek­lī­gais, maz­liet pa­rup­jais klips ti­ka vei­dots in­ter­ne­ta va­ja­dzī­bām.

    Mā­cī­bas Lau­ris va­rēs tur­pi­nāt, kad gri­bēs, un būs ie­spē­ja at­kal at­teik­ties no kā­da pie­dā­vā­ju­ma Lat­vi­jā, bet, no­kār­to­jot dar­ba at­ļau­ju, veik­smes ga­dī­ju­mā va­rēs Ame­ri­kā da­rīt arī ko ci­tu. Vi­ņa stu­di­ju bied­ri ne­aiz­brau­ca uz sa­vu val­sti – ti­kai tie, kam bi­ja la­bi pie­dā­vā­ju­mi. At­grie­zās arī Lau­ra stu­di­ju bied­re­ne, ar ku­ru ie­skai­tē pār­ī spē­lē­ju­ši – vi­ņa ir ak­tri­se Lon­do­nas te­āt­rī, un vi­ņu gai­dī­ja jaun­i mū­zik­li. Lau­ris kār­tē­jo rei­zi pār­lie­ci­nā­jies, ka nav ko­rek­ti teikt, ka Lat­vi­ja ir pī­ļu dī­ķis: sak, mums te ne­kas ne­no­tiek, nav jau Ņu­jor­ka… «Es Los­an­dže­lo­sā, tie­ši pa­tei­co­ties «pī­ļu dī­ķim», da­bū­ju vi­su, ko da­bū­ju! Lai arī Lat­vi­ja ir ma­za, cil­vē­ki no ma­las uz to ska­tās kā uz no­zī­mī­gu un do­mā: ja tu esi spē­jis se­vi pie­rā­dīt sa­vā val­stī, tad ar te­vi var rē­ķi­nā­ties un no te­vis va­rēs sa­gai­dīt arī kaut ko lie­lā­ku! »

    Los­an­dže­lo­sā vi­siem ak­tie­riem, fil­mu stu­di­jām, pro­du­cen­tu gru­pām ir in­ter­ne­ta por­tā­li, ku­ros at­ro­da­mi pa­zi­ņo­ju­mi, ka tiek mek­lē­ti ak­tie­ri kon­krē­tām va­ja­dzī­bām. Ta­jos re­ģis­trē­jas arī ak­tie­ri, ie­vie­to sa­vus at­tē­lus un in­for­mā­ci­ju par se­vi, ne­aiz­mir­stot uz­skai­tīt īpa­šos ta­lan­tus. Re­dzot, ka at­bilst kā­da pie­dā­vā­ju­ma pra­sī­bām, ak­tie­ris ne­ka­vē­jo­ties se­vi pie­sa­ka lo­mai. Ja viņš šķiet in­te­re­sants un der šai lo­mai, vi­ņam pie­zva­na un aici­na uz pro­vēm. Arī Lau­ris ir re­ģis­trē­jies ša­jos por­tā­los un tā arī da­bū­ja vā­cie­ša lo­mu kli­pā. Vi­ņam ne­va­ja­dzē­ja iet uz pro­vēm – uz­reiz tei­ca: nāc! Sva­rī­gi arī zi­nāt, kurp ej. Lau­ris at­ce­ras: tele­vī­zi­jas „Se­ma” lai­kā uz pro­vēm, lai kļū­tu par jaun­o rai­dī­ju­ma va­dī­tā­ju, nā­ku­ši jaun­ie­ši, kas tei­ku­ši, ka rai­dī­ju­mu nav re­dzē­ju­ši, bet do­mā­jot, ka va­rē­tu de­rēt par tā va­dī­tā­ju… Šā­dos ga­dī­ju­mos uz­reiz ir skaidrs, ka tur­pi­nā­ju­ma ne­būs. Tas nav labs stils, ka tu kaut ko ne­esi re­dzē­jis vai la­sī­jis, ne­zi­ni, ar ko sa­ru­nā­jies.

    Pro­ves jeb audi­ti­on, kā ame­ri­kā­ņi sa­ka, var no­tikt kat­ru die­nu. Sva­rī­gi at­tei­ku­mu ne­uz­tvert per­so­nī­gi. Kur­san­tiem mā­cī­ja: ru­na nav par jums, jūs vien­kār­ši ne­esat tas ti­pāžs, ko kon­krē­ti mek­lē. Tā Lau­ris no­ska­tīts vam­pī­ra lo­mai, ie­kļauts ak­tie­ru sa­rak­stā, ta­ču fil­mai vēl tiek kār­to­tas fi­nan­ses un mek­lē­ta stu­di­ja, kas to pro­du­cēs. Vi­ņam jā­at­rod aģen­tū­ra, kas vi­ņu pār­stā­vēs, tā­pēc sa­vas bil­des Lau­ris iz­sū­tī­jis arī tām. «Lat­vi­jā arī ir tā­pat. Va­ri iet uz da­žā­diem kur­siem, bet, ja tev ne­būs ie­tek­mī­gi cil­vē­ki, ku­ri te­vi pa­bī­dīs, uz tiem kur­siem va­ri iet vi­su mū­žu.»

     

    In­dus­tri­jai pie­vie­no­tās vēr­tī­bas

    Dzī­vo­jot Los­an­dže­lo­sā un ap­gūs­tot in­dus­tri­jas gud­rī­bas, Lau­ris at­tīs­tī­jis arī ci­tas sa­vas in­te­re­ses, ie­ju­ties gi­da un fo­to­grā­fa lo­mā, ne­aiz­mir­stot, ka ir mū­zi­ķis un dzies­mu au­tors, sa­vas valsts pat­ri­ots. Los­an­dže­lo­su viņš zi­na tik la­bi, ka tie­šām va­rē­tu strā­dāt par gi­du: ta­gad iz­ņe­mam fo­to­apa­rā­tus, pa­ska­tā­mies pa la­bi… Viņš ie­gā­dā­jies jaun­u Ca­non fo­to­apa­rā­tu, lab­prāt fo­to­gra­fē cil­vē­kus, bil­des pats ap­strā­dā. Lau­ris daudz fo­to­gra­fē­jis Rū­tu, arī In­gu Pu­ho­vu (So­ho), jo vi­ņai va­ja­dzē­jis por­tfo­li­o bil­des. Mei­te­nes ar­vien Lau­rim pra­sot: uz­tai­sī­si mums sek­sī­go fo­to­se­si­ju? Viņš knip­sē­jot tā, lai vei­do­tos fo­to kā stāsts, un vis­vai­rāk vi­ņam pa­tīk va­ka­ra gais­ma. 

    Sa­vu­kārt no­kļū­ša­na ABC ka­nā­la zi­ņās bi­ja Lau­ra pie­dzī­vo­jums no sē­ri­jas sap­ņi pie­pil­dās. Vi­ņu vien­mēr va­jā­ju­si do­ma, kā no­kļūt Ame­ri­kas zi­ņu rai­dī­ju­mā – pat ne tik daudz pa­ša dēļ, bet lai Lat­vi­jas vārds iz­skan. « Es gri­bu, lai vi­ņi zi­na, ka pa­sau­lē ir arī Lat­vi­ja!» Lau­ris klā­tie­nē gri­bē­ja re­dzēt ame­ri­kā­ņu šo­vu «De­jo ar zvaig­zni», ta­ču bi­ļe­tes uz tieš­rai­dēm ne­va­rē­ja da­būt. To­mēr pa­vei­cās – Lau­rim pie­zva­nī­ja Lat­vi­jas šo­va or­ga­ni­za­to­ri un lū­dza ie­rak­stīt spe­ci­ālu svei­cie­nu no ame­ri­kā­ņu šo­va. Pa­lī­dzē­ja lai­mīgs ga­dī­jums, jo Lau­ra an­gļu kur­sa bied­re­nes draugs strā­dā­ja kom­pā­ni­jā, kas rā­da šo­vu. Pro­du­cen­ti pat nau­du par ie­rak­stu ne­pa­pra­sī­ja. «Man bi­ja tāds kaifs, kad fil­mē­jām to svei­cie­nu! Ie­do­mā­jies, es es­mu Ame­ri­kā, ka­me­ras ie­slēg­tas, un es ru­nā­ju! Bai­gi lai­mī­gā sa­jū­ta!» Ame­ri­kā­ņu šo­va va­dī­tājs Toms Bēr­dže­rons iz­rā­dī­jās pa­tī­kams cil­vēks. Prieks un veik­sme Lau­ri ne­pa­me­ta arī pēc fil­mē­ša­nas – vi­ņam tei­ca: pa­liec uz šo­vu va­ka­rā… un ie­de­va VIP sēd­vie­tas kar­ti! Aiz mu­gu­ras sē­dē­ja Me­la no Spi­ce Girls, aiz­ku­li­sēs Lau­ris sa­ti­ka sa­vu mū­zu – de­jo­tā­ju Ka­rī­nu Smir­no­vu (vi­ņas priekš­ne­su­mu ska­tī­ša­nās ie­dves­mo­ju­si Lau­ri, kad viņš pats pie­da­lī­jies de­ju šo­vā), bet pats gal­ve­nais – bla­kus sē­dē­ja bri­tu ak­tri­se Džei­na Sei­mū­ra, se­ri­āla “Dak­te­re Kvī­na” zvaig­zne.

    Dzies­mas Ame­ri­kā Lau­rim gan ne­ta­pa – ie­dves­mas ne­bi­ja. Lai tas no­tik­tu, va­jag kā­du dra­ma­tis­ku pār­dzī­vo­ju­mu, kaut ko sma­gu, sir­di plo­so­šu! At­grie­zies mā­jās, Lau­ris jau nā­ka­ma­jā die­nā uz­rak­stī­ja dzies­mu. Da­ži, kam viņš to pa­rā­dī­ja, tei­ca – bū­šot nā­ka­mā «Sirds sa­deg ne­pa­ras­ti». Lau­ris gri­bē­tu to ie­dzie­dāt ko­pā ar mā­su, jo Ame­ri­kā abi rik­tī­gi la­bi viens ot­ru at­ra­du­ši. Dzies­mai gan pa­gai­dām ir ti­kai Lau­ra an­gļu teksts – lat­vie­šu ver­si­ja vēl top.

     

    Sa­ru­nas ar Vi­su­mu

    Vis­fi­lo­zo­fis­kā­kās pār­do­mas šai pus­ga­dā par dzī­ves veik­smi Lau­rim ro­si­nā­ju­šas grā­ma­ta The Sec­ret un ame­ri­kā­ņu fil­ma Sek­ret – par Vi­su­ma no­slē­pu­miem un do­mu spē­ku. No­ska­tī­jies fil­mu un iz­la­sī­jis grā­ma­tu, viņš pēc tam pār­is nak­tis ne­va­rē­jis gu­lēt, jo bi­ja sa­bi­jies no… sa­vām do­mām. Pa­mat­do­ma – jeb­ku­ras do­mas ma­te­ri­ali­zē­jas, dzī­ve, ko šo­brīd dzī­vo, ir ta­vu ie­priek­šē­jo do­mu re­zul­tāts, tu esi kā­das ainas jau ap­zi­nā­ti vai ne­ap­zi­nā­ti ie­do­mā­jies. Tai brī­dī, kad tu do­mā, vai tas ir kaut kas slikts vai labs, tu sū­ti Vi­su­mam šo bil­di un zi­ņu. «Ta­gad es cen­šos ie­vē­rot: ne­drīkst do­māt par to, ko tu ne­gri­bi, ir jā­do­mā par to, ko tu gri­bi.»

    Lau­ris at­zīst, ka uz­zi­nā­tais ir vēr­tīgs un iz­man­to­jams. Jā, viņš esot ba­žī­jies, jo do­mā­jis: ār­prāts, es ne­va­ru ti­kai la­bas do­mas vien do­māt. Ta­ču at­ce­rē­jies ie­tei­ku­mu, kā ar slik­ta­jām do­mām cī­nī­ties. Vien­kār­ši. Ir jā­do­mā par kaut kas tā­du, ko at­ce­ro­ties, vien­mēr uz­la­bo­jas ga­ra­stā­vok­lis, esot la­bā omā, tu pie­sais­ti ci­tas la­bās lie­tas. Sa­vu­kārt, ja esi skumjš, tad at­ro­di vēl un vēl, par ko skumt. Iz­ana­li­zē­jot uz­zi­nā­to, Lau­ris at­klā­jis, ka viss, kas ar vi­ņu no­tiek, pa­tie­šām ir vi­ņa do­mu re­zul­tāts. «Pal­dies Die­vam, man tās do­mas ir sa­mē­rā po­zi­tī­vas. Rak­stu­ra vai kā ci­ta dēļ es ar­vien mē­ģi­nu prie­cā­ties, īpa­ši pēc Ame­ri­kas. Man ir prieks at­griez­ties Lat­vi­jā – vai nu cil­vē­ki pa­li­ku­ši la­bā­ki, vai nu es vi­ņus re­dzu ci­tā­dā­kus? Ta­gad, īpa­ši Dzies­mu svēt­kos, man bi­ja tā­da na­ci­onā­lā paš­ap­zi­ņa! Acis sūr­stē­ja ska­to­ties, un es do­mā­ju: mums ir tāds spēks un viss tik mī­ļi, brī­nu­mu lie­tas no­tiek.»

    Lau­ris ir pār­lie­ci­nāts – ne­drīkst bai­dī­ties sap­ņot un vē­lē­ties vai­rāk, jo tie­ši ta­jā brī­dī vē­lē­ša­nās sak­ne tiek no­cir­sta. Iz­sa­kot vē­lē­ša­nos, pats ne­drīkst do­māt, kā tā pie­pil­dī­sies. Tas ir tā, kā in­ter­ne­tā no­pēr­kot ce­ļo­ju­mu: ie­ej, ie­rau­gi, no­pērc un zi­ni, ka tas jau ir tavs. Tu vien­kār­ši iz­sa­ki sa­vu pa­sū­tī­ju­mu. Un da­bū tie, ku­ri tic.

    At­ska­to­ties pa­gāt­nē, Lau­ris at­zīst, ka ar­vien ir kon­cen­trē­jies uz to, ko grib. Sa­vas at­tie­cī­bas ar Ame­ri­ku viņš sā­ka iz­sap­ņot piec­pa­dsmit ga­du ve­cu­mā, bet seš­pa­dsmit ga­dos jau tur mā­cī­jās. Pēc tam at­ra­da no­met­ni, uz ku­ru vē­lē­jās braukt, pie­da­lī­jās kon­kur­sā un aiz­brau­ca uz no­met­ni strā­dāt. Šo­gad viņš īs­te­no­ja vie­nu no lie­la­jiem Ho­li­vu­das sap­ņiem, un tā­pēc vi­ņam ta­gad, at­grie­žo­ties mā­jās, ir miers un gan­da­rī­jums. Ame­ri­kā Lau­ris ie­mā­cī­jies prie­cā­ties par to, ka iz­do­das kā­dam ci­tam, un zi­na, ka ne­drīkst aiz­mirst pa­teikt pal­dies. Pa­tei­cī­ba pie­sais­ta vēl ko la­bu – pēc prin­ci­pa: tu pro­ti no­vēr­tēt, tā­pēc tev pie­nā­kas vēl. Viņš mē­ģi­na pa­teikt pal­dies cil­vē­kiem, kas vi­ņam ir ko la­bu iz­da­rī­ju­ši. «Lai gan ir bi­ju­ši arī ga­dī­ju­mi, kad es­mu «cū­kām pēr­les kai­sī­jis»…»viņš at­zīst. „Man vis­lie­lā­kie pal­dies vien­mēr nāk no fa­niem un klau­sī­tā­jiem. Prie­cā­jos, ka man ap­kārt vien­mēr ir veik­smī­gi un ra­do­ši cil­vē­ki, ar ku­riem, gal­vas ko­pā sa­lie­kot, veik­sme at­nāk.”

    Stās­tot par sa­vām sap­ņu lo­mām, Lau­ris at­zīs­tas, ka lab­prāt no­tē­lo­tu rik­tī­gi slik­to ti­pā­žu. Vi­ņam pa­tik­tu spē­lēt je­fi­ņu, bet pa­tik­tu, pro­tams, at­vei­dot arī dra­ma­tis­ku sir­žu lau­zē­ju. Stu­di­jā tei­ku­ši, ka vi­ņam esot fu­tū­ris­tis­ka se­ja, tā­pēc ne­va­rē­tu spē­lēt 16. vai 17. gad­sim­ta fil­mās, to­ties va­rē­tu būt vie­sis no nā­kot­nes! « Man ir in­te­re­san­ti tē­lot to, kāds ne­es­mu. Ir jau, pro­tams, ma­nī arī kāds rie­bī­gums, bet tad es cen­šos iz­vai­rī­ties no at­tie­cī­bām, jo kam man sev ne­ga­tī­vas emo­ci­jas sa­gā­dāt? Es va­ru aiziet tur, kur man kaut kas la­bāks būs! Pro­tams, eņ­ģe­lis ne­es­mu. Daž­reiz ka­sos, la­mā­jos un cī­nos par sa­vu tais­nī­bu, pī­pē­ju un dze­ru…»

    Lau­rim vēl daudz kas pa­do­mā, bet par to ne­ru­nā­šot. Lai gan ame­ri­kā­ņi uz­ska­ta, ka ir jā­pa­sa­ka tas, ko gri­bi. Ci­tā­di ne­viens, pie­mē­ram, ne­uz­zi­nās, ka tu mek­lē dar­bu. Ja nu tev bla­kus sēž tas, kurš tie­ši ta­gad mek­lē sev kom­pan­jo­nu? Ir jā­ru­nā ar cil­vē­kiem. Lai gan Lau­ris uz­ska­ta, ka Ame­ri­kā ve­cu­mam nav no­zī­mes, to­mēr viņš ap­zi­nās, ka jā­iz­man­to brī­dis, ka­mēr esi jauns. «Jo kļūs­tu ve­cāks, jo pa­lie­ku ap­do­mī­gāks un prā­tī­gāks. Tas ne vien­mēr va­ja­dzīgs. Pē­dē­jā lai­kā man pa­tīk im­pul­sī­vas ide­jas, un es do­mā­ju: ne vel­ti tā­das do­mas ie­nāk prā­tā! Es ne­gri­bu kļūt prā­tīgs, jo tad es kaut ko zau­dē­tu…»

    Lau­ra pa­ke­te, ko viņš var pie­dā­vāt, ir ga­na lie­la. Vi­ņa veik­smei pa­lī­dzēs arī Ame­ri­kā ie­mā­cī­tā for­mu­la: ja kāds pra­sa, kas esi, tu ne­drīk­sti kaut­rī­gi teikt: ak, ak­tie­ru ir tik daudz, nu jā, arī es es­mu ak­tie­ris… Ir jā­sa­ka: ES ES­MU AK­TIE­RIS! Jā­sa­ka ar lep­nu­mu, jo ne kurš katrs var būt ak­tie­ris. Ir jā­le­po­jas, ka spēj to, ko ci­ti ne­spēj. «Es ne­es­mu vēl pro­fe­si­onāls ak­tie­ris, bet ak­tie­ris jau es­mu,» sa­ka Lau­ris.

     

     

    Sa­ru­nas no­bei­gu­mā Lau­rim vai­cā­ju, vai viņš at­ce­ras, ka reiz in­ter­vi­jā man stās­tī­ja, ka sap­ņo par mā­ju pie oke­āna. Tā ta­ču arī ie­de­rē­tos veik­smes stās­tā! Jauns Lexus vi­ņam ir, arī svai­gi iz­re­mon­tē­ta is­ta­ba. «At­ce­ros! Bet ta­gad es ne­zi­nu, vai gri­bu mā­ju pie oke­āna. Sap­ņi mai­nās. Tas sap­nis man sais­tī­jās ar kon­krē­tu dzī­ves pos­mu, jo tad es vēl ne­bi­ju bi­jis tā­dā vie­tā. Ta­gad, kad tur bi­ju… Man pa­ti­ka, bet es ie­do­mā­jos, kā va­rē­tu būt, ja man tur bū­tu mā­ja, man tur pa­zus­tu prieks par aina­vu… Zi­ni, reiz kā­da fa­ne at­rak­stī­ja, ka es vi­ņai pa­tī­ku un vi­ņa mīl gan ma­ni, gan ma­nu mū­zi­ku, bet ne­gri­bot ma­ni sa­tikt, jo tad tas vairs ne­būs tā. Pir­ma­jā brī­dī do­mā­ju: jo­cī­gi. Bet tad sa­pra­tu. Vi­ņa gri­bē­ja, lai iz­tē­lē es es­mu tāds, kā­du vi­ņa ma­ni ie­do­mā­ju­sies. Sap­nis var pa­zust, sa­tie­kot re­ālo cil­vē­ku. Tā­pat man ar to mā­ju pie oke­āna…»

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk