LAURIS REINIKS HOLIVUDAS VECUMĀ 24–30

Mū­zi­ķis un ak­tie­ris Lau­ris Rei­niks jū­li­jā no­svi­nē­ja ti­kai sa­vu 29. dzim­ša­nas die­nu, bet vi­ņa se­ja Lat­vi­jas pub­lis­ka­jā tel­pā pa­zīs­ta­ma jau gan­drīz div­des­mit ga­dus un pie­re­dzes ba­gā­žas CV ir tik plašs, ka cit­viet pa­sau­lē tā­du krāj pat vi­su mū­žu. Arī Los­an­dže­lo­sa, kur Lau­ris dzī­vo­ja un mā­cī­jās pē­dē­jo pus­ga­du, bi­ja lie­lis­ka pie­vie­no­tā vēr­tī­ba vi­ņa ār­ējiem do­tu­miem un pras­mei sa­ru­nā­ties an­gļu mē­lē. Iz­vē­le par la­bu Los­an­dže­lo­sai lo­ģis­ka – tā ir Lau­ra mī­ļā­kā pil­sē­ta un fil­mu in­dus­tri­jas gal­vas­pil­sē­ta. Lai gan pēc ho­ro­sko­pa Vē­zis, kas daž­reiz iet uz priekš­u, bet daž­reiz at­pa­kaļ, viņš al­laž ir vē­lē­jies vai­rāk, ne­kā drīk­stē­tu pat ie­do­mā­ties. Ta­gad Lau­ris ir pār­lie­ci­nā­jies, ka tie­ši tā ir jā­da­ra! Jā­do­mā ti­kai par to, ko vē­lies, ne­vis par to, ko ne­vē­lies. Un Vi­sums at­bil­dēs!

Pirms sep­ti­ņiem ga­diem, tai lai­kā, kad Lat­vi­jas tele­vī­zi­jā va­dī­ja rai­dī­ju­mus «No­šu spē­les» un «Trok­snis», Lau­ris man in­ter­vi­jā at­zi­nās, ka vi­ņam ir sap­nis mā­cī­ties Ka­li­for­ni­jas uni­ver­si­tā­tē Los­an­dže­lo­sā, fil­mu un tele­vī­zi­jas sko­lā, un ap­gūt in­te­re­san­tas kad­ra un aiz­kad­ra lie­tas. Jau­tāts, vai nav turp jā­brauc ne­ka­vē­jo­ties, viņš at­trau­ca – tā­das do­mas ir bi­ju­šas, bet fi­nan­si­āli viņš vēl ne­var to at­ļau­ties. Tik­pat sva­rīgs ie­mesls bi­ja bai­les, ka nāk­tos pa­mest ie­ras­to lau­ci­ņu, un ne­zi­ņa, vai at­grie­žo­ties būs vēl te va­ja­dzīgs. «Kā zi­nāms, ne­viens nav ne­aiz­vie­to­jams. Di­vas ga­lē­jī­bas: tu vai nu bū­si vēl vai­rāk va­ja­dzīgs, vai zau­dē­si vi­su, un ta­vā vie­tā būs kāds cits. Ma­ni bie­dē, ka es va­rē­tu būt ne­va­ja­dzīgs.» To­mēr Lau­ris pie­ļā­va do­mu, ka va­rē­tu Ame­ri­kā arī strā­dāt. Ci­ti rei­zēm ir tei­ku­ši, ka viņš ne­esot pie­dzi­mis īs­ta­jā val­stī. «Daž­reiz man pa­šam arī tā lie­kas… Nu, kā tā var būt, ka ma­ni tik ne­nor­mā­li velk uz Ame­ri­ku?»

Ta­gad, pēc sep­ti­ņiem ga­diem, pus­ga­du mā­cī­jies Los­an­dže­lo­sā ki­no un TV ak­tie­ru sko­lā TVI Ac­tors Stu­di­o, Lau­ris ir at­grie­zies Lat­vi­jā, jo – bi­ja šeit va­ja­dzīgs. Bi­ja jā­at­sāk fil­mē­ties Aiva­ra Krie­va fil­mā «Dan­cis pa trim». Pa šo lai­ku ta­pis skaidrs, ka ba­žām par to, ka viņš va­rē­tu ne­būt va­ja­dzīgs, pa­ma­ta nu­dien nav. Fil­ma ir lo­ģisks tur­pi­nā­jums tam, ko Lau­ris da­rī­jis Ame­ri­kā. «Man ir sa­jū­ta, ka tur sa­vā la­bā es­mu ļo­ti daudz iz­da­rī­jis un to, par ko vien­mēr bi­ju sap­ņo­jis. Iz­de­vās arī rek­la­mēt Lat­vi­ju, tā­pēc es­mu gan­da­rīts un jū­tu, ka sa­vu mi­si­ju iz­pil­dī­ju. Prieks arī par to, ka tur sa­ņē­mu dar­ba pie­dā­vā­ju­mu. Pa­tī­ka­mi dzir­dēt: kad at­grie­zī­sies, mums te­vi va­ja­dzēs! Es zi­nā­ju, ka te ma­ni ne­gai­da tuk­šums, ka uz­reiz būs dar­bi. Es­mu fil­mē­ša­nā līdz ausīm un ga­ta­vo­jos jaun­am šo­vam ru­de­nī. Nav lai­ka skumt par Ame­ri­ku, un es arī zi­nu, ka jeb­ku­rā brī­dī va­ru tur at­griez­ties.»

Pa­grie­zie­ni Los­an­dže­lo­sas vir­zie­nā

Pir­mais Lau­ra iz­rā­viens uz Ame­ri­ku bi­ja vi­dus­sko­las ga­dos, kad viņš kā­du lai­ku mā­cī­jās Los­an­dže­lo­sas vi­dus­sko­lā. To­laik to­pā bi­ja «Glā­bēj­zva­na» Zaks, un Lau­rim šī pui­ša stils pa­ti­ka tik ļo­ti, ka viņš vi­zu­āli to at­da­ri­nā­ja. To­reiz ra­dās arī ap­jaus­ma, ka vi­li­na ak­tier­māk­sla, jo pie­dā­vā­jums fil­mē­ties ame­ri­kā­ņu se­ri­ālā jaun­ie­šiem bi­ja liels pa­go­di­nā­jums. Lau­ris at­bil­da stan­dar­tiem, an­gļu va­lo­da arī bi­ja la­ba, bet viss bei­dzās, kad uz­zi­nā­ja, ka vi­ņam nav dar­ba at­ļau­jas. Tur tas ir strik­ti. Un tad Lau­ris no­do­mā­ja: ja man tā no­spī­dē­ja… To­reiz viņš dar­ba at­ļau­ju ne­kār­to­ja, jo ju­tās par jaun­u un do­mā­ja, ka šāds ceļš vi­ņam nav lemts. Lai gan ar­vien prā­tā pa­li­ka spe­ci­ālis­tu to­reiz teik­tais. «Kad pir­mo rei­zi bi­ja ru­na par se­ri­āliem, es jau­tā­ju: nu kam jums va­jag ma­ni? Mil­jo­niem cil­vē­ku Ame­ri­kā ta­ču grib no­kļūt tele­vī­zi­jā. Man at­bil­dē­ja – vi­ņi vi­si ir vie­nā­di, tu esi ci­tā­dāks, no Eiro­pas, «svai­ga ga­ļa, svai­gas vēs­mas».»

Vē­lāk, vie­so­jo­ties Ame­ri­kā, Lau­ris aiz­sū­tī­ja sa­vu por­tfo­li­o da­žām kom­pā­ni­jām. In­te­re­se bi­ja, un vie­na ki­no­kom­pā­ni­ja pat esot zva­nī­ju­si uz Lat­vi­jas pār­stāv­nie­cī­bu ANO Ņu­jor­kā un in­te­re­sē­ju­sies, vai šis pui­sis pa­tie­šām ir tas, par ko uz­do­das?

Šo­reiz uz Ame­ri­ku Lau­ris de­vās ar jaun­u por­tfo­li­o. Spē­ki ta­ču bi­ja iz­mē­ģi­nā­ti arī ak­tier­māk­slā – spē­lēts di­vos mū­zik­los un mē­ģi­nāts fil­mē­ties. Aiz­sū­tot do­ku­men­tus un sa­vas pie­re­dzes ap­rak­stu uz sko­lu-ak­tie­ru stu­di­ju, Lau­ris jau pēc ne­dē­ļas sa­ņē­ma zi­ņu, ka var tur mā­cī­ties. Par mak­su, pro­tams. Mā­cī­bu laiks – di­vi ga­di. Lau­ris gan mā­cī­jās ti­kai pus­ga­du, jo il­gāk ne­va­rē­ja at­ļau­ties, ta­ču at­li­ku­šais mā­cī­bu laiks ir «ie­sal­dēts» un viņš tur va­rēs at­griez­ties.

Lau­ris aiz­brau­ca no Lat­vi­jas ar sa­vu fo­to, tā­du, kā bi­ja ie­do­mā­jies, kā­dam ir jā­būt Ho­li­vu­das at­tē­lam, bet iz­rā­dī­jās – iz­tē­lo­jies ne­pa­rei­zi. Fo­to­grā­fi­jas, kas at­bil­da vai­rā­kus ga­dus ve­ciem stan­dar­tiem, ļo­ti at­šķī­rās no tām, kā­das va­ja­dzī­gas šo­die­nas Ame­ri­kai, un tām, kas ta­pa Los­an­dže­lo­sā. Jaun­ā fo­to­grā­fi­ja, kas ir uz šī IEVAS Stāstu nu­mu­ra vā­ka, at­bilst vi­siem Ho­li­vu­das stan­dar­tiem!

Por­tfo­li­o Ho­li­vu­das sti­lā

Sko­la, ku­rā Lau­ris mā­cī­jās, spe­ci­ali­zē­jas fil­mu un tele­vī­zi­jas ak­tie­ru sa­ga­ta­vo­ša­nā, tur daudz mā­ca, kā ie­mā­cī­ties se­vi pār­dot, un pār­dot tie­ši Ho­li­vu­dā. Kā­du die­nu uz sko­lu bi­ja uz­ai­ci­nā­ta ve­se­la ple­jā­de sla­ve­nu fo­to­grā­fu, un katrs stās­tī­ja, kā­da ir vi­ņa dar­ba spe­ci­fi­ka. Kur­san­tiem ti­ka do­ta ie­spē­ja pēc tam sa­zi­nā­ties ar to fo­to­grā­fu, ku­ra dar­bi ie­pa­ti­ku­šies vis­vai­rāk. Lau­ris iz­vē­lē­jās pro­fe­si­onā­lu fo­to­grā­fu In­ni­su Ka­sei­ju (In­nis Casey), kurš ir arī ak­tie­ris un bi­jis dzie­dā­tājs. Lau­rim pa­ti­ka vi­ņa ra­do­šais rok­raksts, ra­kur­si, šķi­ta rad­nie­cī­ga dvē­se­le. Abi ātr­i at­ra­da ko­pē­ju va­lo­du. Cie­mo­jo­ties In­ni­sa mā­jās, Lau­ris sa­ti­ka arī fo­to­grā­fa sie­vu, ku­ras pro­fe­si­ja ir sais­tī­ta ar mū­zi­ku. Bet IEVAS Stāstus ar šo vā­ka fo­to Lau­ris no­teik­ti aiz­sū­tī­šot arī au­to­ram.

In­nis iz­vei­do­ja fo­to­por­tre­tu sē­ri­ju, ku­ru Lau­ris var pie­dā­vāt fil­mu vai rek­lā­mu aģen­tū­rām. In­te­re­san­ti šķi­ta tas, ka gan­drīz ne­maz ne­tiek iz­man­tots grims. Arī Lau­rim tā nav, jo In­nis pa­tei­ca: ne­va­jag, mēs strā­dā­jam ar da­bis­ka­jām gais­mām. To­dien bi­ja ap­mā­cies, bet fo­to­grāfs ti­kai ar ār­a gais­mām da­bū­ja tā­das krā­sas! «Var­būt glai­mo­ju sev, bet man lie­kas, ka tā, kur es­mu zi­la­jā krek­lā, ir ma­na la­bā­kā, smai­dī­gā bil­de,» viņš sa­ka. Lau­rim pa­šam va­ja­dzē­ja pie­mek­lēt ap­ģēr­bu. Fo­to­grāfs pirms tam ti­kai pa­jau­tā­ja, kā­dā krā­sā Lau­rim ir acis. Viņš at­bil­dē­ja – za­ļas, zaļ­gan­pe­lē­kas, zaļ­gan­zi­las. Iz­rā­dās, bil­dē acu krā­su iz­šķir tas, ko mo­de­lis uz­velk mu­gu­rā. Ar zi­lo krek­lu Lau­ra acis iz­ska­tās zi­las, bet ar zaļ­ga­no – za­ļas. Tā pa­mē­ģi­nā­ju­ši ar vai­rā­kām krā­sām, un In­nis mā­cī­jis, ka acis ir cil­vē­ka spo­gu­lis. Par za­ļā vai zi­lā krek­la iz­vē­li ko­men­tē­jis: pir­mais būs labs, jo iz­ceļ acis, un ot­rais būs labs, jo ne ti­kai iz­ceļ acis, bet pie­dod tām ci­tu to­ni, tās iz­ska­tī­sies zi­lā­kas.

Ak­tie­riem Los­an­dže­lo­sā jā­būt di­vām gal­ve­na­jām bil­dēm, ar ku­rām se­vi re­pre­zen­tēt. Vie­na ir te­at­rā­lā, kas pa­re­dzē­ta ki­no, tele­vī­zi­jai un se­ri­āliem, bet ot­ra, kur Lau­ris ir zi­la­jā krek­lā, – rek­lā­mas no­lū­kiem. Te­at­rā­la­jās bil­dēs jā­iz­ska­tās dra­ma­tis­ki, tur jā­būt no­jau­ša­mam kā­dam stās­tam, lai, ie­rau­got šo fo­to, var iz­tē­lo­ties, kā­das lo­mas mo­de­lis var spē­lēt. Sa­vu­kārt rek­lā­mas bil­des uz­de­vums ir iz­ska­tī­ties drau­dzī­gam, pie­eja­mam un gal­ve­nais – jā­būt re­dza­miem zo­biem un pla­tam smai­dam. Šīs fo­to­grā­fi­jas ir ak­tie­ra vi­zīt­kar­te. Ar tām Lau­ris se­vi var pār­dot, tās dru­kā arī kā past­kar­tes. Pro­tams, bil­des de­rēs vien kā­du lai­ku un brau­cot nā­kam­reiz, būs jā­fo­tog­ra­fē­jas at­kal. Bie­ži ir tā, ka arī pa­ša tēls mai­nās. Ja Lau­ris, pie­mē­ram, vairs ne­ba­li­nās šķip­snas un no­grie­zīs īsus ma­tus, tad šo bil­di vairs ne­va­rēs pie­dā­vāt. «Jā­pie­dā­vā tā­da, kāds tu esi kon­krē­ta­jā brī­dī, ja mai­nies, tad ne­drīk­sti me­lot ne sev, ne ie­spē­ja­ma­jiem dar­ba de­vē­jiem.»

Tā kā bil­dēm ta­pa vai­rā­ki va­ri­an­ti, lai iz­vē­lē­tos di­vas īs­tās, bi­ja jā­ap­tau­jā dau­dzi cil­vē­ki, arī pa­snie­dzē­ji. Vi­ņu vie­dok­lis – ja pa­ši sev tai bil­dē ne­pa­tik­siet, tad kam jūs pa­tik­siet? Iz­šķi­ro­šais vārds pie­der pa­šam. Kad kad­ru iz­vē­le iz­da­rī­ta, to­po­šais ak­tie­ris sa­mak­sā fo­to­grā­fam par fo­to­se­si­ju un ar bil­dēm rī­ko­jas pēc sa­viem ie­ska­tiem. Ki­no un tele­vī­zi­jas ak­tie­ru pil­sē­tā Los­an­dže­lo­sā Lau­rim tā iz­mak­sā­ja 350 do­lā­ru, bet te­āt­ra un mū­zik­la ak­tie­ru pil­sē­tā Ņu­jor­kā tā­da pa­ti fo­to­se­si­ja – no 600 līdz 1000 do­lā­riem. Tad fo­to­va­ro­nis iz­ga­ta­vo lie­lus at­tē­lus un sū­ta aģen­tū­rām, kas­tin­gu di­rek­to­riem. Past­kar­tī­tes ik pa brī­dim jā­uz­rak­sta, lai at­gā­di­nā­tu par se­vi.

Kā iz­dzī­vot kon­ku­ren­ces ap­stāk­ļos

Los­an­dže­lo­sā mā­cī­ja, ka par se­vi re­gu­lā­ri jā­at­gā­di­na, jo kon­ku­ren­ce ir mil­zī­ga. Lau­ris spriež, ka Lat­vi­jā no­tiek tā­pat, ti­kai ma­zā­kos ap­jo­mos. Viņš gan ne­zi­not, kā par se­vi at­gā­di­na cil­vē­ki, ku­ri vēl nav tik pub­lis­ki pa­zīs­ta­mi, bet kaut kā ta­ču vi­ņi to da­ra. Pie­mē­ram, mek­lē­jot bek­vo­kā­lis­tus, Lau­ris vis­pirms at­ce­ras to, kurš vi­ņam ne­sen uz­rak­stī­jis vai pie­zva­nī­jis. «Es vi­ņu at­ce­rē­šos pir­mo, ja man va­ja­dzēs pie­dā­vāt dar­bu. Ame­ri­kā ir tā­pat, ti­kai mums šeit nav tā jā­pie­lien – ar smai­di­ņu, pie­mē­ram…»

Lau­ris dzī­vo­ja Stu­di­osi­tī (Stu­di­o City), kas ir Los­an­dže­lo­sas pil­sē­tas da­ļa pie Ho­li­vu­das, kur at­ro­das ļo­ti daudz fil­mu stu­di­ju un arī vi­ņa iz­vē­lē­tā sko­la. Ta­jā ir sa­va ka­fej­nī­ca, diez­gan po­pu­lā­ra ap­kār­tnē. Pa­snie­dzē­ji mā­cī­ju­ši: ie­ejot vien­mēr jā­smai­da un jā­būt laip­nam, jo se­ši cil­vē­ki no des­mit, kas uz ka­fej­nī­cu at­nā­ku­ši, ir no in­dus­tri­jas (ar šo vār­du Los­an­dže­lo­sā sa­prot ti­kai iz­klai­des in­dus­tri­ju). Smai­diet, esiet pa­tī­ka­mi, jo vis­la­bā­kais ak­tie­ris ir tas, kurš no­tē­lo, ka vi­ņam otrs cil­vēks ļo­ti pa­tīk! Lau­rim tas ne­šķi­ta pie­ņe­ma­mi, un viņš ne­mē­ģi­nā­ja kā­dam spe­ci­āli pie­līst, sa­ru­nā­jās ti­kai ar tiem, ku­ri vi­ņam pa­tie­šām pa­ti­ka, un pa­ļā­vās uz no­jau­tu, ka viss tā­pat no­tiks. «Pār­stei­dzo­ši, bet tā bi­ja! Pie­mē­ram, pirms brauk­ša­nas mā­jās uz­zi­nā­ju, ka mei­te­nei, kas strā­dā mo­bi­lo tele­fo­nu kom­pā­ni­jā un ar ku­ru es ap­mai­nī­jos drau­dzī­giem svei­cie­niem, ir draugs, ku­ra tēvs tē­lo­jis fil­mā par Bo­ra­tu. «Ne­kad jau ne­zi­ni, ar ko tu ru­nā, bet, ja drau­dzī­gi iz­tu­ries, tad pa­ma­zām viss no­tiek un šķe­ti­nās vis­ne­ie­do­mā­ja­mā­ka­jos vir­zie­nos! Diem­žēl daudz ir tā­du, kas iz­lie­kas. Vis­vai­rāk tā da­ra ot­rās un tre­šās ka­te­go­ri­jas zvaig­znes, do­mā­jot, ka ir bai­gās vēr­tī­bas. Tā mei­te­ne man stās­tī­ja, ka tad, kad ka­fej­nī­cā ie­nāk, pie­mē­ram, Brūss Vil­liss, vi­si vai sa­stingst, bet viņš esot vien­kāršs, pa­sa­ka, ka vi­ņam pa­tīk, kā mei­te­nes strā­dā, pa­bār­sta jo­ci­ņus un ap­ru­nā­jas. Tad nu es at­kal sa­lī­dzi­nu ar Lat­vi­ju un re­dzu, ka vi­sur ir līdz­īgi. Tie, kas tie­šām daudz ir iz­da­rī­ju­ši, ir ap­mie­ri­nā­ti, un vi­ņiem nav va­ja­dzī­bas nez kā iz­tai­sī­ties…»

Sko­lā Lau­ris ap­jau­tis lie­lā­ko at­šķi­rī­bu starp ame­ri­kā­ņiem un eiro­pie­šiem. Arī pa­snie­dzē­ji, kas vi­si ir se­ri­ālu re­ži­so­ri, kas­tin­gu cil­vē­ki, ku­riem šis bi­ja pa­pil­dus darbs, uz­svē­ru­ši, ka ame­ri­kā­ņi ar kon­ku­ren­ces ba­ci­li sa­slimst jau bēr­nī­bā. Pa­snie­dzējs, kurš bi­ja va­dī­jis kur­sus Eiro­pā, stās­tī­jis, kā lū­dzis audi­to­ri­jas priekš­ā kā­du brīv­prā­tī­go, kurš pa­veik­tu uz­de­vu­mu, un bi­jis pār­steigts, jo ne­viens nav pie­tei­cies. Ka­mēr Ame­ri­kā vi­si sau­ku­ši: ma­ni, aici­niet ma­ni! Jo vi­ņi zi­na: ja ne­pie­teik­šos es, to iz­da­rīs cits, un viņš ie­ņems ma­nu vie­tu. To­mēr Lau­ris nav va­rē­jis īs­ti pie­ņemt, ka vi­ņam se­vi ti­kai jā­sla­vē. Ru­nā­jot ar kur­sa­bied­riem, viņš sa­pra­tis, ka arī Aus­trā­li­jā un An­gli­jā cil­vē­kiem ne­pa­tīk paš­sla­vi­nā­ša­na. Ame­ri­ka tā­dā zi­ņā ir fe­no­me­nā­la. Ame­ri­kā­ņiem pa­tīk arī dzir­dēt, ka ci­tiem vei­cas, jo veik­smes stās­ti ie­dves­mo, cil­vē­ki do­mā – es ta­ču arī tā no­teik­ti va­ru! Ame­ri­kā­ņi  sa­vā zi­ņā ir diez­gan nai­vi, bet ne muļ­ķi, jo ir daudz sa­snie­gu­ši.

Mī­ļā­kā un ko­me­di­an­ta lo­mai

No­dar­bī­bās va­ja­dzē­ja iz­spē­lēt si­že­tus no fil­mām vai se­ri­āliem un spē­li fil­mē­ja. Ame­ri­kā ļo­ti ak­tu­āli fil­mās un se­ri­ālos rā­dīt se­ju tuv­plā­nā – tā at­klāj, cik pa­tiess esi. Pēc tam kur­san­tiem tiek ie­do­tas vi­deo­ka­se­tes, lai uz­fil­mē­to mā­jās var ska­tī­ties un ana­li­zēt. Lau­rim sā­ku­mā šķi­ta, ka jā­mūk prom, jo stu­den­ti bi­ja sa­da­lī­ti di­vās gru­pās – vie­na no an­glis­ki ru­nā­jo­šām val­stīm un ar mi­ni­mā­lu pie­re­dzi ak­tie­ra dar­bā, ot­ra – no ci­tās va­lo­dās ru­nā­jo­šām val­stīm un bez ie­priek­šē­jas pie­re­dzes, viņš bi­ja ie­kļauts pir­ma­jā gru­pā. Pā­rē­jie stu­di­ju bied­ri – no Aus­trā­li­jas, Ame­ri­kas un An­gli­jas. Tas bi­ja šoks, lai gan Lau­ris an­glis­ki ru­nā brī­vi. Ie­me­tot kā ka­ķē­nu ūde­nī un lie­kot iz­ķe­pu­ro­ties, pa­snie­dzē­ji jaun­ajam cen­so­nim ļā­va augt glu­ži vai pa die­nām. Me­to­des bi­ju­šas da­žā­das. Pie­mē­ram, spē­lē­jot dra­ma­tis­kas ainas, va­ja­dzē­ja at­ce­rē­ties pa­ša pie­dzī­vo­to, un, ru­nā­jot si­že­tā uz­rak­stī­to, re­āli iz­dzī­vot sa­vu drā­mu. Lau­ris to uz­ska­ta par sa­do­ma­zo­his­tis­ku gā­jie­nu, jo pēc tam ir ļo­ti grū­ti. Kā­dai mei­te­nei bi­ja jā­pie­da­lās iz­va­ro­ša­nas ainā, un vi­ņa iz­vē­lē­jās šo me­to­di, at­ce­ro­ties fak­tu no sa­vas dzī­ves. Vi­ņa etī­di no­spē­lē­ja tik ti­ca­mi, ka kur­sa­bied­riem bi­ja šoks, bet mei­te­ne pēc tam vēl il­gi ne­mi­tē­jās rau­dāt…

Arī Lau­rim bi­ja grū­ti mir­kļi, un no lie­lās slo­dzes (in­ten­sī­vā kur­sa no­dar­bī­bas no­ti­ka no rī­ta līdz pat va­ka­ram) ie­stā­jās fi­zisks un emo­ci­onāls sa­gu­rums. Kā­du die­nu, kad ne­ko ci­tu ne­gri­bē­jās kā vien bi­ļe­ti uz mā­jām, pa­snie­dzējs li­ka at­tē­lot bom­zi, kas dzī­vo Rī­gā uz ie­las, un pie­dā­vā­ja di­vus va­ri­an­tus: vai nu šim cil­vē­kam tā ir pirm­ā die­na kā bez­pa­jumt­nie­kam, vai arī pē­dē­jā, un viņš ir no­lē­mis at­va­dī­ties no dzī­ves. Lau­ris iz­vē­lē­jās pir­mo va­ri­an­tu, bet, sā­kot spē­lēt, ju­tās slik­ti. Pa­snie­dzējs lū­dza etī­di at­kār­tot, ta­ču Lau­ris pa­tei­ca, ka ne­var, un de­vās prom. Vē­lāk pa­snie­dzējs at­zi­nis, ka tas bi­jis lū­zu­ma punkts, un ta­jā brī­dī Lau­ris kļu­vis par emo­ci­onā­li at­vēr­tu ak­tie­ri.

Par pār­stei­gu­mu pa­šam Lau­ris ap­jau­tis, ka vi­ņam pa­do­das ko­mē­di­jas. Lau­ris gan fil­mās, gan se­ri­ālos va­rot veik­smī­gi spē­lēt ka­ra­vī­ru, mī­ļā­ko, di­zai­ne­ru, jaun­ie­ti, krie­vu, eiro­pie­ti, ka­li­for­nie­ti, so­mu, zvied­ru. Iz­mē­ģi­nā­ju­miem pār­sva­rā iz­rau­gās ainas, ku­ras grū­ti at­pa­zīt, lai iz­vai­rī­tos no at­da­ri­nā­ša­nas un ļau­tu to­po­ša­jiem ak­tie­riem iz­paus­ties. Vi­ņi skai­tī­jās im­pro­vi­zā­ci­jas kla­se, un im­pro­vi­zā­ci­ja Lau­rim diez­gan la­bi pa­de­vās, tā­pēc ka Lat­vi­jā, uz­ve­dot šo­vus, im­pro­vi­zēt nā­cies ne­pār­trauk­ti. Viņš gan bi­ja pār­steigts, uz­zi­not, ka Ame­ri­kā šo­vu va­dī­tā­jiem viss ir uz­rak­stīts un par la­bu va­dī­tā­ju uz­ska­ta to, kurš spēj no­la­sīt no ek­rā­na špi­ke­rī­ša tā, ka ci­ti to ne­redz. Lau­ris sa­ka: mēs sa­lī­dzi­not strā­dā­jam kā zir­gi.

Kur­sā ne­vie­nam ne­bi­ja tā­das pie­re­dzes kā Lau­rim. «Uz­zi­not, ko es­mu da­rī­jis, vi­siem žok­lis at­kā­rās – ko tu te vis­pār da­ri, tev viss jau ir! Stās­tī­ju, ka gri­bu vēl kaut ko sa­sniegt. Vē­lāk vi­ņi sa­pra­ta, kā­pēc es­mu tur, pat no­vēr­tē­ja to, ka mā­cī­bu dēļ es­mu ga­tavs no kaut kā at­teik­ties. Tā arī bi­ja – at­tei­cos no vai­rā­ku šo­vu va­dī­ša­nas.

Ak­tier­meis­ta­rī­bas kur­sus Lau­ris ap­gu­va Ame­ri­kā ļo­ti po­pu­lā­rās, nu jau mū­žī­bā aiz­gā­ju­šās pa­snie­dzē­jas Stel­las Ad­le­res vār­dā no­sauk­ta­jā sko­lā. Jaun­āka­jam kur­sa­bied­ram bi­ja sep­tiņ­pa­dsmit ga­du, ve­cā­ka­jam – trīs­des­mit se­ši, bet uz at­se­viš­ķiem kur­siem nā­ku­si arī as­toņ­des­mit četr­us ga­dus ve­ca kun­dzī­te. «Ie­do­mā­jies, per­fek­ti iz­spē­lē rup­jos di­alo­gus un jū­tas ap­brī­no­ja­mi la­bi! Tas man ļo­ti pa­tīk Ame­ri­kā – ka ve­cu­mam nav no­zī­mes. Tur pat ir tā, ak­tie­ris ir kā vīns, jo ie­rū­gu­šāks, jo la­bāks.

Lai no­skaid­ro­tu, kā vi­ņam so­kas ko­mē­di­jās, Lau­ris pie­tei­cās fil­mē­ties ame­ri­kā­ņu dzie­dā­tā­jas ko­me­di­an­tes Men­di­jas Sta­kel­ber­gas vi­deo­kli­pā, kur tē­lo­ja vā­cu tū­ris­tu. Men­di­ja uz­zi­not, ka Lau­ris ir dzie­dā­tājs, pie tam sa­vā val­stī la­bi zi­nāms, brī­nī­ju­sies, ka viņš pie­tei­cies šai lo­mai. Ta­ču Lau­rim gri­bē­jās pa­mē­ģi­nāt to, ko vi­ņa kli­pos Lat­vi­jā da­ra ci­ti. Tur­klāt kli­pā bi­ja pa­re­dzē­ta kop­de­ja un Lau­ris ti­ka pir­ma­jā rin­dā! «Ja es ne­bū­tu pie­da­lī­jies šo­vā «De­jo ar zvaig­zni», nez vai ma­ni tur ie­lik­tu un ho­reo­grāfs teik­tu: «Tu de­jo su­per! Lai­kam esi kaut kur mā­cī­jies?» At­zi­nos, ka es­mu uz­va­rē­jis šo­vā. Pats gan no­smai­dī­ju, ka pirm­ā ofi­ci­ālā fil­mē­ša­nās Ame­ri­kā man sa­nā­ca tie­ši pie sla­ve­nās Ho­li­vu­das zī­mes – tie­ši tās, kur vien­mēr es­mu ve­dis sa­vus vie­sus.»Starp ci­tu, smiek­lī­gais, maz­liet pa­rup­jais klips ti­ka vei­dots in­ter­ne­ta va­ja­dzī­bām.

Mā­cī­bas Lau­ris va­rēs tur­pi­nāt, kad gri­bēs, un būs ie­spē­ja at­kal at­teik­ties no kā­da pie­dā­vā­ju­ma Lat­vi­jā, bet, no­kār­to­jot dar­ba at­ļau­ju, veik­smes ga­dī­ju­mā va­rēs Ame­ri­kā da­rīt arī ko ci­tu. Vi­ņa stu­di­ju bied­ri ne­aiz­brau­ca uz sa­vu val­sti – ti­kai tie, kam bi­ja la­bi pie­dā­vā­ju­mi. At­grie­zās arī Lau­ra stu­di­ju bied­re­ne, ar ku­ru ie­skai­tē pār­ī spē­lē­ju­ši – vi­ņa ir ak­tri­se Lon­do­nas te­āt­rī, un vi­ņu gai­dī­ja jaun­i mū­zik­li. Lau­ris kār­tē­jo rei­zi pār­lie­ci­nā­jies, ka nav ko­rek­ti teikt, ka Lat­vi­ja ir pī­ļu dī­ķis: sak, mums te ne­kas ne­no­tiek, nav jau Ņu­jor­ka… «Es Los­an­dže­lo­sā, tie­ši pa­tei­co­ties «pī­ļu dī­ķim», da­bū­ju vi­su, ko da­bū­ju! Lai arī Lat­vi­ja ir ma­za, cil­vē­ki no ma­las uz to ska­tās kā uz no­zī­mī­gu un do­mā: ja tu esi spē­jis se­vi pie­rā­dīt sa­vā val­stī, tad ar te­vi var rē­ķi­nā­ties un no te­vis va­rēs sa­gai­dīt arī kaut ko lie­lā­ku! »

Los­an­dže­lo­sā vi­siem ak­tie­riem, fil­mu stu­di­jām, pro­du­cen­tu gru­pām ir in­ter­ne­ta por­tā­li, ku­ros at­ro­da­mi pa­zi­ņo­ju­mi, ka tiek mek­lē­ti ak­tie­ri kon­krē­tām va­ja­dzī­bām. Ta­jos re­ģis­trē­jas arī ak­tie­ri, ie­vie­to sa­vus at­tē­lus un in­for­mā­ci­ju par se­vi, ne­aiz­mir­stot uz­skai­tīt īpa­šos ta­lan­tus. Re­dzot, ka at­bilst kā­da pie­dā­vā­ju­ma pra­sī­bām, ak­tie­ris ne­ka­vē­jo­ties se­vi pie­sa­ka lo­mai. Ja viņš šķiet in­te­re­sants un der šai lo­mai, vi­ņam pie­zva­na un aici­na uz pro­vēm. Arī Lau­ris ir re­ģis­trē­jies ša­jos por­tā­los un tā arī da­bū­ja vā­cie­ša lo­mu kli­pā. Vi­ņam ne­va­ja­dzē­ja iet uz pro­vēm – uz­reiz tei­ca: nāc! Sva­rī­gi arī zi­nāt, kurp ej. Lau­ris at­ce­ras: tele­vī­zi­jas „Se­ma” lai­kā uz pro­vēm, lai kļū­tu par jaun­o rai­dī­ju­ma va­dī­tā­ju, nā­ku­ši jaun­ie­ši, kas tei­ku­ši, ka rai­dī­ju­mu nav re­dzē­ju­ši, bet do­mā­jot, ka va­rē­tu de­rēt par tā va­dī­tā­ju… Šā­dos ga­dī­ju­mos uz­reiz ir skaidrs, ka tur­pi­nā­ju­ma ne­būs. Tas nav labs stils, ka tu kaut ko ne­esi re­dzē­jis vai la­sī­jis, ne­zi­ni, ar ko sa­ru­nā­jies.

Pro­ves jeb audi­ti­on, kā ame­ri­kā­ņi sa­ka, var no­tikt kat­ru die­nu. Sva­rī­gi at­tei­ku­mu ne­uz­tvert per­so­nī­gi. Kur­san­tiem mā­cī­ja: ru­na nav par jums, jūs vien­kār­ši ne­esat tas ti­pāžs, ko kon­krē­ti mek­lē. Tā Lau­ris no­ska­tīts vam­pī­ra lo­mai, ie­kļauts ak­tie­ru sa­rak­stā, ta­ču fil­mai vēl tiek kār­to­tas fi­nan­ses un mek­lē­ta stu­di­ja, kas to pro­du­cēs. Vi­ņam jā­at­rod aģen­tū­ra, kas vi­ņu pār­stā­vēs, tā­pēc sa­vas bil­des Lau­ris iz­sū­tī­jis arī tām. «Lat­vi­jā arī ir tā­pat. Va­ri iet uz da­žā­diem kur­siem, bet, ja tev ne­būs ie­tek­mī­gi cil­vē­ki, ku­ri te­vi pa­bī­dīs, uz tiem kur­siem va­ri iet vi­su mū­žu.»

In­dus­tri­jai pie­vie­no­tās vēr­tī­bas

Dzī­vo­jot Los­an­dže­lo­sā un ap­gūs­tot in­dus­tri­jas gud­rī­bas, Lau­ris at­tīs­tī­jis arī ci­tas sa­vas in­te­re­ses, ie­ju­ties gi­da un fo­to­grā­fa lo­mā, ne­aiz­mir­stot, ka ir mū­zi­ķis un dzies­mu au­tors, sa­vas valsts pat­ri­ots. Los­an­dže­lo­su viņš zi­na tik la­bi, ka tie­šām va­rē­tu strā­dāt par gi­du: ta­gad iz­ņe­mam fo­to­apa­rā­tus, pa­ska­tā­mies pa la­bi… Viņš ie­gā­dā­jies jaun­u Ca­non fo­to­apa­rā­tu, lab­prāt fo­to­gra­fē cil­vē­kus, bil­des pats ap­strā­dā. Lau­ris daudz fo­to­gra­fē­jis Rū­tu, arī In­gu Pu­ho­vu (So­ho), jo vi­ņai va­ja­dzē­jis por­tfo­li­o bil­des. Mei­te­nes ar­vien Lau­rim pra­sot: uz­tai­sī­si mums sek­sī­go fo­to­se­si­ju? Viņš knip­sē­jot tā, lai vei­do­tos fo­to kā stāsts, un vis­vai­rāk vi­ņam pa­tīk va­ka­ra gais­ma. 

Sa­vu­kārt no­kļū­ša­na ABC ka­nā­la zi­ņās bi­ja Lau­ra pie­dzī­vo­jums no sē­ri­jas sap­ņi pie­pil­dās. Vi­ņu vien­mēr va­jā­ju­si do­ma, kā no­kļūt Ame­ri­kas zi­ņu rai­dī­ju­mā – pat ne tik daudz pa­ša dēļ, bet lai Lat­vi­jas vārds iz­skan. « Es gri­bu, lai vi­ņi zi­na, ka pa­sau­lē ir arī Lat­vi­ja!» Lau­ris klā­tie­nē gri­bē­ja re­dzēt ame­ri­kā­ņu šo­vu «De­jo ar zvaig­zni», ta­ču bi­ļe­tes uz tieš­rai­dēm ne­va­rē­ja da­būt. To­mēr pa­vei­cās – Lau­rim pie­zva­nī­ja Lat­vi­jas šo­va or­ga­ni­za­to­ri un lū­dza ie­rak­stīt spe­ci­ālu svei­cie­nu no ame­ri­kā­ņu šo­va. Pa­lī­dzē­ja lai­mīgs ga­dī­jums, jo Lau­ra an­gļu kur­sa bied­re­nes draugs strā­dā­ja kom­pā­ni­jā, kas rā­da šo­vu. Pro­du­cen­ti pat nau­du par ie­rak­stu ne­pa­pra­sī­ja. «Man bi­ja tāds kaifs, kad fil­mē­jām to svei­cie­nu! Ie­do­mā­jies, es es­mu Ame­ri­kā, ka­me­ras ie­slēg­tas, un es ru­nā­ju! Bai­gi lai­mī­gā sa­jū­ta!» Ame­ri­kā­ņu šo­va va­dī­tājs Toms Bēr­dže­rons iz­rā­dī­jās pa­tī­kams cil­vēks. Prieks un veik­sme Lau­ri ne­pa­me­ta arī pēc fil­mē­ša­nas – vi­ņam tei­ca: pa­liec uz šo­vu va­ka­rā… un ie­de­va VIP sēd­vie­tas kar­ti! Aiz mu­gu­ras sē­dē­ja Me­la no Spi­ce Girls, aiz­ku­li­sēs Lau­ris sa­ti­ka sa­vu mū­zu – de­jo­tā­ju Ka­rī­nu Smir­no­vu (vi­ņas priekš­ne­su­mu ska­tī­ša­nās ie­dves­mo­ju­si Lau­ri, kad viņš pats pie­da­lī­jies de­ju šo­vā), bet pats gal­ve­nais – bla­kus sē­dē­ja bri­tu ak­tri­se Džei­na Sei­mū­ra, se­ri­āla “Dak­te­re Kvī­na” zvaig­zne.

Dzies­mas Ame­ri­kā Lau­rim gan ne­ta­pa – ie­dves­mas ne­bi­ja. Lai tas no­tik­tu, va­jag kā­du dra­ma­tis­ku pār­dzī­vo­ju­mu, kaut ko sma­gu, sir­di plo­so­šu! At­grie­zies mā­jās, Lau­ris jau nā­ka­ma­jā die­nā uz­rak­stī­ja dzies­mu. Da­ži, kam viņš to pa­rā­dī­ja, tei­ca – bū­šot nā­ka­mā «Sirds sa­deg ne­pa­ras­ti». Lau­ris gri­bē­tu to ie­dzie­dāt ko­pā ar mā­su, jo Ame­ri­kā abi rik­tī­gi la­bi viens ot­ru at­ra­du­ši. Dzies­mai gan pa­gai­dām ir ti­kai Lau­ra an­gļu teksts – lat­vie­šu ver­si­ja vēl top.

Sa­ru­nas ar Vi­su­mu

Vis­fi­lo­zo­fis­kā­kās pār­do­mas šai pus­ga­dā par dzī­ves veik­smi Lau­rim ro­si­nā­ju­šas grā­ma­ta The Sec­ret un ame­ri­kā­ņu fil­ma Sek­ret – par Vi­su­ma no­slē­pu­miem un do­mu spē­ku. No­ska­tī­jies fil­mu un iz­la­sī­jis grā­ma­tu, viņš pēc tam pār­is nak­tis ne­va­rē­jis gu­lēt, jo bi­ja sa­bi­jies no… sa­vām do­mām. Pa­mat­do­ma – jeb­ku­ras do­mas ma­te­ri­ali­zē­jas, dzī­ve, ko šo­brīd dzī­vo, ir ta­vu ie­priek­šē­jo do­mu re­zul­tāts, tu esi kā­das ainas jau ap­zi­nā­ti vai ne­ap­zi­nā­ti ie­do­mā­jies. Tai brī­dī, kad tu do­mā, vai tas ir kaut kas slikts vai labs, tu sū­ti Vi­su­mam šo bil­di un zi­ņu. «Ta­gad es cen­šos ie­vē­rot: ne­drīkst do­māt par to, ko tu ne­gri­bi, ir jā­do­mā par to, ko tu gri­bi.»

Lau­ris at­zīst, ka uz­zi­nā­tais ir vēr­tīgs un iz­man­to­jams. Jā, viņš esot ba­žī­jies, jo do­mā­jis: ār­prāts, es ne­va­ru ti­kai la­bas do­mas vien do­māt. Ta­ču at­ce­rē­jies ie­tei­ku­mu, kā ar slik­ta­jām do­mām cī­nī­ties. Vien­kār­ši. Ir jā­do­mā par kaut kas tā­du, ko at­ce­ro­ties, vien­mēr uz­la­bo­jas ga­ra­stā­vok­lis, esot la­bā omā, tu pie­sais­ti ci­tas la­bās lie­tas. Sa­vu­kārt, ja esi skumjš, tad at­ro­di vēl un vēl, par ko skumt. Iz­ana­li­zē­jot uz­zi­nā­to, Lau­ris at­klā­jis, ka viss, kas ar vi­ņu no­tiek, pa­tie­šām ir vi­ņa do­mu re­zul­tāts. «Pal­dies Die­vam, man tās do­mas ir sa­mē­rā po­zi­tī­vas. Rak­stu­ra vai kā ci­ta dēļ es ar­vien mē­ģi­nu prie­cā­ties, īpa­ši pēc Ame­ri­kas. Man ir prieks at­griez­ties Lat­vi­jā – vai nu cil­vē­ki pa­li­ku­ši la­bā­ki, vai nu es vi­ņus re­dzu ci­tā­dā­kus? Ta­gad, īpa­ši Dzies­mu svēt­kos, man bi­ja tā­da na­ci­onā­lā paš­ap­zi­ņa! Acis sūr­stē­ja ska­to­ties, un es do­mā­ju: mums ir tāds spēks un viss tik mī­ļi, brī­nu­mu lie­tas no­tiek.»

Lau­ris ir pār­lie­ci­nāts – ne­drīkst bai­dī­ties sap­ņot un vē­lē­ties vai­rāk, jo tie­ši ta­jā brī­dī vē­lē­ša­nās sak­ne tiek no­cir­sta. Iz­sa­kot vē­lē­ša­nos, pats ne­drīkst do­māt, kā tā pie­pil­dī­sies. Tas ir tā, kā in­ter­ne­tā no­pēr­kot ce­ļo­ju­mu: ie­ej, ie­rau­gi, no­pērc un zi­ni, ka tas jau ir tavs. Tu vien­kār­ši iz­sa­ki sa­vu pa­sū­tī­ju­mu. Un da­bū tie, ku­ri tic.

At­ska­to­ties pa­gāt­nē, Lau­ris at­zīst, ka ar­vien ir kon­cen­trē­jies uz to, ko grib. Sa­vas at­tie­cī­bas ar Ame­ri­ku viņš sā­ka iz­sap­ņot piec­pa­dsmit ga­du ve­cu­mā, bet seš­pa­dsmit ga­dos jau tur mā­cī­jās. Pēc tam at­ra­da no­met­ni, uz ku­ru vē­lē­jās braukt, pie­da­lī­jās kon­kur­sā un aiz­brau­ca uz no­met­ni strā­dāt. Šo­gad viņš īs­te­no­ja vie­nu no lie­la­jiem Ho­li­vu­das sap­ņiem, un tā­pēc vi­ņam ta­gad, at­grie­žo­ties mā­jās, ir miers un gan­da­rī­jums. Ame­ri­kā Lau­ris ie­mā­cī­jies prie­cā­ties par to, ka iz­do­das kā­dam ci­tam, un zi­na, ka ne­drīkst aiz­mirst pa­teikt pal­dies. Pa­tei­cī­ba pie­sais­ta vēl ko la­bu – pēc prin­ci­pa: tu pro­ti no­vēr­tēt, tā­pēc tev pie­nā­kas vēl. Viņš mē­ģi­na pa­teikt pal­dies cil­vē­kiem, kas vi­ņam ir ko la­bu iz­da­rī­ju­ši. «Lai gan ir bi­ju­ši arī ga­dī­ju­mi, kad es­mu «cū­kām pēr­les kai­sī­jis»…»viņš at­zīst. „Man vis­lie­lā­kie pal­dies vien­mēr nāk no fa­niem un klau­sī­tā­jiem. Prie­cā­jos, ka man ap­kārt vien­mēr ir veik­smī­gi un ra­do­ši cil­vē­ki, ar ku­riem, gal­vas ko­pā sa­lie­kot, veik­sme at­nāk.”

Stās­tot par sa­vām sap­ņu lo­mām, Lau­ris at­zīs­tas, ka lab­prāt no­tē­lo­tu rik­tī­gi slik­to ti­pā­žu. Vi­ņam pa­tik­tu spē­lēt je­fi­ņu, bet pa­tik­tu, pro­tams, at­vei­dot arī dra­ma­tis­ku sir­žu lau­zē­ju. Stu­di­jā tei­ku­ši, ka vi­ņam esot fu­tū­ris­tis­ka se­ja, tā­pēc ne­va­rē­tu spē­lēt 16. vai 17. gad­sim­ta fil­mās, to­ties va­rē­tu būt vie­sis no nā­kot­nes! « Man ir in­te­re­san­ti tē­lot to, kāds ne­es­mu. Ir jau, pro­tams, ma­nī arī kāds rie­bī­gums, bet tad es cen­šos iz­vai­rī­ties no at­tie­cī­bām, jo kam man sev ne­ga­tī­vas emo­ci­jas sa­gā­dāt? Es va­ru aiziet tur, kur man kaut kas la­bāks būs! Pro­tams, eņ­ģe­lis ne­es­mu. Daž­reiz ka­sos, la­mā­jos un cī­nos par sa­vu tais­nī­bu, pī­pē­ju un dze­ru…»

Lau­rim vēl daudz kas pa­do­mā, bet par to ne­ru­nā­šot. Lai gan ame­ri­kā­ņi uz­ska­ta, ka ir jā­pa­sa­ka tas, ko gri­bi. Ci­tā­di ne­viens, pie­mē­ram, ne­uz­zi­nās, ka tu mek­lē dar­bu. Ja nu tev bla­kus sēž tas, kurš tie­ši ta­gad mek­lē sev kom­pan­jo­nu? Ir jā­ru­nā ar cil­vē­kiem. Lai gan Lau­ris uz­ska­ta, ka Ame­ri­kā ve­cu­mam nav no­zī­mes, to­mēr viņš ap­zi­nās, ka jā­iz­man­to brī­dis, ka­mēr esi jauns. «Jo kļūs­tu ve­cāks, jo pa­lie­ku ap­do­mī­gāks un prā­tī­gāks. Tas ne vien­mēr va­ja­dzīgs. Pē­dē­jā lai­kā man pa­tīk im­pul­sī­vas ide­jas, un es do­mā­ju: ne vel­ti tā­das do­mas ie­nāk prā­tā! Es ne­gri­bu kļūt prā­tīgs, jo tad es kaut ko zau­dē­tu…»

Lau­ra pa­ke­te, ko viņš var pie­dā­vāt, ir ga­na lie­la. Vi­ņa veik­smei pa­lī­dzēs arī Ame­ri­kā ie­mā­cī­tā for­mu­la: ja kāds pra­sa, kas esi, tu ne­drīk­sti kaut­rī­gi teikt: ak, ak­tie­ru ir tik daudz, nu jā, arī es es­mu ak­tie­ris… Ir jā­sa­ka: ES ES­MU AK­TIE­RIS! Jā­sa­ka ar lep­nu­mu, jo ne kurš katrs var būt ak­tie­ris. Ir jā­le­po­jas, ka spēj to, ko ci­ti ne­spēj. «Es ne­es­mu vēl pro­fe­si­onāls ak­tie­ris, bet ak­tie­ris jau es­mu,» sa­ka Lau­ris.

Sa­ru­nas no­bei­gu­mā Lau­rim vai­cā­ju, vai viņš at­ce­ras, ka reiz in­ter­vi­jā man stās­tī­ja, ka sap­ņo par mā­ju pie oke­āna. Tā ta­ču arī ie­de­rē­tos veik­smes stās­tā! Jauns Lexus vi­ņam ir, arī svai­gi iz­re­mon­tē­ta is­ta­ba. «At­ce­ros! Bet ta­gad es ne­zi­nu, vai gri­bu mā­ju pie oke­āna. Sap­ņi mai­nās. Tas sap­nis man sais­tī­jās ar kon­krē­tu dzī­ves pos­mu, jo tad es vēl ne­bi­ju bi­jis tā­dā vie­tā. Ta­gad, kad tur bi­ju… Man pa­ti­ka, bet es ie­do­mā­jos, kā va­rē­tu būt, ja man tur bū­tu mā­ja, man tur pa­zus­tu prieks par aina­vu… Zi­ni, reiz kā­da fa­ne at­rak­stī­ja, ka es vi­ņai pa­tī­ku un vi­ņa mīl gan ma­ni, gan ma­nu mū­zi­ku, bet ne­gri­bot ma­ni sa­tikt, jo tad tas vairs ne­būs tā. Pir­ma­jā brī­dī do­mā­ju: jo­cī­gi. Bet tad sa­pra­tu. Vi­ņa gri­bē­ja, lai iz­tē­lē es es­mu tāds, kā­du vi­ņa ma­ni ie­do­mā­ju­sies. Sap­nis var pa­zust, sa­tie­kot re­ālo cil­vē­ku. Tā­pat man ar to mā­ju pie oke­āna…»