Laimīgais skaitlis – 6!

Sešnieks aktrisei ZANEI DAUDZIŅAI ir ļoti zīmīgs skaitlis. Ar to bijis tik daudz sakritību, ka Zane to izvēlējusies par savu veiksmes skaitli un dažādās dzīves situācijās tas patiešām darbojas.

Tā nebija kļūda

Agrajos meitenes gados Zanei bija pilnīgi skaidrs, ka divdesmit divu gadu vecumā viņas dzīvē viss būs nokārtojies. Būs ģimene – vīrs un bērni. Būs izglītība un profesija. Vārdu sakot, – dzīve būs izveidota uz ļoti stabila pamata.

«Un tad, kad tajos divdesmit divos gados no tā visa man nekā nebija, biju stipri izbrīnījusies. Nekas manā dzīvē nav atrisinājies. Pilnīgi nekas. Man bija ilgstošā bērnība. Šausmīgi ilgi biju bērns – ar bērna balsi (Zane attēlo, kā viņa runājusi – bērnišķīgi čiepstīgā kakla balstiņā. Kafejnīcā, kur sēžam, no blakus galdiņiem uz mums tiek mesti ieinteresēti skatieni – L. B.), ar bērna domāšanu, ar milzīgām iekšējām šaubām par to, ko daru.»

Zane tolaik mācījās Filoloģijas fakultātē, bet viņas lielais sapnis bija teātris. Sešnieks vēl nebija viņas veiksmīgais skaitlis, lai gan dzīvē daudz kas ar to saistījās. Zane ir dzimusi sestajā novembrī. Vasaras viņa vadīja Skrīveros pie vecmāmiņas, kura dzīvoja Sporta ielā 6, ciemos brauca pie krustmātes, kuras mājas numurs arī bija seši. Uzmanību šim skaitlim Zane sāka pievērst tikai tad, kad deviņdesmit sestā gada sestajā jūlijā apprecējās, bet vēl pēc diviem gadiem sestajā augustā baznīcā salaulājās. Gribēja nokristīt dēliņu Kārli, kurš tad jau bija piedzimis, bet Vecās Ģertrūdes mācītājs Skuja uzskatīja, ka bērnam, kuru kristī, ir jābūt kristītiem un baznīcā laulātiem vecākiem.

«Mēs ar Vili salaulājāmies, nokristījām savu Kārlīti, un tad arī es pamanīju, ka skaitlis seši ir mans veiksmes skaitlis. Tādas sakritības cilvēks ievēro. Un arī manas turpmākās dzīves notikumos seši vienmēr bijis labs skaitlis.»

Kad Zane precējās, viņa jau bija aktrise, un aktrises parasti mēdz palikt savā uzvārdā. Zanei tas bija skaists un latvisks – Goba. Tāpēc ka pašai patika, tāpēc ka saviem mīļajiem vecākiem viņa ir vienīgais bērns, Zane gribēja paturēt savu uzvārdu.

«Man ar Vili par šo jautājumu bija kādas trīs garas sarunas. Es ietiepos un neko mainīt netaisījos. Kad Vilis beidzot piekāpās un piekrita, lai tad palieku arī savā uzvārdā, man pēkšņi kļuva viegli. Domāju – ja jau Vilis tik ļoti grib un viņam tas ir tik svarīgi, vai tad man grūti pieņemt viņa uzvārdu? Paslepen aizgāju uz dzimtsarakstu nodaļu, kurā bijām pieteikušies, un mūsu iesniegtajos papīros palūdzu vienu ailīti izlabot. Tajā brīdī, kad, mūsu laulību reģistrējot, atskanēja vārdi: «Sieva pēc laulībām pāriet vīra uzvārdā – Daudziņa,» – Vilis pārsteigts uz mani paskatījās. Viņam likās, ka notikusi kļūda. Es piemiedzu viņam ar aci – viss kārtībā! Tā ir domāts. To nevar izstāstīt, cik Vilis bija laimīgs!»

Liktenīgās sakritības

«Viss varēja salikties pavisam citādi, un tad ne es, ne Daudziņš varbūt nebūtu aktieri. Gan togad, kad Vilis stājās aktieros, gan tad, kad es, papildus uzņēma vēl vienu kursu, un mēs abi tikām tajā otrajā iespējā. Viļa gadījumā tas bija Daugavpils teātra kurss. Tie, kuri netika Māras Ķimeles kursā, kas palika Rīgā (togad iestājās Rēzija Kalniņa, Agnese Zeltiņa, Uldis Anže), tie aizbrauca uz Daugavpili.»

Rīgas centra meitene Zane un maskačkas puisis Vilis tad vēl nebija satikušies. Un kas gan cits viņus varēja savest kopā, ja ne teātris, bet līdz teātrim Zanei vēl bija tālu. «Mācīdamās filologos, aizgāju uz sagatavošanas kursiem pie Māras Ķimeles. Tā bija pavisam cita vide, pilnīgi atšķirīga no tās, kādā līdz tam biju. Vakaros pēc nodarbībām nevarējām šķirties. Sapirkām vīnus un braucām pie grupas puiša uz Vārnu ielu Grīziņkalnā, kur koka mājā viņam bija mazs mazītiņš dzīvoklītis. Dzērām vīnus un ļoti nopietni runājām par mākslu un sevi mākslā. Mēs taču vēl nekas nebijām. Pilnīgas nulles, bet mēs tik cieši ticējām, ka tūlīt, tūlīt visi kaut kas būsim. Tas bija ļoti, ļoti skaists laiks.

Un tad notika tā, ka sagatavošanas kursu beigās Māra man pateica vārdus, kas mani pacēla kā uz spārniem: «Tu varētu būt aktrise, bet diezin vai tev to vajag, jo tu dzīvē spēj daudz ko vairāk.» Es to noriju pa taisno un nesagremotu. Izgāju ārā starodama – Māra domā, ka es varu būt kaut kas vairāk, tāpēc man nevajag kļūt par aktrisi. Biju kā apmāta no šiem viņas vārdiem un tiešām nestājos aktieros. Pienāca rudens, un attapos, ka man jāiet atpakaļ uz Filoloģijas fakultāti un jāturpina studijas. Biju ceturtajā kursā, sēdēju lekcijās, kuras mani galīgi neinteresēja. Tolaik mums bija marksisms–ļeņinisms, bet visbriesmīgākā man likās latviešu padomju dzeja. Tās dēļ gandrīz aizgāju no Universitātes. Nespēju šo dzeju lasīt, līdz ar to nevarēju nokārtot eksāmenu. Man bija ilga saruna ar vecākiem, kuri beidzot pierunāja, lai papīra dēļ saņemos. Universitāti kaut kā pabeidzu un diplomu dabūju, bet man nebija ne mazākā priekšstata, ko tālāk dzīvē darīt. Apzinājos, ka esmu aiz borta. Lai stātos aktieros, man jau bija salīdzinoši daudz gadu, bet teātris vilka ļoti stipri.

Un tad ceļā uz teātri manā dzīvē nāca otrs nozīmīgs cilvēks – aktieris un režisors Jānis Vītoliņš. Nezinu, ko viņš manī saskatīja un kāpēc noticēja, bet paņēma uz Radio ierunāt kaut kādu mīlestības dzejas uzvedumu. Un tad es arī savā bērnišķīgajā balstiņā to čiepstēju. Saprazdama, ka tāds tembrs Radio neiet cauri, mēģināju runāt zemākā krūšu balsī, un tas izklausījās vēl šausmīgāk – tāda neapdzīvota balss taču ir mākslīga. Bet Vītoliņš man deva cerību, ka no manis tomēr kaut kas varētu sanākt.

Mans trešais liktenīgais cilvēks ir režisors Pēteris Krilovs. Satiku viņu laivu braucienā, kuru organizēja viņa vadītais Daugavpils teātra kurss. Tas pats, kurā mācījās Vilis Daudziņš. Atceros, ka Vilis tur bija, bet ne mēs runājām, ne viņš man acīs iekrita. Mēs bijām katrs savā laivā. Taču tā bija liktenīga satikšanās ar Krilovu. Nebeidzu vien brīnīties, kāpēc viņš vakarā, sēžot Gaujas krastā pie ugunskura, ielaidās ar mani nopietnā sarunā un kāpēc es viņam, pilnīgi svešam cilvēkam, to visu izstāstīju. Kā gribēju stāties Māras Ķimeles kursā un kāpēc to neizdarīju. Pēteris, mana stāsta aizkustināts, piedāvāja strādāt viņa filmu studijā «Zalktis». Tobrīd viņš gribēja uzņemt filmu par Kaupo, un tai vajadzēja meklēt naudu. Biju ļoti draņķīga producente, pilnīgi nekam nederīga. Man ir kauns prasīt naudu, lai arī mākslas vārdā. Šo to noorganizēju, bet jēgas no manis bija maz. Un tad aizbraucu uz Dāniju strādāt par aukli.»

Zane nav Helēna

 Satikdamās tramvaja pieturā un iedamas to mazo ceļa gabaliņu līdz kafejnīcai, kurā mums pasūtīts galdiņš, redzu, cik daudzi cilvēki, uzlūkojot Zani, viņai uzsmaida. Vēlāk, sēžot kafejnīcā, pamanu, ka no viņas latviski gaumīgi saskaņotā koptēla izlec koši sarkani lakotie nagi. «Tie man vēl no Helēnas,» iesmejas Zane. «Skriedama uz tikšanos ar tevi, pēc filmēšanās nepaguvu notīrīt. Vienmēr aizmirstu un arī dzīvē izeju ar koši tādiem. Vari iedomāties, es taču veselu gadu, kad man «Neprātā cenā» iedeva Helēnas lomu, nodzīvoju ar gela nagiem! Likās, ka šo lomu nevarēšu nospēlēt, ja man to mākslīgo nagu nebūs, jo tādām sievietēm kā Helēna ir tādi nagi. Tā man lomai bija iekšēja nepieciešamība, tāpēc biju gatava arī dzīvē tos pieciest. Kad nāca pirmās sezonas beigas, es uzelpoju – veselu mēnesi, kamēr nebūs filmēšanu, varēšu tikt no tiem nagiem vaļā. Pēc atvaļinājuma darbs pie lomas atkal atsākās, bet es izdomāju, ka Helēnas raksturam un būtībai atbilstoša izskatīšos arī tad, ja tikai nolakošu spilgti sarkanus nagus.

Man ar savu Helēnu gandrīz vai katru dienu tagad jāsadzīvo, un, protams, arī Zanei no viņas kaut kas pielīp. Nupat viendien filmēšanas starplaikā ar Ģirtu Ķesteri iegājām televīzijas ēdnīcā paēst pusdienas. Pieeju pie ēdienu letes un prasu: «Sakiet, lūdzu, vai jums tā mērcīte ir ar sēņiem?» Visi smējāmies, vēderus turēdami. Arī dzīvē Helēnas izruna reizēm izsprūk – pēkšņi izlaužas kaut kas viņai raksturīgs. Un tas ir traki. Galu galā es kā runas pedagoģe, kas studentiem Kultūras akadēmijā māca pareizu latviešu valodu, pati to nedrīkstu kropļot.»

Zane atzīstas, ka sākumā, kad režisore Inta Gorodecka viņai piedāvājusi Helēnas lomu, šaubījusies, vai piekrist. Izrādē «Pērku jūsu vīru», kas jau astoņus gadus tiek spēlēta teātra klubā «Austrumu robeža», Zanes Oksana ir ļoti līdzīga Helēnai. Negribēdama atkārtoties, bijusi lielās pārdomās, ko darīt, bet tad uzzinājusi, ka seriālā viņas tēvs būs Jakovs Rafalsons. «Es piekritu acumirklī – bez vārda runas un iebildēm, jo tas bija tāds kārdinājums, kam nespēju pretoties. Reiz biju pamēģinājusi, kā ir strādāt kopā ar Rafalsonu, – milzīga profesionāla bauda. Viņš ir brīnišķīgs cilvēks un lielisks aktieris. Kādreiz arī dzīvē saucu viņu par papu. Jakovs man saka – dorogušečka moja, solniško mojo. Mēs visi, kas strādājam šajā seriālā, cits citam esam kļuvuši ļoti tuvi – saraduši, cits citu iemīļojuši. Un, ja man tagad uz sitienu vajadzētu no seriāla aiziet, būtu ļoti grūti. Nevis tāpēc, ka man gribas rēgoties tajā kastītē, bet tāpēc, ka būtu sāpīgi šķirties no cilvēkiem. Es gan sevi iekšēji gatavoju tam, ka reiz arī šim skaistajam laikam manā dzīvē pienāks beigas. Nevar dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies nebeidzami.»

Zane mazliet saminstinās un atzīstas, ka viņas Helēnai darbošanās seriālā, iespējams, beigsies ātrāk, nekā bija iedomājusies. Martā Zanei uz veselu mēnesi ar izrādi «Pērku jūsu vīru» jādodas uz Ameriku. Jau pagājušajā rudenī seriāla komanda Helēnas dzīvi saveidoja tā, lai Zane ar citu izrādi – «Pēdējais kvēlais mīlnieks» – tiktu trīs nedēļu viesturnejā pa Ameriku. «Nav viegli kaut cik ticami un loģiski sapīt scenāriju, lai visiem aktieriem izdotos sakārtot darbus tā, kā viņiem vajag. Tagad man jāaizbrauc uz pārāk ilgu laiku, un visas kārtis diezin vai varēs sakrist. Kā būs, tā būs, un es to pieņemšu. Katrā ziņā esmu pateicīga Intai Gorodeckai par man doto iespēju strādāt savā profesijā. Es neesmu ar lomām īpaši lutināta aktrise un, pateicoties šim seriālam, esmu sajutusies profesionāli vairāk varoša un saprotoša.

Kad, mācoties Jura Rijnieka aktieru kursā, otrajā studiju gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudējām izrādi «Pavasara atmoda» un man iedeva galvenās varones, kuru spēlēja Ieva Puķe, draudzenes lomu, jau tad sapratu, ka man visu mūžu draudzenes tā arī vien būs jāspēlē. Pirmajā brīdī, kad mani uzņēma aktieros un es tiku Rijnieka kursā, tā sajūta bija – o-o-o, beidzot man visa pasaule vaļā! Un tad kādā brīdī apzinies, kurā plauktiņā esi un kurā nekad nebūsi. Man bija pilnīgi skaidrs, ka mans plauktiņš ir raksturlomas un man nekad nekas netiks no galveno varoņu plaukta.»

Iespēju pilnā pasaule

«Mani tas šobrīd vairs nenomāc nevienā punktā,» Zane papurina galvu, kad pajautāju, vai tā sava plauktiņa apzināšanās rada dvēseles drāmas. «Neslēpšu, ka bija viens brīdis, kad tādēļ sajutos šausmīgi. Iekšēji esmu izdzīvojusi dažādas kolīzijas un drāmas, bet tās nāca no savulaik mūsu paaudzei iekodētas priekšstatu sistēmas – ja tu neesi pirmais un galvenais, tad tu neesi nekas. Tikai viens no pelēkās masas, nevienam nevajadzīgs un lieks… Ļoti ilgi esmu mācījusies sevi mīlēt tādu, kāda esmu, un tas nav bijis viegli, jo visu laiku arī pati sev uzliec tādu kā latiņu un prasi no sevis vairāk, nekā spēj izpildīt. Un tad ir divas izvēles, kad saproti: nekad to nevarēsi – vai nu to pieņem un no šī punkta dzīvo tālāk, vai arī tev viss ir beidzies un nekā arī nebūs. Es izvēlējos, ko iesākt ar to, kas man ir, un man pavērās brīnišķīga, iespēju pilna pasaule. Savā ziņā esmu ārkārtīgi laimīga, ka man nav šo lielo un skaisto galveno varoņu lomu, jo tad sevī nebūtu atklājusi skolotājas talantu.

Tas notika it kā pilnīgi nejauši. Kad pabeidzu Kultūras akadēmiju, man bija piedzimis Kārlītis, lomu man nebija, neviena teātra, kuram piederētu, arī ne, un man piedāvāja darbiņu – bērnu studijā mācīt bērniņiem aktiermeistarību. Man bija arī Jūrmalas bērnu teātris, mana skolotāja Dzintra Mendziņa mani ievilka Kultūras koledžā. Un tad Juris Rijnieks, zinādams, ar ko es nodarbojos, Kultūras akadēmijas rektoram ieteica mani pieņemt par skatuves runas pasniedzēju. Tā tas aizgāja. Tagad es braukāju arī uz Poliju – uz Krakovu un Varšavu –, kur topošajiem aktieriem mācu skatuves runu. Uz mūsu akadēmiju bija atbraukusi poļu pasniedzēju grupa, apstaigāja daudzu pasniedzēju nodarbības, sēdēja, skatījās, klausījās un izvēlējās mani. Tā nu ir iznācis, ka dzīve mani piespieda strādāt par pasniedzēju, bet tas kļuvis par manu sirds darbu.»

Zane atceras, ka tajā neziņas pilnajā brīdī pēc akadēmijas beigšanas domājusi – būs kardināli jāmaina profesija. «Izskatījās, ka nekāda aktrise no manis neiznāks. Rijnieku Jaunajā Rīgas teātrī, kuram mūs gatavoja, nomainīja Alvis Hermanis. No mūsu kursa viņš paņēma vienu aktrisi, pārējie viņam nebija vajadzīgi, un mēs palikām uz ielas.

Man bija gluži laba angļu valoda, es jēdzīgi darbojos ar datoru un domāju, ka varētu iet par kādu sekretāri vai biroja vadītāju. Arī Vilis mani atbalstīja, un tad, kad piedzima bērniņš, manās smadzenēs viss sastājās pareizajos vērtību plauktiņos. Man kļuva skaidrs, ka bērns un tuvie cilvēki, kas ir ap mani, man ir pirmajā vietā. Un pēkšņi tad, kad biju pārstājusi dievināt teātri un vairs izmisīgi necentos tam piederēt, teātris mani pieņēma. Man piezvanīja no Dailes teātra, un es tur sāku spēlēt dažādās bērnu izrādēs – dziedāju dziesmiņas un ar mākslīgām skropstām virpuļoju pa skatuvi otrā plāna lomiņās. Domāju, ka tas arī būtu mans liktenis, ja pēc otrā bērna, Matīsiņa, piedzimšanas nebūtu atteikusies iet uz tām lomām atpakaļ. Mani vēl joprojām izmantotu kaut kādiem foniem, es pārietu ar paplāti pār skatuvi un derētu tikai lomiņām – kareta podana, ser!

Viss ir tā salicies, ka Zane, lai arī nekad nav bijusi kādā teātrī štata aktrises statusā, bez darba nekad nav bijusi. Izrāde «Pērku jūsu vīru», kas astoņu gadu laikā nospēlēta jau vairāk nekā trīssimt piecdesmit reižu un uzņemta videofilmā, vēl arvien iet uz urrā. Zane gan ir apņēmusies tādām lomām kā Oksana un Helēna vairs nepiekrist, jo tad jau tā būs klišeja – Daudziņa var nospēlēt tikai krievieti, kas ar perfektu akcentu runā latviski.

«Piedodiet, es dāniski nerunāju!»

Bet pa kuru laiku bija Dānija un bērnu aukles darbs? Zane tobrīd bija beigusi filologus un nesaprata, ko tālāk darīt. «Uz Dāniju dzinos tāpēc, ka gribēju būt patstāvīga. Ļoti ilgi biju nodzīvojusi mammītes un tēta klēpī. Un vēlējos iemācīties angļu valodu. Braucu uz Dāniju, nezinādama pilnīgi neko, – vai tiešām būšu aukle, kā darba līgumā solīts… Kad mani Kopenhāgenā sagaidīja vīrietis un teica, ka būšu aukle viņa bērniem, aizvesta uz kādu ārpilsētas privātmāju, visu to dienu pavadīju kā drudzī. Redzēju, ka mājās kaut kādas bērnu mantas ir, bet nebija ne bērnu, ne sievas. Līdz vakaram, kad viņi beidzot patiešām ieradās, biju lielās šaubās par to, kur esmu atbraukusi. Mani auklējamie bija pusgadu veca meitenīte un četrgadīgs puisītis, kas gāja bērnudārzā. Tajā ģimenē es nodzīvoju gadu – no viena novembra līdz otram.»

Par to laiku un tur piedzīvoto Zane varētu uzrakstīt grāmatu – par trešās šķiras cilvēka pazemojošo sajūtu, par viņai paredzēto plauktiņu ģimenes ledusskapī, kurā bija tikai pastēte, siera gabaliņš un vislētākais margarīns, par aizrādījumu, ka viņa dienā drīkstot apēst tikai vienu augli, jo augļi ir domāti bērniem, un vispār viņa pārāk daudz ēdot. Par to pašu aukles algu Zane tīrīja visus trīs lielās mājas stāvus, gludināja veļu un saimnieka kreklus. «Beigās jau biju tik tālu novesta, ka ik vakaru izdzēru vīna glāzi un raudāju.»

Bet tad Zane iesmejas un sāk stāstīt par Dānijā piedzīvotajiem labajiem brīžiem. Par citu ģimeni, kurā strādāja viņas labākā draudzene, tulkotāja Inga Mežaraupe, un kurā Zane vienmēr jutās gaidīta kā mīļš ciemiņš. «Viņi uzskatīja, ka viņiem jākompensē tas, ko mana ģimene nodarījusi pāri man un priekšstatiem, kādi ir dāņi.»

Vienmēr, kad Zane aizbrauc uz kādu valsti, lai cik īss brīdis tas būtu, viņa iemācās tās valsts valodas sazināšanās minimumu. Toreiz Dānijā pirmā apgūtā frāze bijusi: «Piedodiet, es dāniski nerunāju!» Kad Zane to perfekti pareizā izrunā pateikusi, cilvēki pasmējušies un turpinājuši runāt dāniski, jo nav ticējuši, ka Zane dāniski patiešām nesaprot un nerunā. Kad Zane savu sakāmo vēlreiz atkārtojusi, viņi iebilduši: «Nē, nē, jūs ļoti labi runājat!»

Tagad, braukājot uz Poliju, Zane vienmēr ieskatās vārdnīcā, lai ielāgotu atkal kādu jaunu sarunas frāzi un izteicienu. «Es redzu, cik visi atslēgu sargi ir priecīgi, kad ar viņiem parunāju poliski. Un arī man pašai tas ir tāds kaifs – svešā valstī mācēt saprasties viņu valodā.»

Bet tieši Dānijā Zane saprata, ko viņa grib. «Ļoti labi atceros to brīdi. Mazgāju koka trepes no otrā stāva uz pirmo, un mazais bērns – Trīne –, kuru biju palaidusi basām kājām turpat rāpot, sajūsmā plakšķinājās pa slapjajām trepēm. Biju pārgurusi un jutos kā absolūts trešās šķiras cilvēks, un pēkšņi sapratu: ir jābrauc mājās un vismaz jāmēģina stāties aktieros. Ja to nedarīšu, visu mūžu sev to nepiedošu un tā arī palikšu, beržot svešiem podus un mazgājot grīdas. Tas ir vienīgais, kas man tad spīd dzīvē. Līdz tam, sapņojot, ka gribu būt aktrise, man vienmēr uznāca bailes, iedomājoties, kas būs, ja es stāšos un netikšu. Visi taču par mani smiesies. Toreiz uz tām slapjajām trepēm tādu baiļu vairs nebija. Un šobrīd es pat nevaru saprast, kā vispār var pārdzīvot, ja par mani kāds smejas. Nu, lai viņš smejas! Tā ir viņa problēma, kas mani nekādi nepazemina, nepadara sliktāku vai dumjāku. Tas ir tas, ko tagad cenšos saviem puikām iemācīt – viņi par tādām lietām savā vecumā vēl pārdzīvo un uztraucas.»

Īstais cilvēks

Atgriezusies no Dānijas, Zane beidzot pa īstam satika Vili. Viņa sāka strādāt grāmatu izdevniecībā «Sprīdītis» un, Pētera Krilova aicināta, brauca uz Daugavpils teātri skatīties un šo to arī piepalīdzēt viņa diplomdarba izrādē «Velni». Taču saskatīšanās Zanei un Vilim notika Rīgā Doma laukumā. Izdevniecība «Sprīdītis» tur rīkoja milzīgus Grāmatu svētkus ar dažādām atrakcijām un avīžzēnu skrituļošanu, un Zane sadomāja, ka visu šo pasākumu varētu kuplināt viņas draugi – Daugavpils teātra aktieri. Vakarā pēc svētkiem Ģildē bija balle, kurā Zane ar Vili sadancojās. «Tajā ballē mēs laikam viens otru pamanījām, bet pagāja vēl diezgan ilgs laiks, kurā nesatikāmies, līdz rudenī bija smieklīgs gadījums. Vilis bija zvanījis savai kursabiedrenei Zanei Burnickai, gribēdams parunāties, un nejauši uzspiedis manu numuru. Sarunas vidū sapratis, ka tā nav Burnicka, ar kuru viņš runā. Vēlāk gan Vilis apgalvoja, ka stipri sapriecājies, ka kļūdas dēļ piezvanījis man. Un tad viņš mani uzaicināja uz randiņu. Politiķi tagad to vietu, kur bija mūsu pirmais randiņš, ir sakompromitējuši – mēs satikāmies Zooloģiskajā dārzā. Staigājām, runājām, un es novērtēju, cik Vilis ir ārkārtīgi feins un interesants sarunbiedrs. Ar viņu ne mirkli nebija garlaicīgi. Un tā tas pamazām aizgāja. Braucu uz Daugavpili pie viņa ciemos, mani tur arī lomās pieaicināja.

Vilis septiņus gadus nostrādāja Daugavpils teātrī, bet tādu dzīvi var izturēt tikai jaunības fanātismā. Cik ilgi dzīvosi vienā mazā istabiņā turpat teātrī bez jebkādām perspektīvām un citas dzīves iespējām? Tiem, kuri aizgāja prom no Daugavpils teātra, visiem bija skumji šķirties. Pēc atvadu izrādes arī es stāvēju uz skatuves kopā ar viņiem un raudāju. Mēs jau bijām ar Vili precējušies, mums bija Kārlis piedzimis, kad Vilis vēl kādu gadu skraidīja uz Daugavpili, spēlēdams izrādes. Kad ir ģimene, ilgstoši tādu dzīvi nevar izturēt. Tad tie svaru kausi tomēr nosveras par labu ģimenei un tuviniekiem. Un tā tam arī ir jābūt. Mums abiem tādos izvēles brīžos svarīgāka vienmēr bijusi ģimene.»

Jūtos sevi atradusi

Zane izvairās no stāstiem par laimīgu ģimenes dzīvi. Pirms dažiem gadiem uz kāda žurnāla vāka bijis uzraksts – Zane Daudziņa pareizi apprecējusies. «Mums šis ir vēl tikai divpadsmitais laulības gads. Tas taču nekas nav! Vēl ir jārukā un jārukā, lai dzīvi noturētu kopā. Varbūt zīmīgi, bet savā desmit gadu laulības dienā sarīkojām nevis svinības, bet darba talku mūsu lauku mājās Vallē. Atbrauca Vilīša kolēģi no Jaunā Rīgas teātra un raka tranšeju elektrības pārvadam. Ārprāta karstumā, trīsdesmit grādu svelmē – dunduri koda, ūdens dīķī bija burtiski uzvārījies. Es taisīju milzīgas pusdienas, pēc tam arī vakariņas un vēl brokastis, jo daļa talcinieku palika mūsu šķūnī pa nakti. Mums bija riktīgi darba svētki, un tas bija pat labāk nekā tad, ja mēs būtu rīkojuši balli.»

Par Daudziņu ģimenes laukiem arī ir stāsts. Ne Zanei, ne Vilim tādu nebija. «Kad apprecējāmies, nekas neliecināja, ka lauki Vili varētu saistīt. Piedzimis un uzaudzis uz riktīgiem Rīgas akmeņiem, Vilis pilsētā jutās labi. Atziņa, ka mums vajag laukus, radās, kad piedzima un auga puikas. Mans tētis Dārziņos bija uzcēlis vasarnīcu, un vienā brīdī pamanījām, ka tas gabaliņš, kur puikām izvērsties, ir ļoti maziņš. Tūlīt, tūlīt viņi gribēs ar riteņiem iet uz ielas, un tā Dārziņos ir stipri bīstama vieta – lielā Jāņogu iela, pa kuru lielā ātrumā dragā visi, kas grib taisīt gonkas. Tur ir veikaliņš, kur veči sūc alu un ne tikai. Jutām, ka tā nav īstā vieta, kur mūsu puikām augt. Kā bija brīvdienas, tā mēs visi četri uz riteņiem, prom uz Doles salu, uz Daugavas malu peldēties vai vienkārši staigāt un skatīties, kā Daugavā gulbji peld. Bijām nobrieduši savām lauku mājām, un tad mums arī pēkšņi piedāvāja Vallē nopirkt skaistā vietā zemi, trīsdesmit hektārus. Pašas mājas vairs nebija, pirms vairākiem gadiem tā bija nodegusi, un tas bija iemesls, kāpēc šo vietu pārdeva. Visapkārt mūsu zemes gabalam tek maza, šaura upīte, kas saucas Svētupe. Ūdens tās dziļākajā vietā man ir virs ceļiem. Izrakām pie mājas dīķi. Arī māju jau esam uzcēluši. Paldies «Rīgas sargiem» un «Neprāta cenai» – tādu darbiņu dēļ mums nav bijis jādzīvo no rokas mutē.»

Pajautāju Zanei, vai viņa atceras pirmo puķu pušķi, ko viņai Vilis uzdāvināja. Zane skatās logā, aiz kura pa ielu aizdārdina tramvajs, un saka: «Es atceros vienu no pēdējiem puķu pušķiem. Tas bija Budapeštā uz tilta. Gājām tam pāri, tur bija puķu būdiņa, un Vilis man nopirka maijpuķīšu pušķi. Tas bija aprīlī, Latvijā vēl nekas neziedēja, bet tur viss bija ziedos – magnolijas, rožaini ķiršu koki. Toreiz Vilis Budapeštā bija ar «Garo dzīvi» un es viņam aizbraucu līdzi. Šad tad tā daru, kad Vilim ir viesizrādes. Uz Kanādu aizbraucu. Tur bija tie skaistie ūdenskritumi.

Man ir sapnis, ka mēs ar puikām šovasar uz Jāņiem aizbrauksim tētim līdzi uz Neapoli. Tur atkal spēlēs «Garo dzīvi», un man ļoti negribas Jāņos palikt mājās vienai. Jāsakrāj drusku naudiņa, bet tādi izdevumi atsver to, ka varam būt visi kopā. Viss attiecību noslēpums slēpjas tajos brīžos, kad varam viens otram pieslēgties, ieraudzīt otru un saklausīt. Un tādiem mirkļiem laiks jāatrod katru dienu. Kaut vai iedzerot kopā kafiju, ejot divatā pa ielu vai vakarā pēc izrādes pasēžot virtuvē un parunājoties. Nav nozīmes, kad tas notiek un kādos apstākļos, svarīgi, lai savās sajūtās esam kopā.

Pēc visa tā, ko savos četrdesmit gados esmu piedzīvojusi, tagad jūtos sevi atradusi, esmu ieguvusi iekšēju brīvību un ļoti ceru, ka tas nav viss, ko par sevi zinu. Es pati sev un citiem vēl būšu pārsteigums.»