Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
Uz Spēlmaņu nakts skatuves Nacionālā teātra direktors Māris Vītols gluži nejauši atklāja, ka ar sievu Irinu nupat atzīmējuši kāzu 30. jubileju. Pēcāk vaicāta, kā šis notikums nosvinēts, Irina žurnālam Privātā Dzīve sacīja: «Aizbēgām uz Franciju.»
Vītoli ir lieli mākslas un kultūras cienītāji, tāpēc arī kāzu gadadienu svinēja, baudot opermūziku Ēksanprovansas operas festivālā. «Šī bija otrā reize vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā, kad divi vien aizbraucām ceļojumā uz Franciju. Noslēdzies skaists aplis,» pauž Irina. Pēc festivāla apmeklējuma Vītoli apskatījuši 19. gadsimta franču postimpresionisma gleznotāja Pola Sezāna ateljē, studiju un dzīvokli, bet vakarā devās uz senu franču aristokrātu lauku pili ainaviskā Alpu ciematā Žemenos.
«Klausoties cikāžu dziesmas, ieturējām svinīgas vakariņas, pēc kurām spēlējām petanku, kas ievilkās līdz pusnaktij,» atceras Irina.
«Māris man jau Latvijā bija uzdāvinājis baltas lilijas, kādas pirms trīsdesmit gadiem bija arī manā līgavas pušķī, un tās mēs visu laiku vedām sev līdzi,» stāsta teātra direktora sieva.
«Satikāmies 1992. gada 17. martā Bioloģijas fakultātē uz kāpnēm. Tur notika viena lekcija, un Māris man nāca pretī. Viņš man iedeva ielūgumu uz kristīgo studentu brālību, ko tajā laikā vadīja,» abu iepazīšanās stāstu atklāj sieva. «Es Irinu ielūdzu uz mūsu organizācijas vakaru, un tas izrādījās liktenīgs. Tikāmies arvien biežāk, līdz 1995. gada 16. jūlijā apprecējāmies,» stāsta Māris Vītols.
Vaicāts, kas ir stipras laulības galvenais stūrakmens, viņš saka: «Pret sievu vienmēr jābūt uzmanīgam, jāprot izcelt viņā pašu labāko. Arī lielajā aizņemtībā, vadot teātri, mēģinu atrast laiku attiecībām.» Savukārt Irina teic: «Svarīgas ir pamatvērtības, un tieši ticība Dievam mūs savulaik saveda kopā. Svarīgi ir pārrunāt visus strīdus, pārpratumus, neturēt sevī aizvainojumu, lūgt piedošanu, sadzirdēt un atbalstīt vienam otru. Arī pieņemt otra trūkumus un netikumus. Tas ir īpaši un skaisti, ja mīlot var kopā nodzīvot visu dzīvi un arī novecot.» Māris piebilst: «Dažreiz svētīgi ir arī atrast laiku tam, lai ieklausītos sevī un kopā paklusētu.»
