Rīga -19°C 
– Tev Ukrainā esot bijušas trīs stundas, kuras līdzinājušās trim dienām, jo piedzīvoji uzlidojumus un sajūtu, ka rīts var arī nepienākt.
– Katrā reizē, kad esam braukuši arvien tuvāk karadarbībai, apzināmies, ka var būt visādi. Situācijas, kad liekas, ka nāve elpo pakausī, bijušas divreiz. Dzīvojām pilsētiņā, kas pēc Ukrainas mērogiem ir maza, 25 tūkstoši iedzīvotāju, un tajā brīdī krievu armijas pozīcijas bija nepilnus trīs kilometrus no mums. Dzirdi, kā strādā artilērija, šauj haubices.
– Kāpēc jūs bijāt tik tuvu?
– Stratēģiski tam ir loģika – tik tuvu lielas raķetes nav jēgas izmantot, viņi šauj pāri. Tā pat ir drošāk nekā lielākā pilsētā, jo tur var atlidot lielās raķetes. Mūs izmitināja dzīvoklī, salikām mantas, lai stāv pa ķērienam. Bija deviņi vakarā, un dzirdam, ka sākas apšaude. Vari negulēt vienu nakti, klausoties, kas notiek, bet kādā brīdī nogursti. Un tad pēkšņi esi stāvus gultā no tā, ka dzirdi sprādzienu, liekas – māja sakustas, logi dreb.
Gulēju gultā un patiešām dzirdēju, kā man sitas sirds.
Otrs gadījums bija jūnijā, Kutuzivkā Harkivas apgabalā. Kundze gados uzveda mūs parādīt savu dzīvokli piektajā stāvā, kur ielidojusi raķete, – istaba nograuta, sienās milzīgi caurumi, un dzirdu, kā virs galvas tuvojas raķete. Izskrienam koridorā, saprotu, ka aizlido pāri. Beidzam filmēt, un sākas Grad apšaude. Bijām ar Ukrainas armijniekiem, kas uzreiz lika gulties zemē, pēc tam aizgājām uz pagrabu, pusotras stundas sēdējām tur, un tā neziņas sajūta – izbrauksim vai neizbrauksim no šīs vietas…
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
