Kāpēc nedzimst kosmosa bērni?

Kāpēc nedzimst kosmosa bērni?

(Kosmosa noslēpumu aculiecinieka stāsts)

Ir pagājuši divdesmit gadi, un noslēpumiem iestājies noilgums – profesors, habilitētais medicīnas doktors OSVALDS PLĒPIS tagad droši var runāt. Arī par tiem zinātniskajiem eksperimentiem, ko viņš veicis Ļeņingradas Kara medicīnas akadēmijā, sagatavojot cilvēkus lidojumiem kosmosā.

Tikai ne armijā!

No armijas vajadzēja izvairīties par katru cenu, tas Osvaldam bija skaidrs. Par militārās dzīves jaukumiem viņš bija daudz dzirdējis, arī no sava tēva – bijušā cara armijas kareivja, kas Pirmā pasaules kara ierakumos ar indīgajām gāzēm sabojāja veselību un pēc tam kopā ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem astoņus gadus sargāja revolūciju. Viņam piederēja neliels neapstrādātas zemes pleķītis, un katru rītu viņš cēlās no gultas, gandrīz izklepodams savas slimās plaušas. Tātad – tikai ne armijā!

1950. gadā visvienkāršāk izvairīties no dienesta šķita, iestājoties jaundibinātajā Rīgas Medicīnas institūtā. Tas nekas, ka togad pēc izglītības sistēmas reformas vidusskolu vienlaikus beidza divas – vienpadsmitā un divpadsmitā – klases un topošo mediķu konkurss uz vienu vietu bija divdesmit septiņi gribētāji. Osvalds Plēpis bija starp veiksmīgajiem un sāka studēt medicīnu.

Izvairīties no obligātajām mācībām tā sauktajā kara komisariātā gan neizdevās, taču to vēl varēja paciest. Toties jo lielāks un nepatīkamāks bija pārsteigums, kad pēc ceturtā kursa Osvaldam tajā pašā komisariātā kāds darbinieks ar viltīgu smīniņu uz lūpām pavēstīja: «Bet tagad, leitenant Plepis, jums jāiet dienēt armijā, pats taču parakstījāt vienošanos, ka jums pret to nav nekādu iebildumu!» Jā, parakstot dažādus dokumentus un ne sevišķi labi pārzinot krievu valodu, Osvalds, izrādās, pa to burzmu bija palicis savu parakstu apakšā arī brīvprātīgai kalpošanai padomju armijā. Izvairīties neizdevās, un rudenī kopā ar vairākiem citiem kursabiedriem viņš jau pielaikoja sev armijas formastērpu. Tajā mirklī šķita: līdz pirmajai iespējai atgriezties civilajā dzīvē. Taču notika citādi…

Ceturtā kursa students, kas turklāt mācījies pat pie paša akadēmiķa Paula Stradiņa, tagad kļuva par Harkovas medicīnas institūta studentu, kur ieguva ķirurga un otorinolaringologa (LOR) specialitāti. Pēc institūta beigšanas viņu atkomandēja atpakaļ uz Latviju. Izrādījās, armijas ārsta pienākumus var vienkārši apvienot ar darbu vietējās pilsētas slimnīcā. Un tā, piemēram, tādā mazpilsētiņā kā Priekule, kur tajā laikā trūka ārstu, it īpaši ķirurgu, Osvalds šo tukšo robu veiksmīgi aizpildīja. Jaunā ārsta pieredze auga, tāpēc viņš dabūja darbu arī Dobelē un Jelgavā, uz kurieni Osvaldu vēlāk pārcēla dienēt.

Stingrais armijas kazarmu režīms uz Osvaldu neattiecās, tāpēc nav brīnums, ka Jelgavā bez ķirurga pieredzes viņš vietējā slimnīcā ieguva vēl kaut ko – sievu Austru, uzticamu pavadoni visai turpmākajai dzīvei, starp citu, arī mediķi. Austra devās vīram līdzi arī uz Austrumvāciju, kur skaistajā pilsētiņā Potsdamā atradās PSRS armijas daļa. Tur Osvalds labi apguva vācu valodu, pat nezinot, ka reiz tā viņam ļoti noderēs zinātnieka darbā.

Bet divus obligātos ārsta rezidentūras gadus Osvaldam radās izdevība nostrādāt Ļeņingradas Kara medicīnas akadēmijā. Tur viņš sevī atklāja interesi par medicīnu no zinātnieka viedokļa un saņēma arī piedāvājumu – nodarboties ar zinātni Kara medicīnas akadēmijas LOR katedrā turpat Ļeņingradā, tagadējā Sanktpēterburgā.

«Tas bija mans pirmais solis ceļā uz kosmosu,» smaida Osvalds Plēpis.

Gagarins kosmosā!

Bija 1961. gada aprīļa sākums. Osvalds dabūja atvaļinājumu un kopā ar sievu devās apciemot draugus Ļeņingradā. Tāds jēdziens kā medusmēnesis tolaik nebija populārs, taču brauciens uz pilsētu pie Ņevas Osvaldam bija kaut kas līdzīgs – pirmo reizi ceļojumā kopā ar sievu, bez apnikušā formas tērpa, brīvībā! 12. aprīlī no rīta viņi, kā jau ekskursanti, staigāja pa Ermitāžu un aplūkoja kreiseri «Aurora», bet pret vakaru kopā ar visiem saņēma satraucošo ziņu: TAS nu ir noticis, vienreizīga padomju zinātnieku uzvara – pirmais krievu cilvēks kosmosā! Ņevas krastmalā sākās sajūsmināto cilvēku lāpu gājiens, restorāni turpināja strādāt arī pēc pusnakts – visi saskandināja vēl un vēlreiz un dzēra – par uzvaru, par varoni Juriju Gagarinu! Arī Osvalds. Viņam tobrīd vēl ne prātā nenāca, ka reiz arī viņš būs kosmosa sabiedrībai ļoti tuvu stāvošs cilvēks.

Ar pašu Gagarinu gan Osvaldam Plēpim neiznāca iepazīties. Kad jaunais zinātnieks sāka nodarboties ar vestibulārās sistēmas atlases kritērijiem kosmonautiem, pirmais kosmonauts vairs nebija starp dzīvajiem. Kas tajā liktenīgajā 1968. gada 27. marta dienā notika Vladimirskas apgabalā pie Kiržačas pilsētas un kāpēc notika avārija ar mācību iznīcinātāju MIG, kurā atradās Jurijs Gagarins, nezina arī Osvalds Plēpis. Kara medicīnas akadēmijā gandrīz visi bija pārliecināti, ka tas nebija parasts nelaimes gadījums. Pēc savas zvaigžņu stundas atgriezies uz Zemes, Gagarins ne morāli, ne psiholoģiski nebija gatavs lielajai slavai. Viņš drīz vien nodzērās, reibumā kļuva agresīvs un izraisīja kautiņus ar atbildīgiem armijas virsniekiem, kas pakāpē bija augstāki par Gagarinu. Drīz vien viņš drīkstēja pārvietoties ar auto tikai ar profesionālu šoferi pie stūres. Kāda tur vairs iznīcinātāja pilota licence, ja tev nav pat autovadītāja tiesību! Pēc tam Gagarins kļuva sociāli bīstams un vispār vairs nedrīkstēja atstāt māju bez speciāliem pavadoņiem. Kurš tieši ir atbildīgs par Gagarina lidmašīnas katastrofu un kā tā tika izraisīta, pagaidām nav zināms, taču agrāk vai vēlāk šādi pasaulslaveni noslēpumi tomēr tiek atklāti – ja klusēs paši vaininieki, varbūt ierunāsies viņu dēli vai mazbērni. Arī Osvalds Plēpis par to ir pārliecināts.

Osvalds? Slepkava Osvalds?

«Vai Gagarins patiesi bija pirmais? Klīda visādas runas. Esmu dzirdējis trīs kosmonautu uzvārdus, kuri it kā lidojuši pirms viņa, taču dzīvi uz Zemes nav atgriezušies. Iespējams. Arī par Jurija Gagarina lidojumu tautai taču paziņoja tikai pēc laimīgajām beigām. Sacensība ar amerikāņiem kosmosa apgūšanā bija skarba – kurš būs pirmais, labākais? Sešdesmito gadu sākumā bijis pavisam traki, tad skaitīja ne tikai mēnešus un nedēļas, bet pat dienas un stundas. Iespējams, tādā steigā ne jau visu varēja kārtīgi pārbaudīt, pieslīpēt, novērst trūkumus.

Vēl ilgi pēc lidojuma tika slēpts, ka Gagarins nolaidās atpakaļ uz Zemes nevis, sēžot kosmosa kuģī, bet izšauts ar katapultējamo krēslu. Tā kā viņš piezemējās atsevišķi no kuģa, PSRS baidījās, ka tādā gadījumā ASV var neatzīt to par pirmo pilnvērtīgo lidojumu kosmosā. Tādu mazo noslēpumiņu bija daudz. To, ka Gagarins bija neliela auguma – tikai metrs un sešdesmit centimetru –, gan varu apliecināt, jo iepazinos ar viņa veselības dosjē. Ar laiku kosmonauti kļuva arvien garāki un, šķiet, tagad viņu auguma garums vispār nav ierobežots, bet pirmajā kuģī vietas bija maz. Kāpēc gan būvēt lielāku kuģi, ja vienkāršāk ir piemeklēt atbilstošus cilvēkus? Piemēram, kara zemūdenēs joprojām ņem dienēt cilvēkus, kuri ir garāki par metru septiņdesmit pieciem centimetriem, bet ne īsākus. Tur viss uzbūvēts tā, lai varētu aizsniegt bez pakāpšanās. Noliekties taču ir vienkāršāk nekā piesliet kāpnītes, vai ne? 

Patiesībā kosmonautu aprindu klačas un noslēpumi mani tobrīd interesēja vismazāk,» profesors Plēpis pārtrauc pats savas atmiņas. «Arī par politiku neinteresējos. Kas notiek pasaulē? Kāda man gar to daļa! Biju zinātnē iekšā pāri ausīm. To laikam var saprast un novērtēt tikai zinātnieki – kā tas ir, ja taviem pētījumiem un eksperimentiem ir neierobežots finansējums. Mēs pat nevaicājām, cik tas varētu maksāt, tikai iesniedzām sarakstu ar visu nepieciešamo un to arī saņēmām – aparatūru, materiālus, telpas, cilvēkus… Visu! Kā leiputrijā!

Pieņemts uzskatīt, ka visi ar kosmosu saistītie pētījumi notiek Maskavā, slavenajā Zvaigžņu pilsētiņā. Patiesībā tur bija tikai parastas armijas kazarmas, kur dzīvoja un trenējās topošie un jau esošie kosmonauti. Režīms tur bija stingrs, daudzus izslēdza par pārkāpumiem – par dzeršanu, nakts pavadīšanu ārpus kazarmām. Puiši uzskatīja: ja jau esmu iekļuvis kosmonautos, smagi trenējos, tad man daudz kas atļauts. Tā nebija.

Visi svarīgākie pētījumi notika pilsētā pie Ņevas, Kara medicīnas akadēmijā.

Mana darbdiena sākās deviņos. Līdz vieniem dienā lasīju lekcijas Kara medicīnas akadēmijas studentiem, vēlāk – ārstiem, viņu kvalifikācijas celšanai. Pēc īsām pusdienām formas tērpu nomainīju pret balto halātu, devos uz operāciju zāli un līdz pieciem pēcpusdienā operēju pats vai vadīju operācijas gaitu topošajiem LOR ķirurgiem. Tad pēc stundu gara pārtraukuma sākās zinātniskais darbs. Mājās atgriezos vienos divos naktī, bet reizēm tikai pret rītu. Tas bija normāli.

Arī sieva neprotestēja. Viņa zināja, kur esmu un ar ko nodarbojos. Bet, ja neskaita akadēmijas kolēģus, viņa bija vienīgā, kas to zināja, un, protams, ne jau sīkumos. Dēls Aivars, kad paaugās un sāka studēt medicīnu, zināja vairāk. Arī kā pusaudzi reizēm vakaros ņēmu viņu līdzi uz darbu – to man atļāva. Reiz, aizrāvies ar pētījumiem, par viņa klātbūtni pavisam piemirsu. Pēkšņi dzirdu – blakus istabā kaut kāds dīvains troksnis! Aivars ieslēdzis vestibulāro krēslu. Labi vēl, ka neiedarbināja centrifūgu! Pat mana māte par maniem zinātniskajiem pētījumiem uzzināja tikai nesen, deviņdesmitajos gados. Agrāk teicu, ka strādāju Ļeņingradā par ārstu, par parastu loru.

Mūsu darbs tika labi novērtēts un apmaksāts. Es nepiederēju izlutināto elitei, bet biju viens kārtīgs darba ēzelis. Nekādu pārmērību gan nebija, taču viss, kas cilvēkam nepieciešams un ko diemžēl nevarēja atļauties daudzi citi mani kolēģi ārsti, gan – trīsistabu dzīvoklis Vasilija salā ar skaistu skatu uz līci, automašīna, laba alga, apgāde ar pārtiku un precēm no bāzes, bērnudārzs dēlam… Padomju Savienību apceļojām no viena gala līdz otram, pāri robežai gan netikām ne reizi – mani sargāja.

Abas pasaules tolaik šķīra dzelzs priekškars. Atklājumus tehnikas un tehnoloģiju jomā ļoti sargāja, kaut arī ne vienmēr veiksmīgi – amerikāņiem, piemēram, izdevās nozagt Padomju Savienībai cietās kosmiskās degvielas formulu. Toties mediķi sadarbojās un strādāja kopā, tāpēc ārzemju zinātnieki pie mums brauca bieži.

Īpaši atceros kādu tikšanos ar amerikāņu zinātniekiem. Konference bija beigusies, un mēs tikāmies šaurākā lokā neformālā gaisotnē restorānā pie vakariņu galda. Kad iepazīstinot mūsu puses pārstāvis nosauca manu vārdu, amerikāņu sejās parādījās apjukums. «Osvalds, vai tiešām Osvalds?» kāds laikam pat pārjautāja. Tie bija sešdesmitie gadi, kad Amerikā pavisam nesen tika nošauts viņu prezidents Džons Kenedijs un slepkavu sauca – Osvalds Hārvijs Lī. Un te pēkšņi – vēl viens Osvalds! Mans kolēģis izprata situāciju un amerikāņus mierināja: «Nevajag baidīties, tas ir mūsu pašu – padomju Osvalds.» Par laimi, mans vārds tomēr nekļuva par šķērsli draudzīgai sarunai.»

Vemj 70 stundas no vietas

«Gagarins uzlidoja un pēc simt astoņām minūtēm, aplidojis vienreiz apkārt zemeslodei, atkal nolaidās Baikonuras kosmodromā. Īsi, ātri un, varētu teikt, bez sarežģījumiem. Ar otro kosmonautu Hermani Titovu vairs nebija tik vienkārši. Plašākai sabiedrībai tas nekļuva zināms, taču mums bija pieejami visi dati par viņa veselības stāvokli lidojuma laikā. Sākumā Titovs strādāja un apzinīgi pildīja visus Zemes norādījumus, bet tad sākās problēmas – slikta dūša, reiboņi. Pēc atgriešanās mediķi atklāja: Titovs kosmosā nav ticis galā ar kinetozi. Vienkārši sakot, viņam tur augšā piemetusies kosmosa slimība.

Pirms lidojuma Titovs bija veiksmīgi izturējis visas pārbaudes, izmalts visos treniņos. Viņa vestibulārais aparāts gan netika īpaši pārbaudīts, jo zinātnieki uzskatīja, ka bezsvara stāvoklī vestibulārais aparāts netiek kairināts. Taču tā bija kļūda. Izrādījās, līdztekus vertikālajam un horizontālajam paātrinājumam kosmosā uz cilvēku iedarbojas arī Koriolisa paātrinājums. Piemēram, braucot ar automašīnu, cilvēks ne vien šūpojas braukšanas ritmā, bet vienlaikus arī novērš skatienu no ceļa – paskatās uz mērinstrumentiem vai pagriež galvu, lai apskatītu garāmslīdošās ainavas. Tas pats notiek arī kosmosā – kosmosa kuģis nevis traucas uz priekšu kā bulta, bet vienlaikus grozās uz visām pusēm. Pilnīgi pietiekami, lai nestabils vestibulārais aparāts izietu no ierindas. Arī pirmā sieviete kosmosā Valentīna Tereškova esot vēmusi gandrīz visu lidojuma laiku, vairāk nekā septiņdesmit stundas. Viņai neveicās arī piezemējoties – kosmonaute atsita galvu pret ķiveri un guva tik pamatīgus zilumus, ka viņas pirmie fotoattēli nav bijuši rādāmi publikai un tos vajadzējis falsificēt.

Kinetozi var novērot arī ikdienā un tepat uz Zemes. Vecāki sakrāj naudu, nopērk automašīnu un dodas pirmajā izbraucienā ar visu ģimeni. Viss jauki un skaisti, tikai bērns visu ceļu vemj un pēc tam vairs nav piedabūjams kāpt mašīnā. Vai patiesi jāpārdod auto un jāatsakās no visiem izbraukumu priekiem? Tagad šo kaiti iespējams novērst, bet sešdesmitajos gados to vēl neprata. Starp citu, Titovs otrreiz vairs nelidoja, kaut sākumā viņam bija paredzēts atkārtots lidojums.

Atšķirībā no bērniem topošie kosmonauti šo vainu ļoti slēpa. Tas bija laiks, kad vismaz katrs otrais zēns gribēja lidot kosmosā, un lidotāji arī ir tādi paši zēni, tikai lielāki. Tie, kas nebija izturējuši visas pirmās medicīniskās pārbaudes, nonāca pie mums Kara medicīnas akadēmijā. Mediķu slēdziens bija ļoti svarīgs, daudzi visu savu dzīvi lika uz šo vienīgo kārti: ja nekļūšu par kosmonautu, nekam vairs nav jēgas… Daži izbrāķētie tūdaļ pat atstāja armiju, citi nodzērās, daži pat izdarīja pašnāvību.

Ar kādām metodēm atklāt šo vestibulārā aparāta disfunkciju, kā to ārstēt? Tieši tas kļuva par manu zinātnisko pētījumu mērķi.»

Eksperimenti ar cilvēkiem

«Jā, var teikt arī tā. Zinātnes vārdā, humāni un tomēr – eksperimenti. Piemēram, kā cilvēks sadzīvo ar hipokinēzi. Kosmosa kuģa starta brīdī kosmonauti atrodas horizontālā stāvoklī. Pārslodze starta brīdī cilvēka svaru palielina piecas līdz septiņas reizes, un sēdus stāvoklī cilvēks to neizturētu. Kuģim pārejot bezsvara stāvoklī, kosmonauts dažas dienas strādā vertikāli, bet ar galvu uz leju, jo pastiprinātās sirdsdarbības dēļ galvai pieplūst pārāk daudz asiņu.  

Kas notiek, ja šādā stāvoklī jāuzturas mēnesi, trīs mēnešus, gadu? Samazinās ķermeņa masa un svars, arī sirds apjoms, visi maņu orgāni zaudē daļu jutības pret kairinājumiem, dažiem mainās arī psihe, rādās halucinācijas. Piemēram, viena no vēlākajām krievu kosmonautu ekipāžām, trīs cilvēki, pēc ilgākas uzturēšanās augšā pēkšņi pārstāja strādāt, apklusa un neatbildēja vadības centra izsaukumiem. Nākamajā dienā viņi atsaucās un paziņoja, ka turpmāk vairs nepildīs Zemes pavēles, bet darbosies paši pēc savas programmas. Krieviski sakot, parņi sorvaļis.**

Tad nu mēs akadēmijā pētījām, kā cilvēki tiek galā ar to sasodīto hipokinēzi. Aicinājām pieteikties brīvprātīgos no armijas daļām – nekas nebūs jādara, tikai mazkustīgā stāvoklī, neceļoties augšā no gultas, jāatrodas ilgāku laika posmu. Samaksa laba, guli gultā svilpodams, tāpēc pieteicās daudzi. Pētījumi bija slepeni. Eksperimenta dalībnieki parakstīja solījumu klusēt, tuviniekiem paziņoja, ka dodas tālā, garā komandējumā, un likās guļus. Galva, kā jau teicu, gulētājiem atradās zemāk par kājām. Mediķi viņus nepārtraukti novēroja – apmēram divdesmit eksperimenta dalībniekus apkalpoja simt piecdesmit mediķu komanda. Rezultāti pārsteidza: daži šādu dzīves veidu izturēja bez grūtībām, bet dažiem sāka rādīties halucinācijas, viņi pēkšņi piecēlās no gultas un sāka staigāt vai runāja dažādas muļķības.

Tāpat notika arī citi eksperimenti. Piemēram, kā cilvēki tiek galā ar skābekļa deficītu, ar kompresiju, jo starta brīdī spiediens uz ķermeni daudzreiz pārsniedz ķermeņa svaru. Bija atklājies arī tas, ka bezsvara stāvoklī parastie medikamenti neiedarbojas tā kā uz Zemes. Atkal meklējām alternatīvu. Lielākoties tā bija adatu terapija. Pētījām Austrumu dziednieku pieredzi, mācījāmies paši un apmācījām arī kosmonautus, lai viņi kosmosā var paši sev sniegt medicīnisko palīdzību un regulēt ēstgribu. Tas notika tad, kad citur PSRS par tādu adatu terapiju pat dzirdējuši nebija. Uz akadēmiju bieži brauca ķīnieši. Tas bija amizants skats, kad pēc kādas konferences kopā ar viņiem gājām vakariņās – ķīniešiem pieres saspraudītas adatām. Prasījām – kāpēc tā? «Lai izvairītos no iespējamas infekcijas svešā zemē,» viņi atbildēja.»

Vai būs kosmosa bērni?

Cilvēki ir ziņkārīgi, viņi visu grib zināt. Piemēram, vai kosmosā var nodarboties ar seksu. Pats Osvalds Plēpis gan par tādiem pētījumiem esot dzirdējis tikai iztālēm. Akadēmijā runājuši, ka tāda uzdevuma veikšanai gatavots otrais padomju kosmonauts Andrijans Nikolajevs. Viņš kosmosā lidoja 1962. gada augustā, bet viņa nākamā sieva Valentīna Tereškova – gadu vēlāk. Viena no versijām bija tāda, ka tieši tāpēc tik drīz izjukusi abu laulība, jo sieva nav samierinājusies ar vīra seksuālajiem eksperimentiem, pat Dzimtenes dēļ un kosmosa iekarošanas vārdā – ne.

Tās ir baumas, ko profesors nevar ne apliecināt, ne apstrīdēt. Tomēr akadēmijā – arī galvenokārt cilvēciskās ziņkārības un intereses dēļ – viņš esot noskaidrojis, kāpēc pilnīgi noteikti (vismaz pagaidām!) nav plānots kosmosā ieņemt bērnu. Neviens no speciālistiem ginekologiem neesot drošs, ka bērniņu izdotos pareizi iznēsāt un ka viņš nepiedzims kropls. Pat zirņi, kas auguši kosmosā, Zemes pievilkšanas spēka trūkuma dēļ stiepjas nevis taisni uz augšu, bet satinas mudžeklī. Ja nu ar bērnu notiek tāpat? Droši vien līdzīgi pētījumi kādreiz notiks. Iespējams, tie jau ir notikuši, jo beidzamos divdesmit gadus Osvalds Plēpis par kosmosa iekarošanas noslēpumiem vairs nav informēts.

Ar seksu gan tur, augšā, jau nodarbojas. Amerikāņi palepojās, ka no divdesmit visbiežāk izmantotajām seksa pozām izvēlējušies desmit, ko varētu izmantot arī bezsvara stāvoklī. No tām par derīgām eksperimentu rezultātā gan atzītas tikai četras un arī ne visai ērtā pozā. Proti, vienam no dalībniekiem pirms tam jāpiesprādzējas pie sienas… Taču eksperimenti turpinās!

Suņi un pērtiķi. Arī delfīni!

Droši vien, tāpat kā tas noticis līdz šim, pirmos tādiem eksperimentiem pakļaus suņus vai pērtiķus. Kā zināms, ne viens vien dzīvnieks jau ziedojis savu dzīvību zinātnes un kosmosa iekarošanas vārdā.

ASV zinātnieki eksperimentēja ar pērtiķiem. Vispirms tie bija mērkaķi, tad šimpanzes, kas jau pieskaitāmi primātiem. Savukārt amerikāņu konkurenti krievi bija pārliecinājušies, ka pērtiķiem piemīt tie paši trūkumi, kas cilvēkiem – viņus ietekmē temperatūras maiņa, tie nespēj ilgāku laiku izturēt bez pārtikas, ātri sāk stresot un infarktu briesmām pakļauti pat vairāk nekā cilvēki. Tāpēc PSRS eksperimentēja galvenokārt ar suņiem, jo uzskatīja, ka tie ir izturīgāki un spējīgi izdzīvot arī stresa situācijās. Turklāt tie nebija šķirnes suņi, bet parasti ielu klaidoņi: ja nenomira badā un neaizgāja bojā, dzīvojot pie miskastēm, tad izdzīvos arī kosmosā.  

No 1957. līdz 1966. gadam Padomju Savienība kosmosā nosūtījusi trīspadsmit suņu, no kuriem ne jau visi dzīvi atgriezās uz Zemes. Barss un Ļisička mira testa lidojuma laikā, bet Pčolka un Muška sadega, atgriežoties uz Zemes pēc dienu ilga lidojuma. Laika bija vienīgais suns, kas apzināti tika sūtīts lidojumā bez cerībām atgriezties. Belka un Strelka, kas Zemi atstāja kopā ar pelēm, žurkām un dažādiem augiem, bija pirmie suņi, kam izdevās laimīgi atgriezties atpakaļ. Viņiem sekoja Veteroks un Ugoļoks.

Starp citu, kosmiskajos pētījumos izmantoja arī delfīnus. Orbītā viņus gan nepacēla, toties apmācīti delfīni bija neatsverami palīgi kosmonautu meklēšanā, ja kosmiskais kuģis spiests veikt piespiedu nolaišanos okeānā un nespēj aizvilkt līdz Baikonuras kosmodromam (tādi gadījumi bijuši). Arī profesors Plēpis savos akadēmijas laikos piedalījies šādos eksperimentos un vērojis delfīnu reakciju vestibulārajā aparātā. Rezultāti tādi paši kā ar suņiem un cilvēkiem – daži delfīni to panes viegli, citi mokās ar sliktu dūšu un šķiras no visām pirms tam pusdienās apēstajām zivīm… Reiz viņš pat lidojis kopā ar delfīnu uz izmēģinājumu vietu – lielo dzīvnieku iesaiņojuši mitrās kompresēs, lai tam nesasprēgā āda, un mierīgi devušies ceļā. Ūdenī delfīni spējīgi saost meklējamos objektus tāpat kā suņi uz sauszemes. Kara laikā tos izmantojot arī ostu apsargāšanai – ja slēgtajā teritorijā cenšas iekļūt kāds skafandrā tērpts ūdenslīdējs, delfīns to viegli izceļ gaismā.

Epilogs

Profesors Osvalds Plēpis zina daudzus kosmosa noslēpumus, taču runāt par tiem viņš negrib arī tagad, divdesmit gadus vēlāk. Varbūt tas viņam jau asinīs? Astoņdesmito gadu beigās pēc trīsdesmit militārās karjeras gadiem viņš novilka pulkveža formastērpu, rūpīgi sarindoja kārbiņās savus astoņus ordeņus par nopelniem zinātnes un kosmosa attīstībā (tajā skaitā arī PSRS augstāko apbalvojumu – Ļeņina ordeni) un ar ģimeni atgriezās Latvijā. Kopā ar dēlu viņš izveidoja ambulatorās medicīniskās palīdzības centru, kur strādā par loru, adatu terapeitu, palīdz cilvēkiem atgūt dzirdi un veic arī otorinolaringoloģiskas operācijas. Latvijā viņš vairāk pazīstams kā diētas ārsts, kas ar adatām cīnās pret aptaukošanos. To, ka cilvēka svars ir cieši saistīts ar viņa vestibulārā aparāta veselības stāvokli, profesors atklājis, jau strādājot Ļeņingradas Kara medicīnas akadēmijā. Viņa nopelnus atzinusi arī Latvijas Zinātņu akadēmija, piešķirot Osvaldam Plēpim medicīnas goda doktora nosaukumu un pievienojot viņu habilitēto Latvijas zinātnieku saimei. Daudzi profesora zinātniskie darbi un publikācijas joprojām skaitās slepeni, viņš nevar piekļūt pat savai zinātņu kandidāta un doktora disertācijai. Bet viņš to arī vairs negrib, tagad profesoram ir citas intereses.

«Iespējams, es nebūtu atgriezies mājās, biju taču tik labi iedzīvojies Ņevas krastos,» atceras profesors. «Taču tad pienāca Gorbačova laiki, Latvijā sākās atmoda, un Ļeņingradas televīzijā ieradās Latvijas pārstāvji, lai pastāstītu, kāpēc latvieši dumpojas. Pirmie – interfrontisti – vicināja TV kameru priekšā auseklīti un sauca to par fašistu simboliku. Bet dažas nedēļas vēlāk atbrauca Anatolijs Gorbunovs – solīds vīrietis, kurš mierīgi, skaidri un pārliecinoši izstāstīja ļeņingradiešiem, kas īsti un kāpēc notiek Latvijā. Un mēs sapratām – gan tur dzīvojošie latvieši, gan krievi, jo Sanktpēterburgā vienmēr ir dzīvojuši gudri un inteliģenti cilvēki. Tad arī apjautu, ka mana vieta tagad ir Latvijā. Par kosmosu interesējos joprojām un sekoju publikācijām par šo tēmu. Uz Mēness drīz tiks atklāta eksperimentālā stacija, kosmonauti gatavojas lidojumam uz Marsu… Viss turpinās. Un es lepojos, ka kosmosa izpētes aktīvākajā brīdī biju klāt un, iespējams, to pat veicināju.»

* Puiši neizturēja. (Krievu val.)

Paldies Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja galvenajam speciālistam Sergejam Savenko par palīdzību raksta tapšanā.